Karaļa viltība

55. NODAĻA

Šajās lappusēs es esmu izklāstījis kādu milzīgu noslēpumu, kurš, nācis gaismā, radītu visaptverošas sekas. Es ceru, ka līdz laikam, kad šos vārdus atšifrēs, Viņas Majestātes Elizabetes I noslēpums nebūs nekas vairāk kā interesants vēsturisks sī­kums. Tēvs man mācīja, ka patiesība ir viegli gaistoša, tās no­zīme ir nepastāvīga, atkarīga no laika un apstākļiem. Nekur šī gudrība nav izpausta atbilstošāk kā šajās piezīmēs. Es es­mu pārliecināts, ka lasītājs nav aizmirsis, ko abi karaļi Hen­riji nodeva saviem pēctečiem un ko Ketrīna Parra pastāstīja viltvārdim. Jūsu atlīdzība par šo pierakstu atšifrēšanu ir iz­devība kļūt par liecinieku tam, ko pieredzējusi vienīgi karalis­kā svīta. Tur es esmu atstājis Tjūdoru bagātības. Tur atdu­sas arī viltvārdis, ziņkāru skatienu netraucēts, rāms savā mūžīgajā miegā. Anglijai laimējās ar šādu pavalstnieku, lai gan, no likuma viedokļa raugoties, viņa atrašanās tur bija pil­nīgi nepareiza. Taču lai zūd nožēla! Laiks no tās atbrīvo­ties. Es likšos kapā bez pašpārmetumiem, priecīgs, ka manas acis neredzēs, kā krīt viss, ko mana dzimta tur par dārgu. Bīs­tos, ka celt tronī Stjuartus bijusi nopietna kļūda. Būt par vald­nieku nenozīmē tikai likt galvā kroni. Reiz es apcerēju domu izstāstīt Džeimsam visu, ko zinu. Tad es vēl neaptvēru, ka viņš nepavisam nav piemērots karaļa stāvoklim. Viņš par no­slēpumu nezina neko, tāpat kā visas citas dzīvās dvēseles. Es esmu pēdējais. Jūs, lasītāj, tagad būsiet pirmais. Ar šīm zimīšanām rīkojieties pēc sava ieskata. Mana vienīgā cerība ir latla, ka izrādīsiet tādu pašu gudrību, kādu krietnā karaliene Elizabete izrādīja savos četrdesmit piecos valdīšanas gados.

Tas, ko jūs meklējat, ir rodams zem agrākās Melno mūku abatijas. Tas tur novietots krietni pirms abatijas izveidoša­nas, un Ričarda III laikā to uzgāja kāds no mūkiem. Nokļūt tajā var pa agrāko vīna j)agrabu, pa lūku grīdā, kurai virsū uzvelta vīna muca. Tās kokā iegrebta sena mūku lūgšana. "Tam, kurš dzer vīnu, ir ciešs miegs. Tas, kuram ir ciešs miegs, nevar grēkot. Tas, kurš negrēko, nokļūst debesīs."

Entrims pabeidza lasīt Roberta Sesila stāstījumu. Viņš sēdēja pie kāda interneta kafejnīcas galdiņa, un Gērijs stāvēja blakus.

Kur atrodas Melno mūku abatija? zēns vaicāja. Labs jautājums.

Šis nosaukums nebija Entrimam svešs. Par Blekfraiarsu par godu mūkiem sauca rajonu netālu no Tiesu inniem Sitijā, Temzas krastā, taču nekādas abatijas tur nebija. Vienīgi metro stacija ar tādu nosaukumu. Viņš ievadīja Google mek­lētājā vārdus "melnie mūki" un izlasīja to, kas rakstīts kādā interneta vietnē.

1276. GADĀ DOMINIKĀŅU MŪKI PĀRCĒLA SAVU ABATIJU NO HOLBORNAS UZ KĀDU LAUKU PIE TēMZAS UPES UN LUDGEITAS PAKALNA. TUR VIŅI UZCĒLA ABATIJU, KURU NOSAUCA PAR MēLNO MŪKU ABATIJU, PAR GODU MŪKU IECIENĪTAJIEM TUMŠAJIEM TA­LĀRIEM. Abatija ieguva diezgan plašu slavu, tajā bieži uz­TURĒJĀS PARLAMENTS UN KARAĻA SLEPENĀ PADOME. Tē 1529. gadā notika Henrija VIII un Aragonas Katrīnas šķirša­nās prāva. Henrijs VIII slēdza klosteri 1538. gadā, kad klosterus iznicināja visā valsti. Tieši pāri upei atradās Šek­spīra Globusa teātris, tālab grupiņa aktieru saņēma no­mas LĪGUMU UN VAIRĀKĀS CELTNĒS 1EKARTOJA KONKURĒJOŠO TE-

Atri. Pēc kāda laika, 1632. gada, citā ēka iemājoja Aptie­kāru biedrība. Abatijas celtne nodega Londonas Lielaja

UGUNSGRĒKĀ 1666. GADA, BET APTIEKĀRU NAMS SAGLABĀJIES

līdz mūsdienām. Tagad tur izbūvēta Blf.keraiarsas met­ro stacija, kas nodrošina Londonas Loka un Distrikta

metro līnijas.

-Abatijas vairs nav, Entrims sacīja. Pārņēma sakāves iz­jūta. "Ko lai tagad iesāk?"

Skaties! Gērijs rādīja. Ekrānā!

Entrims pievērsās monitoram. Drošajā elektroniskā pas­ta kontā bija parādījusies vēstule. Viņš izlasīja sūtītāja vār­du. Tomass Metjūss. Un vēstules virsrakstu: "Jūsu dzīvība."

Pagaidi tur, malā, viņš norādīja Gērijam. Zēns izaici­noši paraudzījās pretī. CIP darīšanas. Paej tur.

Gērijs atkāpās pie pretējās sienas.

Palicis viens, Entrims atvēra vēstuli un izlasīja.

"Jūs rīkojāties ļoti gudri, šādi izbēgot no Daidala biedrības. Trīs viņu operatīvie darbinieki ir miruši. Biedrība par to nemaz nepriecāsies. Kā jūs to noteikti jau zināt, es esmu informēts par operāciju "Karaļa viltī­ba". Turklāt arī zinu, ka jūs, izlasot Ferova Karija atšifrēto tekstu, esat noskaidrojis Tjūdoru svētnīcas atrašanās vietu. Mums jātiekas aci pret aci. Kādēļ jums jāpiekrīt? Tādēļ, mister Entrim, ka atteikuma gadījumā es nevilcinoties sazināšos ar cilvēkiem Amerikas Savienotajās Valstīs, un jūs neapšaubāmi zināt šīs sarunas tematu. Es zinu par Daidala bied­rības pārskaitīto naudu. Patiesībā mēs šobrīd vēlamies vienu un to pa­šu. Tālab mūsu mērķi ir līdzīgi. Ja gribat pats savām acīm redzēt to, ko meklējat, sekojiet zemāk izklāstītajām norādēm. Es gribētu jūs tur satikt tuvākās pusstundas laikā. Ja neieradīsieties, es atstāšu jūs jūsu priekš­niecības ziņā, un tā nepriecāsies dzirdēt par visu, ko esat sastrādājis."

Viņš novērsa acis no ekrāna.

M/6 arī zināja visu par viņa darīšanām.

Vai viņam ir izvēle?

Entrims izlasīja norādījumus. Nav tālu. Pusstundas laikā viņš varētu būt klāt. Pie kājām gulēja mugursoma, kuru viņš bija savācis noliktavā. Tajā glabājās Sesila piezīmju oriģināls un atlikušās perkusiju sprāgstvielu briketes. Vajadzēja nolik­tavā paņemt vienu no uzbrucēju ieročiem, taču tobrīd sva­rīgāk šķita bēgt, cik vien ātri iespējams.

Zēns stāvēja pie viena no kafejnīcas logiem un skatījās uz ielu.

Par viņu Metjūss nebija bildis ne vārda.

Varbūt Gēriju varētu izmantot.

Savā labā.

Gēriju bija pārņēmis apjukums.

Šis vīrs, viņa bioloģiskais tēvs, krietni atšķīrās no viņa tē­va. Allaž svārstīgā garastāvoklī. Emocionāls. Asu mēli. Ta­ču Gērijs jutās pieaudzis un uzskatīja, ka spēs ar to tikt galā lai gan viss šeit notiekošais viņam bija kaut kas jauns.

Viņš gan nupat bija pieredzējis, kā šis vīrs sadedzina trīs cilvēkus un to nemaz nenožēlo. Tā sieviete acīmredzot Entrimu pazina, jo divreiz bija nosaukusi viņu vārdā, un brīdi pirms sprāgstvielu detonēšanas viņš bija sievieti ķircinājis. "Vari sapūt ellē, Denīza!"

Tētis tikai vienreiz bija runājis par nogalināšanu. Tas no­tika pirms mēneša, kad viņi trijatā, kopā ar māti, atradās Ko­penhāgenā. "Tas nav nekas tāds, ko patiktu darīt, taču šad un tad no tā nevar izvairīties." Gērijs spēja to saprast.

Bleika Entrima pieeja šķita citāda. Bet tas nenozīmēja, ka tā ir nepareiza. Vai slikta. Tikai atšķirīga.

Entrims izskatījās satraukts. Noraizējies. Nobažījies.

Nebija vairs tik pašpaļāvīgs kā vakar, kad atklāja, ka sa­vulaik bijis kopā ar viņa māti.

Apstākļi bija mainījušies.

Ieraudzījis, ka Entrims paceļ no grīdas mugursomu, Gērijs piegāja viņam klāt.

Iesim.

Kurp?

Uz to vietu, kas minēta piezīmēs. Tagad es zinu, kur tā atrodas.

Un mans tētis?

Es nezinu, kā lai ar viņu sazinās. Vispirms aiziesim tur, un pēc tam izdomāsim, kā viņu atrast.

Izklausījās loģiski.

Taču tev būs jāizpilda viens mans lūgums.