Karaļa viltība

9. nodaĻa

Entrims uzsita mēteļa apkakli un sagatavojās iznirt uz ie­las dzestrajā lietū. Vīrietis, kuram viņš naktī sekoja nepatī­kamajos laikapstākļos, bija nupat nošāvis ASV izlūkdienesta darbinieku. Viņam bija jāzina, kas un kāpēc aiz tā slēpjas.

No tā varēja būt atkarīgs viss.

Steidzīgo gājēju pūļi ņudzēja ne mazāk rosīgi kā trans­porta satiksmes plūsma. Bija sākusies vakara sastrēgumstunda astoņu miljonu pilsētā. Viņš zināja, ka pazemē uz visām pusēm dārdēdami brāžas vilcieni, un cilvēki kāpa lejup tur, kur ar zilu svītru pārsvītrotais sarkanais aplis apzīmēja ie­eju metro stacijās. Tas viss Entrimam bija pazīstams, jo Lon­donā viņš bija dzīvojis pirmos četrpadsmit mūža gadus. Vi­ņa tēvs tolaik strādāja Ārlietu ministrijā un veidoja karjeru diplomātiskajā dienestā, kas ilga trīsdesmit gadus, līdz pat viņa pensijai. Vecāki īrēja dzīvokli netālu no Čelsi, un viņš bieži pastaigājās pa Londonas ielām.

Tēvs lielījās, ka sniedzis lielu ieguldījumu Aukstā kara bei­gu sākumam. Patiesā aina izrādījās pilnīgi citāda. Viņš bija nebūtisks cilvēks nebūtiskā amatā, sīka skrūvīte milzīgā dip­lomātiskā mehānismā. Tēvs aizgāja no dzīves pirms piecpa­dsmit gadiem. Tolaik viņš dzīvoja Amerikā un pārtika no valsts pensijas. Tiesa, pusi naudas saņēma Entrima māte, kas bija izpelnījusies šo laipnību, kad izšķīrās no vīra īlinoisas pavalstī pēc trīsdesmit sešiem laulībā pavadītiem gadiem. Ne vienam, ne otram nepietika pieklājības to pavēstīt dēlam pirms šķiršanās, un tas visumā atbilstoši raksturoja viņu ģi­menes dzīvi.

Trīs svešinieki.

Jebkurā jomā.

Māte visu dzīvi pavadīja, cenšoties izpatikt vīram, bailēs no pasaules un nedrošībā par visu. Tādēļ viņa pacieta vīra kliedzienus, apvainojumus un dunkas. Tas atstāja acīmredza­mu iespaidu ne tikai uz pašu sievieti, bet arī viņu dēlu.

Līdz pat šai dienai Entrims necieta, ja kāds pieskārās vi­ņa sejai.

Tas sākās līdz ar tēva paradumu iepļaukāt zēnu par kat­ru sīkumu vai pat gluži tāpat vien. Un māte to pacieta. Kā­dēļ gan ne?

Būdama sliktās domās par sevi, par dēlu viņa domāja vēl sliktāk.

Viņš daudzreiz bija staigājis pa Flītstrītas ielām. Pirmā rei­ze bija pirms nepilniem četrdesmit gadiem, kad divpadsmit­gadīgais zēns mēģināja aizbēgt, lai izvairītos no vecāku ne­saskaņām. Šī iela, kura savu nosaukumu ieguva no kādas apakšzemē plūstošas upes, reiz bija Londonas preses šūpu­lis. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados laikrakstu darbinieki pārcēlās uz pilsētas nomali, taču tiesu pārstāvji un juristi palika uzticīgi ēku un četrstūraino pagalmu mudžek­lim. Vienbrīd Entrims apsvēra domu studēt jurisprudenci, taču galu galā izvēlējās valsts dienestu. Tiesa, viņam darbu piedāvāja nevis Ārlietu ministrija, bet gan CIP. Tēvs nodzī­voja pietiekami garu mūžu un par šo faktu zināja, taču ne reizi nebija dēlu tādēļ paslavējis. Māte jau sen bija zaudējusi saikni ar realitāti un nīkuļoja miglā. Entrims reiz bija viņu apciemojis pansionātā un negribēja pat atcerēties šo pārāk nomācošo notikumu. Viņam patika doma, ka no mātes viņš mantojis bailīgumu un no tēva pārdrošību, taču palaikam uzmācās aizdomas, ka drīzāk varētu būt otrādi.

Simts pēdu tālāk mērķis soļoja vienmērīgā gaitā.

Uzbangoja panika.

Kāds beidzot uzzinājis par operāciju "Karaļa viltība".

Viņš pārlaida skatienu apkārtnei.

Kreisajā pusē dažus simtus jardu tālāk plūda Temzas upe, un Karaliskās tiesas ēka atradās tikai dažus kvartālus tālāk. Ši bija Sitija, autonoms rajons, kopš trīspadsmitā gadsimta nodalīts un pārvaldīts atsevišķi. Daži to dēvēja par Kvad­rātjūdzi, un šajā teritorijā cilvēki apmetās vismaz kopš pir­mā gadsimta un romiešu laikiem. Te tika dibinātas lielās amatnieku ģildes viduslaikos un vēlāk starptautiskie tirdz­niecības uzņēmumi. Sitija arī mūsdienās ir Lielbritānijas fi­nanšu un tirdzniecības centrs, un Entrims prātoja, vai izse­košanas objektam ir saistība ar kādu no šīm nozarēm.

Izsekojamais nogriezās pa kreisi.

Lietus lāsēm irdzot pāri sejai, Entrims steidzās uz priek­šu un pamanīja, ka šāvējs pa pazīstamajiem akmens vārtiem iegājis Tiesu innos.

Arī šī apkaime bija pazīstama.

Savulaik tā bija templiešu ordeņa mājvieta līdz pat četr­padsmitā gadsimta sākumam. Divsimt gadu vēlāk Henrijs VIII likvidēja visus reliģiskos ordeņus un ļāva juristiem pār­ņemt templiešu teritoriju un izveidot Tiesu innus. Vēlāk Džeimss I nostiprināja to pastāvīgo klātbūtni ar karalisko at­ļauju. Bērnībā Entrims bija klaiņojis šai ēku un pagalmu la­birintā. Viņš atcerējās platānas, saules pulksteņus un zaļo mauriņu nogāzes, kas sniedzās līdz Temzas krastmalas dam­bim. Tiesu innos celiņi un alejas bija leģendāri, tos aprakstī­ja grāmatās un uzņēma filmās daudziem bija piešķirti ele­ganti nosaukumi, piemēram, Karaļa sola celiņš un Midltemplas ceļš.

Viņš raudzījās pa ieejas vārtiem un pamanīja vīrieti, straujā solī ejam pa šauru, bruģētu ieliņu. Novērotājam garām pa­spraucās un pa vārtiem iegāja četri vīri. Viņš, slēpdamies aiz vīru mugurām, sekoja. Gaisma krita no dažiem logiem un laternām, kas bija piestiprinātas pie ēku sienām un apspīdē­ja ēku ārdurvis.

Mērķis atkal nogriezās pa kreisi.

Entrims pasteidzās garām vīru pulciņam un nonāca arkām ieskautā krustveida ejā. Aiz tās pletās pagalms, un viņš pa­manīja vīrieti ieejam Tempļa baznīcā.

Kādu brīdi Entrims vilcinājās.

Reiz viņš tajā bija iegriezies. Šaura baznīca, maz iespēja­mo slēptuvju.

Kāpēc lai tur ietu?

Bet kā citādi kaut ko noskaidrot?

Atgriezies lietū, viņš rikšiem skrēja uz baznīcas sānu dur­vju pusi. Iegājis dievnamā, viņš pārlaida skatienu šur tur krī­tošajām blāvās gaismas strēlēm. Valdīja klusums, un tas viesa nemieru. Uz baznīcas grīdas bija izvietoti gulošu krustnešu marmora veidoli pilnās bruņās, virs galvas pletās apaļais dievnama jumts. Plašo telpu greznoja marmora statujas, sie­nā iestrādātas savijušās arkas, kolosāli akmens grebumi. Apaļajā dievnamā bija seši logi un sešas marmora kolonnas. Pa labi taisnstūrainajā kora telpā aiz vēl trim augstām ar­kām atradās vārās iedzeltenas gaismas apmirdzēts altāris. Neredzēja ne viņa izsekojamo, ne citu dzīvu būtni.

Modās pavisam nelāgas priekšnojautas.

Viņš pagriezās, lai dotos prom.

Vēl ne, mister Entrim, kāds ierunājās nedaudz dobjā balsī. Šķita, ka runātājs ir gados.

Entrims apcirtās.

No tumsas, kas ietina sienas, iznira seši stāvi un nostājās aplī starp bruņinieku veidoliem uz grīdas. Sejas nebija sa­skatāmas. Vīrieši. Uzvalkos. Rokas nolaiduši gar sāniem, kā maitasputni tumsā.

Mums nepieciešams aprunāties, turpināja tas pats cil­vēks.

Kreisajā pusē desmit pēdu attālumā parādījās cits vīrs arī viņa seju slēpa ēnas, taču pat pustumsā bija saskatāms pret Entrimu notēmēts ierocis.

Lūdzu, ienāciet Aplī, atkal sacīja pirmais vīrietis.

Izvēles nebija.

Tālab viņš rīkojās, kā pavēlēts, un nostājās starp bruņi­nieku tēliem visu sešu vīru ielenkumā. Jūs nogalinājāt ma­nu cilvēku tikai tāpēc, lai atvilinātu mani šurp?

Tas tika darīts, lai apliecinātu mūsu nopietnos nodomus.

Pustumsā grimstošā runātāja zods izskatījās ciets kā bru­ņu plātne.

Ko mirstot sacīja Velss? "Tam nebija jānotiek."

Kā jūs zinājāt, ka es ieradīšos Svētā Pāvila katedrālē?

Operēšana ar nevainojamiem izlūkdatiem allaž bijis bū­tisks mūsu izdzīvošanas priekšnoteikums. Mēs jau vairākus mēnešus vērojam jūsu aktivitātes mūsu valstī.

Kas jūs esat? Entrims no tiesas gribēja to zināt.

Dibinātājs nosauca mūs par Daidala biedrību. Vai zināt mītu par Daidalu?

Mitoloģija mani nekad nav interesējusi.

Jums, noslēpumu atklājējam, vajadzētu mitoloģiju pār­zināt itin labi.

Lielmanīgais tonis kaitināja, taču Bleiks Entrims klusēja.

Vārds "Daidals" nozīmē "gudrais strādnieks", pa­skaidroja gados vecākais vīrs.

Kas jūs īsti esat? Kaut kāds klubs?

Pārējo piecu vīru ēnas pat nepakustējās, viņi nebilda ne vārda.

Mēs esam noslēpumu glabātāji. Karaļu un karalieņu sar­gi. Dievs vien zina, cik ļoti viņiem bijusi nepieciešama ap­sargāšana, un galvenokārt pašiem no sevis. Mūsu biedrība tika radīta tūkstoš seši simti piektajā gadā, lai sargātu tieši to noslēpumu, kuru jūs pūlaties atrast.

Skaidrojums modināja interesi. Jūs apgalvojat, ka tas pa­tiešām pastāv?

Kādēļ jūs to meklējat? iejautājās cits vīrietis, arī veca cilvēka čerkstošā balsī.

Runājiet! ieteicās trešais. Kālab jūs jaucaties mūsu darīšanās?

Vai šī ir pratināšana? Entrims pavaicāja.

Pirmais vīrs iesmējās. Nebūt ne. Taču mūs māc ziņkā­re. Amerikāņu izlūkdienesta aģents rokas ne pārāk izplatī­tās britu vēstures annālēs un meklē to, par kā pastāvēšanu šai pasaulē zina tikai retais. Jūs apjautājāties savam cilvēkam Svētā Pāvila katedrālē par Ferova Karija likteni. Mēs viņu nogalinājām. Cerībā, ka pārtrauksiet meklējumus. Taču vīlāmies, tālab šovakar nogalinājām vēl vienu jūsu vīru. Vai mums jāslepkavo trešais?

Draudi bija pilnīgi skaidri, taču Entrims attrauca: Man jāizpilda uzdevums.

Mums tāpat, attrauca kāds no ēnām.

Jums tas neizdosies, aizrādīja cits.

Un trešais brīdināja: Mēs jūs apturēsim.

Pirmais vīrs pacēla roku, apklusinādams pārējos.

Mister Entrim, līdz šim veiksme jums nav smaidījusi. Man rodas nojausma, ka jūsu priekšniecība no šī uzdevuma atteiksies pavisam, tiklīdz jūsu pūliņi izrādīsies patiešām vel­ti. Mums atliek vienīgi nodrošināt šādu iznākumu.

Atklājiet, kas jūs esat.

Slepenība ir mūsu sabiedrotais, pirmais vīrietis attei­ca. Mēs nedarbojamies likuma ietvaros. Mēs neesam ne­viena pakļautībā. Mēs paši izlemjam piemērotāko un atbil­stīgāko rīcību. Brīdi valdīja klusums. Un politika mums ir vienaldzīga.

Entrims norija kamolu, kas bija aizžņaudzis kaklu, un bil­da: Mēs nepieļausim tā Lībijas slepkavas atbrīvošanu. Vis­maz bez plašas rezonanses ne.

Es jau sacīju, mister Entrim, ka politikai mūsu acīs nav nozīmes. Taču tas rosina jautājumu. Vai jūs no tiesas iedo­mājaties, ka tas, ko jūs meklējat, spēs jums palīdzēt?

Kā viņš ienīda šo bezpalīdzības sajūtu! Jūs nogalinājāt amerikāņu izlūkdienesta aģentu. Tas nepaliks nesodīts.

Vīrs iesmējās. Vai tas mūs nobiedētu? Es jums galvoju, ka mums draudējuši krietni vien varenāki spēki. Kromvels ar puritāņiem nocirta galvu Čārlzam Pirmajam. Mēs pūlējā­mies to nepieļaut, taču neveiksmīgi. Tomēr mums izdevās sarīkot Kromvela krišanu un Čārlza Otrā atgriešanos. Mēs darījām visu, lai Viljams un Mērija ieņemtu vietu tronī. Mēs vadījām neprātīgo Džordžu Trešo viņa valdīšanas laikā un novērsām sacelšanos. Nākuši un gājuši daudzi karaļi un ka­ralienes, un katrs sevi dzina postā vēl trakāk nekā viņa priekštecis. Taču mēs ikreiz atradāmies līdzās, pieskatījām viņus un sargājām. Mēs nebīstamies Amerikas Savienoto Val­stu. Taču mēs abi apzināmies, ka neviens Atlantijas okeāna otrā krastā neuzņemsies atbildību, ja jūsu izmeklēšana nāks gaismā. No jums atteiksies. Par jums aizmirsīs. Atstās jūs vie­nu likteņa varā.

Entrims neatbildēja, jo šim bandubērnam bija taisnība. Nosacījums operācijas "Karaļa viltība" uzsākšanai bija šāds: "Nu, pamēģini. Uz priekšu! Bet, ja tevi pieķers, paliksi viens." Arī iepriekš bija nācies strādāt ar šādu noteikumu, taču nekad agrāk viņa darbošanās netika atklāta.

Ko jūs gribat? viņš jautāja.

Mēs varētu jūs nogalināt, taču tas izraisīs vēl lielāku ziņ­kāri, un šeit saradīsies citi aģenti. Tālab mēs pavēlam jums atstāt šo noslēpumu mierā.

Kādēļ lai es to darītu?

Jo jūs baidāties. Es to redzu jūsu sejā, jūsu acīs. Bailes paralizē, vai ne?

Tomēr es izsekoju jūsu cilvēku.

Tas tiesa. Taču būsim godīgi. Jūsu pagātnē nekādas īpaši varonīgas rīcības nav. Jūsu karjeru dienestā labi raksturotu apzīmējumi "piesardzība" un "apdomība". Mēs par jums esam uzzinājuši daudz, mister Entrim, un es esmu spiests atzīt, ka īpašu iespaidu uz mani tas neatstāj.

Jūsu apvainojumi mani neskar.

Mēs samaksāsim, sacīja viens no vīriem. Piecus mil­jonus mārciņu jebkurā jūsu izvēlētā kontā. Vienkārši paziņo­jiet priekšniecībai, ka neko neesat noskaidrojis.

Entrims rēķināja. Septiņi miljoni dolāru. Par to, ka viņš pagriež muguru un aiziet.

Mēs zinājām, ka mūsu piedāvājums jūs ieinteresēs, pir­mais runātājs atzina. Jums pieder maz, un iekrāts nav ne­kas. Kādā brīdī jūsu lietderība darba devēja acīs izsīks… var­būt tas jau ir noticis… un ko tad jūs iesāksiet?

Blāvās gaismas ieskauts, Entrims stāvēja līdzās uz grīdas izvietotajiem akmens tēliem un jutās sakauts. Vai tas bija šo cilvēku mērķis?

Arā vēl aizvien lija.

Taktiku vīri bija rūpīgi pārdomājuši, un Entrims nevarēja neatzīt, ka piedāvājums ir kārdinošs. Piecdesmit divos ga­dos cilvēks daudz domā par savu turpmāko dzīvi. Operatī­vie darbinieki parasti aiziet no darba piecdesmit piecu ga­du vecumā, un pārtikt no niecīgas valsts pensijas nešķita diez ko vilinoši.

Septiņi miljoni dolāru.

Tas gan bija vilinoši.

Taču kaitināja svešinieku zināšanas par viņa vājībām.

Padomājiet par to, mister Entrim, atkal ierunājās pir­mais vīrietis. — Padomājiet labi!

Jūs nevarat nonāvēt visus ASV valdības aģentus, En­trims jutās spiests aizrādīt.

Tiesa. Taču, samaksājot jums, mēs panāksim, ka operā­cija "Karaļa viltība" izgāžas, un tas nozīmē, ka šurp vairs ne­sūtīs aģentus. Jūs ziņosiet par neveiksmi un uzņemsieties vi­su vainu. Mēs uzskatām to par vienkāršāku un efektīvāku paņēmienu nekā spēka lietošanu. Mums par laimi, operāci­jas vadībā ir cilvēks, ar kuru varam vienoties. Jūs.

Kārtējais apvainojums, kuru viņš izlēma norit.

Mēs gribam tam pielikt punktu. Un ar jūsu palīdzību tas izdosies.

Ēna pacēla labo roku un uzsita knipi.

Vīrietis ar ieroci pašāvās uz priekšu.

Entrims stāvēja kā pārakmeņojies, nespēdams reaģēt.

Atskanēja paukšķis.

Krūtīs kaut kas iedūrās.

Asa. Dzeļoša sāpe.

Kājas kļuva ļenganas.

Un viņš nokrita uz grīdas starp mirušajiem bruņiniekiem.