Karaļa viltība

62. nodaĻa

Ketlīna pavērsa ieroci pret Tomasu Metjūsu. Viņai pat sapņos nebija rādījusies konfrontācija ar Lielbritānijas gal­veno spiegu. Taču citādi šo pēdējo divu dienu notikumus no­saukt nevarēja.

Atdodiet man durvju atslēgu, viņa atkal uzstāja.

Un ko jūs iesāksiet?

Iešu viņiem talkā.

Vīrietis iesmējās. Ja nu viņiem jūsu palīdzība nav vaja­dzīga?

Tur sapulcināti visi, kas jums stājās ceļā, vai ne? Visi traucēkļi glīti un jauki vienuviet.

To nodrošināja laba plānošana un sagatavošanās darbi.

"Kā Metjūss varēja zināt, ka šādi atrisināsies visi sarež­ģījumi?" Ketlīna prātoja un tālab uzdeva jautājumu: Kā jūs par to varat būt drošs?

Parastos apstākļos es uz šādu jautājumu neatbildētu. Ta­ču es ceru, ka jūs no šī piedzīvojuma kaut ko iemācīsieties. Jūsu Bleiks Entrims paņēma līdzi savas perkusiju sprāgstvie­las. Tādas pašas, kādas liktas lietā Svētā Jura kapela.

Nu Ketlīna visu saprata. Un jūs gribat, lai viņš tās uz­spridzina.

Metjūss paraustīja plecus. Nav svarīgi, kā tas beidzas. Nejauši vai ar nodomu. Galvenais, lai beidzas.

Ja nu Entrims uzspridzina visus un pats izkļūst ārā dzīvs?

Viņu nogalinās.

Tagad viņai kļuva skaidrs, ka Metjūss vilcina laiku, bet aiz slēgtajām durvīm viss norisinās pēc viņa plāna.

Tas nozīmēja, ka laika ir maz.

Tur bija abi puikas.

Atdodiet man atslēgu.

Viņš izstiepa atvērtu labo plaukstu, to pašu, kurā turēja rāciju.

Un tad pašāva roku pāri tilta margām.

Nevajag! Ketlīna iesaucās.

Vīrietis palaida atslēgu vaļā.

Tā nogrima straumē.

Mums jāpilda pienākums, Metjūss paziņoja. Viņa seja bija tik bezkaislīga, it kā to segtu nāves maska. Man valsts ir pirmajā vietā. Es pieņemu, ka jūsu pārliecība ir līdzīga.

Valsts vārdā esat gatavs noslepkavot bērnus?

Šajā gadījumā, jā.

Ketlīna niknojās uz sevi par to, ka nav apturējusi lanu un Gēriju. Tā ir viņas vaina, ka zēni tagad atrodas aiz slēgta­jām durvīm.

Jūs esat tāds pats kā Entrims.

Neesmu vis. Patiesībā pat esmu visnotaļ citāds. Es ne­esmu nodevējs.

Es jūs nošaušu.

Metjūss pasmaidīja. Atļaujiet to apšaubīt. Viss ir bei­dzies, mis Ričardsa. Metiet mieru!

Ketlīna pamanīja viņu ar pirkstu piespiežam kādu slēdzi uz rācijas. Tuvumā noteikti bija vēl daži vīri, un tas nozīmēja, ka pavisam drīz viņi vairs nebūs divi vien. Ir dzirdēts, ka no­zīmīgos brīžos visa dzīve nozib acu priekšā. Mirkļos, kad tiek pieņemti vai noraidīti lēmumi, kuri varētu mainīt visu dzīvi. Daži tos dēvēja par pagrieziena punktiem. Citkārt viņa bijusi ļoti tuvu tam, kad pašas dzīvība bija likta uz kārts.

Bet nekad vēl nebija jutusies kā šobrīd.

Būtībā sers Tomass Metjūss lika manīt, ka viņai nepietiek drosmes.

Aizmēzdams atslēgu, viņš Ketlīnu izaicināja.

Viņas profesionālā karjera ir galā.

Viņa ir cietusi neveiksmi.

Bet cilvēcība viņā tomēr vēl nebija zudusi.

Malonam un abiem zēniem draudēja briesmas.

Un ceļā stāvēja viens vecs vīrs, kurš jau cēla rāciju pie mu­tes. Viņiem ir jāmirst, mis Ričardsa. Citāds iznākums nav paredzams.

Nē, ir.

"Lai Dievs man piedod!"

Ketlīna iešāva vīrietim krūtīs.

Sagrīļodamies tas atspiedās pret zemajām margām.

Grāmata nokrita viņam pie kājām.

Sejā atspoguļojās milzīgs pārsteigums.

Jums ne vienmēr bijusi taisnība. Ketlīna piegāja tuvāk un pārgrūda pretinieku pāri margām.

Metjūss iekrita ūdenī un uzreiz uzpeldēja, vēzēdams ro­kas un kampdams pēc gaisa. Bet tad spēki viņu atstāja, un viņš nogrima. Straume aiznesa līķi tumsā Temzas virzienā.

Nebija laika apcerēt šī starpgadījuma sekas. Piesteigusies pie durvīm, Ketlīna nopētīja slēdzeni. Gatavota no vara. Uz­stādīta nesen. Durvis viscaur no metāla.

Viņa dažas reizes pa tām iespēra.

Durvis bija izturīgas un vērās uz iekšpusi, tāpēc metāla aploda padarīja tās vēl grūtāk uzlaužamas.

Izeja bija tikai viena.

Viņa atkāpās, notēmēja un iztukšoja slēdzenē visu ap­

tveri.

Gerijs ka piekalts veras Entrima.

Viss notika ļoti strauji, tādēļ jāšaubās, vai Entrims ir pa­manījis, ka mugursomas vairs nav. Visu pretinieka uzmanī­bu bija saistījis lans un nokritušais ierocis. Entrims atmugu­riski kāpās uz tumšo telpu, nenovērsdams no pārējiem ieroča stobru. Pats viņš vairs nebija redzams, taču trijotne lampu gaismā viņam bija labi saskatāma.

Ari tētis uzmanīgi skatījās.

Lai viņš iet, Gērijs nočukstēja, tikko kustinādams lūpas.

Malons sadzirdēja.

Kas tur ir? viņš klusi jautāja, neatraudams skatienu no tumšās durvju ailas pretējā sienā.

Nejaukas sprāgstvielas, Gērijs čukstēja. Baigi kar­stas. Cilvēki vienkārši sadeg. Viņš tās atnesa mugursomā.

Piepeši Malonam atmiņā atausa informācija, ko Metjūss bija stāstījis Hemptonkortā, par Entrimu un Henrija VIII kapenēm. "Ar perkusiju sprāgstvielām izārdījis marmora plāksni, viņš izrakņāja karaliskās mirstīgās atliekas." Viņš zi­nāja, ko šie spridzekļi spēj un nespēj.

Acis meklējoši pārslīdēja telpai, apstiprinot pirms dažiem mirkļiem ievēroto.

Mugursomas te vairs nebija.

Lai viņš iet, Gērijs vēlreiz izdvesa.

Labajā rokā Entrims satvēra detonatoru. Šajā telpā viņš atradās drošībā Malonu un abus zēnus blakus istabā viņš joprojām labi redzēja. Viņš jutās pasargāts no perkusiju sprāgstvielu radītās eksplozijas, taču ieroci nenolaida, un Malons acīmredzot apzinājās iespējamās sekas, jo neviens no trijotnes pat nepakustējās. Aši palūkojies pār plecu, Entrims saskatīja durvju apveidu tikai dažu pēdu attālumā. Nebija ne jausmas, kurp tā ved, taču tur katrā ziņā bija izeja, tur­klāt daudz ieteicamāka nekā došanās pa pēdām Tomasam Metjūsam. Acis joprojām bija pieradušas pie gaismas, un viņš ļāva acu zīlītēm uz brīdi sašaurināties, lai sagatavotos tum­sai. Lukturīša līdzi nebija, taču ari Malons bija ieradies bez gaismekļa. "Ja viņš varēja atrast ceļu, to varēšu izdarīt arī es. Tagad vienīgi jāpasargā acis eksplozijas brīdī," Entrims secināja.

Tomass Metjūss gribēja, lai viņš nogalina Malonu. Zēni būs nejauši upuri. Par diviem lieciniekiem mazāk.

Gērijs?

Nav būtiski.

Šī diennakts bija pierādījusi, ka viņš nav nekāds tēvs.

Vienam dzīve būs labāka.

Un viens viņš paliks.

Nogūlies Entrims pieplaka grīdai un sagatavojās triecien­vilnim.

Nomērķēja detonatoru.

Un piespieda podziņu.

Desmit pēdu attālumā noplaiksnīja zibsnis.

Turpat.

Tajā istabā.

Tumsu pāršķēla oranža, tad dzeltena un visbeidzot zila gaisma.

Entrims iekliedzās.

Malons ieraudzīja zibenīgo uzliesmojumu, dzirdēja izbie­dētu vaidu un iztēlojās Entrima seju šausmu grimases ie­miesojumu brīdī, kad nelietis apjauš, kas viņu gaida. Rau­dams Gēriju un īanu līdzi, Malons metās pa kreisi. Visi trīs nogāzās uz grīdas, un viņš aizsedza zēnus ar savu augumu, sargādams no satricinājuma, kas ieplūda no blakus istabas. Intensīvs karstums un gaisma uzbangoja augšup un zibenī­gi apņēma griestus. Starp viņiem un otro izeju atradās ak­mens zārks, kurš absorbēja lielāko daļu triecienviļņa. Par lai­mi, tās bija perkusiju sprāgstvielas, nevis parastās, kuras būtu pilnībā sagrāvušas abas telpas.

Taču karstums izraisīja haosu.

Elektrības vadi pārtrūka, zilām dzirkstelēm sprakšķot, sa­sprāga spuldzes. Perkusiju sprāgstvielas izkūpēja dažu se­kunžu laikā, gluži kā burvju mākslinieka radīts uzliesmo­jums, un telpa iegrima piķa melnā tumsā. Malons pacēla galvu un saoda izlietota oglekļa rūgto dvaku vēl nesen vē­sais gaiss bija silts kā pusdienlaikā.

Vai jūs neesat savainoti? viņš jautāja zēniem.

Abi apstiprināja, ka tikuši sveikā cauri.

Kliedzienu bija dzirdējuši visi trīs.

Tu darīji to, kas jādara, viņš sacīja Gērijam.

Viņš būtu mūs nogalinājis, īans piemetināja.

Taču Gērijs cieta klusu.

Atskanēja krakšķis. Kā plīstot kokam, tikai skaļāk, izteiktāk. Tam sekoja otrs. Trešais. Un vēl daudzi. Malons juta sir­di briestam aizvien spēcīgāku nemieru un spriedzi. Viņš sa­prata, kas notiek. Gadsimtiem vecie ķieģeļi, no kuriem bija būvētas blakus telpas sienas un griesti, no spēcīgā karstu­ma sākuši plaisāt. Piedevām uz mūri gulstas tonnām smaga zemes kārta, un pietiktu ar mazumiņu, lai tas sabruktu.

Blakus istabā kaut kas nogāzās.

Smagi un skaļi.

Tam sekoja otrs varenais būkšķis, liekot grīdai nodrebēt.

Gruva akmens griesti. Telpa, kurā atradās viņi, pagaidām vēl izturēja. Taču bija jādodas prom.

Tikai viena nelaime.

Viņus apņēma absolūta tumsa.

Nevarēja saskatīt pat pie sejas paceltu plaukstu.

Kā lai zina, kurp doties?

Un ir pārāk maz laika to noskaidrot.

Ketlīna nosvieda pistoli uz tilta un pieklupa pie metāla durvīm. Četras lodes slēdzeni bija pilnībā sadragājušas. Šau­jot pa metāla virsmu, pastāvēja rikošeta risks, taču citas iz­vēles nebija. Durvīs nebija ierīkots rokturis, tās ciet noturē­ja vienīgi slēdzenes aizslēgs, kas pagrieztos, ievietojot atslēgu.

Taču viņai atslēgas nebija.

Vēl viens spēriens, un starp durvīm un aplodu parādījās neliela sprauga tajā izdevās iebīdīt pirkstus un pavilkt to platāku. Divi spēcīgi rāvieni, sašķaidītā slēdzene padevās, un durvis atsprāga vaļā.

Viņa uzreiz saoda gaisā valdošo smārdu. Ogleklis. De­gums. Tieši tāpat kā Henrija VIII kapenēs Vindzorā. Izman­totas perkusiju sprāgstvielas.

Te kaut kas noticis.

Priekšā stiepās gaitenis, kas grima pilnīgā tumsā. Apgais­mojums nāca vienīgi no upes tuneļa, kuru blāvi apmirdzēja lampas pie griestiem.

Atskanēja blīkšķis.

Kā nokrītot smagam priekšmetam.

Ko lai iesāk?

Ian? Gērij? Malon?

Malons dzirdēja Ketlīnas Ričardsas balsi.

Tātad tik tālu viņai ir izdevies nokļūt.

Viņu pārņēma panika un milzu prieks vienlaikus.

Ričardsas saucienus noslāpēja jauni akmens nogruvu­mi. Viens sašķīda tikai dažu pēdu attālumā. Iegruvumi kļuva arvien plašāki, un viņus ietina toksisku putekļu mākonis.

Kļuva grūti elpot.

Jādodas prom.

Mēs esam šeit! Malons atsaucās. Turpiniet runāt!

lans arī dzirdēja Ričardsas balsi tā skanēja no tāluma, droši vien no tuneļa, kas veda pie tilta.

Viņa atrodas tur, no kurienes mēs nācām! viņš teica Malonam.

Tikai dažu pēdu attālumā atkal novēlās un sadrupa mūris.

Visi kājās! Malons pavēlēja. Sadodamies rokās. Gērijs cieši satvēra viņa plaukstu.

Mēs atrodamies kādā telpā! Malons sauca. Tā ir tu­neļa galā!

Es skaitīšu, Ričardsa ierosināja. Jūs sekojiet balsij.

Gērijs turējās tēvam un īanam pie rokas.

Istaba bruka kopā, un telpa, kurā nāvi bija atradis Entrims, droši vien jau bija pilnībā izpostīta. Gaiss bija sma­cīgs, un visus trīs mocīja klepus lēkmes taču neieelpot pu­tekļus nebija iespējams.

Tētis gāja pa priekšu un uzmeklēja kāpnes.

Turpat tuvumā uz grīdas ar grāvienu nokrita akmeņi, un tēvs uzrāva viņu augšup pa pakāpieniem. Viņš cieši turējās pie tēva rokas un veda īanu sev līdzi.

Varēja dzirdēt sievieti skaļi skaitām no simta.

Atpakaļ.

Malons koncentrējās uz Ričardsas balsi un uzmanīgi vir­zījās augšup pa kāpnēm. Ar labo roku viņš taustījās sev priekšā, pūlēdamies atrast durvju aiļu. Tai tepat jābūt. Tik­mēr Ričardsa skaitīja.

Astoņdesmit septiņi, astoņdesmit seši, astoņdesmit pieci.

Viņš pavirzījās pa labi.

Sievietes balss skanēja klusāk.

Atpakaļ pa kreisi. Aiz muguras akmeņi sabirza putekļos gadsimtiem senais inženieru darbs kapitulēja gravitācijas spēka priekšā.

Astoņdesmit trīs, astoņdesmit divi, astoņdesmit viens,

t ' / ' t '

astoņdesmit.

Ar roku sataustījis durvju aiļu, Malons izveda zēnus ārā.

Te gaiss šķita tīrāks, un elpot kļuva vieglāk.

Un nekas nekrita no griestiem.

Mēs iznācām tunelī! viņš sauca tumsā.

Es esmu te! Ričardsa atsaucās.

Sieviete bija tieši priekšā.

Netālu.

Viņi turpināja iet, ik soli likdami piesardzīgi.

Te neka nav, Gērijs mierināja. Tunelis ir tukšs.

Prieks to dzirdēt.

Turpiniet runāt! viņš lūdza Ričardsu.

Lai arī sameklēt ceļu tumsā bija grūti, Malons lēnītēm ve­da zēnus balss virzienā. Ar labo roku turēdamies pie sienas, viņš jutās nedaudz drošāk.

Telpa, no kuras viņi nule bija izgājuši, tobrīd sagruva pil­nībā, un iegruvuma dārdi sasniedza skaļuma kulmināciju.

Pēkšņi siena izgaisa.

Pirksti pieskārās Ričardsai.

Ketlīna satvēra vīrieti aiz rokas, ievilka citā tunelī un ve­da uz priekšu. Pēc diviem pagriezieniem tumsu caurauda bālgans spīdums. Iezilgans. Kā mēnessgaismas vārais mir­dzums.

Viņi bija nokļuvuši pie durvīm. Malons ievēroja sašauto slēdzeni.

Priekšā vīdēja tilts. Pirmīt Malons šķērsoja upi citā tās posmā. Paisums radīja aizvien milzīgāku ūdens masu, un Flīta pārpludināja tuneli, ūdens līmenim paceļoties vēl astoņas vai desmit pēdas. Par laimi, līdz tilta apakšai atlika vismaz trīs pēdas.

Malons rūpīgi nopētīja Gēriju un īanu.

Abi šķita sveiki un veseli.

Paldies, Malons sacīja Ketlīnai. Tieši tas mums bija nepieciešams.

Viņš pamanīja uz tilta guļam kādu priekšmetu.

Tās bija Roberta Sesila piezīmes.

Pēc tam viņš ieraudzīja pistoli.

Un saprata.

Pacēlis ieroci, Malons pārbaudīja aptveri.

Tukša.

Jūs atradāt Metjūsu?

Ketlīna pamāja.

Tas vecis zināja, ka Entrims paņēmis līdzi sprāgstvie­las, Gērijs paskaidroja. Viņš vēl izteicās, ka tās var no­derēt.

Malonam viss kļuva skaidrs. Metjūss pilnīgi noteikti bija gribējis, lai Entrims viņu nogalina. Droši vien cerēja, ka pie viena aizies bojā Entrims pats. Ja ne, tad Slepenā izlūkdie­nesta aģentiem tiktu dots uzdevums ar viņu izrēķināties. Vai nu nesaprātīgs, vai pārāk dedzīgs būdams, Entrims neap­jauta, ka šā vai tā paliks zaudētājos.

Metjūss arī zināja, ka Gērijs un īans atrodas tur, Ričardsa skaidroja.

Viņš mūs ieraudzīja, kad devās prom, īans paskaid­roja.

Protams. Malons zināja, kāda ir kārtība. Bez lieciniekiem.

Maitasgabals.

Ar ieroci rokā viņš tuvojās Ketlīnai Ričardsai un sievie­tes acīs saskatīja patiesību. Viņa bija nošāvusi Slepenā izlūk­dienesta vadītāju.

Labāk nesacīt ne vārda.

Noteikums tas pats.

Bez lieciniekiem.

Taču Malons vēlējās Ričardsai kaut ko pavēstīt.

Tālab, cieši lūkodamies viņai acīs, bez vārdiem pauda sa­vu atzinību.

"Labi pastrādāts!"