Karaļa viltība

AUTORA PIEZĪMES

Lai uzrakstītu šo grāmatu, es divas reizes apmeklēju An­gliju, un viens no šiem ceļojumiem palika atmiņā īpaši, jo Is­landes vulkāna izvirduma dēļ uz vairākām dienām apstājās visa gaisa satiksme. Tomēr šīs trīs papildu dienas tika liet­derīgi izmantotas, jo es kopā ar savu sievu Elizabeti izpētī­ju vēl dažas apkaimes, ko beigu beigās aprakstīju šajā ro­mānā. Lai gūtu plašāku ieskatu, izlasiet manu īso stāstu The Tudor Plot, kura sižets risinās septiņus gadus pirms grāmatā "Karaļa viltība" aprakstītajiem notikumiem.

Tagad pienācis laiks nodalīt faktus no izdomas.

Henrija VIII nāves aina prologā atbilst patiesībai, un lie­lāko daļu no Henrija vārdiem apstiprina aculiecinieku atstā­tie apraksti. Karalis nomira bez bērnu klātbūtnes, taču nav zināms, vai pēdējo dienu laikā Ketrīna Parra viņu tiešām ap­ciemoja. Tas, ka Henrijs nodeva svarīgu Tjūdoru noslēpu­mu savai pēdējai karalienei, protams, ir mans izdomājums. Henrija VII nāves apstākļi Ričmondas pilī (10. nodaļa) arī iz­klāstīti patiesīgi, tomēr es izdomāju viņa mantinieka apcie­mojumu. Šajā ziņā visvairāk palīdzēja sera Tomasa Raieslija apraksts par tās dienas notikumiem.

Daudzi dēvē Londonas Metropoles policiju par Skotlend­jardu, taču es nospriedu izmantot īsto nosaukumu. Tas pats attiecas uz Slepeno izlūkdienestu, kurš tautā pazīstams ar nosaukumu MI6. SONP, Smago organizēto noziegumu pār­valde (3. nodaļa) Lielbritānijā pilda tādas pašas funkcijas kā F1B Amerikā.

Gan Vindzoras pils, gan Svētā Jura kapela ir krāšņas. Tur zem marmora plāksnes, ka vēstīts 3. nodaļā, ir apbedīts Henrijs VIII. Citētais uzraksts ir precīzs, un arī Henrija ka­penes patiešām atvērtas 1813. gadā.

Flītstrīta un Sitija (9. nodaļa) ir aprakstītas precīzi, un Tiesu inni tāpat (10. nodaļa). Tur, kur mūsdienās atrodas Midltemplas un Inertemplas galvenās mītnes, senlaikos bijis nozīmīgs templiešu ordeņa cietoksnis. Henrijs VIII un Džeimss 1 patiešām viduslaikos piešķīra zemes tiesības baristriem (13. nodaļa). Arī Sūkņa pagalms tur atrodas, tā­pat arī Zeltkaļa nams (58. nodaļa), lai gan māju es nedaudz izmainīju. Desmitajā nodaļā izklāstītā leģenda par to, kā dārzos aizsācies Sarkanās un Baltās rozes karš, tiek uzska­tīta par patiesu. Bet droši neviens nezina. Innus tiešām pār­valda benčeri, kuru priekšnieks ir mantzinis (26. nodaļa), un šīs korporācijas vienlaikus apmāca un pārvalda juristus līdzīgi kā valsts juristu asociācijas Amerikas Savienotajās Valstīs. Midlhola, par kuru stāstīts desmitajā nodaļā, iespē­jams, ir innu vēsturiskākā celtne, bet apaļā Templas baznī­ca pazīstamākā (9. un 10. nodaļa). Nožēlas celle (12. no­daļa) ir atvērta apmeklētājiem. Tiesu inniem saskaņā ar karalisko pavēli tiek pieprasīts noturēt dievkalpojumus Templas baznīcā (13. nodaļa).

Daidala biedrību izdomāja ne tikai Tomass Metjūss, bet arī es. Tomēr nostāsts par Daidalu (12. nodaļa) ir aiz­gūts no mitoloģijas. Nonsačas pils (25. nodaļa) ir pastā­vējusi, un tās izzušana aprakstīta atbilstoši faktiem. Sim­boli, kas tajā iestrādāti (25. nodaļa), nekad nav pastāvējuši, taču balstās uz Copiale kodeksa šifrēto ma­nuskriptu (tā attēls ievietots 15. nodaļā). Es vienīgi adaptēju šo septiņdesmit piecus tūkstošus simbolu garo vācu manuskriptu šim britu stāstam. Tikai nesen tā abs­trakto simbolu virkne, izraibināta ar grieķu un romiešu burtiem, ir pilnibā atšifrēta.

Romānā ir daudz darbības vietu. Brisele, kurā atrodas Čurājošais puisēns (2. nodaļa), Oksforda un tās daudzās ko­ledžas (16. un 20. nodaļa), Portmenskvērs un Churchill vies­nīca (35. nodaļa), Pikadili laukums un Londonas teātru ra­jons (25. nodaļa), Mazā Venēcija ar tās garajam laivām un šaurajiem kanāliem (4. nodaļa), Svētā Pāvila katedrāle un Čukstu galerija (5. nodaļa), Vestminsteras abatija un Henri­ja VII kapela (36. nodaļa), Oksfordas laukums (8. nodaļa) un Goring viesnīca (54. nodaļa). Londonas Tauers arī ir pārstei­dzošs (17. nodaļa), un tā teritorijā atrodas Karalisko Dārg­lietu glabātava (45. un 48. nodaļas). Londona patiešām iz­vietojusies uz pazemes upēm simts jūdžu kopgarumā, tās plūst pa tuneļu labirintu, un Flīta ir vislielākā un visslave­nākā no šīm upēm (58. un 59. nodaļa). Pazemes telpas, kas aprakstītas 59. nodaļā, pilnībā ir manas izdomas auglis, lai gan līdzīgi tuneļi un telpas tiek bieži atrastas zem Londo­nas.

Tjūdoru bagātības, kas aprakstītas 15. nodaļā, patiešām pastāvējušas. Henrijs VII savāca bagātīgu daudzumu zelta un sudraba, un Henrijs VIII, slēgdams visā valstī klosterus, to vienīgi vairoja. Visu šo bagātību pazušana nepilngadīgā Edvarda VI valdīšanas laikā palikusi noslēpumā tīta.

Oksfordas Jēzus koledža tika dibināta Elizabetes I laikā (16. nodaļa). Tās lielā zāle ir aprakstīta precīzi, ieskaitot arī karalienes portretu, kas tur apskatāms. Arī kapela un četr­stūrainais pagalms izskatās tādi, kā atspoguļots 18. nodaļā.

Viljams un Roberts Sesili (16. nodaļa) ir vēsturiski tēli. Ir pietiekami daudz vēsturisku liecību par Viljama tuvajam attiecībām ar Elizabeti I un arī par to, kā viņš aizsargājis nākamo karalieni viņas māsas Mērijas asiņainās valdīšanas laikā. Viljams kalpoja Elizabetei par valsts sekretāru līdz pat savai nāvei. Viņu šai amatā nomainīja viņa dēls Roberts.

Abiem vīriem ir būtiska loma ilgajā Elizabetes valdīšanas laikā. Tomēr neilgi pirms mūža beigām Roberta populari­tāte un lietderība sāka dzist. Izsmējīgais pantiņš, kas citēts 36. nodaļā, un viņa iesauka "Lapsa" ir īsti. Roberta Sesila piezīmes, kas pirmoreiz minētas 15. nodaļā, ir manas iztē­les auglis, taču lielum lielais vairums vēsturiskās informā­cijas tajā ir patiesība (47. un 49. nodaļa). Roberts Sesils pats personīgi uzraudzīja Elizabetes I apglabāšanu un vēlāko vi­ņas kapeņu būvi Vestminsterā (52. nodaļa). Apbedīt Eliza­beti kopā ar Mēriju bija viņa priekšlikums, un viņš arī sa­cerēja dīvainos uzrakstus, kas iegravēti uz kapa (36. nodaļa).

Šī stāsta kodols ir pārāk reālistiskā drāma, kas saistīta ar Abdelbāsitu el Megrahī (37. un 46. nodaļa), bijušo izlūk­dienesta darbinieku, kurš notiesāts par divsimt septiņdes­mit cilvēku noslepkavošanu, 1988. gadā uzspridzinot Pan Am 703. reisu virs Lokerbi ciemata Skotijā. Vēža pievārēto Megrahī 2009. gadā nosūtīja atpakaļ uz Lībiju, kur tas 2012. gadā nomira. Šis tā sauktais humāno apsvērumu dēļ pie­ņemtais lēmums izraisīja plašu skandālu, un briti, neiejauk­damies skotu valdības nostājā, spēlēja šai stāstā izšķirošo lomu. Amerikas Savienotās Valstis strikti iebilda pret šādu soli, un līdz pat šai dienai nav zināms, kas īsti pamudinājis valstis tā rīkoties. Operācija "Karaļa viltība" pilnībā ir mans izdomājums, taču ideja, ka amerikāņi meklētu sensitīvu in­formāciju, lai izdarītu spiedienu uz sabiedroto, nav pilnīgi no gaisa grābta.

Hemptomkortas pils ir krāšņa, un visas darbības tajā (37., 38. un 39. nodaļa) ir saskaņā ar tās iekārtojumu. Spoku ga­lerija pastāv, tāpat ari Tjūdoru portreti ir tur apskatāmi. Kamberlenda apartamenti, dārzi, doki, virtuves, golfa lau­kums un tuneļi zem pils (42. nodaļa) tas viss tur ir atro­dams. Vienīgi durvis vīna pagrabā, kas ved uz senajiem ka­nalizācijas tuneļiem, ir mans izdomājums.

Melno mūku abatija ir sen beigusi pastāvēt, bet Blekfraiarsas burtiskā tulkojumā "melno mūku" metro stacija, kas aprakstīta 56. un 57. nodaļā, pastāv. Šī romāna darbības laikā (pirms diviem gadiem) staciju rekonstruēja, un patla­ban jaunā ēka jau ir pabeigta. Cik man zināms, tādas perkusiju sprāgstvielas, kas aprakstītas 3., 53. un 62. nodaļās, ne­pastāv. Tās es izdomāju, apvienodams vairāku dažādu reaģentu fizikālās īpašības.

Elizabete I bija brīnišķīgi sarežģīta persona. Viņa tā arī neapprecējās un atklāti vairījās sava pienākuma laist pasau­lē karalisko mantinieku abi šie apstākļi rosina interesan­tus jautājumus. Kalsna, neglīta, vientuļa, ar teju neremdinā­mu dzīves sparu pavisam pretēja saviem brāļiem un māsām. Visas dīvainības, kas pieminētas 49. nodaļā (un ci­tur grāmatā), ir aizgūtas no vēsturiskiem tēlojumiem. Eliza­bete neļāva ārstiem sevi izmeklēt, pieprasīja neveikt pēcnā­ves sekciju, allaž valkāja biezu kosmētikas kārtu, parūkas un platas, nepievilcīgas drānas, kas pilnībā slēpa viņas augumu, un sev tuvumā pielaida tikai dažas sevišķi izraudzītas per­sonas piemēram, Keitu Ešliju, Tomasu Periju, abus Sesilus un Blānšu Periju. Ja tiešām ir pastāvējusi sazvērestība, šie pieci tajā noteikti būtu iesaistīti.

Noteikums par Jaunības masku (16. nodaļa) patiešām pastāvēja, tālab ikviens Elizabetes portretējums ir apšaubāms. Grāmatā ir pieci šādi attēli. Pirmās daļas titullapa ir 1546. gadā radīts portrets tolaik Elizabetei bija trīspadsmit gadi. Tas būtu tapis ap to laiku, kad jaunā meitene it kā jau bija miru­si. Šī glezna ir slavena, viena no retajām, kurā princese at­tēlota jaunāka par divdesmit piecu gadu vecumu. Tomēr nav zināms, vai attēlojums ir precīzs. Otrās daļas titullapā parā­dīts "Kloptona portrets", gleznots 1560. gadā. Tajā attēlota divdesmit septiņus gadus vecā Elizabete, kas ir valdījusi jau divus gadus un nemaz neizskatās par sevi pārliecināta un valdonīga. Gleznā viņas vaibsti neliecina par īpašu sievišķī­gumu. Trešās daļas titullapā ir "Portrets ar sermuli", kas gleznots 1585. gadā. Tas ir teicams Jaunības maskas paraugs. Gleznas tapšanas laikā Elizabete bija piecdesmit divus ga­dus veca, taču seja acīmredzami ir daudz jaunāka. Tas pats attiecas uz titullapu un "Portrets ar varavīksni", kurā Eliza­betei ir septiņdesmit gadi, taču viņa izskatās daudz jaunā­ka. Visbeidzot ceturtās daļas sākumā var aplūkot "Dārnlija portretu", kas tapis 1575. gadā, karalienei pozējot. Dīvaini, ka kronis un scepteris gleznā atrodas uz galdiņa nomaļus, nevis karalienei rokās. Tādējādi tie drīzāk izskatās kā buta­forija, ne varas simboli. Ari šajā gadījumā karalienes sejā ne­redz īpaši sievišķīgu vaibstu. Secinājumi ir neizbēgami. Mēs gluži vienkārši nevaram zināt, kā Elizabete 1 izskatījās.

Karaliene gribēja, lai pēc viņas tronī sēžas viņas radinieks Skotijas tronī Džeimss I. Kroņu savienība, kuras iniciators bija Roberts Sesils (16. nodaļa), ir vēsturisks fakts. Elizabe­tes izteiciens "Es neļaušos, lai pēc manis kāds nekrietnelis nāk, un kurš gan cits mani nomainīs, ja ne karalis?" bieži tiek minēts kā viņas vēlmju apliecinājums. Aplinkus formu­lējums šķiet savāds. Kāpēc nevarētu vienkārši nosaukt pēc­teci? Taču, ja ņem vērā varbūtību par krāpšanu, dīvainā vārd­kopa iegūst loģiskāku izskaidrojumu. Nav zināms, vai Elizabete zināja par Roberta Sesila izskaitļoto karaļvaras pēc­tecības plānu saistībā ar Džeimsu, taču vairums vēsturnieku uzskata, ka bez viņas svētības Sesils nemūžam nebūtu spē­ris šādus soļus. Aina pie Elizabetes nāves gultas (aprakstīta 16. nodaļā), kurā viņa it kā likusi manīt savu vēlmi par pēc­tecību, tiešām norisinājusies un 1603. gadā Anglijas kronis bez jebkādiem iebildumiem no Tjūdoriem nonāca pie Stju­artiem.

Notikumi laikā, kad jaunā princese Elizabete dzīvoja pie Ketrīnas Parras un Tomasa Seimūra (21. nodaļa), tostarp Seimūra uzmācība, izraisīja diezgan pamatīgu skandālu. Parra patiešām vēlāk aizsūtīja princesi prom un uzrakstīja viņai vēstuli, kuru Elizabetei piegādāja dažus mēnešus pēc Pār­rās pāragrās nāves (21. nodaļa). Es mazliet pamainīju tās tek­stu, lai tas iederētos manā stāstījumā. Tomēr Parra būtu vie­nīgā persona (bez sazvērniekiem), kas varētu atklāt šīs izmaiņas. Atšķirībā no Henrija VIII, Parra ar jauno Elizabeti pavadīja kopā daudz laika (52. nodaļa). Bijusī karaliene arī dziļi neieredzēja visu, kas saistīts ar viņas nelaiķa vīru Hen­riju VIII. Tādējādi ir maz ticams, ka viņa būtu cēlusi gaismā šādu krāpšanu pat tad, ja būtu to atklājusi.

Henrijs Ficrojs bija pirmais Henrija VIII dēls un piedzi­ma ārlaulībā (40. nodaļa). Visi fakti saistībā ar viņu, tostarp arī laulības ar Mēriju Hovardu, ir patiesi. Nav zināms, vai Ficrojs tiešām kļuvis par tēvu, jo nomira sešpadsmit gadu vecumā. Tomēr visi ir vienisprātis, ka Ficrojs ārēji līdzinā­jies Tjūdoriem, tādējādi būtu loģiski, ka arī viņa bērns iz­skatītos līdzīgi. Kā izklāstīts 38. nodaļā, Henrija VIII otrais bērns Mērija nodzīvoja vairāk nekā četrdesmit gadus. Visas pārējās zināmās Henrija atvases nomira, nesasniedzot divdesmit gadu vecumu. Turpretim Elizabete nodzīvoja il­gāk nekā septiņdesmit gadus, un savas valdīšanas sākumā pat pārcieta bakas (38. nodaļa) gluži neraksturīgi Henrija VIII bērnam.

Brema Stokera grāmata "Slavenie blēži", kas publicēta 1910. gadā (25. un 26. nodaļa) ir pirmais pierakstītais Bizli zēna leģendas izklāsts. 27. nodaļā kursīvā ievietotais teksts ir citēts no Stokera grāmatas. Neiv York Times uzskats par šo grāmatu "glupības" arī ir citāts (38. nodaļa).

Nostāstu par zēnu no Bizli es pirmo reizi izdzirdēju, ap­meklēdams Īli ciematu Londonas ziemeļu pusē. Stokera grā­mata bija pirmā rakstītā liecība par šo leģendu. Mēs nekad neuzzināsim, vai tā ir patiesība. Tomēr ir zināms, ka Bizli iedzīvotāji gadsimtiem ilgi ik gadu pirmajā maijā vadā pa ielām zēnu, kas ģērbts Elizabetes tērpā (27. nodaļa).

Kāpēc?

Neviens nezina.

Taču Elizabetes un viņas pusmāsas Mērijas kaps Vestminsterā nekad nav atvērts. Ja tajā atdusas trīspadsmit gadu ve­cumā mirušās jaunās princeses mirstīgās atliekas, mūsdienu zinātne bez pūlēm atrisinātu šo mīklu.

Gatavojoties rakstīt šo grāmatu, es izlasīju apmēram trīs­simt grāmatu par Elizabeti I. Daudzās atradu neizskaidro­jamus paziņojumus, piemēram, to, kurš ievietots 38. noda­ļā, šis fragments vārds vārdā aizgūts no 1929. gadā Amerikā izdotās grāmatas "Karaliene Elizabete", kuru sa­rakstījusi Ketrina Entonija. Pēdējais teikums nudien liek aiz­domāties: "Savu noslēpumu viņa paņēma līdzi kapā neskar­tu." Autore nav sniegusi nekādas atklāsmes vai izskaidrojumus, par kādu noslēpumu ir runa, un lasītājam atliek vienīgi minēt.

Tas pats attiecas arī uz "Portretu ar varavīksni" (titulla­pa un 63. nodaļa).

Roberts Sesils pasūtīja šo gleznu, un tā netika pabeigta līdz Elizabetes 1 nāvei 1603. gadā. Portrets joprojām apska­tāms Hetfīldhausā, tajā ir visi 63. nodaļā aprakstītie simbo­li. Frāze latīniski non sine sole iris jeb "bez saules nav vara­vīksnes" šķiet vēl interesantāka, ja ņem vērā leģendu par zēnu no Bizli.

Ja Elizabete I patiesi nebija tā, par ko uzdevās, no liku­ma viedokļa viss, kas paveikts šī ilgās valdīšanas laikā, ne­būtu spēkā (49., 56. un 63. nodaļas). Nelikumīga būtu arī vē­rienīgā zemes sagrābšana Īrijā, laika gaitā radot Ziemeļīrijas valsti (56. nodaļa). Tūkstošiem protestantu imigrantu saņē­ma no Elizabetes karaliskās īpašumtiesības, un ikviens šis lē­mums tiktu apšaubīts. Konflikts tiešām gadījās (56., 57. un 59. nodaļa). Vairākus desmitus gadu ilgušajā vardarbībā ti­ka nonāvēts tūkstošiem cilvēku. Pirms 1970. gada vēl des­mitiem tūkstošu gāja bojā sadursmēs starp unionistiem un nacionālistiem, un šīs pretestības saknes meklējamas Eliza­betes 1 laikā. Lielākā daļa novērotāju ir vienisprātis, ka naids Ziemeļīrijā turpina gruzdēt. Tas klusi kvēlo, un abas puses gaida dibinātu iemeslu atsākt karošanu.

Vai var būt labāks iemesls par to, ka angļu klātbūtne sa­lā balstās uz krāpšanu? Elizabete Makgvaira 63. nodaļā vēsta Kotonam Malonam, ka vēsturei ir liela nozīme.

Viņai bija taisnība.