Karaļa viltība

37. nodaĻa

9.10

Malonam patika Hemptonkorta. Gigantiskā pils no sar­kaniem ķieģeļiem bija uzcelta Temzas ziemeļu krastā pirms piecsimt gadiem. Savulaik tā bijusi templiešu zeme, tad pie­derējusi hospitāliešu bruņinieku ordenim, un tūkstoš piec­simt četrpadsmitajā gadā savas varas pilnbriedā to bija ie­gādājies Tomass Vulzijs neilgi pēc tam viņš kļuva par Jorkas arhibīskapu, vēlāk tika pie kardināla un visbeidzot Lorda augstā kanclera amatiem. Taču pēc sešiem gadiem, ne­spēdams izgādāt Henrijam VIII šķiršanos no Aragonas Kat­rīnas, viņš zaudēja pastāvošās varas labvēlību. Lai pielabi­nātos karalim, Vulzijs Hemptonkortu uzdāvināja Henrijam.

Šis stāsts Malonam patika. īpaši tāpēc, ka Vulzija žests iz­rādījās velts, jo kardināls krita par upuri cietsirdībai, ar kā­du bija vērsies pret citiem. Pašam par laimi, viņš nomira, ie­kams tika lemts par to, ka viņam jānocērt galva. Henrijam dāvana iepatikās, un viņš pili nevilcinoties paplašināja, lai tā atbilstu karaliskajām vajadzībām. Dažus gadsimtus vēlāk Olivers Kromvels, sākumā nospriedis pārdot to par sviest­maizi, tomēr pārdomāja un saprata, ka pils sniedz patīka­mu pārmaiņu pēc Londonas dūmiem un miglas, tālab apme­tās tur uz dzīvi. Izcilais arhitekts Kristofers Rens bija iecerējis ēku nojaukt un uzcelt jaunu pili, taču plānus izjauca līdzekļu trūkums un Mērijas II nāve. Tādēļ Rens uzcēla milzīgu ba­roka piebūvi, kura asi kontrastēja ar sākotnējo Tjūdoru lai­ka ēku.

Šeit, lēni plūstošās Temzas ielokā, pils atgādināja nelielu ciematiņu, un tūkstoš istabās joprojām jautās Henrija VIII klātbūtne. Akmens tornīši, sarkano ķieģeļu sienas ar ziliem rotājumiem, robotās jumta malas, neskaitāmie skursteņi tās visas bija Tjūdoru laikmetam raksturīgās iezīmes. Te Hen­rijs izbūvēja Lielo zāli, astronomisko pulksteni, sarežģītu gai­teņu sistēmu un tenisa kortu vienu no pirmajiem Anglijā. Viņš lika pārveidot virtuves un apartamentus un ar nepār­spējamu ekstravaganci uzņēma ievērojamus ārvalstu viesus. Arī viņa sievas bija cieši saistītas ar šo pili. Aragonas Katrī­na no Hemptonkortas nonāca klosterī, Anna Boleina te kri­ta nežēlastībā, Džeina Seimūra dzemdēja mantinieku un no­mira, Klēves Anna izšķīrās, Ketrīna Hovarda tika apcietināta, un Ketrīna Parra izgāja pie vīra.

Ja vien kāda vieta Tjūdorus raksturoja visiezīmīgāk, tad tā bija Hemptonkorta.

Malons un Ketlīna Ričardsa no Londonas centra divdes­mit jūdžu attālumu nobrauca ar vilcienu. Ričardsa bija prā­tīgi aizrādījusi, ka viņas automobili, kas novietots netālu no mis Mērijas grāmatveikala, varbūt novēro vai ari elektronis­ki izseko. Vilciens ļāva palikt nepazītiem un aizveda viņus uz staciju, kas atradās netālu no pils īsajā gājienā viņiem piebiedrojās simtiem citu pasažieru. Malons bija iepriekš pie­zvanījis mis Mērijas māsai, kas strādāja Hemptonkortā, un viņa ierosināja tikties uzreiz pēc pils atvēršanas.

Viņš jutās vienlaikus apmulsis un ieintriģēts.

Elizabete I, kas četrdesmit piecus gadus sēdējusi Angli­jas tronī un uzskatīta par vienu no diženākajiem valdītājiem, patiesībā bijis vīrietis?

Iesākumā tāda ideja šķita absurda, taču Malons sev at­gādināja, ka gan CIP, gan britu izlūkdienests šai atklājumā ir dziļi ieinteresēti.

Kāpēc?

Ketlīna Ričardsa arī rosināja vairāk jautājumu, nekā snie­dza atbildes. Tas, ka Tomass Metjūss tiecās viņu nogalināt, daudzējādā ziņā sarežģīja situāciju. Malons bija vienisprātis ar sievietes atzinumu, ka "mirusi" profesore Jēzus koledžā ir aizdomīga un nav saprotams, kāpēc uzbrucējs grāmatveikalā nav nevienam trāpījis, šaudīdamies uz labu laimi. Teāt­ris? Varbūt. Viņš bija pieredzējis vienu otru tādu izrādi Ties­lietu ministrijas laikos.

Bet kāds ir izrādes mērķis?

Viņi sekoja čalojošu cilvēku pūlim pa platu akmens plāk­snēm bruģētu ceļu un tad pa galvenajiem vārtiem nonāca pie citiem vārtiem, kas veda pils pagalmā. Karaliskā ģimene ne­bija te dzīvojusi jau divsimt gadu, un Malons zināja leģen­du, kas saistījās ar otrajiem vārtiem. Apprecējis Annu Boleinu, Henrijs lika iekalt griestu paneļos viņas dzimtas ģerboni ar piekūnu un abu iniciāļus, savītus mīlētāju mezglā. Drīz pēc tam, kad Annai nocirta galvu, karalis lika novākt piekūna ģerboņus un visus "A" pārveidot par viņa jaunās līgavas Džeinas Seimūras vārda pirmo burtu. Steigā viens "A" pali­ka neievērots un joprojām bija apskatāms velvētajos gries­tos telpā, kurai tobrīd gāja cauri.

Iznācis pa otrajiem vārtiem plātnēm klātajā pagalmā, Ma­lons pacēla acis augšup un aplūkoja astronomisko pulkste­ni. Asprātīgais izgudrojums attēloja Zemi, ap kuru riņķo Sau­le. Pulkstenis rādīja ne tikai laiku ārējās ciparnīcas attēloja arī mēness fāzes un skaitīja dienas kopš Jaungada. Vēl at­jautīgāka bija iespēja noteikt ūdens līmeni pie Londonas til­ta ļoti būtiska informācija Henrija VIII laikā, kad plūdmai­ņas noteica iespēju karaliskajai svītai ceļot starp pilsētu un pili.

Jūs sevi esat aprakstījis nevainojami, mister Malon.

Vīrietis pagriezās. Viņam tuvojās kāda sieviete. Mis Mē­rija? Tā pati trauslā miesasbūve, sirmie mati un labvēlīgais smaids. Arī sejas vaibsti tikpat līdzīgi pavisam nedaudz kosmētikas, tikai lūpu krāsa.

Acīmredzot mana māsa piemirsusi minēt, ka esam dvīnes.

Šo sīkumu viņa tiešām izlaida.

Māsu līdzība bija pārdabiska pat manieres šķita vienā­das. Viņa stādījās priekšā kā Tanja Karltone un lūdza abus uzrunāt viņu vārdā.

Es dzīvoju turpat viņpus Temzai. Bet man pieder suve­nīru veikaliņš Pulksteņa pagalmā.

Pat māsu balsis bija vienādas.

Jums abām jaunībā noteikti gājis jautri, Malons pie­zīmēja.

Tanja laikam mājienu saprata.

Mums joprojām ir jautri, mister Malon. Cilvēkiem ir grūti mūs atšķirt.

Vai jūs zināt mūsu apciemojuma mērķi? Ričardsa vaicāja.

Mērija man izstāstīja. Viņa zina, ka interesējos par Tjūdoru valdīšanas laiku, īpaši par Elizabeti.

Vai tā varētu būt patiesība? viņš pavaicāja.

Tanja pamāja. Varētu būt gan…

Ketlīna sargājās izrādīt interesi, jo pieņēma, ka Metjūss atrodas tuvumā un novēro. Viesnīcā, apliecinājusi savu pie­krišanu, viņa bija klusi sēdējusi restorānā, līdz atgriezās Ma­lons ar trim lapām, ko bija izdrukājis Churchill viesnīcas lie­tišķajā centrā.

Viņš paskaidroja, ka tie ir fakti no zibatmiņas, taču pašas datu glabāšanas ierīces atrašanās vietu nebija minējis. Jādo­mā, viņš to nēsāja līdzi, bet uzdot tiešu jautājumu būtu muļ-

ķīgi-

"Bruņojies ar pacietību. Un gaidi izdevību."

Entrimam nepatika, ka viņam uztiepti īans Danns un grāmatveikala īpašniece. Tie atņēma laiku, kuru varētu pavadīt ar Gēriju. Atlika vien dažas nieka stundas, lai radītu nepie­ciešamo iespaidu, taču viņš nevarēja noraidīt Malona lūgu­mu. Šim bijušajam aģentam ir jāiet bojā, un tas drīkst notikt vienīgi darba apstākļos. Ja par izdošanos ir jāmaksā šāda ce­na vēl divu cilvēku ierašanās -, lai nu tā būtu. Būs jāpatur visi kopā vēl kādu brīdi. Entrims nolēma, ka atgriezīsies no­liktavā un liks sievieti un Dannu aizvest atpakaļ uz drošo namu.

Izgājis no Vestminsteras, Entrims iegriezās krodziņā pa­ēst. Viņš ari bija piezvanījis uz banku un pārliecinājies, ka puse honorāra summas tiešām ir noguldīta Luksemburgas bankas kontā. Viņš bija kļuvis bagātāks par trīsarpus miljo­niem dolāru.

Tā bija lieliska sajūta.

Lai arī pulkstenis vēl nerādīja desmit no rīta, viņš nosprie­da ieēst pusdienas. Pasūtījis burgeru un kartupeļu skaidiņas, Entrims apsēdās pie viena no tukšajiem galdiņiem. Televi­zorā aiz bāra letes rādīja BBC. Skaņa gan bija nogriezta, ta­ču aina ekrānā piesaistīja uzmanību.

Vīrietis.

Un slīdošs uzraksts ekrāna apakšdaļā.

"Skotu varas iestādes plāno atbrīvot Abdelbāsitu el Megrahī."

Pamanījis uz letes TV pulti, viņš piesteidzās klāt un pa­grieza skaļāk.

Viesmīļa skatiens pauda neapmierinātību, un Entrims pa­skaidroja, ka vēlas noklausīties reportāžu.

…skotu amatpersonas ir apstiprinājušas, ka lībiešu te­rorists Abdelbāsits el Megrahī, kuru notiesāja par Pati Am 103 lidmašīnas uzspridzināšanu virs Lokerbi ciema tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotajā gadā, tiks izraidīts uz Lībiju. Megrahī ir konstatēts vēzis pēdējā stadijā, un humānu ap­svērumu dēļ viņam ļauts atgriezties Lībijā, lai tur pavadītu mūža pēdējās dienas. Todien, tūkstoš deviņsimt astoņdes­mit astotā gada divdesmit pirmajā decembrī gāja bojā četr­desmit trīs Apvienotās Karalistes pilsoņi, to vidū arī vien­padsmit iedzīvotāji uz zemes Skotijā. Bojāgājušo radinieki ir satriekti par jaunumiem. Pagaidām Dauningstrīta nav nekā­di reaģējusi. Informēti avoti vēsta, ka ieslodzīto varētu at­brīvot tuvāko dienu laikā. Ziņa par atbrīvošanu vispirms nā­ca no Lībijas, un dažu stundu laikā to apstiprinājuši arī Edinburgā. Publiska paziņojuma par šādu iespēju vēl nav, ta­ču neviens nav arī noliedzis šādas ziņas. Mēs uzmanīgi se­kosim notikumu gaitai un ziņosim par visiem jaunumiem, tiklīdz tādi kļūst zināmi.

Entrims nogrieza skaņu un atgriezās pie galdiņa.

Ar tādiem gājieniem viņš bija saskāries. Informācijas no­plūde, lai izzinātu sabiedrības reakciju. Ziņai ļaus dažas die­nas pakūsāt sabiedriskajā telpā, pēc tam nopludinās jaunu. Rūpīga stratēģijas izstrāde un informācijas sadalīšana pienā­cīgos apjomos panāks to, ka satricinājums sabiedrībā pama­zām norims. Ja vien neizcelsies kāds plašsaziņas līdzekļu uz­kurināts pretspēks, ziņa pamazām pagaisis no atmiņas un pasaule pievērsīsies kaut kam citam.

Notikumi liecināja par vēl vienu apstākli.

Atgriešanās ceļa vairs nav. Visi apņēmušies doties uz priekšu. Tagad mērķis bija paveikt iecerēto, iekams to iespē­jams apturēt. "Bet ko briti saņem par klusuciešanu? Kādēļ viņi to pieļauj?" Uz šo jautājumu Entrims gribēja zināt atbil­di. Uz šo un vēl vienu.

Kas notiek Hemptonkortā?