Karaļa viltība

39. nodaĻa

Entrims zvanīja, sēdēdams krogā pie galdiņa. Notiesājis burgeru un kartupeļus, viņš bija izšķīries par tiešu pieeju. Pulkstenis rādīja bez divdesmit vienpadsmit, un tas nozīmē­ja, ka Virdžīnijā ir bez divdesmit minūtēm seši no rīta. Pro­tams, CIP operāciju centrs nekad negulēja, un viņa zvanu sa­vienoja ar pretoperāciju nodaļas direktoru, Entrima tiešo priekšnieku un vienīgo darbinieku, kura pavēles viņš uzklau­sīja, ja neskaita CIP direktoru.

Viss beidzies, Bleik, priekšnieks atzina. Mēs mēģi­nājām atturēt skotus no publiska paziņojuma, bet viņi bija ietiepīgi pēc velna. Darījums ir noslēgts. Kamēr notikumiem sagatavo sabiedrību, tiks izrunātas vienošanās detaļas.

Slepkavam butu jānosprāgst cietumā.

Mēs visi esam par to vienisprātis. Diemžēl viņš nav mū­su ieslodzītais.

Es te visu nokārtošu.

Dari tā. Un ātri.

Un mūsu kritušais?

Es neredzu iespēju izmeklēt to gadījumu, neizraisot ne­pareizo cilvēku interesi. Iespējams, vainīgi briti. Tā droši vien ir. Taču pie vainas var būt citi. Tam vairs nav nozīmes. Nāksies atzīt, ka nāves apstākļi ir neizskaidrojami.

Tas nozīmēja, ka ģimenei paziņos vienīgi to, ka aģents kri­tis, pildot pienākumu, kalpojot savai valstij tikai pašu faklu un pie sienas Lenglijā piestiprinās vēl vienu zvaigznīti, ja atmiņa nevīla, tur jau ir vairāk nekā simts zvaigznīšu. Jā­šaubās, vai kāds vārds nonāks Goda grāmatā, kas atradās lurpat zemāk. Tajā reģistrēja tikai tos aģentus, kuru nāves apstākļi šķita aizdomīgi. Entrimam gan visumā bija vienal­ga. Patiesībā viņa nolūkiem pat nāktu par labu, ja viss no­klustu un izgaistu.

Es jau šovakar savilkšu galus kopā, viņš solīja.

Tas jau no paša sākuma likās neprāts, priekšnieks at­zina. Nūjā, dažkārt grūti ticamas versijas piepildās.

Es darīju, ko varēju.

Neviens tevi nevaino. Lai gan daži mēģinās, par to es nešaubos. Tā bija radoša ideja. Ja izdotos, mums būtu ģeni­āls gājiens.

Iespējams, man laiks aiziet, Entrims ieteicās, sagata­vodams augsni savai iecerei.

Nepārsteidzies. Apdomā labi. Nepārdzīvo tik ļoti.

Tādu reakciju Entrims nebija gaidījis.

Es negribēju ciest neveiksmi.

Mēs neviens to negribējām. Pēc atbrīvošanas mēs visi izskatīsimies pēc jampampiņiem. Bet nekas cits neatliks, nāk­sies ar to sadzīvot.

Saruna beidzās.

Operācija "Karaļa viltība" bija noslēgusies. Vispirms jāat­brīvo abi aģenti, tad jāslēdz pati noliktava un jānodod viss Daidala biedrībai. Pēc tam Entrims saņems pārējo naudu. Līdz tam, ja palaimēsies, Kotons Malons jau būs gājis bojā traģiskā nāvē. Nekas neliecinās par Entrima līdzdalību no­tikušajā, un tādējādi Gērijs gluži dabiski pamazām viņam kļūs arvien tuvāks.

Vini satuvināsies. /

Tēvs un dēls.

Beidzot.

Viņš iedomājās par Pemu Malonu.

"Ej ellē!"

Malons gaidīja, līdz ieslēgsies tālrunis. Viņš ar nodomu bija izslēdzis ierīci, lai to nevarētu izsekot, un apzinājās, ka tuvāko minūšu laikā kļūs par vieglu mērķi. Taču bija ne­pieciešams parunāt ar Stefāniju Nelli. Atstājis Ričardsu pie brokastu galda, viņš ne tikai apmeklēja viesnīcas lietišķo centru, bet arī piezvanīja uz Atlantu un uzmodināja bijušo priekšnieci no miega. Pat nebūdams viens no Magelāna vienības aģentiem, viņš izdarīja valstij pakalpojumu, un ie­priekšējā vakarā, kad viņš zvanīja un stāstīja par Entrimu, Stefānijā apliecināja savu atbalstu, ja vien tāds nepiecie­šams.

Tālrunis ieslēdzās, un viņš ieraudzīja, ka Stefānijā jau ir zvanījusi pirms divdesmit minūtēm. Tālab viņš atbildēja ar zvanu.

Kur tu esi? viņa vaicāja.

Pārdomās par to, vai esmu muļķis vai ģēnijs.

Pat negribas jautāt, ko tas nozīmē.

Ko tu noskaidroji?

Viņa ir no Smago organizēto noziegumu pārvaldes. Strādā tur desmit gadus. Laba izmeklētāja, bet pārgalvī­ga. Dara visu pēc sava prāta. Aiz sevis atstāj daudz posta un iznīcības. Patiesībā jūs abi šķietat viens otram kā ra­dīti.

Man vairāk rūp jautājums, kāpēc viņa vispār saistījusies ar mani.

Zini, tas ir labs jautājums, ņemot vērā to, ka viņa patla­ban par kādu mēnesi vecu incidentu ir atstādināta no darba pienākumiem. Man teica, ka viņu grasās atbrīvot pavisam.

Vai uzzināji ko saistībā ar M16?

Malons bija ievirzījies galerijas stūrī, prom no apmeklē­tājiem un valdošā trokšņa. Viņš pagriezās ar seju pret sie­nu, runāja klusā balsī un vienlaikus uzmanīja apkārtni sev aiz muguras.

Nenieka. Taču jautājumus nācās uzdot ar apdomu.

No Tjūdoru spārna puses Džordža laikmeta stila spārnā sanāca aizvien vairāk cilvēku.

Tu tā arī nepateici. Esi muļķis vai ģēnijs? Stefānijā at­gādināja.

Tas vēl ir jānoskaidro.

Te gadījušies sarežģījumi.

Viņš necieta šo vārdu. "Sarežģījumi." Ar šo vārdu Stefā­nijā apzīmēja pilnīgu un galīgu mokpilnu haosu.

Pirms īsa brīža piezvanīja no C1P.

Un Stefānijā izstāstīja par kādu operāciju "Karaļa viltība", kas Bleika Entrima vadībā norisinās Londonā. Pēc tam viņa pastāstīja par Abdelbāsitu el Megrahī, kuru notiesāja par Pan Ain 103 lidmašīnas uzspridzināšanu tūkstoš deviņsimt astoņ­desmit astotajā gadā virs Lokerbi ciema, un paziņoja, ka Skotijas valdība nolēmusi aizsūtīt viņu atpakaļ uz Lībiju, do­dot iespēju nomirt no vēža dzimtenē.

Šis lēmums tika publiskots pirms dažām stundām, Stefānijā pabeidza. Šķiet, ka izdošana pārrunāta gandrīz veselu gadu. Operācija "Karaļa viltība" bija paredzēta, lai to apturētu.

Un acīmredzot iecere izgāzās.

Operācija nupat slēgta. Tomēr ir tev izteikts lūgums mē­ģināt vēlreiz.

Ko tad?

Tajā zibatmiņā glabājas informācija, kas gāja bojā līdz to vīru metro stacijā. Viņš bija CIP analītiķis, kas piedalījās operācijā "Karaļa viltība". Lenglijā zina, ka zibatmiņa atro­das pie tevis. Entrims par to ziņoja. Viņi vēlas, lai tu no­skaidro, vai šī informācija ir patiešām noderīga.

Malons neticēja savām ausīm. Es pat nezinu, ko viņi meklē. Kā lai, ellē ratā, varu zināt, ka esmu ko atradis?

Es uzdevu tādu pašu jautājumu. Man atteica, ka atbil­de ir zibatmiņā. Ja ne, tad tur nekā svarīga nav.

Vai no Entrima ir jāuzmanās? Pie viņa ir gan Gerijs, gan īans Danns.

Man neko tādu neteica. Zinu vien to, ka šajā operācijā viņš nav guvis panākumus un tevi lūdz vēl beidzamo reizi izmēģināt laimi. Tā cietumnieka izdošana mums kļūs par sa­biedrisko attiecību katastrofu.

To Malons zināja, un šis jaunums saniknoja. Tam neģēlim būtu jānomirst cietumā.

Telpā ieplūda jauna ekskursantu grupa un tuvojās stūrim, kurā viņš stāvēja. Slēpdamies Malons uzmanīja durvis, kas veda uz Kamberlenda apartamentiem.

Tajās parādījās Ketlīna Ričardsa.

Viņa mirkli vilcinājās, paskatījās apkārt un, laikam pārlie­cinājusies, ka briesmas nedraud, aizsteidzās pa labi.

Es esmu ģēnijs, Malons klusi sacīja tālrunī.

Un ko tas nozīmē?

To, ka man ir taisnība attiecībā uz aģenti no Smago no­ziegumu pārvaldes.

Ko tu grasies darīt? CIP vēlas zināt.

Viņš nebija redzējis Stefāniju piecus mēnešus kopš die­nas jūnijā, kad Francijā viņai krietni izlīdzēja. Atvadoties sie­viete atzina, ka ir Malona parādniece. Taču viņam bija pali­cis prātā arī Stefānijās brīdinājums.

"Parāda atmaksu pieprasi saprātīgi."

Ja es turpināšu meklējumus, vai tu man būsi jau otrreiz parādā?

Stefānijā iespurcās. Šis nav mans lūgums. Es esmu tikai ziņnesis. Taču, ja tu spēj darīt visu, lai nepieļautu slepkavas nonākšanu brīvībā, tu pakalpo visai sabiedrībai.

Sazināsimies.

Vēl pēdējais aizrādījums, Koton. Entrims par šo lūgu­mu neko nezina, un tam esot tā jāpaliek.

Pabeidzis sarunu, Malons aizvēra talruņa vāciņu.

Gerijs izrādīja īanam un mis Mērijai noliktavā izkārtotās vēstures relikvijas. Kundze aizrautīgi pētīja grāmatas un at­zīmēja, ka to vidū esot vērtīgi septiņpadsmitā gadsimta ori­ģināli. Viņa uzmanīgi aplūkoja zem stikla novietoto īpašo grāmatu ar zeltaini zaļajām lapām.

Tavs misters Entrims ir zaglis, mis Mērija sodījās. Šis sējums pieder Hetfīldhausas bibliotēkai. Es zinu.

Bleiks strādā CIP, zēns vēlreiz paskaidroja. Viņš šeit ir oficiālās darīšanās.

Bleiks?

Viņš lika sevi tā saukt.

Sievietes pētošais skatiens Gērijam nepatika.

Interesanti, kas devis Bleikam tiesības zagt mūsu naci­onālos dārgumus? Es esmu apmeklējusi Hetfīldhausas bib­liotēku. Tās darbinieki labprāt ļautu nofotografēt vai noko­pēt visu, ko vajag. Bet zagt? Tas ir nepiedodami.

Aizgājis no darba Tieslietu departamentā, tētis bija Gē­rijam mazliet pastāstījis par tajā piedzīvoto. Par grūtībām. Par prasībām. Par to, cik šāds darbs ir neparedzams. Vēl pirms mēneša zēns pats bija juties līdzīgi, tālab negribēja tiesāt Bleiku Entrimu. Un ko šī sieviete vispār zina? Grāmatveikala īpašniecei nav lemts izprast izlūkdienesta aģen­tu darbu.

Mis Mērija pacēla stikla vāku. Vai misters Entrims pa­skaidroja, kas tas ir?

Tā ir grāmata ar šifrētu tekstu, viņš teica. To radījis Roberts Sesils.

Vai Entrims atklāja, cik tā svarīga?

Ne gluži.

Vai tu gribētu to zināt?

Ketlīna, neieraudzījusi Kotonu Malonu, steigšus apmeta loku ap pūli. "Cerams, ka tikko iegūtās lapas sniegs Metjūsam vajadzīgo informāciju." Viņa nožēloja nepieciešamību pievilt Malonu, taču savs darbs bija jādara.

Neapšaubot.

Viņa devās atpakaļ pa to pašu ceļu, iegāja dziļāk pils ba­rokālajā daļā un iznāca tā saucamajā Sarunu galerijā. Logu rinda vienā garajā sienā ļāva apskatīt pagalmu ar strūklaku, pretējo sienu ar vairākām durvīm klāja koka paneļi, pie ku­riem karājās eļļas portreti. Starp dekoratīviem metāla stabi­ņiem bija nostiepta sarkana samta virve, kas liedza apmek­lētājiem pieiet gleznām gluži klāt. Ketlīna bija pārliecināta, ka atradīs izeju no pils, ja vien turpinās doties uz priekšu.

Pametusi skatienu atpakaļ, Ketlīna ievēroja kādu pazīs­tamu seju.

Eva Pazana.

Augšāmcēlusies.

Desmit metru attālumā.

Blakus viņai vīrietis.

Pāri mugurai pārskrēja dzestri šermuļi. Lai arī pārlieci­nāta, ka patiesībā Pazana Jēzus koledžā nav nogalināta, Ket­līna sajutās baisi, kad ieraudzīja sievieti dzīvu.

Vai tiešām Pazana pieder Daidala biedrībai?

Vai citai organizācijai?

Pazana turējās nomaļus, un starp viņām atradās apmēram piecdesmit galerijas apbrīnotāji. Ne vīrietis, ne sieviete ne­centās pietuvoties Ketlīnai.

Acīmredzot viņu nodoms bija piespiest Ketlīnu virzīties uz priekšu.

Citas izvēles nebija, un viņa gāja tālāk.

Galerijas galā viņa nolēma iegūt mazliet laika, paķēra pē­dējos divus stabiņus un novietoja iepretim durvīm, aizšķēr­sojot ceļu. Cilvēki, kas gāja aiz viņas, apstājās pie samta bar­jeras, radot sastrēgumu, un abi vajātāji netika uz priekšu un iesprūda galerijā. Ketlīna ievēroja apkārtējo jautājošos ska­tienus apmeklētāji droši vien noturēja sievieti par pils dar­binieci un sprieda, ka tālāk iet nedrīkst.

Neuzkavējusies paskaidrot savu rīcību, viņa metās ārā pa durvīm, nogriezās pa kreisi un skrēja cauri tā saucamajai Gleznu Sēriju galerijai. Te drūzmējās apmēram piecdesmit cil­vēki. Viņa pamanīja videokameru pretējā stūri pie griestiem, pa labi no durvīm, kas veda ārā no galerijas, un attapa, ka arī no tām būs jāvairās.

Aiz muguras atskanēja sauciens, Pazana ar vīrieti parādī­jās nepilnu divdesmit metru attālumā. Nogriezušies ap stūri, Ketlīna izsteidzās cauri vairākām eleganti iekārtotām istabām karalienes guļamistabai, ēdamistabai, ģērbkambarim un viesistabai.

Pēdējā istabā Ketlīna cirtās pa labi.

Viņai ceļā stājās kāds vīrietis.

Paspraucies garām pūlim, Malons atgriezās Kamberlenda apartamentos, uzmeklēja Tanju Karltoni un apvaicājās:

Kas te notika?

Viņa paķēra jūsu papīrus un aizgāja. Piedraudēja mani arestēt.

Paredzēdams, kā Ričardsa rīkotos, viņš bija nolēmis dā­vāt aģentei šo izdevību. Tiesa, šādi viņa ieguva informāciju no neaizsargātajiem failiem, taču, pēc Malona domām, tajos nekā īpaša nebija.

Patiesībā nebija pilnīgi nekā.

Jūs neizskatāties pārsteigts, Tanja piezīmēja.

Es arī neesmu pārsteigts.

Jāatzīst, mister Malon, ka manās acīs jūs esat tāds kā triku meistars.

Prasme rodas no saskarsmes ar negodīgiem ļaudīm un apdedzināšanās.

Ko viņa tagad iesāks?

Malons paraustīja plecus. Atgriezīsies turp, no kurienes nākusi. Tā vismaz varam cerēt.

Viņam bija vēl viena problēma risināma.

Palīdzība CIP.

Mērija stāstīja, ka jūs ar jauno lanu esat izglābuši tās sievietes dzīvību, Tanja sacīja. Dīvaini, ka viņa tā atmak­sā šo parādu.

Manā darbā tas nav nekas neikdienišķs.

Es paguvu izlasīt tekstu, jo viņa man atņēma lapas. Ne­kā šokējoša tur neredzēju. Vismaz man tā šķita. Bet es šo leģendu zinu jau sen.

Iesim prom. Es gribētu ar jums izrunāties, taču citur, kur nav tik daudz dzirdīgu ausu.

Tad mums jāapskata dārzi. Tie ir krāšņi. Mēs varam jau­ki pastaigāties saulītē.

Malonam šī sieviete iepatikās tāpat kā viņas māsa.

Abi izgāja no Kamberlenda apartamentiem un atgriezās ārējā galerijā, kur joprojām valdīja troksnis un burzma.

Labajā pusē Malons ievēroja divus vīriešus.

Abus viņš pazina.

Policisti no grāmatveikala, šoreiz bez formastērpiem, ģērbušies civildrēbēs un bija redzams, ka abi nav aizmir­suši nesenos notikumus. Vienam kreisajā pusē uz pieres rē­gojās nejauks puns.

Mums radušies nelieli sarežģījumi, Malons pačukstēja Tanjai. Rādās, ka daži cilvēki šeit vēlētos mūs aizturēt.

Izklausās bīstami.

Vai jūs varētu mani izvest no ēkas?

Es daudzus gadus strādāju šeit par gidi, un tikai tad man uzticēja suvenīru veikala vadīšanu. Es pārzinu Hemplomkortu kā savus piecus pirkstus.

Viņš pamāja, norādot uz abiem šiem sarežģījumiem pūlī. l'ie griestiem stūrī bija piestiprināta neliela videokamera. Lī­dzīgas viņš bija redzējis visā kompleksā. Tas nozīmēja, ka apkārtni novēro un izvairīties no šīm elektroniskajām acīm nebūs viegli.

Tādi nīgri puiši, Tanja novērtēja. Kas tie tādi ir?

Labs jautājums. Droši vien no MI6. No kaut kādas po­licijas.

Mani nekad mūžā nav arestējuši, Tanja atzina.

Tas nav nekas patīkams un parasti noved pie daudz ci­tām nepatīkamām lietām.

Tad tas nav grūti, mister Malon. Nemaz nav grūti no­drošināt mums bēgšanu.