Karaļa viltība

59 nodaĻa

Entrims pieliecies sekoja Metjūsam pa šauro eju. Pieskrū­vēti pie cilindrveida griestiem, te stiepās elektrības kabeļi, un aptuveni ik pēc septiņdesmit pēdām restotos ietvaros pie sienas bija piestiprinātas lampas. Gaisma bija gluži vai ap­žilbinoša.

Mēs šos tuneļus atklājām septiņdesmitajos gados, kad Blekfraiarsas staciju pārbūvēja pirmoreiz, stāstīja Metjūss. Tolaik jaunajā stacijā tika izbūvēta ērta ieeja, ko mūsu or­ganizācija stingri uzraudzīja. Mēs šeit pievilkām elektrību, un jūs drīzumā uzzināsiet, kādēļ tas darīts. Būdams īsāka auguma, Metjūss nebija spiests uzmanīt galvu un turpināja soļot možā gaitā. Zeme zem kājām bija sausa kā tuksneša smilts. Nodomāju, ka gribēsiet pats savām acīm redzēt to, pēc kā dzināties, Metjūss turpināja. Galu galā, jūs pielī­kāt daudz pūļu, lai to atrastu.

Vai tas patiešām pastāv?

Apžēliņ, mister Entrim, tas pavisam noteikti pastāv!

Kas šos tuneļus izbūvēja?

Mēs spriežam, ka tos izrakuši normaņi, lai izmantotu kā bēgšanas ceļu. Pēc tam templieši tos uzlaboja, izmūrēja ķieģeļu sienas. Mēs atrodamies netālu no Tiesu inniem, ag­rākās templiešu mītnes, tāpēc es pieņemu, ka šie ceļi kalpo­ja daudziem un dažādiem bruņinieku mērķiem.

Entrims saklausīja rūkoņu, kas pieņēmās spēkā, un iedo­mājās, ka tas ir kārtējais vilciens, kurš netālu triecas cauri citam tunelim.

Flītas upe, Metjūss paskaidroja. Tālāk, uz priekšu.

Viņi nonāca pie ailas tuneļa galā, kur perpendikulāri aiz­stiepās cita mākslīgi veidota eja tiesa, augstāka, platāka, un cauri tai plūda ūdens. Vīrieši nostājās uz dzelzs tiltiņa, kas stiepās desmit pēdas virs straumes.

Šo tiltu uzcēla pēc tam, kad atklāja tuneli, pa kuru nu­pat gājām, Metjūss skaidroja. Kad pirms vairākiem gad­simtiem Flītas upi ielaida pazeme, šo eju nez kāpēc aizmū­rēja. Šobrīd upē vērojams bēgums, bet drīz sāksies plūdmaiņa. Paisuma laikā ūdens līmenis paceļas gandrīz līdz šim tiltam.

Jādomā, ka nebūtu vēlams atrasties tur, lejā, kad tas no­tiek.

Jā, mister Entrim, tas nepavisam nebūtu lāgā.

Malons turpināja iet pa tuneli. Ūdens līmenis sniedzās pāri potītēm un pamazām cēlās. No ieejas Zeltkaļa namā viņš bi­ja nonācis šajā plašajā ejā apmēram divdesmit pēdas platā un piecpadsmit pēdas augstā ar mūrētām ķieģeļu sienām, kas bija gludas kā stikls. Viņš noteikti stāvēja Flītas upē. Pie­sārņojums jau sen bija zudis, ūdens likās vēss, bet gaiss šķi­ta sasmacis, spiedīgs. Viņš reiz bija lasījis grāmatu par dau­dzajām Londonas pazemes upēm un atminējās nosaukumus Vesborna, Volbruka, Efra, Folkona, Peka, Nekingera; vis­pazīstamākās sauca Flīta un Taibērna. Pazemē plūda ūdens straumes aptuveni simts jūdžu kopgarumā, un pilsēta balan­sēja uz tām kā ķermenis ūdensgultā. Augstajos griestos ķie­ģeļu velves ik pa laikam caurdūra ventilācijas šahtas, kas aiztraucās augšup pie metāla restēm, pa kurām ieplūda gaisma un gaiss, šādas restes viņš bija manījis vietumis uz ielām. Nu viņš atradās šajā iespaidīgajā Viktorijas laikmeta konstruk­cijā, un gar kājām iespaidīgā ātrumā skalojās Flītas upes ūde­ņi. Malona parasto nemieru, atrodoties slēgtā telpā, ļāva no­mākt alas plašums un augstie griesti. Turklāt mierināja doma, ka Gērijam arī te jābūt. Kaut kur tepat.

Tas nozīmēja, ka jādodas uz priekšu.

Metjūss bija licis sekot elektrības kabeļiem. Vads, kurš stiepās visu ceļu no ieejas Tiesas innu rajonā, bija piestipri­nāts pie griestiem virs augstākās ūdens atzīmes un nozuda tālumā pustumsā. Ieroča smagumu joprojām varēja just pie muguras zem jakas. Viņu vadāja. Par to nav šaubu. Bet ne­būs jau pirmā reize. Magelāna vienībā viņam ne reizi vien bija nācies uzņemties tādu risku. Viņš zināja, ko dara. To­ties nezināja, kādas ir Entrima un Gērija attiecības. "Mazā­kais, kas noticis, mūsu ģimenē ir ienācis svešinieks un no­stājies starp mani un manu dēlu. Ļaunākais, ka šim svešiniekam nevar uzticēties, jo viņš par miljoniem dolāru pārdevis savu valsti. Vai atbildība par abu amerikāņu aģen­tu bojāeju arī gulstas uz Entrima pleciem? Sasodīts, skaidrs, ka tā. Tagad šis nodevējs savās spīlēs sagrābis Gēriju, un Dievs vien zina, ko viņš mēģina zēnam iestāstīt. Briesmas. Un viss manu sen pieļauto kļūdu dēļ."

Ketlīna bija atradusi trokšņa cēloni. Viņa noskatījās, kā īans Danns iešļāc vīrietim sejā sīku pilienu mākoni. Spriežot pēc upura reakcijas, tā bija piparu gāze. īans nav paklausījis Ma­lona rīkojumiem palikt viesnīcā. Ketlīna slēpās aiz pelēkas ga­rozas klāta betona maisītāja un vēroja zēnus aizskrienam. Otrs bija Malona dēls Gērijs. Viņa dzirdēja īanu skaidrojam, ka Malons atrodas tuvumā, un Gēriju apstiprinām, ka viņš zina, kur ir tētis. Viņa nosprieda vismaz pagaidām neiejaukties un pie­liecās, lai ļautu zēniem netraucēti paiet garām.

Un tad sekoja no droša attāluma.

Būvgruži un tehnika deva aizsegu. Ketlīna vēroja, ka zē­ni atrod videoierakstā redzētās kāpnes un kāpj lejup. Pie­gājusi tuvāk un nevienu lejā neieraudzījusi, arī viņa steigšus notrausās zemāk. Tad viņa aši pameta skatienu pa labi un ieraudzīja Gēriju Malonu pazūdam tunelī.

No cita tuneļa kreisajā pusē uzbangoja spēja brāzma.

Pēc dažiem mirkļiem garām rēkdams padrāzās metro vil­ciens un ietraucās tunelī, kur pirmīt iegāja zēni. Ketlīna pie­skrēja pie tuneļa, pagaidīja pazūdam pēdējo vagonu un ie­skatījās tumsā.

Abi zēni, pirms mirkļa piespiedušies pie betona sienas, tagad skrēja uz priekšu, sameklēja kādas durvis un iegāja pa tām.

Entrims nokāpa pa marmora pakāpieniem un nonāca ap­gaismotā telpā. Ovālās telpas velvētos griestus balstīja as­toņi vienādos atstatumos izvietoti pīlāri. Lielāko daļu sienu aizņēma plaukti, un to posmus atdalīja kalti pilastri. Te at­radās biķeri, svečturi, katliņi, lampas, bļodas, porcelānā trauki, kausi, krūkas un alus krūzes.

Karaliskie galda piederumi, Metjūss paskaidroja. Tjūdoru bagātības. Šie priekšmeti pirms piecsimt gadiem bija ļoti vērtīgi.

Izgājis ovālās telpas vidū, Entrims pacēla acis un apbrī­noja kolonnās izgrebtos vīnstīgu un spirālveida vītņu rotā­jumus. Virs katra balsta griestus greznoja eņģeļu attēli, un griestu velvēs arī redzēja krāšņus gleznojumus.

Tieši tādu to atrada, Metjūss stāstīja. Par laimi, Sle­penā izlūkdienesta cilvēki tajā ienāca pirmie, un istaba kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem palika aizzīmo­gota.

Trīsdesmit pēdas tālāk atradās akmens zārks. Tad Entrims ieraudzīja, ka tam nav vāka. Saminstinājies viņš paskatījās uz Metjūsu. Droši, droši! tas vedināja. Ieskatieties.

Malons turpināja sekot elektrības kabeļiem, kuri drīz no­griezās no upes un aizvijās pa citu šauru tuneli augstāk. Gan ne pārāk tālu. Kādas divdesmit pēdas. Viņš secināja, ka upes ūdens celsies un straume pamazām ievirzīsies arī šajā tune­lī. Taču, pateicoties pakāpeniskam slīpumam, līdz tuneļa ga­lam ūdens neaizsniegsies.

Tas beidzās ar arku bez durvīm.

Tālāk viņš redzēja pustumsā grimstošu aptuveni trīsdes­mit pēdas platu telpu un vēl vienu arku, aiz kuras vīdēja gaisma.

Viņš dzirdēja pazīstamas balsis.

Metjūss un Entrims.

Sataustījis pistoli, Malons iegāja pirmajā telpā, uzmanīgi lika soļus un zagās uz otro durvju pusi.

Tukšajā četrstūrainajā telpā griestus balstīja trīs kolonnas, kas sniedza aizsegu. Viņš piespiedās pie sienas un vairākas reizes spēji ieelpoja caur degunu.

Tad ieskatījās istabā.

īans gāja pirmais, Gērijs sekoja cieši uz papēžiem. Ceļu iezīmēja elektrības kabeļi un lampas tā Metjūss bija pieko­dinājis rīkoties Malonam, kad zvanīja uz Goriiig viesnīcu. Gē­rijs bija aizvedis īanu pie metāla durvīm un aprakstījis kun­gu, kurš bija pirmīt gaidījis pazemē. To vīru īans pazina.

Tomass Metjūss.

Ūdens čala vērtās aizvien skaļāka, un trokšņa cēloni viņš ieraudzīja turpat aiz atvērtajām metāla durvīm. īans zināja par Flītas upi, kas plūda zem Londonas, un pāris reižu pat bija pastaigājies pa ejām. Viņš arī atcerējās izlikto brīdināju­mu. Paisums sākās strauji un appludināja tuneli, tāpēc pa­stāvēja liels risks noslīkt. Tagad viņš stāvēja uz dzelzs tilta, kas liecās pāri upei, un ūdens brāzās gar tilta balstiem un strauji cēlās. Uzplūdi drebināja pamatus zem kājām.

Jāpacenšas no tā izvairīties, Gērijs secināja.

īans piekrita.

Zēni turpināja ceļu, izgāja cauri vēl vienai arkai ar atvēr­tām metāla durvīm un, sekojot gaismai, nonāca nelielā tel­pā. Elektrības kabeļi vijās lejup un stiepās pāri grīdai uz ci­tu istabu.

Klusumu pārtrauca balsis.

Šķērsojis telpu, Gērijs pieplaka durvju ailai.

Abi ieklausījās.

Entrims vērās akmens zārkā. To negreznoja kādi izsmal­cināti raksti. Neredzēja ne gravējumus, ne gleznojumus. Vienkāršs akmens.

Un zārkā atradās vien putekļi un kauli.

Mirušais vīrietis bijis vecāks par septiņdesmit ga­diem, Metjūss stāstīja. To apstiprinājusi tiesmedicīniskā izmeklēšana. Pateicoties tam, ka jūs apgānījāt Hen­rija Astotā kapenes, mēs ieguvām paraugu no paša diženā karaļa.

Priecājos pakalpot.

Šķita, ka Metjusam nepatika Entrima sarkasms. Abu mirstīgo atlieku DNS analīžu salīdzināšana pierādīja, ka šim vīram ir ģenētiska saikne ar Henriju Astoto.

Tātad šeit atrodas tas, kas pārpalicis no Henrija Ficroja dēla. No viltvārža. No vira, kurš bija Elizabete Pirmā.

Tagad vairs šaubu nav. Leģenda ir patiesa. Kādreiz tik krāšņais mīts, kuru zināja Bizli un apkārtnes iedzīvotāji, ta­gad izrādījies īstenība. Protams, no leģendas nekāds palie­košs ļaunums neradās…

Līdz brīdim, kad iejaucos es.

Metjūss pamāja. Aptuveni tā.

Roberts Sesils bija rakstījis patiesību. Viltvārdis patiešām bija apbedīts zem Melno mūku abatijas, un divpadsmit ga­du vecumā mirušās Elizabetes mirstīgās atliekas pārvieto­tas uz Vestminsteru un guldītas zārkā blakus māsai.

Neticami.

Šajā telpā, kad to atklāja, atradās lādes ar zelta un sud­raba monētām. Miljardiem mārciņu vērtībā. Mēs tās pārkausējām un atdevām valsts kasei, kā pienākas.

Un ne drusku nepaturējāt sev?

Nebūt ne. Balsī varēja saklausīt aizvainojumu. Lū­dzu, esiet tik laipns un atdodiet Roberta Sesila piezīmes!

Entrims noslidināja no pleca mugursomu un pasniedza sē­jumu Tomasam Metjūsam.

Es jau ievēroju to jūsu somā, Metjūss atzīmēja.

Negribu, lai grāmata tiek Daidala biedrībai. Un… kā pa­liks ar šo organizāciju? Vai tā sagādās problēmas?

Metjūss papurināja galvu. Neko tādu, ar ko es netik­tu galā.

Ko jūs ar šo telpu iesāksiet? Entrima prātā modās ziņkāre.

Tiklīdz piezīmes iznīcinās, šī kļūs par kārtējo nekaitīgo arheoloģisko pieminekli. Tās īstā nozīme paliks apslēpta.

Operācija "Karaļa viltība" būtu izdevusies.

Diemžēl, mister Entrim, jums ir taisnība. Mēs nemūžam nepieļautu, lai patiesība par Elizabeti nāk gaismā.

Paša nemaldība Entrimu priecēja.

Man tomēr ir kāds jautājums, Metjūss ieteicās. Jūs atvilinājāt Kotonu Malonu kopā ar dēlu uz Londonu, kāda konkrēta nolūka vadīts. Man izdevās šo nolūku noskaidrot. Puika ir jūsu dēls. Ko jūs grasāties šajā ziņā iesākt?

Kā jūs to visu varat zināt?

Es taču piecdesmit gadus strādāju izlūkdienestā.

Entrims nosprieda runāt vaļsirdīgi. Es sapratu, ka dēls

ir liekas klapatas.

Ar bērniem dažreiz ir grūti saprasties. Tomēr viņš ir jūsu dēls.

Bet miljoni dolāru, kurus Daidala biedrība man samak­sāja, vairāk nekā pienācīgi kompensē šo zaudējumu.

Metjūss norādīja uz sējumu. Jūs taču apjēdzat, ka jūsu iecere bija pilnīgs neprāts.

Ak tā? Tomēr tā piesaistīja jūsu uzmanību.

Jūs acīmredzami nenieka nejēdzat par Ziemeļīriju. Es pazinu gan vīriešus, gan sievietes, kas nonāvēti konflikta lai­kā. Tur gājuši bojā mūsu aģenti. Miruši arī tūkstošiem civil­iedzīvotāju. Simtiem apsēstu marginālu grupējumu gaidīt gaida pienācīgu iemeslu atsākt slepkavošanu. Daži grib, lai angļi aizvācas. Citi grib, lai mēs paliekam. Sava mērķa la­bad abas puses ir gatavas nogalināt tūkstošiem cilvēku. Ja šis noslēpums tiktu izpausts, daudzi par to samaksātu ar sa­vu dzīvību.

Jums vajadzēja palūgt, lai skoti neizlaiž brīvībā Lībijas pilsoni.

Cik interesanta attieksme pret vienu no sabiedrotajiem!

Mēs to pašu varam teikt par jums.

Tā nav Amerikas darīšana. Lidmašīnu uzspridzināja Skotijas teritorijā. Megrahī lietu izskatīja un vainīgo tiesāja skotu tiesneši. Lēmums par to, ko iesākt ar savu gūstekni, ir vienīgi pašu skotu ziņā.

Es nezinu, ko jums vai viņiem piesolījusi Lībija, taču tas noteikti ir kaut kas nozīmīgs.

Vai jūs tagad moralizējat? Metjūss iejautājās. To sa­ka vīrs, kurš par dažiem miljoniem dolāru pārdeva savu val­sti, savu karjeru un savu dēlu?

Entrims klusēja. Nav vajadzības taisnoties.

Vairs nav.

-Jūs manipulējāt ar Kotonu Malonu, Metjūss turpināja. Ar viņa dēlu, ar viņa bijušo sievu, ar CIP, ar Daidala bied­rību. Jūs mēģinājāt manipulēt arī ar manu valsti, bet tad no­lēmāt, ka pats esat svarīgāks par visiem pārējiem. Kāda ir sajūta, mister Entrim, būt nodevējam?

Tagad Entrims bija dzirdējis pietiekami.

Nocēlis no pleca mugursomu, viņš to nometa pie viena no centrālajiem balstiem.

Detonatori bija savā vietā, aktivizēti un gatavi darbam.

Kas tagad būs? viņš iejautājās.

Metjūss pasmaidīja. Mazliet taisnības, mister Entrim.