Karaļa viltība

6. nodaĻa

Ar spēku atrauts no tilta margām, pie kurām bija pieķē­ries, Gērijs Malons bija spiests iekāpt Mercedes. Automašīnā viņam sasēja rokas aiz muguras un galvā uzmauca masku no vilnas auduma. Viņu māca bailes. Kurš gan tādos apstākļos nebītos? Taču vēl vairāk zēns raizējās par tēvu un stāvvietā notikušo cīniņu. Nebija labi tā aizbēgt, taču tēvs bija pavē­lējis. Nevajadzēja klausīt īanu, bet palikt turpat tuvumā. Taču lans bija nolēcis no tilta. Jā, arī Gērijam pavēlēja lēkt. Bet kurš cilvēks pie pilna prāta tā darītu? Norss jau to izmēģi­nāja un izgāzās sēdēja automašīnā, viscaur izmircis, un vi­su ceļu lamājās.

"lanam Dannam ir iekšā, tas nu jāatzīst. Bet man jau arī," Gērijs sprieda.

Vēl vakar viņš, juceklīgu domu pārņemts, kravāja man­tas. Pirms divām nedēļām māte bija pavēstījusi, ka vīrietis, kuru viņš visu mūžu saucis par tēti, nav viņa īstais tēvs. Mā­te bija izstāstījusi par notikumiem pirms viņa dzimšanas par savu sānsoli un palikšanu stāvoklī -, atzinusi kļūdu un lūgusi piedošanu. Sākumā Gērijs bija samierinājies un no­spriedis, ka tam nav īpašas nozīmes. Tēvs paliek tēvs. Taču drīz vien viņš bija sācis apšaubīt tāda sprieduma pareizību.

Tam tomēr bija nozīme.

Kas viņš ir? No kurienes nācis? Kur ir viņa vieta? Pie mā­tes, jo viņš taču ir Malons? Vai pie kāda cita?

Nebija ne jausmas.

Taču viņš gribēja zināt.

Skolas brīvlaiks beigsies tikai pēc desmit dienām, un viņš bija ar nepacietību gaidījis iespēju pavadīt Pateicības brīv­dienas Kopenhāgenā, tūkstošiem jūdžu attālumā no Džor­džijas. Bija jātiek prom.

Vismaz uz kādu laiku.

Viņu mocīja rūgtuma pilnu izjūtu mudžeklis, kuru saval­dīt nācās aizvien grūtāk. Viņš allaž bijis paklausīgs dēls, iz­turējās pret māti ar cieņu un nekad neiekūlās nepatikšanās taču nu viņas meli smagi nospieda sirdi. Viņa taču dēlam bija mācījusi allaž runāt tikai patiesību.

Tad kāpēc pati nebija šo noteikumu ievērojusi?

Vai esi gatavs? māte bija jautājusi pirms izbraukšanas uz lidostu. Dzirdēju, ka dosieties uz Angliju.

Tēvs bija stāstījis, ka pa cejam viņi nolaidīsies Londonā, no­dos policijai kādu zēnu, vārdā īans Danns, un tad pārsēdīsies rei­sā uz Kopenhāgenu. Viņš ievēroja mātes apsarkušās, asarām pie­rietējušās acis. Vai tu raudāji?

Viņa pamāja ar galvu. Man nepatīk, ka tu aizbrauc. Es pēc tevis ilgojos.

Tas ir tikai uz nedēju.

Ceru, ka ne ilgāk.

Gērijs saprata, kas ar to domāts iepriekšējā nedēļā viņš pir­mo reizi bija ieminējies par iespēju padzīvot citur.

Māte kodīja lūpas. Gan mēs sakārtosim mūsu dzīvi, Gērij.

Pastāsti, kas ir mans īstais tēvs!

Viņa papurināja galvu. Nevaru.

Nē. Tu negribi. Tur tā lieta.

Es sev nosolījos, ka viņš mūsu dzīvē neienāks. Vienreiz jau es kļūdījos; todien, kad nolēmu būt ar viņu kopā. Toties to, ka man piedzimi tu, nekādi nevar nosaukt par kjūdu.

Šo skaidrojumu Gērijs bija jau dzirdējis, taču īsti nejaudāja no­šķirt vienu apgalvojumu no otra. Abi balstījās melos.

Tas, ka tu zināsi šā vīrieša vārdu, nemainīs neko, māte aizlūstošā balsī turpināja.

Bet es gribu zināt. Tu man visu mūžu esi melojusi. Tu zināji patiesību, bet nevienam neteici, pat tētim ne. Es zinu, ka arī viņš ir rīkojies slikti. Viņam bija citas sievietes. Tu pati to man stāstī­ji. Bet viņš man nemeloja.

Māte izplūda asarās. Viņa bija advokāte, pārstāvēja klientus tiesā un spēja būt sīksta un gudra. Cērijs to zināja, jo reiz bija novērojis māti strādājam tiesas zālē. Viņš pats apsvēra kādudien k/ūt par juristu.

Man ir piecpadsmit gadi, Cērijs atgādināja. Es vairs ne­esmu bērns. Man ir tiesības zināt visu. ja tu nevari man pastāstīt, no kurienes esmu radies, tad mums būs grūti saprasties.

Tātad tu brauc uz Dāniju un paliksi tur dzīvot? māte jau­tāja.

Viņš atbildēja nesaudzīgi. Tā es varētu darīt.

Māte lūkojās viņā asaru aizmiglotām acīm. Gērij, es apzi­nos, ka rīkojos nelāgi. Tā ir mana kjūda. Es uzņemos visu vainu.

Bet Gēriju neinteresēja, kurš ir vainīgs. Vienīgi gribējās darīt galu tai nedrošībai, kas šķita viņā augam ik dienas. Negribējās māti nicināt Gērijs viņu mīlēja, jo tā taču bija viņa māte, taču šāda izvairība situāciju neatviegloja.

Pavadi kādu laiku kopā ar tēti, māte sacīja, notrausdama asaras. Izpriecājies!

Tā viņš ari darīs.

Viņam šie strīdi bija līdz kaklam.

Vecāki izšķīrās pirms vairāk nekā gada, un drīz pēc tam tēvs aizgāja no darba Tieslietu ministrijā un pārcēlās uz Ei­ropu. Kopš tā laika māte bija dažreiz satikusies ar vīriešiem taču reti. Gērijs allaž brīnījās, kāpēc tik maz, taču šo te­matu ar māti apspriest viņam netikās.

Tā tomēr šķita viņas, nevis dēla darīšana.

Viņi dzīvoja brīnišķīgā mājā labā rajonā. Gērijs apmeklē­ja teicamu skolu. Atzīmes bija virs vidējā līmeņa, lai arī ne izcilas. Viņš spēlēja beisbolu un basketbolu. Pat nebija no­mēģinājis cigaretes vai kādas narkotikas, lai gan izdevību tikt pie tām netrūka. Bija nogaršojis alu, vīnu un kādu stip­ro alkoholu, taču neviens no dzērieniem īpaši baudāms ne­likās.

Kārtīgs puisis.

Vismaz pats par sevi bija tādās domās.

Tad kādēļ viņu plosīja tādas dusmas?

Brauciens automašīnā bija ildzis kādas trīsdesmit minū­tes. Tagad viņš gulēja dīvānā, rokas sasietas uz muguras un galvā vilnas maska, brīva bija tikai mute. Ja viņš izdvestu kaut pīkstienu, aizbāztu arī to.

Tādēļ viņš izturējās klusi.

Tas nomierināja nervus.

Viņš dzirdēja kādu kustību, taču balsis nesaklausīja vie­nīgi klusas, attālas zvanu skaņas. Kāds pienāca un apsēdās līdzās. Kaut kas nočaukstēja, it kā plīstu iesaiņojamais ma­teriāls, un tad kāds sparīgi košļāja.

Arī Gēriju māca izsalkums.

Nāsīs iesitās kāda smarža. Lakrica. Viens no viņa iecienī­tākajiem našķiem.

Jūs nevarētu uzcienāt arī mani? viņš apjautājās.

Turi muti, puika. Priecājies, ka vēl esi dzīvs.