Karaļa viltība

63. nodaĻa

Hetfildhausa

Svētdiena, 23. novembris 9.45

Malons iegāja savrupmājā, kas atradās divdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Londonas. Viņš kopā ar Ketllnu Ričardsu, īanu, Gēriju, Tanju un mis Mēriju bija aizbraucis turp ar vil­cienu un izkāpis pieturā, kas atradās pavisam blakus īpašu­mam. Diena sākās tipiski vēlam Anglijas rudenim saulains laiks mijās ar pēkšņām lietusgāzēm. Viņam pat bija izdevies iekrist dažu stundu ilgā ciešā miegā bez mokošiem sapņiem. Visi nomazgājās dušā, pārģērbās un ieturēja brokastis. Ie­priekšējās dienas šausmas bija galā, un visi jutās gan atvieg­loti, gan bažīgi vienlaikus. Daudzie telefona zvani, arī vēlā nakts stundā, beidzot bija panākuši rezultātu.

Vašingtona un Londona bija noslēgušas trauslu miera iz­līgumu.

Un ne viena, ne otra puse nebija par to sajūsma. Vašingto­na sirdījās, jo Lībijas pilsoni tik un tā paredzēts izdot dzim­tenei. Londona dusmojas par to, ka sabiedrotais patvaļīgi pār­kāpis vēsturiskā privātuma robežas. Beigu beigās abas puses vienojās atstāt bijušo aiz muguras un to vairs necilāt. Ieslo­dzītā izdošana nebija aizkavējama, un abas puses atteicās no jebkādiem nodomiem atriebties par operāciju "Karaļa viltība".

Vienošanās tiks noslēgta te, Hetflldhausā, Sesila senču na­mā, kurš joprojām piederēja septītajam Solsberi marķīzam un marķīzei, attāliem Viljama un Roberta Sesilu radiniekiem. Tūkstoš sešsimt septītajā gadā Džeimss I pārdeva īpašumu Robertam Sesilam, kurš te izbūvēja masīvu "E" veida ķie­ģeļu celtni divus spārnus, ko savieno centrālā ēkas daļa, Džeimsa 1 un Tjūdoru laikmeta stilu sajaukums. Tanja stās­tīja Malonam, ka ārēji nams kopš Roberta Sesila laikiem mai­nījies maz.

Te radīta diža vēsture, viņa stāstīja. Šo pili apmek­lējuši daudzi karaļi un karalienes.

Zāle bija plaša, augstiem griestiem, iekārtota vienkārši, tomēr grandiozi. Gaisā jaucās gaišo koka paneļu lakas, no­spodrināto grīdu vaska un kamīnu uguns dūmakainās smar­žas.

Kopš bērnības mēs te esam bijušas vairākkārt, mis Mē­rija sacīja. Un te vienmēr smaržojis tāpat.

Viņi stāvēja Marmora zālē, brīnumainā divus stāvus aug­stā Džeimsa I laikmeta stilā iekārtotā zālē, kas stiepās visā pils garumā. No erkeru logiem uz koka paneļiem apšūtajām sienām krita zeltaini saules stari. Malons apbrīnoja menestrela galeriju, sienu gobelēnus un rūtaino marmora grīdu, kuras dēļ zāle ieguvusi savu nosaukumu. Aiz ozolkoka gal­du un solu rindām mēbeles esot oriģinālas kamīnā krakstēja uguns.

Pirms dažām stundām no Temzas bija izcelts Tomasa Metjūsa līķis ar lodes izrautu caurumu krūtīs. Sākotnējā sek­cijā viņa plaušās atklāja ūdeni, un tas nozīmēja, ka viņš pa­tiesībā ir noslīcis. Stefanijai Nellei neviens nebilda ne vār­da par to, ka aģente Ketlīna Ričardsa nošāvusi Metjūsu. Ieroci viņa iesvieda Flītas upē, un straume to jau sen bija aiznesusi prom. Patiesību zināja tikai viņš ar Ričardsu, un oficiāli tika pasludināts, ka traģēdiju izraisījis negadījums pretoperācijas laikā. Panāktais nolīgums noteica, ka Metjūsa nāve un arī Entrima un piecu aģentu bojāeja paliks neizskaidrota.

Stefānijā ziņoja, ka Slepenais izlūkdienests mēģinājis ie­rakties pazemes istabās, kur šie notikumi risinājās, taču šo telpu vairs nebija. Mazītiņā kamerā, kādas izmantoja glāb­šanas darbos pēc zemestrīcēm, līdzās akmeņu krāvumiem un sadragātām relikvijām uzgāja pārogļojušās cilvēka mirstīgās atliekas, apstiprinot Entrima bojāeju.

Operācija "Karaļa viltība" bija beigusies.

Tikai viens vēl atlicis.

No pretējās puses zālē ienāca sieviete. Slaida auguma, tie­va un majestātiska viņas gaišbrūnie mati krita precīzos viļ­ņos. Viņa devās viesiem pretī vienmērīgā gaitā, paneļiem klā­tās sienas apslāpēja aso papēdīšu klaudzienus. Viņiem bija paziņots sievietes vārds. Elizabete Makgvaira. Iekšlietu mi­nistrijas valsts sekretāre. Viņas pārziņā ir valsts drošība, arī Slepenais izlūkdienests. Tomass Metjūss bija viņas padotais.

Elizabete Makgvaira apstājās Malona priekšā. Lūdzu klāt­esošos atvainot. Mums ar misteru Malonu ir jāparunā divatā.

Viņš palocīja galvu, norādīdams pārējiem, lai paklausa lū­gumam.

Apstaigājiet namu un izbaudiet šo skatu, Makgvaira ieteica. Neviena cita te nav.

Malons vēroja, kā Ričardsa un abas māsas izved zēnus no zāles.

Kad visi aizgāja, Makgvaira ierunājās: Jūs esat sacēlis visnotaļ pamatīgu traci.

Tas man ir tāds talants, Malons attrauca.

Vai jums tas šķiet uzjautrinoši?

Skaidrs, ka šī sieviete nav ieradusies apmainīties laipnī­bām vai jociņiem. Patiesībā tas bija ellīgs stulbums. Abām pusēm.

Šajā jautājumā esam vienisprātis. Taču es runāšu skaid­ru valodu. To iesāka amerikāni.

/

Patiešām? Vai tad apmaiņas ceļā izdot teroristu un slep­kavu bija mūsu ideja? Malons gribēja skaidri parādīt savu nostāju.

Makgvairas vaibsti atmaiga. Stefānijā Nelle man ir tu­va draudzene. Viņa stāstīja, ka jūs reiz bijāt viņas labākais aģents.

Viņa saņem no manis samaksu, lai mani slavētu.

Domāju, ka šie notikumi satrieca mūs abas. īpaši saistī­bā ar īanu Dannu. Apdraudēt jauna puiša dzīvību nav pie­dodams.

Jūs tomēr iegūstat, ko kārojat, Malons aizrādīja. Lībijas pilsonis atgriežas mājās, un Lielbritānija tiek pie Lībijas piedāvātajām koncesijām.

Tāda ir pasaules kārtība. Savienotās Valstis slēdz tādus darījumus vai ik dienu. Tālab nevajag tēlot svētulīgo. Mēs darām to, kas jādara. Viņa bridi paklusēja. Saprāta ro­bežās.

Acīmredzot šie saprāta robežpunkti atradās tālu cits no cita, taču laiks sarunām beidzās.

Sieviete norādīja uz zāles otru pusi un veda viņu turp. Satikties Hetfīldhausā es nolēmu šī portreta dēļ.

Malons jau bija ievērojis audeklu, kas novietots paneļiem apšūtās sienas vidū starp divām arkveida ieejām. Tam abās pusēs karājās mazākas eļļas gleznas, vienā bija attēlots Ri­čards III, otrā Henrijs VI. Zem tā atradās grebumiem ro­tāta ozolkoka lāde, un pār seno koku vijās sudrabaini un zel­taini pavedieni.

"Portrets ar varavīksni", Makgvaira paskaidroja.

Viņš atcerējās, ka tas bija pieminēts Ferova Karija pierak­stos un Roberta Sesila piezīmēs. Attēlotās karalienes seja ir kā jaunai sievietei, lai arī glezna, ka teica Makgvaira, ir ra­dīta tolaik, kad Elizabetei bija septiņdesmit gadi.

Gleznā ir daudz simbolisma, viņa piebilda.

Ņieburu rotāja pavasara ziedu izšuvumi atraitnītes, gaiļbiksites un sausserži simbolizējot pavasari. Oranžā mantija, noklāta ar acu un ausu attēliem, apliecināja, ka Eli­zabete redz un dzird visu. Kreiso piedurkni greznoja čūs­ka, kurai mēles galā karājās sirds, simbolizējot kaisli un gud­rību.

Portrets ieguvis nosaukumu no varavīksnes, kuru Eli­zabete tur labajā rokā.

Krāsu trūkumu varavīksnē Malons pamanīja uzreiz.

Elizabete allaž rūpīgi izvēlējās savus portretus. Taču šis tika pabeigts pēc viņas nāves, tādējādi mākslinieks varēja rī­koties brīvāk, Makgvaira paskaidroja. Iespaidīgi. To ne­varēja noliegt. Pēdējā aina no Elizabetes Pirmās valdīša­nas laika norisinājās šajā telpā. Tūkstoš sešsimt otrā gada decembrī karaliene apciemoja Robertu Sesilu. Tika sarīkota vērienīga uzņemšanas ceremonija un izklaides. Krāšņs ilgās valdīšanas nobeigums. Pēc trim mēnešiem viņa nomira.

Malons ievēroja, ka sieviete īpaši uzsver vietniekvārdu "viņa".

Portreta kreisajā pusē bija izcelta frāze.

Noti sine sole iris.

Eidētiskās atmiņas blakus ieguvums bija spēja ātrāk ie­gaumēt dažādas valodas, un latīņu valodu Malons zināja.

"Bez saules nav varavīksnes."

Viņš norādīja uz šiem vārdiem.

Vēsturnieki ir filozofējuši par šī moto nozīmi, Makg­vaira atzina. Pieņemts, ka Elizabete bijusi saule, kuras klāt­būtne vien nes karaļvalstī mieru un varavīksnē krāsu.

Taču portretā varavīksne ir bezkrāsaina.

Tieši tā. Citi apgalvoja, ka glezna ir mēģinājums graut karalienes autoritāti. Varavīksnē nav krāsu tādēļ, ka nav sau­les. Viņas grandiozums ir neīsts. Sieviete mirkli klusēja. Nav tālu no patiesības, vai ne?

Un pastāv vēl viena nozīme, Malons uztvēra. Ja pār­frāzējam oriģinālu, iznāk, ka "bez dēla nebūtu nekā".

Gluži pareizi. Es esmu lasījusi atšifrētās Sesila piezīmes. Viņš jutis lielu cieņu pret viltvārdi. Es spriežu, ka šo portre­tu viņš bieži uzlūkojis.

Kas notiks tālāk? Malons vaicāja.

Labs jautājums. Es par to domāju kopš vakar vakara. Diemžēl Tomasa Metjūsa vairs nav, un viņš nevar palīdzēt man analizēt situāciju. Vai varat man pastāstīt, kas ar viņu notika?

Tāda viltība Malonu neapmujķoja. Viņa nodarbošanās bija riskanta, un mēdz gadīties visādi.

Protams, ja mums butu ļauts jūs visus iztaujat, varbūt mēs pat izdibinātu kaut ko noderīgu.

Noslēgtā vienošanās paredzēja aizliegumu abām pusēm savstarpēji pārrunāt šos notikumus.

Malons paraustīja plecus. Tas gluži vienkārši paliks no­slēpums. Tāpat kā abu amerikāņu aģentu bojāeja.

Un vēl trīs mūsējo nāve.

"Tieši tā. Taču Makgvaira nav muļķe. Viņa zina, ka Metjūsu nogalināju vai nu es, vai Ričardsa. Ne vienā, ne otrā ga­dījumā viņa neko nevar uzsākt." Tālab Malons runāja skaid­ru valodu:

Manam dēlam draudēja nopietnas briesmas. Kā jūs jau izteicāties, līdzīgā situācijā bija arī īans Danns. Viņi nepie­dalās spēlē. Nekad nav piedalījušies. Un nepiedalīsies. Ja šajā spēlē aiziet par tālu, par to nākas maksāt.

Es atzinu Stefanijai, ka abas puses pārsniegušas robe­žu. Septiņi nāves gadījumi ir pārāk barga samaksa par šādu mācību mums visiem.

Malons piekrita.

Makgvaira norādīja uz sējumu viņam rokā. Uz Roberta Sesila piezīmēm. Stefānijā bija likusi viņam paņemt to līdzi. Puses bija vienojušās, ka piezīmes ir jāatdod.

Ministrijas pārstāve paņēma seno sējumu, pašķirstīja la­pas ar šifrēto tekstu un tad palūkojās uz sarunas biedru.

Jūs vaicājāt, kas būs tālāk.

Piegājusi pie kamīna, viņa iesvieda grāmatu ugunī. Vā­kus apņēma liesmas. Gar akmens mūriem aizvijās dūmi, un vērpetes izgaisa skurstenī. Pēc dažiem mirkļiem dokumen­ta vairs nebija.

Jādomā, ka vēsture šeit vairs nav būtiska, Malons no­teica.

Gluži pretēji. Tai ir ļoti liela nozīme. Patiesībā tieši vēs­ture būtu nodarījusi vismilzīgāko postu. Elizabete Pirmā ne­bija īsta, tātad viss, pilnīgi viss karalienes valdīšanas laikā lemtais nebūtu spēkā. Vismaz tiktu apšaubīts. Tiesa, ir pa­gājuši četri simti gadu. Bet jūs esat jurists, mister Malon. Jūs pārzināt nekustamā īpašuma principus. Īpašumtiesību pēc­tecība ir vitāli būtiska. Elizabete sagrāba īru zemes un no­deva īpašumus daudziem britu protestantiem. Tagad darī­jumu likumība tiktu apšaubīta, varbūt tos pat anulētu.

Un jūs, briti, lepojaties ar savu likuma varu.

Mēs patiesi ar to lepojamies. Un tādējādi šāds iznākums liekas vēl biedējošāks.

Tātad, ja Entrims nebūtu nodevis valsti un nebūtu at­šifrējis piezīmes, cietumnieks varbūt netiktu izdots?

Makgvaira uzmeta vīrietim vēsu, pētījošu skatienu. To mēs vairs neuzzināsim.

Malons gan zināja.

Ir vēl viens aspekts, Makgvaira turpināja. Elizabete arī bija vienīgā atbildīgā par sava pēcteča Džeimsa Pirmā nākšanu pie varas. Tas nemūžam nebūtu noticis, ja tronī jau nesēdētu viltvārdis. Džeimsa māte bija Mērija, Skotu kara­liene, Henrija Astotā māsas mazmeita. Henrija Astotā testa­ments kategoriski nepieļāva, lai šis dzimtas atzars jebkad manto karaļvalsti. Jāšaubās, vai īstā Elizabete ietu pret tēva gribu. Viltvārdis nudien bija nešpetns, tas nu jāatzīst. Pats nevarēdams radīt mantinieku, viņš izvēlējās tieši to perso­nu, kuru vectēvs bija uzsvērti atraidījis. Iespējams, viņš tā rīkojās aiz godbijības pret savu māti, kura neieredzēja Hen­riju Astoto un visus Tjūdorus. Tādējādi jūs redzat, mister Malon, ka vēsturei patiešām ir nozīme. Tieši vēstures dēļ no­risinājās visi šie notikumi.

Tagad tā vairs nav. Malons parādīja ar roku uz kamī­nu. Pierādījumi ir iznīcināti.

Arī atšifrēto tekstu vairs nav, Makgvaira noteica. Ja nemaldos, jums ir pēdējais eksemplārs.

Viņš izņēma no kabatas zibatmiņu un pasniedza sievietei.

Makgvaira to ielidināja liesmās.

Malons uzmeklēja visus ārā, dārzā. Elizabete Makgvaira aizbrauca, jo viņas darbs te bija pabeigts. Viņa bija ieradu­sies, lai pārliecinātos, ka piezīmes un zibatmiņa tiek iznīci­nāti. Tiesa gan, īans, Ričardsa, Tanja un mis Mērija zināja no­slēpumu. Un varēja par to izrunāties. Taču vairs nebija nekādu pierādījumu. Tikai neticams nostāsts. Nekas cits. Kā leģenda par zēnu no Bizli un Brema Stokera rakstītais pirms simts gadiem.

Mums laiks doties, viņš uzrunāja Gēriju.

Zēni atvadījās viens no otra, un pēc tam īans pagriezās pret Malonu. Varbūt es varētu kādudien apciemot jūs Dānijā.

Es tikai priecātos. No tiesas priecātos.

Viņi sarokojās.

Mis Mērija stāvēja blakus lanam, apskāvusi zēnu ap ple­ciem. Lepnums sievietes sejā liecināja, ka viņa, iespējams, beidzot ir tikusi pie dēla.

Un īans pie mātes.

Jādomā, ka tavai dzīvei uz ielas pienācis gals.

īans pamāja. Tā varētu būt. Mis Mērija grib, lai pārce­ļos pie viņas.

Teicama doma.

Pienāca Tanja un apkampa Malonu. Es priecājos ar jums iepazīties, mister Malon! Jūs mums sagādājāt nudien vare­nu piedzīvojumu.

Ja kādreiz atkal sadomāsiet strādāt izlūkdienestā, va­rat atsaukties uz mani. Jūs savu darbu veicāt godam.

Man šī dēka patika. Diez vai es drīzumā spēšu to aiz­mirst.

Gērijs atvadījās no māsām, un tikmēr Malons ar Ketlinu Ričardsu pagāja sāņus.

Kas te īsti notika? viņa klusi pajautāja.

Piezīmju vairs nav, un arī visi atšifrētie teksti ir iznīci­nāti. Oficiāli tas nekad nav noticis.

Par savām iepriekšējās dienas sarunām ar Stefāniju Ma­lons bija Ketlinai izstāstījis tikai skopos vārdos, taču nesen bija iegūts apstiprinājums. Tu vari atgriezties savā pārval­dē. Tā ir pavēle no pašas augšas. Viss ir piedots.

Ketlīna veltīja viņam pateicīgu smaidu. Es jau visu lai­ku prātoju, kā pelnīšu iztiku.

Liels paldies par tavu palīdzību! Mēs esam tev parādā dzīvību.

Tu būtu rīkojies tāpat.

Vai izpildīsi kādu lūgumu?

Esmu ar mieru.

Paliec tāda, kāda esi. Turpini tādā pašā garā. Meties darba ar visu sparu, un pie velna visus noteikumus!

Baidos, ka citādi es savu darbu nepratīšu veikt.

Tieši to es gribu dzirdēt.

Bet es nošāvu Metjūsu. Tur neko nevar mainīt. Es va­rēju viņam ielaist lodi kājā. Tad viņš būtu neitralizēts, bet dzīvs.

Mēs abi zinām, ka tas neko neatrisinātu. Tas maitas ga­bals bija pelnījis nāvi, un es būtu rīkojies tāpat kā tu, ja man butu bijusi tāda izdevība.

Viņa uzmanīgi nopētīja vīrieti. Es tev ticu.

Pirms vairākiem gadiem es brīdināju Metjūsu, ka vien­dien viņš uz kādu izdarīs pārāk lielu spiedienu. Tas beidzot notika.

Ketlīna pateicās Malonam par visu, ko viņš bija darījis vi­ņas labā. Varbūt arī es kādreiz aizbraukšu uz Kopenhāge­nu ar tevi satikties.

Sievietes acis vēstīja, ka tā būtu vairāk nekā tikšanās.

Jebkurā laikā! Malons atsaucās. Vienīgi iepriekš pa­ziņo.

/

Abi atgriezās pie pārējiem.

Skat, kāda vienība mēs bijām! Malons visus uzrunāja. Es pateicos jums visiem par palīdzību.

Viņš vēroja visus soļojam prom uz vilciena staciju, lai at­grieztos Londonā. Pats viņš ar Gēriju posās doties taisna ceļā uz Hītrovu pie nama galvenās ieejas jau gaidīja Stefānijās Nelies sagādāts auto.

Kā jūties? viņš apvaicājās Gērijam.

Iepriekšējās dienas notikumus viņi vēl nebija paguvuši iz­runāt. Lai arī Gērijs nebija pats savām rokām nogalinājis Entrimu, viņš tomēr bija ļāvis tam notikt.

Viņš bija slikts cilvēks, Gērijs atzina.

Caur un cauri.

Pasaulē bija tik daudz pašlabuma meklētāju, krāpnieku un seklu viduvējību! Vecāki pūlējās pasargāt savus bērnus no vi­sām šīm nelādzībām. Taču šajā gadījumā no patiesības izbēgt nevarēja. Par to nācās runāt atklāti.

Tu esi mans dēls, Gērij. Visādā ziņā. Tāds tu vienmēr būsi. Nekas un neviens to nav atcēlis un arī nekad neatcels.

Un tu esi mans tētis. Arī to nekas nemūžam neatcels.

Malonam pār muguru pārskrēja aukstas tirpas.

Tev gan vakar nācās daudz uzklausīt.

Man bija tas jādzird. Mamma to no manis ilgi slēpa. Taču patiesība beidzot mani sameklēja.

Tagad mēs zinām, kādēļ tava māte par Entrimu neko negribēja stāstīt.

Gerijs pamāja. Būs viņai jāatvainojas.

Viņa to novērtēs. Mēs ar tavu māti pirms daudziem ga­diem pieļāvām daudz kļūdu. Labi apzināties, ka tās visas ta­gad ir labotas. Vismaz es tā ceru.

Es vairs par to nerunāšu. Tas ir palicis aiz muguras.

Tā tam jābūt. Bet par vienu tomēr vienosimies. Par šeit notikušo nevienam nebildīsim ne vārda

Dēls pasmaidīja. Tev negribas, lai mamma tevi nosit?

Aptuveni tā.

Iestājās klusums, un abi apbrīnoja dārzu. Meklēdami gar­dus kumosus, zālē lēkāja putni. Resni koku stumbri ar rai­bu dzeltenzaļu mizu radīja mierpilnu noskaņu. Malons at­cerējās nostāstu par trūdošo ozolu, kurš vīdēja tālumā. Pie tā tūkstoš piecsimt piecdesmit astotā gada novembrī divdes­mit piecus gadus vecais viltvārdis, kurš jau divpadsmit ga­dus bija tēlojis princesi Elizabeti, saņēma ziņu par karalie­nes Mērijas nāvi. Tobrīd viņš sēdēja un lasīja grāmatu. Uzzinājis, ka ir kļuvis par Anglijas monarhu, viņš pacēla acis.

Viņa vārdi skanēja pravietiski.

"Tāda ir tā Kunga griba, un mūsu acīs tā ir brīnišķīga."

Domās Malons ar rāmu pabeigtības apziņu pārlūkoja pē­dējo divu dienu piedzīvojumus. Noticis bija daudz. Taču, lī­dzīgi kā gadījumā ar viltvārdi, viņus gaidīja daudzi citi no­tikumi.

Viņš aplika roku dēlam ap pleciem.

Dosimies mājup. '