Karaļa viltība

16, nodaĻa

20.30

Ketlīnai patika ik pa laikam iegriezties Oksfordā. Tur vi­ņa bija studējusi četrus gadus. Kad vēstījums klēpjdatorā mu­dināja mērot sešdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem, viņa ju­tās iepriecināta.

Nelielā pilsēta pastāvēja jau kopš desmitā gadsimta, un normaņi pirmie uzcēla te pili. Koledža tika nodibināta trīs­padsmitajā gadsimtā. Tagad gotiskajās medus krāsas celtnēs mājvietu rada trīsdesmit deviņas izcilas un neatkarīgas in­stitūcijas, kas sīvi konkurēja cits ar citu. Tām bija doti tādi nosaukumi kā "Kristus miesa", "Hārtfords", "Kristus baz­nīca", "Magdalēna" un "Trīsvienība", un šo institūciju ko­pums veidoja vecāko federāciju Anglijā, plaši pazīstamo Oks­fordas universitāti.

Te saplūda Temza un Čārvelas upe, un bieži pēcpus­dienās Ketlīna ar kārti bija stūmusi plakandibena laivu pa rāmajiem ūdensceļiem, laika gaitā itin labi apgūstot manevrēšanas māku. Te nomira karalis Harolds. Te pie­dzima Ričards Lauvassirds. Te izglītību guva Henrijs V. Te, smaiļu, torņu, krusteju un mācību ēku pagalmu ie­lenkumā, Elizabete I rīkoja svinības un izklaides. Te val­dīja vēstures, teoloģijas un augstākās izglītības gars, te apmācīti diži politiķi, garīdznieki, dzejnieki, filozofi un zinātnieki. Ketlīna reiz bija lasījusi, ka Hitlers pavēlējis šo pilsētu nebombardēt, jo iecerējis tai piešķirt Anglijas galvaspilsētas godu.

Oksfordu visatbilstošāk nodēvējis Metjū Arnolds.

"Sapņojošo smaiļu pilsēta".

Brauciena laikā viņa bija grimusi pārdomās par Bleiku Entrimu. Ideja par atkalredzēšanos šķita atbaidoša. Šis cil­vēks neprata saraut saites. Pārāk trauslais ego nepieļāva lūgt piedošanu. "Cik sieviešu viņam bijis kopš tā laika? Vai viņš ir precējies? Radījis bērnus?"

Otrās instruktāžas laikā Metjūss nebija sniedzis nekādu nozīmīgu informāciju, vien licis taisnā ceļā doties uz Jēzus koledžu, kas atradās pašā Oksfordas pilsētas sirdī, starp vei­kaliem un krodziņiem. Velsieša nodibinātā, bet Elizabetes I finansētā Oksfordas koledža bija vienīgā, kas tika atvērta ka­ralienes valdīšanas laikā. Tā bija maza, ar aptuveni sešsimt studentiem, ieskaitot arī pēdējā kursa studentus, aspirantus un stipendiātus. Ketlīnai allaž patikusi Elizabetes 1 laikmeta aura, kas valda šajā koledžā. Lielā zāle līdzinājās Midltemplas zālei. Tā pati taisnstūra forma, grebumiem rotātie ko­ka paneļi, kartušas, eļļas gleznas un portreti, tostarp arī pa­šas Elizabetes I portrets, kas bija piestiprināts goda vietā pie ziemeļu puses sienas virs augstākā galda. Vienīgi Tjūdora lai­ka siju vietā virs galvas pletās ģipša griesti.

Ketlīna bažījās, kā iekļūs studentu pilsētā, jo bija piekt­dienas vakars, taču vārti uz Tērlstrītas un Šipstrltas stūra bija vaļā un tur viņu sagaidīja kāda maza auguma, trausla sie­viete, kam gaišie, iesirmie mati bija saņemti mezglā uz pa­kauša. Viņa valkāja konservatīvu tumši zilu kostīmu un kur­pes uz zemiem papēžiem un nosauca savu vārdu un amatu doktore Eva Pazana, vēstures profesore Linkolnas kole­džā, vienā no senajām Oksfordas institūcijām.

Es pati studēju Ekseterā, Pazana stāstīja, un, cik no­protu, jūs apmeklējāt Svētās Annas koledžu.

Abas koledžas bija daļa no Oksfordas universitātes. Svē­tās Annas koledža tādām pretendentēm kā Ketlīna bija salī­dzinoši labvēlīgāka, jo viņa bija beigusi valsts izglītības ie­stādi, nevis privātskolu. Iestāšanās un mācības šajā koledžā bija viens no viņas dzīves gaišākajiem brīžiem. Ketlīna aiz­domājās, cik gadu profesorei Pazanai varētu būt, jo līdz tūk­stoš deviņsimt septiņdesmit devītajam gadam Ekseterā uz­ņēma tikai vīriešus.

Jūs droši vien bijāt viena no pirmajām Ekseteras stu­dentēm.

Taisnība. Mēs mainījām vēsturi.

Ketlīna lauzīja galvu, kāpēc šurp atsūtīta, un Pazana šķi­ta nojaušam viņas neizpratni.

Sers Tomass gribēja, lai nododu jums dažas ziņas, par kurām netikāt informēta Londonā. Ziņas, kuras nav pierak­stītas dažu iemeslu dēļ, un tie jums pavisam drīz kļūs skaid­ri. Viņš sprieda, ka es būtu vispiemērotākais cilvēks šim no­lūkam. Mana specialitāte ir Tjūdoru laikmeta Anglija. Es pasniedzu šo priekšmetu Linkolnas koledžā, taču nereti snie­dzu konsultācijas par vēsturi mūsu izlūkošanas iestādēm.

Vai sers Tomass izvēlējās šo tikšanās vietu?

Jā, un es piekritu. Eva norādīja uz zāles otru pusi. Šo Elizabetes Pirmās portretu koledžai tūkstoš sešsimt as­toņdesmit sestajā gadā uzdāvināja Kenterberijas kanoniķis. Tas ilustrē mūsu gaidāmās sarunas tematu.

Karaliene portretā bija attēlota garā kleitā, kas sniedzās līdz zemei. Ģeometriskie raksti uz kuplajām piedurknēm un platās kleitas papildināja cits citu, apmali rotāja pērļu virte­nes. Divi ķerubi turēja virs Elizabetes galvas vainagu.

Portrets ir gleznots tūkstoš piecsimt deviņdesmitajā ga­dā, kad karalienei bija piecdesmit septiņi gadi.

Taču seja likās daudz jaunāka.

Portrets tapis aptuveni tai laikā, kad tika konfiscēti un sadedzināti visi Elizabetes portreti, kas šķita nepieņemami. Netika atstāts neviens, kurš kaut nedaudz apšaubīja kara­lienes mirstīgumu. Šīs gleznas autors Nikolass Hiljards ie­viesa noteiktu Elizabetes Pirmās sejas attēlošanas veidu, un visiem gleznotājiem, kas gleznoja karalieni, bija prasība tam pakļauties. Viņas Majestāte to nodēvēja par "Jaunības mas­ku", un tādējādi viņa tika portretēta kā mūžam jauna.

Nebiju domājusi, ka viņa tā baidījusies no vecuma.

Elizabete bija visai liela mīkla. Viņas vaibsti bijuši iz­teikti un asi, un seja allaž pauž valdonīgumu un cienību. Vi­ņa bijusi gudra, viltīga, nodevīga, ar raupju valodu un pi­parotiem izteicieniem. īsta savu vecāku meita.

Atcerēdamās vēstures stundās mācīto par Henriju VIII un Annu Boleinu, Ketlīna pasmaidīja.

Ko jūs zināt par Elizabeti? Eva jautāja.

Ne vairāk, kā tēlots grāmatās un filmās. Viņa valdīja ilgi. Neapprecējās. Bija pēdējā Tjūdoru dinastijas valdniece.

Eva pamāja. Fascinējoša būtne. Viņa lika atvērt šo ko­ledžu kā pirmo protestantu institūciju Oksfordā. Un tā ne­bija liekulība. Viņas valdīšanas laikā trīsdesmit vietējie ka­toļu mācītāji… visi koledžu stipendiāti… tika sodīti ar nāvi tikai par to, ka piekopa katolicismu vai atteicās atzīt kara­lieni par baznīcas galvu.

Ketlīna atkal pavērās portretā, kas nu drīzāk šķita kari­katūra, nevis godprātīgs pirms vairāk nekā četrsimt gadiem mirušas sievietes attēlojums.

Tāpat kā tēvs, Elizabete pulcināja ap sevi kompetentus, ambiciozus vīrus, Eva turpināja stāstīt. Tomēr, atšķirībā no tēva, viņa visu dzīvi palika tiem uzticīga. Cik noprotu, vienu vēstures liecību jums jau parādīja. Kad Ketlīna jau­tājoši uzlūkoja viņu, profesore paskaidroja: Man sacīja, ka jūs esat redzējusi šifrēto piezīmju lappusi.

Taču autors man nav zināms.

Piezīmes rakstījis Roberts Sesils.

Šis vārds Ketlīnai nebija svešs Sesili atstājuši dziļas pē­das Anglijas vēsturē.

Lai izprastu Robertu, Eva turpināja, ir jāiepazīst vi­ņa tēvs Viljams.

Eva pastāstīja, ka Viljams Sesils piedzima zemas kārtas velsiešu augstmaņu dzimtā, kas cīnījās pirmā Tjūdoru kara­ļa Henrija VII armijā. Sesils izauga Henrija VIII galmā un iz­glītojās, līdz varēja ieņemt amatu valdībā. Henrija VIII nā­ve tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā aizsāka desmit politisku juku gadus. Vispirms valdīja mazgadīgais Edvards VI, kurš nomira piecpadsmit gadu vecumā. Tronī kāpa viņa pusmāsa Mērija, Henrija pirmās sievas meita. Tieksme de­dzināt uz sārta protestantus pamudināja piešķirt viņai iesau­ku "Asiņainā Mērija". Viņas piecu valdīšanas gadu laikā Sesila īpašumā uzturējās jaunā princese Elizabete, Henrija VIII otrās sievas Annas Boleinas meita, kas izauga ārpus galma. Tūkstoš piecsimt piecdesmit astotajā gadā, beidzot kļuvusi par karalieni, Elizabete uzreiz iecēla Viljamu Sesilu par gal­veno sekretāru vēlāk šī amata nosaukums bija "valsts sek­retārs" -, padarot viņu par galveno padomnieku, vistuvāko personu valdniecei. Līdz mūža beigām karaliene uzticējās Sesilam un paļāvās uz viņu. "Nevienam valdniekam visā Ei­ropā nav tāda padomnieka kā man," viņa mēdza sacīt. Vai­rāk nekā četrdesmit gadus Sesils bija Elizabetes valdīšanas diženais arhitekts. Viņam pieder vārdi: "Ar savu atturību un pacietību es esmu panācis vairāk nekā ar aso prātu." Kāds tālaika novērotājs atzīmējis, ka Sesilam "nav tuvu draugu, nav uzticama biedra, kāds bieži ir diženiem vīriem; neviens arīdzan nezināja viņa noslēpumus; daži to turēja par vainu, bet vairums uzskatīja par uzslavas vērtu un gudrības aplie­cinājumu. Ja noslēpumi netiek nevienam uzticēti, tie nevar nākt atklātībā".

Sesila vecākais dēls Tomass bija vairāk derīgs armijai, ne­vis valdībai. Pats Viljams dienestu karaspēkā augstu nevēr­tēja. "Valdīšanai ir vairāk labuma no viena gada miera nekā desmit gadiem kara." Vēlāk Viljams kļuva par karalisko mantzini, tika iecelts bruņinieku kārtā un ieguva barona ti­tulu, kļūdams par lordu Bērliju. Viņš kalpoja karalienei līdz pat savai nāvei tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotajā gada, kad lorda Bērlija titulu pārņēma viņa otrais dēls Roberts, kurš kļuva par Elizabetes galveno padomnieku.

Viljams Sesils bija izcils valdības vadītājs, Eva turpi­nāja. Viens no labākajiem mūsu valsts vēsturē. Par saviem panākumiem Elizabetei lielākoties jāpateicas viņam. Viņš aiz­sāka Sesilu baronu līniju, kas iestiepusies līdz pat mūsdie­nām. No tās dzimtas nākuši divi premjerministri.

Vai tad tie visi nav Kembridžas absolventi? Ketlīna smaidīdama pavaicāja.

Nevainosim viņus par to, sacīja Eva. Roberts Sesils līdzinājās tēvam, taču bija viltīgāks. Nomira tūkstoš sešsimt divpadsmitajā gadā, četrdesmit astoņu gadu vecumā. Viņš kalpoja Elizabetei tās valdīšanas pēdējos piecus gadus un de­viņus gadus Džeimsam Pirmajam, abiem valsts sekretāra postenī, kā arī vadīja Džeimsa laika spiegu tīklu. Tieši Ro­berts Sesils atklāja Pulvera sazvērestību un izglāba Džeim­sam Pirmajam dzīvību. Dižais Frānsiss Volsingems bija Ro­berta Sesila skolotājs.

Arī šis vārds Ketlīnai nebija svešs Volsingems tika uz­skatīts par britu izlūkošanas tēvu.

Volsingems bija dīvainis, profesore atzina. Pastāvī­gi tērpās melnā, un viņu ieskāva noslēpumainības aura. Viņš bija rupjš un brīžiem skarbi aizskāra citus, taču karaliene augstu vērtēja viņa padomu un uzticējās viņa kompetencei, tādēļ pacieta ekscentrisko uzvedību. Tieši Volsingems atklāja pierādījumus par nodevību un tādējādi piespieda Elizabeti sodīt ar nāvi savu māsīcu, skotu karalieni Mēriju. Tieši Vol­singems lika pamatus Spāņu armādas sakāvei. Par panāku­miem Elizabete iecēla viņu bruņinieku kārtā. Es jums to stās­tu, lai jūs izprastu personības, kas apmācīja Robertu Sesilu. Diemžēl Roberts, gluži tāpat kā viņa tēvs, ir atstājis maz rak­stu darbu. Tādējādi ir grūti nešaubīgi pateikt, ko Roberts Sesils patiesībā zinājis un ko patiesībā ir sasniedzis. Taču vie­nu gan vēsture apliecina. Proti, viņš nodrošināja, lai pēc Eli­zabetes valdītu Džeimss Pirmais.

Ketlīnai nebija skaidrs, kāda šim stāstījumam saistība ar Bleiku Entrimu, taču acīmredzot tādai jābūt. Metjūss nebū­tu viņu uz koledžu sūtījis tāpat vien.

Tālab viņa turpināja uzmanīgi klausīties.

Elizabete neapprecējās un nelaida pasaulē pēcnācēju, Eva stāstīja. Viņa bija pēdējā no Tjūdoru monarhiem un valdīja četrdesmit piecus gadus. Neilgi pirms karalienes nā­ves gaisotne kļuva nervoza. Kas kļūs par viņas pēcteci? Pre­tendentu bija daudz, un pilsoņu karš brīžiem likās neizbē­gams. Roberts Sesils pieraudzīja, lai tronī kāpj Džeimss, Elizabetes mirušās māsīcas, skotu karalienes Mērijas dēls, to­brīd Skotijas karalis. Līdz mūsu dienām nonākušas vairākas Roberta un Džeimsa rakstītas vēstules, kurās redzams, kā tas tika panākts. Viss noticis laikā starp tūkstoš sešsimt pir­mo un tūkstoš sešsimt trešo gadu, kad Elizabete nomira. Skotija apvienojās ar Angliju, un to nosauca par Kroņu sa­vienību. Tā bija Lielbritānijas sākotne. Kad Džeimss pieņē­ma abus troņus, valsti gaidīja pārmaiņas. Neatgriezeniskas.

Un Kroņu savienību iedibināja Roberts Sesils?

Tieši tā, taču pati Elizabete to apstiprināja.

Roberts Sesils un Lords admirālis pietuvojās gultai. Roberts stāvēja kājgali, bet admirālis un vairāki citi lordi izvietojās abpus gultai.

Jūsu Majestāte, ierunājās Lords admirālis. Mēs esam spiesti uzdot jums šo jautājumu. Kuru jūs vēlaties redzēt par nākamo valdnieku?

Elizabete atvēra acis. Kaut skatiens bija šķitis vārgs, liecinot par nāves tuvumu, nu Sesils saskatīja vāri atblāzmojam to ugu­ni, kas liesmoja šīs vecās sievietes acīs pirms saslimšanas.

Es jums saku, mans tronis bijis karaļu sēdeklis. Es ne­ļaušos, lai pēc manis kāds nekrietnelis nāk. Kurš gan cits ma­ni nomainīs, ja ne karalis?

Lai arī vārdi izskanēja klusi, teju čukstus, visi klātesošie tos saklausīja skaidri. Dažus lordus mīklainā atbilde šķita sa­mulsinājusi, taču Sesils visu saprata bez šaubīšanās, tādēļ no­prasīja:

Un vārds, jūsu Majestāte?

Kurš gan cits? Mūsu Skotijas brālēns.

Šī piepūle likās atņemam visus atlikušos niecīgos karalie­nes spēkus.

Es lūdzu jūs mani vairs nevārdzināt, viņa izdvesa.

Lordi atstāja karalieni un devās apspriest dzirdēto atbildi.

Daudzus mirstošās valdnieces lēmums bija apstulbinājis, un tieši tā Sesils bija paredzējis. Tālab nākamajā dienā viņi at­kal ieradās pie Elizabetes gultas lielākā skaitā. Diemžēl ka­ralienei bija atņemtas spējas runāt. Viņa strauji dzisa.

Sesils pieliecās klāt un uzrunāja mirstošo:

jūsu Majestāte, šie džentlmeņi lūdz, lai sniedzat vēl kā­du zīmi un apliecināt, ka jūs par savu pēcteci izvēlaties savu brālēnu Skotijas karali Džeimsu. Es lūdzu jūs tādu dot.

Elizabetes skatiens apstiprināja, ka viņa lūgumu sapratu­si, un vīri gaidīja. Viņas rokas lēni pacēlās augšup, pirksti sa­slēdzās aplī virs galvas, uz neilgu brīdi veidojot kroni.

Šādi izrādīts nodoms nebija apstrīdams.

Pēc dažām stundām Elizabete, Anglijas, Francijas un Īri­jas karaliene, Ticības Aizstāve nomira.

Sesils tam bija sagatavojies, Eva teica. Viņš sasauca padomi un paziņoja karalienes izvēli. Liecinieki, kas bija at­radušies pie Elizabetes nāves gultas, apstiprināja viņa vār­dus. Nākamajā rītā Vaitholas pilī tauru pavadībā Sesils per­sonīgi nolasīja uzsaukumu, ar kuru iecēla Skotijas karali Džeimsu Sesto par Anglijas karali Džeimsu Pirmo. Šis uzsau­kums todien tika izsludināts visā valstī. Neizskanēja neviens pretestības vārds. Ar vienu izveicīgu gājienu Roberts Sesils ātri un bez asins izliešanas bija panācis, ka monarhs bez tie­šajiem mantiniekiem atstāj tronī pēcnācēju. Visnotaļ prasmī­gi, vai jūs tā neteiktu?

Paskaidrojiet, kāda šim stāstam saistība ar uzdevumu, ko man grib uzticēt sers Tomass!

Saprotams. Es tā arī grasos darīt. Lietus laikam beidzot ir pārstājis, tādēļ iesim izbaudīt pastaigu pagalmā.

No zāles viņas devās uz koledžas četrstūraino, ar mauri­ņu apaugušo pagalmu. No visām pusēm to ielenca gotiskas celtnes, un lielākā daļa logu grima tumsā. Uz pagalmu veda aptumšotas velvētas ejas un durvis. Lietus patiešām bija mi­tējies, un virs galvas pletās skaidras nakts debesis.

Neviena cita pagalmā neredzēja.

Abi Sesili bijuši noslēpumainas dabas cilvēki, Eva tur­pināja, un neatstāja gandrīz neviena personīgā pieraksta, tomēr viena vēsturiska liecība ir saglabājusies līdz mūsdie­nām. Jūs nesen esot redzējusi tās attēlu.

"Laikam runa ir par nesaprotamiem vārdiem nosēto la­pu," Ketlīna nosprieda.

Šifrētās Roberta piezīmes bija glabājušās Hetfīldhausā, kur viņš dzīvoja līdz pat nāvei tūkstoš sešsimt divpadsmi­tajā gadā. Diemžēl pirms nepilna gada oriģināls tika nozagts.

Tas būs bijis viens no priekšnieka minētajiem noziegu­miem. Es nopratu, ka Ferovs Karijs atšifrējis tekstu.

Iespējams. Lūk, tādēļ ir ļoti nozīmīgi atgūt visus datus, kādi varbūt bijuši Karija rīcībā.

Teksts, kuru man parādīja, bija neizprotams.

Tieši tādu bija tiecies radīt Sesils. Šifrs tā ari nav uz­lauzts. Taču mums ir dažas norādes, kas varētu palīdzēt at­šifrēšanas darbā. Vai vēlaties redzēt attēlus no citām lapām? Kad Ketlīna pamāja, Eva piebilda: Tie palika iekšā. Pagai­diet tepat, es tos tūliņ atnesīšu.

Profesore steidzās atpakaļ uz apgaismoto zāli. Ketlīna izdzirdēja plīkšķi, kāds rodas, sasitot plaukstas. Pēc tam otru.

Viņa pagriezās un ieraudzīja Evas adītajā svīteri uz labā pleca robotu caurumu. Sieviete aizžņaugti iestenējās. Atskanēja trešais plaukšķis. No brūces izšļācās asinis. Eva nokrita uz akmens grīdas.

Apsviedusies apkārt, Ketlīna uz pretējās mājas jumta, ap­tuveni trīsdesmit metru attālumā, neskaidri saskatīja šāvēju. Tobrīd šāvējs izraudzījās citu mērķi. Ketlīnu.