Karaļa viltība

18. nodaĻa

Oksforda

Ieraugot pret sevi pavērstu šautenes stobru, Ketlīna me­tās guļus aiz salijušā akmens soliņa. Augums saspringa, ga­tavs darbībai. Spirgtajā nakts gaisā katra izelpa pārvērtās ga­raiņu mākonī.

Viņa redzēja šāvēju, kas izmantoja robaino jumta malu par aizsegu, un viņa ēna saplūda ar tumšo dakstiņu segumu vi­ņam aiz muguras. Pēc visa spriežot, šautenei bija pierīkots skaņas slāpētājs Ketlīna bija ievērojusi stobra galā paplatinājumu. Viņa nebija bruņota. Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģenti reti nēsā ieročus. Gadījumos, kad gaidā­ma apšaude, bija pieņemts lūgt talkā vietējos likumsargus. Pagalmā nebija citu aizsegu, vienīgi daži betona soliņi gar celiņiem, kas stiepās dažādos virzienos. Sešas ornamentiem greznotas lampas izstaroja dzintarkrāsas gaismu. Ketlīna zagšus pameta skatienu uz Evu Pazanu. Sieviete nekustīgi gulēja uz pakāpieniem, kas veda līdz velvētajai ejai.

Profesore Pazana!

Klusums.

Profesore!

Šāvējs pazuda no jumta malas.

Izmantodama šo atelpas brīdi, viņa metās pa kreisi zem lieveņa jumta spīdīgs misiņa rokturis un klauvēklis rotāja sarkankoka durvis, kas veda ēkā.

Viņa nospieda rokturi. Durvis izrādījās aizslēgtas.

Cerēdama, ka aiz durvīm kāds tomēr būs, Ketlīna piesi­ta klauvēkli.

Klusums.

Ketlīna bija pieplakusi pie ēkas sienas. Šāvējam tāds leņ­ķis bija neparocīgs. Turklāt viņu aizsedza akmens markīze virs galvas. Taču durvis bija aizslēgtas un neviens nebija at­saucies viņas palīgā saucieniem, tālab viņa bija te iesprosto­ta. Desmit metrus tālāk atradās daudz krāšņākas durvis, trīs­stūra timpanonu virs tām greznoja ķerubi un palmu zaru grebumi. Iekšpusē degošās lampas blāvi apgaismoja orna­mentētos logus. Starp betona celiņu un ēkas fasādi stiepās šaura apstādījumu dobe. Akmens sienai pieglaudās glicīnijas, kas tiecās augšup uz jumtu. Ja viņa ātrā solī pārvietotos gar pašu sienu, tad izdotos nokļūt līdz nākamajām durvīm. Šāvējam tad būtu nepieciešams pārliekties pāri jumta malai, lai trāpītu. Ar tādu garu šauteni tas var izrādīties mazliet pagrūti.

Un ar to varētu pietikt.

Atbalstījusies pret aizslēgtajām durvīm, Ketlīna vērās četrstūrainajā pagalmā. Viņa darīja, kā bija apmācīta rīkoties šādos gadījumos, piespiedās pie sienas, lai šāvējam sašau­rinātu mērķēšanas iespējas.

Domas nevaldāmi joņoja. "Kas mēģināja nogalināt mani un profesori? Kurš zināja, ka es ieradīšos koledžā?"

Spēji ievilkusi elpu, Ketlīna saņēmās. Ne jau pirmo reizi gadījusies saspringta situācija, tiesa, citkārt tuvumā atradās kolēģi. Tagad viņa bija viena.

Bet noteikti tiks galā.

Aši pametusi skatienu augšup gar pārsegto durvju aiļu, viņa neviena uz jumta neredzēja.

Viens.

Divi.

Adrenalīns spēji izplūda dzīslās. Ketlīna izspurca no aiz­sega, noskrēja desmit metrus līdz otrām durvīm un rada pa­tvērumu zem akmens frontona.

Neviens uz viņu nešāva.

Vai šāvējs bija aizgājis?

Vai arī kāpj lejā no jumta?

Aizvērtās ozolkoka arkveida durvis nebija aizslēgtas. Aiz tām skatienam pavērās koledžas kapela ar garu, šauru jo­mu un grebumiem rotātu solu rindām abās pusēs zem or­namentētajiem logiem.

Tā līdzinājās Svētā Jura kapelai, tikai bija mazāka.

Grīdu greznoja izsmalcināti marmora raksti, un virs al­tāra telpas tālākajā galā vīdēja aptumšots vitrāžas logs. Trīs lampas meta oranžīgu spīdumu. Ketlīna atradās telpā, šāvē­jam nesasniedzama, tomēr ātri nopētīja apkārtni un konsta­tēja, ka durvis, pa kurām ienākusi, ir vienīgā izeja. Ērģeļu stabules tiecās augšup uz velvētajiem griestiem. Uz ērģel­nieka vietu veda šauras kāpnes.

No ērģeļu ēnas iznāca kāds stāvs.

Vīrieša seju slēpa kapuce, un mugurā viņam bija tumša jaka.

Pacēlis ieroci, viņš izšāva.

īans brauca taksometrā kopā ar Kotonu Malonu. Rokās viņš turēja plastmasas māsiņu ar mantām, ko Malons bija vi­ņam atdevis.

Atvēris maisiņu, zēns izņēma grāmatas.

"Aivenho" un "Artura nāve".

Malons norādīja uz titullapām. Savās grāmatās es arī es­mu iespiedis īpašnieka zīmogu.

Kā jums radies tāds vārds?

Tas ir īsāks nekā mans pilnais vārds Herolds Ērls Ma­lons.

Bet kāpēc tieši "Kotons"?

Garš stāsts.

Jums arī nepatīk atbildēt uz maniem jautājumiem, vai ne?

Man labāk patīk, kad atbildi tu. Malons norādīja uz grāmatām. Tev ir laba gaume. "Aivenho" ir viens no ma­niem iecienītākajiem romāniem, un karaļa Artura tēma arī ir gandrīz nepārspējama.

Man patīk lasīt par Kamelotas pili, Apaļā galda bruņi­niekiem, Svēto Grālu. Mis Mērija man uzdāvināja vēl dažus stāstus par Merlinu un Gvinivjeru.

Man arī patīk grāmatas.

Es neesmu teicis, ka man patiktu grāmatas.

Tev tas nemaz nav jāsaka skaļi. Es redzu, kā tu tās turi rokās.

īans nebija zinājis, ka grāmatas var turēt kā īpaši.

Tu tās viegli šūpo saujā. Lai arī šie sējumi ir krietni no­driskāti, tev tie joprojām ir dārgi.

Tās ir tikai grāmatas. Taču nevērīgais tonis izklausī­jās neīsti.

Es vienmēr esmu uzlūkojis grāmatas kā idejas, ko rakst­nieks pierakstījis un iemūžinājis. Malons norādīja uz vie­nu no grāmatiņām. Par karali Arturu Melorijs uzrakstīja piecpadsmitā gadsimta beigās. Tātad tu lasi viņa piecsimt ga­du senas domas. Mēs nekad neiepazīsim Meloriju, bet mēs iepazīstam viņa iztēli.

Jūs nedomājat, ka tāds Arturs patiešām ir bijis?

Kā tev pašam šķiet? Viņš patiešām ir dzīvojis, vai arī tas ir Melorija radīts tēls?

Viņš ir gan dzīvojis! Spīvi izkliedzis šos vārdus, zēns jutās mazliet aizkaitināts. Viņš pārāk atkailinās sveša cilvē­ka priekšā.

Malons pasmaidīja. īsta angļa cienīgs apgalvojums. Ne­ko citu no tevis nevarētu gaidīt.

Es neesmu brits. Es esmu skots.

Ak tā gan? Cik atminu, skoti un angļi jau kopš septiņ­padsmitā gadsimta dēvēti par britiem.

Var jau būt. Bet tie saksīši mūžīgi staigā, saslējuši gaisā snuķus.

Malons iespurcās: Sen nebiju dzirdējis kādu angļus no­saucam par saksīšiem. īsta džoka cienīgs apgalvojums.

Kā jūs zināt, ka skotus mēdz dēvēt par džokiem?

Arī es mēdzu lasīt.

īans bija atskārtis, ka Malons, atšķirībā no vairuma iepa­zīto cilvēku, viņā ieklausījās. Un viņš neizskatījās pēc tāda, kuram būtu paradums par katru nieku lēkt gaisā. Staļļu pa­galmā, stādamies pretī neīstajiem, ar pistolēm bruņotajiem policistiem, viņš bija izturējies stingri un paļāvīgi, kā situā­cijas noteicējs, kā zirgs, kas sacīkstēs aizšaujas prom no starta līnijas. Viļņainie kastaņbrūnie, īsi un kārtīgi apcirptie mati atgādināja viegli mirdzošu sena akmens virsmu. Vīrietis bi­ja gara auguma, pietiekami nevis pārmērīgi muskuļains. Seja glīta, vaibsti atbilstoši. Viņš reti smaidīja, taču tādos ap­stākļos nekā iepriecinoša arī nebija. Gērijs apgalvoja, ka vi­ņa tēvs ir baristrs īans tādus parūkās un mantijās bija re­dzējis Londonas tiesas zālēs. Tomēr Malons nešķita apkrāvies ar šādu uzpūtības lāstu.

Viņš pat izskatījās pēc tāda, kuram īans varētu uzticēties.

Un zēns tik reti savā dzīvē varēja kādam uzticēties.

Ketlīnai nebija laika reaģēt. Vīrietis piespieda mēlīti, un kaut kas izšāvās viņai pretī. Tikai pēc acumirkļa viņa attapa, ka pre­tiniekam rokā ir nevis šaujamierocis, bet elektrošoka pistole.

Plecā iedūrās elektrodi.

No lādiņa ķermenis kļuva stīvs, kājas sapinās, un viņa no­gāzās uz grīdas.

Elektrodu spriegums pārtrūka.

Galvā spalgi, mokoši džinkstēja. Visus muskuļus vairākas plosošas sekundes savilka krampji. Pēc tam augumu pārņē­ma drebuļi. Nevaldāmi.

Nekad agrāk Ketlīna nebija kaut ko tādu piedzīvojusi.

Aizvērtām acīm viņa gulēja uz šaha galdiņam līdzīgās marmora grīdas un pūlējās atgūt varu pār sevi. Labajam vai­gam kaut kas pieskārās, grūžot seju pie grīdas.

Kāds bija piespiedis kurpes zoli viņai pie sejas.

Tagad jau jūs aptverat, ka jūs šurp atvilināja.

Viņa aptvēra gan.

Nākamajā reizē, mis Ričardsa, vīrietis turpināja, šau­sim ar īstām lodēm.

Ketlīna kūsāja dusmās, taču nekādi nespēja pretoties. Muskuļi joprojām nekontrolēti raustījās.

Svešinieks nocēla kāju no viņas vaiga.

Guliet mierīgi un klausieties! svešais pavēlēja. Viņš at­radās Ketlīnai aiz muguras. Ja negribat vēlreiz saņemt trie­cienu ar strāvu, nepagrieziet galvu.

Klusuciezdama viņa gulēja un cerēja, ka muskuļi drīz sāks klausīt smadzenēm.

Mēs brīdinājām Entrimu. Tagad sakām arī jums. Liecie­ties mierā!

Viņa mēģināja iztēloties strupās, dzestrās balss īpašnie­ku. Jauns vīrietis. Pēc balss samērā līdzīgs Metjūsam, taču

ne tik lietišķs.

/

Mēs esam noslēpumu sargātāji, vīrietis pavēstīja.

"Kungs tētīt, ko tas nozīmē?"

Pazana ir pagalam, svešais sacīja. Viņa zināja pārāk daudz. Jūs patlaban zināt maz. Došu padomu. Necentieties izdibināt vairāk. Pārlieku plašas zināšanas var izrādīties nā­vējošas.

Ķermenis sāka atslābt, sāpes rimās, prāts noskaidrojās, ta­ču Ketlīna nepacēla galvu. Vīrietis joprojām atradās viņai aiz muguras.

Dominē, saiva in fac Reginam.

Vidusskolā mācījusies latīņu valodu, Ketlīna teicienu sa­prata.

"Dievs, sargi karalieni!"

Tas ir mūsu pienākums, svešais piebilda. Et exaudi nos in die qua invocaverimus te.

"Un sadzirdi mūs dienā, kad mēs sauksim."

Mūsu atlīdzība par pienākuma pildīšanu. Šie vārdi ir mūsu vadmotīvs. Allaž paturiet tos prātā. Šis ir pirmais un pēdējais brīdinājums. Liecieties mierā.

Viņa gribēja redzēt uzbrucēju. Taču nebija skaidrs vai runātājs ir tas, kurš šāva ar elektrošoka pistoli? Varbūt tel­pā atradās vēl kāds?

Augumam pieskārās cimdota roka. Elektrodi tika no-

nemti.

/

Kapelas durvis pavērās.

Guliet rāmi, mis Ričardsa. Nemēģiniet uzreiz piecelties.

Durvis aizvērās.

Ketlīna nekavējoties raudzīja pieslieties kājās. Āda viscaur niezēja. Galva reiba, tomēr viņa piespieda kājas darboties un piecēlās. Pirmie soļi bija grīļīgi, taču viņa ātri vien atgu­va līdzsvaru. Piegājusi pie kapelas durvīm, Ketlīna pagrieza rokturi, pavēra durvis šaurā spraudziņā un piesardzīgi pa­lūkojās apgaismotajā četrstūrainajā pagalmā.

Tukšs.

Viņa izgāja ārā. Vēsais nakts gaiss palīdzēja noskaidrot domas.

Kā vīrietis spēja tik ātri pazust?

Pa labi desmit metru attālumā atradās durvis, kur pirmīt viņa bija vispirms meklējusi patvērumu. Tā bija tuvākā ie­spējamā izeja.

Piegājusi klāt, Ketlīna paraustīja rokturi.

Durvis joprojām bija aizslēgtas.

Ar skatienu viņa uzmeklēja pakāpienus un krusteju, kas veda atpakaļ ēdamzālē.

Evas Pazanas līķis bija pazudis.