Karaļa viltība

46. NODAĻA

Malons tuvojās Tomasam Metjūsam. Viņi stāvēja korta centrā, plašā taisnstūri, kur tos ieskāva no augšējiem logiem krītošā spožā saules gaisma.

Neesam tikušies kopš Londonas, viņš ieteicās. Cik gadu pagājis? Septiņi?

Es atminos.

Es arī, Malons attrauca un tiešām tā arī domāja. Metjūsa dēļ viņš toreiz bija gandrīz šķīries no dzīvības.

Sakiet, Koton, vai jūs atgriezāties vienīgi Ketlīnas Ričardsas dēļ?

Tātad jūs vērojāt mūs?

Bez šaubām.

Pēc jūsu teiktā sanāk, ka esmu rīkojies nesaprātīgi.

Metjūss paraustīja plecus. Atkarīgs no katra paša vie­dokļa.

Varēja manīt, ka Metjūss sper apdomīgus soļus, meklē­dams atbildes uz daudziem jautājumiem vismaz ciktāl tas saistīts ar atvaļinātu amerikāņu aģentu, kas sastapts aktīvas CIP operācijas laikā.

Jūs uzbrukāt maniem vīriem pie grāmatveikala, Met­jūss aizrādīja.

Jūsu vīriem? Neatceros kādu apliecinām, ka būtu jūsu cilvēks. Tomēr izskatījās, ka Ričardsai nepieciešama palīdzī­ba. Viņš brīdi klusēja. Un tā tiešām bija.

Svarīga ir atbilde uz jautājumu, kālab jūs uzskatījāt par vajadzīgu nākt viņai talkā.

Taču Malonam nebija nodoma pagodināt šo jautājumu ar atbildi.

Pats Henrijs Astotais spēlēja šeit tenisu, Metjūss no­rādīja. Stāsta, ka par Annas Boleinas nāvessoda izpildi viņš uzzinājis mača laikā. Spēle gan tolaik atšķīrusies no mūsdie­nu tenisa, taču bijusi tikpat aizraujoša.

Apkārtne, lai arī senlaicīgā ietvarā, izskatījās modernā­ka, un atjaunoto laukumu izmantoja vēl tagad. Šo spēli dē­vēja par "īsto tenisu", un tajā bumbiņu drīkstēja raidīt pāri tiklam, atsitot to ne tikai no grīdas, bet ari no sienām un griestiem.

Iespaidīgi, ka tik seni notikumi vēl šobaltdien var būt tik nozīmīgi, novilka Metjūss, izmezdams vēl vienu ēsmu, uz kuras šoreiz Malons nolēma uzķerties.

Piemēram, fakts, ka Elizabete Pirmā bijusi vīrietis?

Metjūss veltīja viņam vēsu, pētošu skatienu. Šis cilvēks

bija viens no vadošajiem spiegošanas dižgariem visā pasau­lē. Pat Stefānijā Nelle runāja par viņu godbijīgi un ar cieņu. Malons ļoti skaidri atcerējās abu tikšanos pirms septiņiem gadiem. Metjūss izrādījās bīstams. Un tagad Malons atkal bija nonācis šī angļa redzeslokā.

Jūsu aiziešana no dienesta mani apbēdināja, Metjūss teica. Jūs bijāt izcils operatīvais darbinieks. Stefanijai jūsu dotību noteikti pietrūkst.

Viņai ir daudz citu aģentu.

Un pieticīgs. Allaž pieticīgs. Arī tas man palicis atmiņā.

Runājiet par lietu, Malons uzstāja.

Jūsuprāt, četrsimt gadu vēlāk nav nozīmes faktam par viltvārdi troni, taču, Koton, es varu jums apliecināt, ka tas ir gaužām būtiski.

Tik būtiski, ka nācās nogalināt Ferovu Kariju?

Vai zēns jums to stāstīja?

Malons pamāja. Tāpēc jūs viņam dzenat pēdas. Ne jau /.ibatmiņa jums vajadzīga. Jums vajadzīgs zēns. Viņš ir acu­liecinieks. Jūs gribat viņu apklusināt.

Par nožēlu, šajos apstākļos nepieciešami ārkārtēji pasā­kumi. Tādi, kurus es parasti nesankcionēju. īpaši šeit, uz bri­tu zemes.

Jūs neaizskarsiet ne matiņa uz tā zēna galvas. To es ga­rantēju.

No jebkura cita mutes tas izklausītos pēc nepamatotas bravūras. Taču jums es ticu. Bet jūsu paša dēls? Vai viņa dzī­vība ir tikpat vērtīga?

Tas ir stulbs jautājums.

Iespējams, ka tomēr nav. Ja ņem vērā, pie kā puisis šo­brīd atrodas.

Malons spēra soli tuvāk Metjūsam. Pietiks gvelzt. Kas te īsti notiek?

Ketlīna sēdēja nelielā istabā pie galda, un Eva Pazana bi­ja iekārtojusies krēslā netālu no durvīm.

Izrādi Jēzus koledžā sarīkoja jums par godu, Pazana stāstīja. Lai jūs iesaistītu šajā pasākumā.

Acīmredzot veltīgi šķiedāt laiku. Varējāt vienkārši man visu izstāstīt. Kurš ar kāju piespieda manu seju grīdai?

Es jau zināju, ka jums tas nepatiks. Pazana iespurcās. Tas bija mans kolēģis, kurš stāv aiz durvīm. Mēs nosprie­dām, ka šāda vardarbība un vienlaikus uzbrukums man va­rētu piesaistīt jūsu uzmanību šim noziegumam. Diemžēl mēs kļūdījāmies.

Vai jūs piederat Daidala biedrībai?

Tāda biedrība nepastāv.

Tas Ketlīnu nepārsteidza. To izdomāja Tomass Metjūss. Vai ne?

Pazana pamāja. Ja jūs to izsecinājāt, kādēļ pilī bēgāt no mums?

Šādos apstākļos grūti būt par kaut ko pārliecinātam. Un, ja atmiņa neviļ, Metjūss vēl nesen tīkoja manas nāves.

Sagūstitāja smaidīja. Darbs izlūkdienestā atšķiras no darba Smago noziegumu pārvaldē. Jūs vācat faktus un ga­tavojat apsūdzību. Mums nav tiesu. Nav cietumu. Mums ir tikai dzīvības vai nāves jautājums, un vienīgā mēraukla ir panākumi.

Metjūss radīja Daidala biedrību Entrima dēļ, vai ne? Viņš gribēja ar amerikāni manipulēt, taču nevarēja atklāt sais­tību ar britu Slepeno izlūkdienestu.

Jūs esat ļoti atjautīga. Mēs vērojam Entrimu un viņa operāciju jau no paša sākuma. Mums vajadzēja piekļūt tu­vāk, neatstājot pirkstu nospiedumus. Izdomāta aizvēsturis­ka biedrība šķita labākais paņēmiens. Mums par laimi, Entrims uzķērās. Bet jūs ne.

Vai tas ir kompliments?

Diez vai. Jūs izrādījāties visai ciets rieksts. Mēs cerē­jām, ka jautājumā ar Entrimu jūs noderēsiet, taču apstākļi ir mainījušies.

Un Ketlīna arī zināja, kāpēc tā noticis.

Kotona Malona dēļ.

Malons gaidīja atbildi uz savu jautājumu un nolēma pie­bilst: Es zinu par Abdelbāsita el Megrahi atbrīvošanu.

Tad jūs arī zināt, ka jūsu valdība pūlas to nepieļaut. Tā lūdz, lai aizkavējam Edinburgu īstenot šos nodomus.

Un jums tas ir pa spēkam.

Iemeslus, kāpēc tas nav iespējams, Malons jau bija apce­rējis. Un loģisks bija tikai iens izskaidrojums.

Nafta.

Ko jūs īsti vēlaties no Lībijas? Ko jums piedāvāja par Megrahī atbrīvošanu?

Sacīsim tā… Mēs nevarējām nelikties zinis par šādu lū­gumu humānu apsvērumu dēļ.

Tātad jūs pārdevāties par naftas cenas koncesijām?

Metjūss paraustīja plecus. Nācijai ir jāizdzīvo. Mēs, tā­pat kā visi citi, turamies ar pēdējām rezervēm. Mums ir tas, kas viņiem vajadzīgs. Viņiem ir tas, kas vajadzīgs mums. Vienkārša apmaiņa.

Viņš noslepkavoja britu, skotu un amerikāņu pilsoņus.

Tiesa. Un drīz viņš tiksies ar savu Radītāju un izpirks savus grēkus. Viņam ir vēzis pēdējā stadijā. Ticis uz brīvām kājām, šis cilvēks tik un tā nedzīvos ilgi. Ja viņa atbrīvoša­na mums ilgtermiņā sola lielākus ieguvumus, tad tam ir vērts piekrist.

Tagad kļuva skaidrs, kādēļ britu valdības pārstāvji cie­tuši klusu. Ja atklātībā parādītos kaut niecīgākais mājiens par šādu darījumu, sāktos neiedomājams tracis. Avīžu virsrak­sti būtu postoši. "Lielbritānija iesaistās darījumos ar teroris­tiem." Amerikāņu nostāja bija un vienmēr bijusi viena ar teroristiem pārrunas nenotiek, un punkts. Tas gan nenozī­mēja, ka ar tiem nevar sarunāties šādi novilcināt laiku, lai sagatavotos rīcībai.

Koton, paraugieties uz to no citas puses! Pēc Otrā pa­saules kara gan Savienotās Valstis, gan Lielbritānija izman­toja nacistus. Principā tieši nacisti radīja jūsu kosmosa pro­grammu. Jūsu aviācijas un elektronikas industrija zēla un plauka. Izlūkdienests paplašinājās. Tas viss, pateicoties mū­su bijušajiem ienaidniekiem. Pēckara Vāciju pārvaldīja ar šo cilvēku atklātu palīdzību. Abas mūsu valstis viņus izmanto­ja, lai nepielaistu sev klāt Padomju Savienību. Vai šī situāci­ja stipri atšķiras?

Ja reiz viss ir tik ideāli, kādēļ jūs to visu neatklājat pa­saulei?

Par nožēlu, ne viss ir tikai melns un balts.

Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ es pametu šo nodarbo­šanos. Tagad es patiešām varu darīt labus darbus.

Metjūss pasmaidīja. Man jūs allaž esat paticis, Koton. Cilvēks, kuram piemīt drosme un gods. Ne tāds kā Bleiks Entrims. Tā kā Malons neatbildēja, Metjūss turpināja: Entrims jau gadu vada CIP sankcionētu operāciju "Karaļa viltība" šeit, uz britu zemes. Viņš sistemātiski zog mūsu na­cionālos dārgumus. Bāž degunu mūsu noslēpumos. Pēdējo četrdesmit astoņu stundu laikā viņš devis atļauju apgānīt Henrija Astotā kapenes Svētā Jura kapelā. Ar perkusiju sprāgstvielām izārdījis marmora plāksni, viņš izrakņāja ka­raliskās mirstīgās atliekas. Tāpat viņš bija ar mieru saņemt piecus miljonus mārciņu, lai operācija "Karaļa viltība" tik­tu izbeigta. Puse ir izmaksāta, otra puse drīz būs viņa rīcī­bā.

Malons saausījās. Kā jūs to zināt?

Es noorganizēju šo maksājumu. Es radīju mītisku preti­nieku. Daidala biedrību. Un pārliecināju Entrimu par tās au­tentiskumu.

Nogalinot Ferovu Kariju?

Jūs zināt, ka šāds ceļš palaikam ir neizbēgams. Karijs zināja pārāk daudz, izdibināja mūsu noslēpumu. Es cerēju, ka viņa nāve atrisinās šo samezglojumu. Diemžēl nācās no­galināt vēlreiz. Vienu no Entrima operatīvajiem darbinie­kiem, kurš sniedza mums ziņas apmaiņā pret naudu. Taču viņš kļuva alkatīgs un sāka prasīt vairāk, nekā bija vērts. Tad mēs izmantojām viņa nāvi, lai iegūtu Entrima uzticību. Un tas, man jāteic, izdevās. Viss ritēja gludi un tā arī būtu bei­dzies, ja nebūtu iesaistījies jūs.

Tāpēc jūs nosūtījāt vīrus mani tunelī nogalināt.

Metjūss pazibināja stingru, sirdīgu skatienu.

Tā bija gan.

Ketlīnas dusmas auga ik brīdi.

Malons mūsu vienādojumā bija nezināmais, Eva pazi­ņoja. Viņa ierašanās pasteidzināja notikumu gaitu. Taču tam tiks pielikts punkts tagad un šodien.

Kam tiks pielikts punkts?

Amerikāņi ir izteikuši lūgumu. Mēs negribam to pildīt. Tāpēc viņi ir gatavi izdarīt spiedienu. Pārliecināt mūs rīko­ties tā, kā viņi vēlas. Par laimi, mēs nepatīkamo situāciju no­vērsām. Tagad atliek vienīgi veikt uzkopšanas darbus.

Jūs domājat mani.

Un Entrimu.

Jau dažās sekundēs Ketlinai bija skaidrs, kā rīkoties.

Es negribu mirt. Viņa cieši vērās Pazanā. Es darīšu visu, ko liksiet. Bet es negribu mirt.

Runādama Ketlīna pieslējās no krēsla.

Acīs sariesās asaras, un skatiens bija kā piekalts otrai sie­vietei.

Lūdzu! Es jūs lūdzu! Es negribu mirt. Man apnicis bē­guļot. Es saprotu… jūs esat guvuši virsroku. Jūs esat mani notvēruši. Vai jūs nevarat sazināties ar Metjūsu un pastās­tīt, ka es paveicu to, ko viņš gribēja? Ketlīna sameklēja ka­batā papīra lapas. Tās es nozagu Malonam. Zibatmiņas failu izdrukas. Es tās nesu seram Tomasam brīdī, kad jūs mani sagūstījāt. Es taču nezināju, ka jūs strādājat pie viņa. Kā es to varēju zināt?

Viņa paslīdēja tuvāk, izstiepusi lapas trīcošajā kreisajā plaukstā.

Pazana pastiepa roku.

Es tikai vairs negribu nekādus sarežģījumus. Ketlīna atdeva lapas.

Labo roku sažņaugusi dūrē, Ketlīna mērķēja augšup, iz­darot nevainojamu aperkotu pa Evas Pazanas žokļa kreiso pusi. Pretiniece sazvārojās un krita atmuguriski.

Paķērusi krēslu, Ketlīna zvēla Pazanai pa vēderu. Slepe­nā izlūkdienesta aģente sakņupa uz priekšu. Ketlīnu pārņē­ma niknums. Viņa atvēzēja krēslu augšup un belza Pazanai pa galvu. Gūstītāja sabruka uz grīdas un gulēja nekustīgi.

Durvis atsprāga vaļā.

Ar ieroci rokā ieskrēja viens no vīriem, kurš arī bija dzi­nies pakaļ Ketlīnai tas pats, kurš bija uzkāpis viņai uz se­jas.

Ketlina cirta viņam ar krēslu pa roku, un pistole aizlidoja.

Vēl viens sitiens pa krūtīm apturēja uzbrucēju uz vietas.

Trieciens ar krēslu no augšas, visticamāk, iedauzīja upu­rim galvaskausu, un vīrietis nokrita blakus Pazanai. Pagrūdusi sievietes ieroci sānis, Ketlīna satvēra vīrieša pistoli un savāca papīra lapas.

Tagad esam norēķinājušies, Ketlīna pačukstēja vīrie­tim, kas gulēja uz grīdas.