Karaļa viltība

42 nodaĻa

No alumīnija statīva, mūsdienīga piederuma, kas ierīkots šajā viscaur senlaicīgajā apkārtnē, Malons paķēra vēl vienu kabatas lukturīti un sekoja Tanjai pa ķieģeļiem klātu nogā­zi, kas atdūrās citā perpendikulāri izraktā tunelī.

Mister Malon, pateicieties Dievam! Tikai retajam ļauts savām acīm to skatīt. Zem pils krustām šķērsām stiepjas di­vas jūdzes garas komunikāciju ejas. Savam laikam tās bija ļoti modernas ietaises. Pa tām pievadīja ūdeni no jūdzēm tāliem avotiem un pa kanalizācijas caurulēm aizgādāja prom smir­dīgos izdalījumus no tualetēm un virtuves atkritumus. Vi­ņa pavērsa lukturīti pa labi, tad pa kreisi. Uz Temzu. Turp. Zemā, šaurā U-veida eja bija būvēta no balti krāsotiem ķie­ģeļiem, kurus izraibināja pelējuma plankumi. Pastāv no­stāsts, ka pa šīm ejām pilī ieradās un prom devās Henrija mīļākās.

Jums, šķiet, patīk šie nostāsti.

Viņa pasmējās. Tas tiesa. Bet nu mums jāpieliek solis.

Tanja nogriezās pa kreisi. Slīpne acīmredzot ļāva zemes pievilkšanas spēkam virzīt straumi uz upes pusi. Ejas vidū stiepās tekne ar stāvošu ūdeni, kas vietumis sakustējās, it kā tur būtu dzīvība.

Zuši, Tanja paskaidroja. Nekaitīgas radības. Tikai lieciet soli abpus ūdenim.

Malons tā arī darīja. Viņš uzskatīja, ka spēj pārdzīvot ilaudz. Flotes laikos viņš bija lidojis ar iznicinātājiem. Viņš bija lēcis no lidmašīnām un niris dziļi okeānā. Magelāna vie­nības gados viņam bija draudēts ar ieročiem. Taču par visu vairāk Malons necieta atrasties zem zemes. Nonākt tādās vietās gadījās biežāk, nekā gribētos, un ikreiz viņš tikai ar mokām piespieda sevi strādāt. Turpretim Tanja Karltone, šķiet, pazemē jutās kā mājās.

Vai jūs šeit esat bijusi agrāk? viņš pajautāja, pūlēda­mies nedomāt par pašreizējo stāvokli.

Daudzkārt. Reiz mums ļāva visu šo sistēmu pamatīgi izpētīt. Visnotaļ ievērojams komplekss, man jāteic.

Sienās apmēram divu trešdaļu augstumā Malons ievēro­ja tumšus caurumus un izvirzījumus un dažus apskatīja ka­batas lukturīša gaismā.

Notekcaurules no virszemes. Tās novada lietus ūdeni, kas pēc tam aizplūst uz upi.

Nekur neredzēja ne skrūvju, ne naglu, ne bultu, ne javas pazīmes. Ķieģeļi turējās kopā bez jebkāda acīmredzama saist­materiāla. Ja nezinātu, ka šīs sienas stāvējušas piecus gad­simtus, viņu māktu zināms nemiers.

Drīz būsim projām no pils, Tanja stāstīja. Tā plešas diezgan lielā teritorijā virs mums. Pēc tam neilgu laiku ie­sim zem dārza un nonāksim pie izejas.

Virtuves atradās pils ziemeļu pusē, upe plūda dienvidu pusē, un attālums starp šiem diviem punktiem bija aptuveni trīs futbola laukumu garumā. Malonaprāt, ļoti garš ceļš zem zemes.

Kanalizācijas noteka, bet nemaz tik ļoti neož.

Apžēliņ, to jau gadsimtiem ilgi nelieto atkritumiem! Ne­drīkst taču izmest atkritumus upē. Galvenokārt to izmanto lietus ūdens novadīšanai. Mūsu personāls to uztur tīru. Dur­vis, pa kurām mēs ienācām, Henrija laikos izmantoja kalpo­tāji, kas neļāva teknei aizsērēt.

Nešķita, ka situācija Tanju kaut mazākā mērā satrauktu it kā viņai tā būtu pavisam ikdienišķa. Tomēr Malons atvai­nojās:

Piedodiet, ka esmu jūs iepinis šai jezgā.

Vai dieniņ, nevajag atvainoties. Tik jautri man ilgu lai­ku nav gājis. Mērija jau brīdināja, ka var sanākt piedzīvo­jums, un viņai izrādījās pilnīga taisnība. Es savulaik strādā­ju Slepenajā izlūkdienestā. Vai Mērija to jums teica?

Šo sīkumu viņa nepieminēja.

Jaunībā es strādāju par analītiķi. Turklāt itin labi, atļau­šos piebilst. Tanja turpināja rādīt ceļu. Tas gan nebija tik aizraujoši kā jūsu agrākā nodarbošanās, taču iemācīja man saglabāt vēsu prātu.

Nezināju, ka jums mana nodarbošanās ir zināma.

Mērija sacīja, ka jūs esat amerikāņu aģents.

Iedams Malons bija spiests pieliekties. Tanjai griestu aug­stums nesagādāja grūtības. Lukturīši apgaismoja vien div­desmit pēdas priekšā.

Pie kājām šļakstinājās zuši.

Tālumā aiz muguras Malons izdzirdēja kādu troksni.

Balsis.

Ak vai, Tanja apstādamās novaidējās. Bīstos, ka ie­saistīts pils personāls. Tikai darbiniekiem ir iespējams atvērt tās durvis.

Ketlīna piezemējās uz grantēta celiņa. Tur pletās Karaļa Privātais dārzs, auga piramīdveida īves, akmeņozoli apaļām lapotnēm, rudens sīpolpuķes, slējās statujas un viengadīgi augi, un tos norobežoja precīzi apcirpti dzīvžogi. Cauri šim dabiskajam dekoram veda grantēti celiņi un platas avēnijas, pa kurām straumēm plūda apmeklētāji.

Viņa nolēma attālināties no upes un doties uz pils otru pusi. "No turienes varētu atgriezties stacijā pa to pašu ceļu un iekāpt kādā vilcienā. Vienalga, kurā, lai tikai ved prom. Man jāpadomā. Jāpieņem lēmumi šoreiz saprātīgi. Diem/el palīdzību iespējams meklēt tikai vienā vietā. Karjera pār­valdē ir galā. Šī organizācija nepakustinās ne pirkstiņa, lai man palīdzētu. Arī policija šajā gadījumā nevar līdzēt. Talkā varētu nākt vienīgi Tomass Metjūss."

Ja vien varētu.

Vai viņš to vispār darītu?

Ketlīna devās pa celiņu uz pils sētas pusi un nogriezās pa kreisi.

Piecdesmit metru attālumā stāvēja Eva Pazana ar to pašu vīrieti, kuru viņa pirmit redzēja pilī.

Abi viņu pamanīja.

Pagriezusies Ketlīna ēkas stūra aizsegā metās skriet.

Priekšā atradās vienīgi citas ēkas, pie kurām arī piestip­rinātas novērošanas kameras.

Tālab Ketlīna izšķīrās nogriezties uz upes pusi, doties cauri krāsu un kārtības pārpilnībai, kuru dēvēja par Karaļa Privāto dārzu.

Malons gan zināja, ka viņi ir tikuši tālu priekšā vajātājiem, taču nesaprata, kurp Tanja viņu ved. Raizes par sekotājiem palīdzēja nomākt nemieru par atrašanos pazemē. Viņš ap­svēra iespēju palikt uz vietas un stāties pretī vajātājiem. "Ja viņi ir no MI6 vai policijas, kādi sarežģījumi var rasties? Kas varētu būt ļaunākais šādā stāvoklī? Arests? Stefānijā Nelle noteikti mani izpestīs."

Nu jau esam klāt, Tanja pavēstīja.

Viņš pieņēma, ka vajātājiem ir kabatas lukturīši, taču to atspīdumu neredzēja. Pilnīgajā tumsā Malona un Tanjas luk­turīši zīmuļu resnumā apspīdēja ceļu tikai viņiem priekšā. Tas gan nozīmēja, ka ari viņu gaismas starus tumsā nevar saskatīt. Netālu Malons ieraudzīja kāpnes, kas veda pie lū­kas griestos.

Mister Malon! no aizmugures tumsā kāds uzsauca. At­balss liecināja, ka runātājs atrodas krietnu gabalu iepakaļ. Jums dota viena vienīga iespēja. Apstājieties un pagaidiet mūs!

Tanja satvēra pakāpienu. Malons deva zīmi ātri kāpt augšup.

Jums šai cīņā nav jāpiedalās, saucējs paziņoja. Ne­vajag tās dēļ mirt.

Mirt?

Viņš pieķērās metāla kāpnēm. Gatavotas no alumīnija. Iz­turīgas.

Kas jūs esat? viņš atsaucās.

Tā nav jūsu darīšana.

Kamēr Malons vērās tumsā pa kreisi, pretējā pusē kaut kas pamirdzēja tur vīdēja izeja uz Temzu. Virs galvas pa­rādījās gaisma Tanja atvēra lūku. Šahta veda augšup.

Malons rāpās ārā no pazemes tuneļa.

Atskanēja blīkšķis.

Viņš satrūkās.

Tad vēl viens.

Pēc tam trešais.

Ejā rībēja šāvieni.

No ķieģeļiem rikošetā atlēca lodes. Malons atradās aug­stāk, netālu no izejas; taču baidījās, ka viņam var trāpīt kā­da nomaldījusies lode. Ātri nokļuvis pirmajā stāvā, viņš aiz­cirta lūkas metāla vāku.

Paldies Dievam, lūka nav slēgta, Tanja izteicās. To pirms vairākiem gadiem ierīkoja drošības nolūkos.

Viņi atradās uz dienvidiem no pils un uz rietumiem no lielā Karaļa Privātā dārza, pa vidu bija ķieģeļu siena un aug­sti dzīvžogi. Tuvumā slējās nelielais Banketu nams, kura fa­sāde vērsās pret upi. Tur neviena neredzēja, taču aiz dzīvdogiem dzirdēja balsis, kas skanēja no Dīķu dārziem. Ie­priekš Malons bija pastaigājies tai dārzā tur dīķos ielaida zivis, kuras pēc tam aizceļoja uz virtuvēm.

Vai tuneli šāva? Tanja vaicāja.

Diemžēl jā. Mums jāpazūd. Un ātri.

Nupat viss bija mainījies.

"Šie vīri ieradušies mani nogalināt," Malons secināja.

Lūkā bija iestrādāta kustīga svira, kas ļāva vāku atvērt gan no augšas, gan no apakšas. Ar skatienu lūkodams pēc jelkāda priekšmeta, ar ko varētu sviru nobloķēt, viņš atrada meklēto. Līdz dīķim pašā dārza vidu veda akmens plātnēm izklāts celiņš starp mauriņu un puķu dobēm. Malons spēja izcelt no miklās zemes vienu aptuveni kvadrātpēdu lielu plāksni. To viņš cieši piebīdīja pie sviras uz lūkas vāka.

Praktiska slēdzene.

Ja kāds mēģinās izkustināt sviru no iekšpuses, akmens plāksne to neļaus.

Kurp? viņš jautāja Tanjai.

Sieviete pastiepa roku uz upes pusi aiz Banketu nama.

Ketlīna turpināja soļot cauri Karaļa Privātajam dārzam Temzas virzienā. Zemie, rūpīgi apcirptie dzīvžogi nedeva nedz paslēptuvi, nedz patvērumu. Plats grantēts celiņš, ku­ram abās pusēs stiepās pusmetru augsts precīzā taisnstūra formā izveidots dzīvžogs, veda pie strūklakas dārza vidū. Apmeklētāju nebija daudz tomēr pietiekami. Eva ar līdz­biedru ari bija dārzā un tuvojās.

Ierocis Ketlīnai vēl aizvien bija līdzi, un viņa prātoja, kā to labāk laist darbā. Ja radīsies tāda nepieciešamība, viņa var izglābties šaujot, taču droša patvēruma trūkums liedza iz­vēlēties tādu ceļu. Gan pa labi, gan pa kreisi mauriņos vie­tumis slējās statujas, pietiekami lielas, lai rastu aiz tām aiz­segu, taču pārskrējieni starp statujām būtu jāveic pāri atklā­tam laukam.

Tāpēc Ketlīna steidzās uz priekšu.

Malons ar Tanju apgāja apkārt Banketu namam. Tanja pil­nīgi noteikti zināja, kurp dodas. Šķērsojuši nelielu mauriņu, kur auga kaili koki, viņi nonāca pie astoņas pēdas augsta ķieģeļu mūra, kas atdalīja pils teritoriju no betona celiņa gar Temzas krastu.

Es tepat vien dzīvoju, otrpus upes, pie pietekas, Tan­ja pavēstīja. Katru dienu dodos uz darbu savā motorlaivā.

Viņš apspieda smaidu. "Nudien gudra sieviete. Un es do­māju, kā mēs izkļūsim no simtiem akru plašās teritorijas, kas apjož Hemptonkortu! Vienkāršākais ceļš pa ūdeni." Un Tanja Karltone to bija zinājusi no sākta gala.

Gar mūri viņi nonāca pie restotiem dzelzs vārtiem, ku­rus arī varēja atvērt ar elektronisko atslēgu. Tanja ievadīja kodu, un viņi izgāja pa vārtiem.

Es ik dienu ierodos darbā no šīs puses, tāpēc īpašuma uzraugs man atļāva ienākt pa šiem vārtiem. Pirms daudziem gadiem man izsniedza atslēgu. Uzdrošinos apgalvot, ka dzī­ve ir gājusi uz priekšu.

Baltas koka margas šķīra celiņu no upes. Malons un Tan­ja steidzās pa ietvi prom no dārziem. Viņpus upei varēja sa­skatīt dzelzceļa staciju, kur viņš torīt bija izkāpis no vilcie­na. Malons uzmanīgi pētīja ķieģeļu sienu, gatavs ik brīdi izraut pistoli. Pa ceļu pastaigājās daži apmeklētāji.

Prāts darbojās pilnā trauksmes režīmā.

Kāds vēlējās viņa nāvi.

Un pazemes eja, nepieejama no ārpuses, bija ideāla vieta šādai izdevībai.

Jārunā ar Entrimu.

Tiklīdz viņi tiks prom.

Ketlīna ievēroja dekoratīvu dzelzs žogu prasmīgu ka­lēju roku darbu. Aiz apzeltītajām režģu rotājumu lapām va­rēja saskatīt Temzu. Žogs bija vairāk nekā divus metrus .uigsts, un augšmalā tam rindojās dzelzs pīķi. Eva ar savu kolēģi strauji tuvojās. Ketlīna izmisīgi lūkojās gan uz vienu, gan uz otru pusi. Uzmanību piesaistīja vieta, kur žogs sa­vienojās ar augsto ķieģeļu mūri, kas apjoza pils teritoriju. Tur pakāpieni veda uz augstāku dārza līmeni, kas atradās gan­drīz tādā pašā augstumā kā ķieģeļu mūra mala. Nebūtu grū­ti pārlēkt uz sienu un pēc tam otrā pusē uz celiņa, kas stie­pās gar Temzas krastu. Pēc tam varētu aizskriet vai arī glābties peldus.

Aizšāvusies pa labi, Ketlīna metās skriešus pa grantēto celiņu un augšup pa pakāpieniem.

Viņa palūkojās pār plecu. Arī Pazana bija sākusi skriet.

Kāpņu augšgalā atkal sākās grants ceļš. Ketlīna bija no­vērtējusi pareizi. Te beidzās dzelzs žogs ar smailo pīķu rin­du un sākās ķieģeļu mūris šai vietā, dārza augšējā līmenī, tas izskatījās zemāks. Atlika vienīgi tāds sīkums atsperties, uztrausties uz mūra un nolēkt no divu metru augstuma sie­nas otrā pusē. Taču, iekams viņa paguva no mūra nolēkt, pa­rādījās divi vīri ar ieročiem rokās. Eva stāvēja kāpņu pakā­jē, arī bruņota.

Nekas nesanāks, Pazana paziņoja. Pat tad, ja pagūsi nolēkt, paskaties lejup! Tu atradīsies atklātā vietā. Ij nepagūsi pakustēties, kad dabūsi lodi.

Ketlīna paraudzījās pa kreisi. "Kur palikuši visi cilvēki? Tādā skaistā sestdienas rītā dārziem jābūt pārpilniem ar ap­meklētājiem. Tie daži, kas pirmīt te pastaigājās, tagad bija izgaisuši. Kur palicis Metjūss?" Upē pie betonētās piestātnes

bija piesietas divas lielas laivas, taču ari krastmalā nevien, neredzēja.

Pazana nāca aizvien tuvāk. Es gribu paņemt tavu pis toli. Lēni un uzmanīgi. Nomet to zemē.

Sataustījusi ieroci, Ketlīna paklausīja rīkojumam. Kas jū: esat?

Es noteikti neesmu tā, par kuru jūs mani uzskatāt.

Malons ielēca Tanjas laiviņā. Desmit pēdas garš peldlidzeklis ar visnotaļ cienījamu piekarināmo motoru aiz borta. Tepat atradās arī divas glābšanas vestes un airis.

Tos man ne reizi nav nācies izmantot, viņa norādīja. Paldies Dievam!

Gribat, lai iedarbinu motoru? Malons pavaicāja.

Vai dieniņ, mister Malon! Es tā vecā briesmekļa auklu raustu jau gadiem ilgi. Un itin labi.

Tanja divreiz pavilka starteri, un dzinējs rēkdams iedar­bojās. Malons atraisīja tauvu, un sieviete vadīja motorlaivu prom pa Temzas straumi, atpakaļ gar pils īpašuma robežām.

Turēsimies pie pretējā krasta, viņš ieteica. Katram gadījumam.

Viņa pagrieza laivu brūnajā upes ūdenī un pavērsa prom no pils. Bija redzama cita piestātne, kur piesietas šūpojās di­vas lielas laivas. Uz ķieģeļu mūra, kas apvija Banketu na­mu, Malons pamanīja stāvam kādu sievieti. Viņa atradās vie­tā, kur beidzās dzelzs žogs, kas atdalīja dārzus no ūdens, un sākas augstā siena.

Ketlīna Ričardsa.

Labajā pusē viņai stāvēja vēl viena sieviete un divi vīrieši.

Visi turēja rokās ieročus.

Ričardsu ar spēku norāva zemē.

Tanja arī to redzēja.

Rādās, ka mis Ričardsai gadījusies nelāga situācija. Par to nav šaubu.

Turklāt, ņemot vērā nule notikušo apšaudi tunelī, Malons prieda, varbūt Ričardsu novērtējis aplam.