Karaļa viltība

35. NODAĻA

Sestdiena, 22. novembris

8.00

Malons ēda brokastu pārslas ar augļiem. Kopā ar Ketlīnu Ričardsu viņi bija pārlaiduši dažas nakts stundas Churchill viesnīcā sieviete guļamistabā, viņš uz izvelkamā dīvā­na. Viņi bija ieradušies pēc pusnakts, un viesnīcā bija palicis brīvs tikai luksusa numurs. Laika zonu maiņu nogurdināts, Malons iekrita miegā, tikko paguvis atlaisties uz dīvāna. Ta­ču vēl pirms tam viņš piezvanīja Entrimam un pārliecinājās, ka īans un mis Mērija ir ieradušies un Gērijs ir drošībā. Ričardsa atgādināja, ka viņiem tomēr būs nepieciešams izru­nāties, tāpēc Entrimam par viņu pagaidām labāk nebilst ne vārda. Šo lūgumu izpildīdams, Malons Entrimam par Ričard­su neko neteica.

Metjūss mani sūtīja Bleika Entrima dēļ, sacīja Ričardsa, sēdēdama otrpus galdam.

No Churchill viesnīcas restorāna, kurā varēja nokļūt cau­ri galvenajam vestibilam, pa lielajiem logiem pavērās skats uz rosīgo Portmenskvēru.

Mums reiz bija sakars. Pirms desmit gadiem, viņa stās­tīja. Metjūss gribēja, lai es izmantoju šīs attiecības un sazi­nos ar viņu.

Vai Entrims sagādā problēmas?

Tas bija jāzina, ja reiz Gērijs ir šī cilvēka aizbildniecībā.

Ketlīna papurināja galvu. Ne tādā ziņā. Nemaz. Jūsu dēls ir drošās rokās. Turpretim, ja tā būtu sieviete, kas sa­domājusi pamest Entrimu… Viņa bridi klusēja. Tad būtu cita runa.

Malons, šķiet, saprata. Šis vīrietis neprot ar godu aiziet?

Uz to pusi. Teiksim tā… mūsu šķiršanās ir palikusi at­miņā.

Un jūs piekritāt no jauna dibināt attiecības?

Noprotams, ka Entrims ir nācis uz pēdām atklājumam, kas apdraud valsts drošību.

Tas piesaistīja Malona uzmanību.

Diemžēl Metjūss neko sīkāk neminēja, Ketlīna tur­pināja.

Tātad vakar vakarā viņš lika jums doties uz grāmatveikalu, lai jūs sazinātos ar mani un lanu. Es minēšu. Viņam va­jadzīga tā zibatmiņa?

Ketlīna pamāja. Tieši tā. Jādomā, ka jūs nebūsiet ar mie­ru izstāstīt, kas tajā atrodas?

"Kāpēc ne? Vai nav vienalga? Vai tad tā būtu mana darī­šana? Turklāt nekā daudz jau tajos failos nebija," Malons sprieda.

Lai cik pārsteidzoši tas izklausītos, Entrims tiecas pie­rādīt, ka Elizabete Pirmā patiesībā bija vīrietis.

Viņš pamanīja pārsteigumu Ketlīnas sejā.

Vai jūs esat jucis? Un tādēļ Metjūss gatavojās mani aiz­raidīt uz viņsauli?

Ir vēl kaut kas. Malons paraustīja plecus. Metjūss atradās tuvumā toreiz, kad Ferovu Kariju nogrūda metro vilciena priekšā. To izdarīja viens no viņa vīriem. īans to re­dzēja pats savām acīm.

Tagad skaidrs, kāpēc viņš meklē īanu Dannu.

Zēns kļuvis par liecinieku slepkavībai, kas pastrādāta uz britu zemes un ir tieši saistīta ar M/6. Labi, ka īans paš­reiz atrodas visdrošākajā vietā, kopā ar Entrimu, kura inte­reses ir tieši pretējas Metjūsa iecerēm.

Vai Entrims par to visu ir informēts?

Malons pamāja. Vakar vakarā es izstāstīju viņam visu telefonsarunā. Viņš teicās uzraudzīt īanu.

Tas arī izskaidroja, kādēļ Malons nekur nebija aizbrau­cis. Ja īans nebūtu iekūlies tik lielās nepatikšanās, Malons kopā ar Gēriju šodien dotos prom. Taču viņš nevarēja tā vienkārši uzgriezt muguru. Viņš nolēma turpināt šo spēli un palūkot, vai nevar izvest zēnu mierīgākos ūdeņos.

Metjūss man sniedza informāciju, Ketlīna stāstīja, par kādu noslēptu Tjūdoru svētnīcu, kurā glabājušās di­nastijas bagātības.

Šo faktu jūs man vakar noklusējāt.

Ketlīna palocīja galvu. Esmu pārliecināta, ka arī jūs man vakar neizstāstījāt visu.

Tad nu Malons noklausījās stāstu par notikumiem pēc Henrija VII un Henrija VIII nāves.

Man radās iespaids, ka šī informācija zibatmiņā varētu aizvest pie svētnīcas atrašanās vietas, Ketlīna atzina.

Taču Malons nevarēja atcerēties, ka izlasītajā failā būtu uz­tvēris kādas norādes.

Jūs pabeidziet brokastis, viņš sacīja. Man jāizdrukā dažas lapas.

No zibatmiņas?

Vīrietis pamāja. Būtu labi, ja pa rokai atrastos arī versi­ja uz papīra.

Vai mēs kaut kur dodamies?

Uz Hemptonkortu. Mums ar kādu jāaprunājas.

Ketlīna parlaida skatienu restoranam. Nekas un neviens nešķita neparasts. Viņi bija izslēguši mobilos tālruņus, jo Ma-

lons apgalvoja, ka tā viņu izsekojis Entrims. Viņai šāda teh­noloģija nebija sveša, turklāt drošs telefons ir izslēgts tele­fons.

Viņa prātoja, kāda ir vajadzība doties uz Hemptonkortu. "Ar ko mums jātiekas? Vai man tas ir svarīgi? Pēdējo div­padsmit stundu laikā es esmu zaudējusi divus darbus. Ko es varu iegūt šajā cīņā? Varbūt gudrāk būtu nocirst kā ar na­zi, aiziet tūlīt, lai nezaudētu vēl vairāk? Bet… vai tas aptu­rēs Tomasu Metjūsu? Diez vai. Ar viņu tik un tā nāksies no­kārtot darīšanas. Vai viņš tiešām tā apņēmies mani nogalināt? Pagaidām grūti pateikt, taču tas Metropoles po­licists patiešām būtu mani nošāvis, ja es nebūtu pārstājusi pretoties."

Paēdusi brokastis, Ketlīna gaidīja atgriežamies Malonu un ieklausījās apmeklētāju čalošanā. Pienāca viesmīlis, nokopa traukus un pielēja vēl kafiju. Ketlīna alkoholu lietoja maz, nesmēķēja, neaizrāvās ar azartspēlēm un nelietoja narkoti­kas, tomēr viens netikums viņai piemita kafija. Viņai tā gar­šoja gan karsta, gan auksta, gan salda, gan bez cukura visviens, lai tikai būtu labi daudz kofeīna.

Tas jums.

Viņa pacēla acis.

Viesmīlis, no jauna pienācis klāt, sniedza viņai aploksni.

To mums piegādāja no reģistrācijas galda. To tur atstā­jusi kāda sieviete.

Ketlīnai izkalta mute. Maņas uzreiz saspringa. Kas varē­ja zināt, kur viņa apmetusies? Atvērusi aploksni, Ketlīna iz­ņēma vienu papīra lapu, uz kuras vīdēja ar melnu tinti rak­stītas rindiņas.

"Apsveicu, mis Ričardsa! Jūs esat nonākusi vienreizējā stā­voklī. Patlaban neviens nav tuvāk Kotonam Malonam kā jūs. Izmantojiet to, cik vien iespējams! Iegūstiet zibatmiņu un no­skaidrojiet, ko tieši Malons zina. Ja gūsiet panākumus, es jums dodu savu godavārdu kā šīs karaļvalsts bruņinieks, ka tiksiet atalgota ar darbavietu manā organizācijā. Mūsu valsts ir briesmās, un mūsu pienākums ir to aizsargāt. Es apjaušu, ka jūtat pret mani aizdomas. Bet apdomājiet es zināju jūsu atrašanās vietu visu nakti, tomēr neko neuzsāku. Tas, ka jus lasāt šo vēstuli, apliecina manas spējas. Turklāt paturiet prā­ta, ka Daidala biedrība joprojām ir tuvumā un ari tās locek­ļi ir spējīgi uz daudz un dažādiem varoņdarbiem. Šī ir jūsu pēdējā izdevība uz pestīšanu. Pierādiet savu lietderību! Ja šāda virzība jūs apmierina, pamājiet ar galvu. Tiklīdz zibatmiņa būs jums rokā, piezvaniet man uz agrāk izsniegto tāl­ruņa numuru. TM."

/

Viņa neticēja savām acīm.

Tomass Metjūss viņu vēroja.

Tagad galvenais bija saglabāt mieru.

Pakļaušanās Metjūsa pavēlēm nozīmēja, ka jānodod Kotons Malons. Bet viņš bija svešs cilvēks. "Nekādu problē­mu. Jā, mēs pavadījām nakti vienā numurā, un viņš liekas patīkams. Taču šobrīd runa ir par valsts interesēm. Uz kārts likta mana karjera. Un ne jau pārvaldē, bet gan, iespējams, Slepenajā izlūkdienestā. Tur nevar pieteikties darbā. Šī ie­stāde pieņem darbiniekus, un tad tiem jāpierāda sevi. Pie­mēram, kā tagad. Protams, ar noteikumu, ka Tomasa Met­jūsa dotajam godavārdam kā šīs karaļvalsts bruņiniekam ir jelkāds segums," Ketlīna sprieda un strauji ieelpoja.

Saņēmās drosmi.

Un palocīja galvū.