Karaļa viltība

22. NODAĻA

Entrims kopā ar Geriju iegāja kafejnīcā, kur Malons at­griezās pa sētas puses durvīm.

īans aizbēdzis, Malons paziņoja.

Viņš mums ir ļoti nepieciešams.

Es jau sapratu.

Kā viņš jutās? Gērijs pavaicāja.

Bet Malons neatbildēja.

Notiekošais šķita ieinteresējam kafejnīcas apmeklētājus, tālab Entrims deva zīmi iet ārā. Kad visi bija nostājušies uz ietves blakus automobilim un padotie uzmanīja apkārtni, viņš piegāja tuvu Malonam un paskaidroja: Mēs pašlaik esam iesaistīti CIP operācijā.

Pārāk atklāta ir tā jūsu slepenā operācija.

Bija nepieciešams glābt jūsu dēlu.

Vai operāciju vadāt jūs?

Entrims pamāja. Vairāk nekā gadu.

Malons vēsi nopētīja sarunbiedru. īans Danns bija jā­nodod Metropoles policijas pārstāvjiem Hītrovas lidostā. Viss. Es nepaguvu ne attapties, kad jau gulēju bez samaņas un mans dēls bija sagūstīts.

Varu pateikt vienīgi to, ka radās daži sarežģījumi. Taču īans Danns vienalga ir jāatrod.

Kāpēc?

Konfidenciāla informācija.

Man visumā nospļauties. Kā jūs mani atradāt?

Gerijs pastāstīja par jūsu tālruni, tāpēc mēs to izseko­jām, cerot, ka tas jums joprojām ir.

Un kā jūs atradāt Gēriju?

Kāds putniņš pačivināja. Ar to pietiks.

Atkal konfidenciāla informācija?

Entrims uztvēra sarkasmu. Aptuveni tā.

Gērijs stāvēja blakus tēvam un klausījās.

Kas šai lietā ir tik svarīgs? Malons prašņāja. Ko jūs Londonā darāt?

Vai tad, kad strādājāt pie mums, jūs ari uzticēto uzde­vumu iztirzājāt ar svešiem cilvēkiem?

Nē, tā Malons nebija darījis. Mēs dodamies prom. Pal­dies, ka atradāt manu puiku. Viņš pagriezās pret Gēriju. Mūsu somas ir kafejnīcā. Paņemsim bagāžu un atradīsim viesnīcu, kur pārlaist nakti.

Entrims nopētīja bijušo Magelāna vienības aģentu. Perso­nāla arhīva ziņas vēstīja, ka Malons ir četrdesmit septiņus gadus vecs, taču izskatās jaunāks, un biezos gaiši brūnos ma­tus tikai vietumis iekrāsoja sirmums. Abi vīrieši bija aptu­veni viena auguma un miesasbūves, un pat viņu vaibsti li­kās līdzīgi. Malons rādījās labā formā, lai gan vairāk nekā gadu izstājies no spēles. Taču visvairāk Entrimu interesēja Malona acis. Kā rakstīts Tieslietu ministrijas personāla dosjē, tās bija gaiši zaļas.

Tiktāl viņš izspēlējis kārtis pareizi.

Pienācis laiks izšķirošajam gājienam.

Pagaidiet!

Malons ar iepriecinājumu konstatēja, ka uzminējis pa­reizi.

Bleikam Entrimam bija nepatikšanas. Malons to bija saju-

tis gandrīz uzreiz īpaši brīdī, kad Entrims konstatēja īana prombūtni. Kaut kas bija sagājis pavisam šķērsām.

Viņš apstājās un pagriezās atpakaļ.

Entrims pienāca klāt un paziņoja: Mums ir liela problē­ma. Valsts drošības mēroga problēma. Iespējams, ka pie īa­na Danna atrodas tas, kas mums izmisīgi nepieciešams, lai nelaimi novērstu.

Un tā būtu zibatmiņa?

Tieši tā. Vai jūs to redzējāt?

Tā ir pie īana, Malons atbildēja. Bēgdams viņš pa­ķēra to līdzi.

Vai jūs izlasījāt failus?

Daļēji.

Vai varat pastāstīt?

Neatceros.

Patiesi? Eidētiskā atmiņa izgaisusi?

Esat par mani ievācis ziņas?

Malons bija piedzimis ar lielisku prasmi atminēties deta­ļas. Tā nebija gluži fotogrāfiskā atmiņa, taču viņš spēja ie­gaumēt un atcerēties pat niecīgāko sīkumu. Lāgiem tas bija kā lāsts, taču biežāk tomēr nāca par labu. Viņš īsumā pār­stāstīja Entrimam visu, ko rakstījis Ferovs Karijs, un piebil­da, ka viens no failiem bija aizsargāts ar paroli.

Vai ir kāda nojausma, kur Danns palicis? Entrims jautāja.

Vakar es viņu satiku pirmo reizi. Viņš nav diez cik drau­dzīgi noskaņots.

Un tu, Gērij? Entrims jautāja. Vai tev viņš kaut ko stāstīja?

Puisis papurināja galvu. Necik daudz. Dzīvo uz ielas. Taču lidmašīnā viņš stāstīja par kādu grāmatu veikalu, kurā dažreiz pārlaižot naktis. Veikala īpašniece mis Mērija pret vi­ņu izturējusies laipni.

Vai viņš atklāja, kur tas atrodas?

Pikadili laukumā.

Itin labs pirmais pieturas punkts, Entrims noteica.

Malons nevarēja noturēties un piebilda: īpaši tādēļ, ka

vienīgais.

Nu, un tagad kļuva labāk? Entrims atcirta. Es jau teicu, ka man draud nepatikšanas. Atzinos, ka ir problēmas. Ko vēl jums vajag?

Piezvanīt uz Lengliju.

Jā, un pats jūs zvanījāt Stefanijai Nellei ikreiz, kad no­nācāt strupceļā.

Viņš nekad nebija zvanījis un žēlojies. Ne reizi.

Tā jau es domāju, Entrims novilka. Jūs pats tikāt galā. Kā būtu ar vēl vienu lūgumu? Dodieties uz to veikalu un gaidiet! Varbūt ierodas Danns. Redzu, ka jūs esat atra­duši kopīgu valodu… atšķirībā no mums.

Kas bija tie, kas mūs sagaidīja lidostā? Tie, kas man uz­bruka un sagūstīja Gēriju?

Slepenas organizācijas "Daidala biedrība" locekļi. Viņi jau labu laiku jaucas šai operācijā. Es biju domājis, ka esam tikuši no viņiem vaļā, taču kļūdījos.

īanu ielaida valstī bez pases.

Tas ir mans pirksts. Kamēr viņš atradās Štatos, es lū­dzu, lai britu muita atļauj viņam ierasties valstī. Es liku sa­viem vīriem sagaidīt jūs lidostā, taču tie abi jūs pārķēra. Vie­na no daudzajām kļūmēm.

Malons manīja, ka trāpījis vārīgā vietā. Taču viņā modās līdzcietība. Arī pašam bija gadījies darboties operācijās, ku­ras neparko negribēja sekmēties.

Vienīgais, ko varu atklāt… Entrims sacīja. Lieta ir nopietna, un laika ir maz. Mums tā zibatmiņa ir nepiecie­šama.

Tā bija nepieciešama arī tiem diviem, kuri man uz­bruka.

Kā jau sacīju, Daidala biedrība meklē to pašu ierīci.

Ej un atrodi viņu, tēt, Gerijs ieteica.

Dēla lūgums Malonu pārsteidza. Šī nav musu cīņa. Mums jāatgriežas mājās.

Vai dažas liekas stundas kaut ko izšķirs? Gērijs neri­mās. Ir jau vēls. Mums ir laiks. Pamēģini, varbūt atradīsi. Ja gribi, es iešu tev līdzi.

Nekādā ziņā. Tava māte mani nosistu jau par to, kas noticis līdz šim. Un es nevarētu viņai neko pārmest.

Es zēnu pieskatīšu, Entrims piedāvājās.

Es jūs nepazīstu.

Piezvaniet, kam pienākas. Ievāciet par mani ziņas. Re­dzēsiet, ka viss, ko es stāstīju, ir patiesība. Gērijs var dažas stundas palikt pie mums. Kopā ar mani būs citi aģenti, un es pats personiski viņu pieskatīšu. Malons svārstījās, tā­dēļ Entrims piebilda: Dažas stundas pameklēt Dannu. Ne­ko citu es neprasu.

Piekriti! Gērijs ierosināja.

Bet man tomēr ir jāpiezvana, viņš atkārtoja Entrimam.

Aģents pamāja. Saprotu. Es ari tā rīkotos. Taču neaiz­mirstiet. Jūsu puiku atradu es.

Mājiens bija skaidrs. Taču Malons atcerējās lana izbailes.

Ja es došos meklēt Dannu, darīšu to viens. Jūs tuvumā nerādieties.

Lai notiek.

Tu tiešām esi ar mieru? Malons jautāja Gērijam.

Dēls pamāja ar galvu. Tev tas ir jādara.

īanam nebija patikuši tie, kas izkāpa no automašīnas. Pā­rāk oficiāli izskatījās. Pārāk apņēmīgi. Viņš gan priecājās, ka Gērijs ir sveiks un vesels atgriezies pie tēta. Taču tie viltus policisti Hītrovā bija viņu krietni nobiedējuši, tālab zēns no­sprieda, ka laiks bēgt.

Zibatmiņu viņš bija paķēris līdzi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš gribēja to parādīt mis Mērijai gudrā­kajam cilvēkam, kuru lans pazina un kura domas gribēja zināt.

Otrkārt, varbūt to meklēt dosies Kotons Malons.

Ja tā, tad Malons zinās, kurp doties.

Tālab lans pagriezās uz Pikadili laukuma pusi.