Karaļa viltība

3. nodaĻa

Vindzora, Anglija 17:50

Ketlīna Ričardsa ne reizi nebija spērusi kāju Vindzoras pi­li. Personai, kas dzimusi un augusi Lielbritānijā, tas liktos nepiedodami. Taču viņa vismaz pārzināja tās vēsturi. Uzcelta vienpadsmitajā gadsimtā kā postenis pie Temzas, lai aizsar­gātu normaņu valdījumus zaļoksnās Londonas nomalēs, kopš Viljama Iekarotāja laikiem tā kalpojusi par karaliskās ģimenes anklāvu. Sākotnēji tā bija koka pils ar palisādi un aizsarggrāvi, bet tagad tās vietā pakalna virsotnē slējās ma­sīvs akmens nocietinājums. Pārdzīvojusi Pirmo Baronu karu trīspadsmitā gadsimta sākumā, Anglijas civilo karu septiņ­padsmitajā gadsimtā, divus pasaules karus un postošu uguns­grēku tūkstoš deviņsimt deviņdesmit otrajā gadā, tā ir at­zīta par lielāko apdzīvoto pili pasaulē.

Vēls rudens lietus pavadīja automašīnu visas divdesmit jūdzes no Londonas. Pils pacēlās uz stāvas krita klints, un vakara negaisā pelēkās sienas, nocietinājumu un pils torņi īpašums aizņēma trīspadsmit akru teritoriju bija tik tikko saskatāmi. Pirms stundas zvans no priekšniecības bija licis doties turp.

Pavērsiens bija ārkārtīgi negaidīts.

Bija pagājušas jau divdesmit no trīsdesmit bezalgas atva­ļinājuma dienām. Operācija Liverpūlē, lai novērstu neliku­mīgu ieroču piegādi Ziemeļīrijai, bija nogājusi greizi trīs meklējamās personas izšķīrās par bēgšanu. Ketlīna bija uz­sākusi vajāšanu un iedzinusi bēgļus stūrī, taču pa ceļam vie­tējās maģistrālēs bija izraisījušās jukas. Cietušas astoņpadsmit vieglās automašīnas. Vairāki cilvēki ievainoti, daži nopiet­ni, taču neviena bojāgājušā. Vai tā bija viņas vaina? Ketlīnai tā nelikās.

Taču priekšnieki bija citās domās.

Un žurnālisti SONP netaupīja.

Smago Organizēto noziegumu pārvalde, kas Anglijā pil­dīja amerikāņu FIB līdzīgas funkcijas, izmeklēja noziegumus, kas saistīti ar narkotikām, naudas atmazgāšanu, krāpšanu, datoriem, cilvēku un nelikumīgu šaujamieroču tirdzniecību. Ketlīna tur strādāja jau desmito gadu. Pieņemta darbā, viņa bija uzzinājusi, ka par labu darbinieku liecina četras pazīmes prasme sadarboties ar kolēģiem, labs sniegums darbā, lī­dera dotības un spēja panākt rezultātus. Viņai gribējās do­māt, ka trīs no šīm pazīmēm bija viņas specialitāte. Problē­mas allaž radīja tieši sadarbība ar kolēģiem. Ar Ketlīnu nebija grūti satikt, viņai gluži vienkārši patika strādāt vienai. Par laimi, viņas sniegums allaž tika novērtēts augstu, un pārkā­pumu saraksts bija priekšzīmīgi tīrs. Viņa pat bija saņēmusi trīs uzslavas. Tomēr dumpīgums, kas acīmredzot bija viņas raksturā, pastāvīgi lika šķēršļus.

Viņa pati sevi ienīda par to.

Ienīda visas šīs beidzamās divdesmit dienas, dirnēdama dzīvoklī un prātodama, kad beigsies viņas karjera likuma sar­gāšanas jomā.

Ketlīnai bija labs darbs. Karjera. Trīsdesmit viena die­na ikgadējā atvaļinājuma, pensija, visdažādākās apmācī­bas un attīstības iespējas un dāsni maternitātes pabalsti un bērna aprūpes pakalpojumu iespējas. Tiesa, pēdējie divi viņai nebūs vajadzīgi. Viņa bija nākusi pie secinājuma, ka arī laulības diez vai ir domātas viņai. Pārāk daudz nāk­tos dalīties.

Kamēr Ketlīna staigāja pa svētīto zemi Vindzoras pilī un pēc tam lietū tika pavadīta uz Svētā Jura kapelu, viņa prā­toja, kādēļ turp sūtīta. Šajā gotiskajā baznīcā, kuru piecpa­dsmitajā gadsimtā uzcēla Edvards IV, bija apbedīti desmit angļu monarhi. Ketlīnai netika paskaidroti aicinājuma iemes­li, un viņa nebija arī taujājusi, paturēdama prātā, ka Smagās Organizētās noziedzības pārvaldes aģentam allaž jābūt ga­tavam neparedzamām situācijām.

Iegājusi baznīcā, viņa nopurināja no pleciem lietuslāses un pievērsa apbrīnas pilnus skatienus celtnes augstajiem, vel­vētajiem griestiem, logu vitrāžām un greznajām koka ložām, kas ieskāva garo kora vietu no abām pusēm. Veidojot divas iespaidīgas rindas, virs katra sola ieslīpi lejup slīga dažādi krāšņi Bikšu Lentes ordeņa kavalieru karogi. Pie katra sola misiņa plāksnes vēstīja par to agrākajiem un pašreizējiem īpašniekiem. Vidējā ejā šaha galda rūtīm līdzīgā marmora grīda bija nospodrināta spoža kā spogulis, un šo skaistumu bojāja vienīgi liela bedre pirms vienpadsmitā sola. Ap to pul­cējās četri vīri viens no tiem bija pārvaldes nodaļas direk­tors, kurš panācās sievietei pretī un aizveda viņu savrup, prom no pārējiem.

Kapela visu dienu bijusi slēgta, viņš pavēstīja. Va­kar vakarā šeit noticis kaut kas savāds. Apgānīta viena no karaliskās ģimenes kapavietām. Lai uzlauztu grīdu un iekļū­tu ēkā, noziedznieki izmantojuši perkusiju sprāgstvielas.

Ketlīna saprata, par ko ir runa. Perkusiju sprāgstvielas iz­staroja postošu karstuma vilni, turpretī to radītais satricinā­jums un troksnis bija niecīgs. Ienākdama baznīcā, Ketlīna bija saodusi sprāgstvielu smārdu kodīgu oglekļa dvaku. Og­lekli izmantoja vienīgi militārām vajadzībām, tas nebija brī­vi pieejams tirgū. Prātā uzreiz pazibēja jautājums: "Kam bija pieeja šādām sprāgstvielām?"

Vai tu, Ketlīna, aptver, ka tevi grasās atlaist no darba?

Viņa to bija nojautusi, tomēr teiktais satrieca.

Tevi taču brīdināja, direktors nerimās. Tevi brīdi­nāja piebremzēt. Dieva dēļ, tu strādā izcili, taču veids, kā tu sasniedz šādus rezultātus, ir nepieņemams.

Tiesa, viņas dosjē bija rodami daudzi Liverpūles neveik­smei līdzīgi atgadījumi. Korumpēta doku brigāde tika pie­ķerta ar trīsdesmit septiņiem kilogramiem kokaīna, taču aiz­turēšanas laikā nogrima divi kuģi. Ugunsgrēkā, ko viņa izraisīja, lai piespiestu narkotiku pārvadātājus iznākt ārā, tika iznīcināts vērtīgs nekustamais īpašums, kuru varētu pārdot par vairākiem miljoniem dolāru kā konfiscētos aktīvus. Iz­beigta interneta pirātu bandas darbība, taču aresta laikā ie­vainoti četri cilvēki. Visļaunāk gadījās ar privātdetektīvu grupu, kas nelikumīgi ievāca konfidenciālu informāciju un pārdeva uzņēmumiem. Viens no pretiniekiem pavērsa pret viņu ieroci, un Ketlīna viņu nošāva. Lai arī izmeklēšanā ti­ka secināts, ka šauts pamatoti pašaizsardzības nolūkos -, Ketlīnai nācās apmeklēt psihoterapeita konsultācijas, un ārsts bija secinājis, ka šāds risks ir veids, kā viņa cīnās ar tukšu­mu dzīvē.

Tas dumjais dakteris tā arī nepaskaidroja, kas domāts ar šādu diagnozi. Apmeklējusi visas sešas nepieciešamās sesi­jas, viņa tur vairs neatgriezās.

Manā pakļautībā ir četrpadsmit citi aģenti, priekšnieks atgādināja. Un neviens man nerada tādas galvassāpes. Kā­pēc viņi spēj sasniegt rezultātus, taču iztiek bez šādiem blakusefektiem?

Es neliku tiem vīriem Liverpūlē bēgt. Tā bija viņu iz­vēle. Es mēģināju viņus aizturēt, un kontrabandas munīci­jas apjoms bija riska vērts.

Uz ceļa bija cietušie, nevainīgi cilvēki savās automašī­nās. Ketlīna, tāda rīcība nav piedodama.

Šādus pārmetumus sieviete jau bija dzirdējusi pietiekami daudz tajā laikā, kad tika lemts par pagaidu atstādināšanu no amata. Kāpēc mani šurp ataicināja?

Lai kaut ko parādītu. Nāc līdzi.

Viņi tuvojās trim vīriem, kas stāvēja pie bedres. Pa labi no tumšās plaisas grīdā viņa ieraudzīja melnu akmens plāk­sni, kas bija salūzusi trīs gabalos. Visi gabali bija glīti salikti kopā, un varēja izlasīt, kas uz plāksnes iegravēts.

Kapenēs

ZEM šis marmora plāksnes ir apbedīti

Džeina Seimūra, karaļa Henrija VIII karaliene 1537

karalis Henrijs VIII 1547 karalis Čārlzs I 1648

un

karalienes Annas zīdainis

Šo pieminas plāksni te uzstādīja

pēc karaļa Viljama IV pavēles 1837. gadā

Viens no vīriem pastāstīja, ka Henrijs VIII bija gribējis te, Svētā Jura baznīcā, uzstādīt milzīgu kapakmeni, kas pārspētu viņa tēva plāksni Vestminsteras abatijā. Tika atliets metāla veidols un milzīgs daudzžuburu svečturis, taču Henrijs no­miris, pirms būve pabeigta. Tad aizsākās radikālā protestan­tisma ēra, laiks, kad pieminekļi baznīcās tika nevis uzstādī­ti, bet gan sagrauti. Pēc tam viņa meita Mērija uz īsu laiku atgriezās Romas klēpī, un atmiņas par Henriju VIII, protes­tantu karali, kļuva bīstamas. Beigu beigās Kromvels metāla tēlu pārkausēja un kandelabru pārdeva. Henriju tomēr ap­bedīja zem grīdas, un par viņa kapavietu liecināja vien mel­na marmora plāksne.

Ketlīna lūkojās kapenēs. Pāri grīdai aizvijās elektrības ka­belis un pazuda skatienam izgaismotajā dziļajā bedrē.

šīs kapenes ir atvērtas tikai vienu reizi, ierunājās cits vīrs.

Direktors paskaidroja, ka tas ir pils uzraugs.

Tūkstoš astoņi simti trīspadsmitā gada pirmajā aprīlī. Tolaik neviens nezināja, kur apbedīts ar nāvi sodītais Čārlzs Pirmais. Taču, tā kā daudzi uzskatīja, ka viņa mirstīgās at­liekas varbūt atrodamas blakus Henrijam Astotajam un vi­ņa sievai Džeinai Seimūrai, šīs kapenes tika atvērtas.

Nu acīmredzot tas noticis atkārtoti.

Kungi, ierunājās direktors. Atvainojiet, bet mums ar inspektori Ričardsu nepieciešams kādu brīdi parunāt zem četrām acīm.

Pārējie pamāja un devās uz galvenās izejas pusi, kur pali­ka stāvam aptuveni divdesmit metru attālumā.

Dzirdēt nosaucam savu dienesta pakāpi bija patīkami. In­spektore. Viņa bija smagi strādājusi, lai to nopelnītu, un ne­pavisam negribējās to pazaudēt.

Ketlīna, direktors klusā balsī sacīja, es lūdzu tevi kaut šo reizi paklusēt un uzklausīt mani. Viņa pamāja ar galvu. Pirms pusgada tika apzagts Hetfīldhausas arhīvs, pazuda vairāki dārgi sējumi. Mēnesi vēlāk līdzīgs atgadījums noticis Jorkas nacionālajā arhīvā. Pēc tam vairāku nedēļu lai­kā vēsturisku dokumentu zādzības fiksētas visā valstī. Pirms mēneša Britu bibliotēkā kāds vīrietis pieķerts fotografējam lappuses, taču viņš izvairījās no darbiniekiem un paguva aiz­bēgt. Un tagad šis notikums.

Bailes par atlaišanu Ketlīnai sāka plēnēt, un modās ziņ­kāre.

Šis noziegums liecina, ka pavērsiens kļūst vēl nopiet­nāks, direktors turpināja. Ielauzties šajā svētajā celtnē.

Karaliskajā pili. Viņš uz bridi apklusa. Zagļiem ir kāds skaidrs nolūks. Tiklīdz Ketlīna notupās pie bedres, priekš­nieks mudināja: Droši, droši! Izpēti visu pati.

Likās negodbijīgi traucēt tik sen miruša cilvēka beidza­mās taustāmās atliekas. Lai arī pārvaldes priekšniecībai Ket­līna varēja šķist nekaunīga un cietsirdīga, taču ari viņa izju­ta pietāti. Piemēram, pret mirušajiem. Taču šī bija nozieguma vieta. Ketlīna nogūlās uz rūtotās marmora grīdas un pabā­za galvu bedrē.

Kapeņu griestus balstīja ķieģeļu velve, bedre bija aptu­veni divarpus metru plata, trīs metru gara un pusotru met­ru dziļa. Viņa saskaitīja četrus zārkus. Viens bija blāvs svina zārks ar uzrakstu "Karalis Čārlzs, 1648", un tā vāka augšējā daļā bija precīzi izgriezts kvadrātveida caurums. Divi ma­zākie zārki nebija skarti. Ceturtais, vislielākais, bija vairāk nekā divus metrus garš. Aptuveni piecus centimetrus biezais ārējais koka apvalks bija sadalījies gabalos. Iekšējais svina zārks arī bija sabojāts, un vidū kāds to bija atlauzis vaļā.

Bija skaidrs, kuras personas kauli ir redzami.

Tas bija Henrijs VIII.

Neatvērtajos zārkos guļ Džeina Seimūra, karaliene, ku­ru apglabāja līdzās savam karalim, direktors stāstīja, un karalienes Annas nedzīvi piedzimušais bērns, kurš te nonā­ca daudz vēlāk.

Ketlīna atcerējās, ka Seimūra bijusi Henrija trešā sieva, vienīgā no sešām, kas dāvājusi karalim likumīgu mantinie­ku dēlu Edvardu, kurš vēlāk pats kāpa tronī un valdīja sešus gadus, bet neilgi pirms sešpadsmitās dzimšanas die­nas nomira.

Izskatās, ka iebrucēji vandījušies pa Henrija atliekām, secināja direktors. Caurums Čārlza zārkā radies pirms div­simt gadiem. Ne viņa, ne pārējie divi zārki acīmredzot nav šķituši intereses vērti.

Viņa zināja, ka Henrijs VIII bijis vairāk nekā sešas pēdas garš un mūža nogalē viņa augums pamatīgi izplūdis. Še gu­lēja karalis, kurš karoja ar Franciju, Spāniju un Svētās Ro­mas imperatoru, kurš Angliju no salas Eiropas nomalē izvei­doja par valsti, kas gadsimtu gaitā pārvērtās par varenu impēriju. Viņš izaicināja pāvestus un drosmīgi radīja savu re­liģiju, kas plaukst vēl piecsimt gadu vēlāk.

Nudien, bezbailīgs vīrs.

Viņa piecēlās.

Šeit risinās nopietnas lietas, Ketlīna.

Direktors pasniedza sievietei savu vizītkarti. Tās otrā pu­sē ar zilu tinti bija uzrakstīta kāda adrese.

Dodies turp, viņš lika.

Ketlīna izlasīja adresi. Zināma vieta. Kādēļ jūs neizstās­tāt man lietas apstākļus?

Tādēļ, ka es nepieņēmu lēmumu tevi piesaistīt šai lie­tai. Direktors atdeva viņai Smago organizēto noziegumu pārvaldes žetonu un identifikācijas dokumentus, kurus bija atņēmis pirms trim nedēļām. Kā jau es sacīju, tevi grasījās atbrīvot no darba.

Tad kāpēc es esmu te? Ketlma apjukusi jautāja.

Viņi ir izvēlējušies tieši tevi.