Karaļa viltība

10. nodaĻa

Ketlīna novietoja automašīnu Tjūdorstrītā, turpat pie vār­tiem. Uz direktora iedotās vizītkartes bija rakstīts: "Midltemplhola." Tā atradās vecā templiešu ordeņa teritorijā, tai Tiesu innu rajonā, kur jau četrsimt gadu kuploja Londonas juristu saime. Tur jau kopš Henrija VIII laikiem atradās di­vu lielāko juristu biedrību Midltemplas un Innertemplas galvenās mītnes. Pats Dikenss piederēja pie Midltemplas, un Ketlīnai allaž bija paticis, kā viņš apraksta dzīvi inna telpās.

"Tas, kurš ienāk šeit, atstāj troksni ārpusē."

Viņu joprojām satrauca tas, ko viņa todien bija redzējusi. Karaļa Henrija kauli. Nekad dzīvē viņa nebūtu iedomājusies, ka redzēs tādu ainu. "Kurš ielauzies kapenēs? Šim cilvēkam drosmes katrā ziņā nav trūcis, jo Vindzoras pili pienācīgi ap­sargāja. Un kādēļ? Kas tur meklēts?" Visu ceļu atpakaļ uz Londonu šie jautājumi smagi nospieda prātu, un Ketlīna al­ka noskaidrot, kas viņu gaida Midltemplholā.

Lietus te nedaudz aprima, te gāza aumaļām. īsie tumšie mati pa ceļam bija paguvuši izžūt, taču nerimstošās lāses tos atkal izmērcēja. Pie transporta vārtiem neviena sarga neredzēja, un autostāvvieta aiz mūra bija tukša. Pulkstenis rādīja gandrīz pus­astoņi, un piektdienas darbi Tiesu innos bija beigušies.

Taču viņas darbdiena acīmredzot tikai sākās.

Šķērsojusi labi pazīstamo Karaļa sola ceļu, Ketlīna pasoļoja garām vairākām sarkanu ķieģeļu ēkām visi to logi grima tumsā un iegāja pagalmā iepretim slavenajai Tem­pļa baznīcai. Straujiem soļiem viņa devās uz krusteju tālakajā galā, šķērsoja vēl vienu ķieģeļiem klātu ceļu un nonā­ca pie Midlholas. Izkārtne pie fasādes vēstīja, ka ēka apmeklētājiem ir slēgta, taču viņa nelikās par to zinis un atvēra durvis.

Apgaismotā iekštelpa bija apmēram trīsdesmit metrus ga­ra, platumā uz pusi mazāka, to apjūma konsoļu siju jumts Ketlīna zināja, ka ozolkoka sijas ir deviņsimt gadu vecas. Augstos logus abās pusēs rotāja bijušo Mildtemplas locekļu bruņutērpi un ģerboņu piemiņas attēli. Gadsimtu gaitā to vi­dū bijuši ne tikai Dikenss, bet arī sers Volters Rolijs, Viljams Blekstons, Edmunds Bērks un Džons Mārstons. No viena telpas gala līdz otram stiepās četri gari ozolkoka galdi, gar tiem rindojās cieši cits citam līdzās novietoti krēsli. Tālāka­jā galā zem piecām lielām eļļas gleznām atradās senajo galds, pie kura biedrības astoņi visvecākie baristri bija ieturējuši maltītes jau kopš sešpadsmitā gadsimta. Portreti pie sienas nebija mainījušies jau divsimt gadu. Čārlzs I, Džeimss II, Vil­jams III, Čārlzs II, karaliene Anna un kreisajā pusē Elizabe­te I, kuras portrets skatienam atklājās tikai tad, ja interesents piegāja tuvāk.

No pretējā telpas gala tuvojās kāds vīrietis.

Neliela auguma, vairāk nekā sešdesmit gadus vecs, ar lai­ka savēcinātiem vaibstiem un seju, apaļu kā pilnmēness. Sir­mie mati bija tik nevainojami safrizēti, ka gluži vai prasījās, lai tos sabužina. Kamēr viņš nāca tuvāk, Ketlīna nosprieda, ka biezie briļļu stikli tērauda rāmjos ne tikai slēpj acis, bet arī izdzēš viņa bezkaislīgo vaibstu dabisko simetriju. Viņš valkāja elegantu tumšu uzvalku ar vesti, no kuras kabatas izvijās sudrabota pulksteņķēde. Iedams vīrietis mazliet pie­vilka stīvo labo kāju un atbalstījās uz spieķa. Ketlīna zināja, kas ir šis cilvēks, lai gan viņi nebija iepazīstināti.

Sers Tomass Metjūss.

Slepenā izlūkdienesta vadītājs.

Tikai sešpadsmit vīri ir vadījuši šo pārvaldi, kas atbildē­ja par visām ārvalstu izlūkošanas darbībām kopš divdesmi­tā gadsimta sākuma. Amerikāņi to dēvēja par MI6 šī no­saukuma saknes meklējamas Otrā pasaules kara laikā.

Viņa stāvēja, netikdama gudra, ko teikt un ko iesākt.

Cik saprotu, jūs piederat Midltemplas korporācijai, vī­rietis sacīja klusā, piesmakušā balsī.

Ketlīna pamāja. Patskaņus vīrietis izrunāja ar koknejiešu akcentu. Absolvējusi jurisprudences studijas Oksfordā, es saņēmu uzaicinājumu iestāties Midltemplā. Šajā zālē esmu ie­turējusi daudzas maltītes.

Pēc tam jūs nospriedāt, ka likuma sargāšana būtu intri­ģējošāka nekā tā interpretēšana?

Aptuveni tā. Man šis darbs patīk.

Metjūss pastiepa pret Ketlīnu tievu pirkstu. Man zināms tas gadījums ar zivīm pirms pāris gadiem.

Runa bija par tropisko zivju sūtījumu britu zooveikaliem no Kolumbijas un Kostarikas. Kontrabandisti bija iepildījuši plastmasas maisiņos izšķīdinātu kokaīnu, ūdenī starp zivīm tie bija gluži neredzami.

Taču Ketlīna pieķēra viltniekus.

Esat visnotaļ atjautīga, ja atklājāt šādu triku, vīrietis atzina. Cik nelaimīgi, ka jūsu karjera šobrīd ir apdraudē­ta. Tā kā viņa neatbildēja, direktors turpināja: Vaļsirdīgi sakot, es drīzāk esmu jūsu priekšniecības pusē. Aģenti, kas atsakās spriest saprātīgi, laika gaitā izraisa vai nu paša, vai kāda cita cilvēka nāvi.

Piedodiet, bet šim vakaram man apvainojumu pietiek.

Vai jūs allaž esat tik tieša?

Kā jūs jau minējāt, darbu es, visticamāk, zaudēšu. Ko es varu iegūt, izturoties bikli?

Sacīsim, manu atbalstu jūsu karjeras turpināšanai.

Pavērsiens bija negaidīts. Tālab Ketlīna vaicāja: Pastās­tiet, ko jūs gribat!

Metjūss norādīja ar spieķi ēkas dzijumā. Kad jūs bei­dzamo reizi apmeklējāt šo vietu, Midlholu?

Viņa sasprindzināja atmiņu. Bija pagājis gandrīz gads. Dārza viesības par godu draugam, kurš bija sasniedzis benčera pakāpi tā dēvēja retos izredzētos, kas valdīja Midltemplā.

Tas notika sen, viņa teica.

Man šeit allaž ir patīkami atgriezties, bilda Metjūss. Šī celtne pieredzējusi diezgan daudz mūsu vēstures. Iztē­lojieties! Šīs sienas, šie griesti… viss te atradās jau Elizabe­tes Pirmās laika. Pati karaliene stāvējusi šeit, šai vietā. Te notika Šekspīra lugas "Divpadsmitā nakts" pirmizrāde. Uz mani tas atstāj iespaidu. Bet uz jums?

Vai tas palīdzēs man saglabāt šo darbu?

Tomass Metjūss smaidīja. Norisinās kaut kas neparasts, mis Ričardsa. Viņa joprojām stingi vērās vīrietī, kurš iemi­nējās: Atļausiet jums kaut ko izstāstīt?

Princis Henrijs iegāja Ričmondas pils karaliskajos aparta­mentos. Uz Vestminsteru viņu bija ataicinājis tēvs, karalis Henrijs VII, turklāt licis ierasties nekavējoties. Tas nebija ne­parasts lūgums, ņemot vērā abu dīvainās attiecības pēdējo septiņu gadu laikā kopš prinča brāļa Artura nāves, kad jau­nais Henrijs kļuva par troņmantinieku. Karalis dēlu bija sau­cis turp bieži, lielākoties ar nolūku sniegt vai uzklausīt kādu mācību. Tēvs izmisīgi centās pārliecināties, ka viņa otrā dēla rokās karaļvalsts būs drošībā.

Spilvenu un pagalvju ieskauts, karalis gulēja uz tumšsar­kana, ar zelta izšuvumiem rotāta palaga. No trim pusēm bal­dahīnu ielenca garīdznieki ar izskūtām tonzūrām, ārsti un kur­tizānes. Tāda aina jaunekli satrieca. Par tēva agrākajām slimībām viņš zināja. Vispirms kakla iekaisums, tad reimatiskais drudzis, hronisks nogurums, apetītes zudums un no­māktības lēkmes. Taču par šo kaiti viņam nebija pavēstīts lai arī tā izskatījās pagalam mokoša.

Turpat pie gultas kājgaļa stāvēja biktstēvs un sniedza pē­dējo svaidījumu, ieziezdams mirstošā vīra basās pēdas ar svē­tīto eļļu. Tēva lūpām tuvināja krucifiksu, un viņš to noskūp­stīja. Un tad Henrijs izdzirdēja čerkstošo balsi, kas tik bieži bija viņu strostējusi.

-Ar visu Viņa spēku un varu es lūdzu to Kungu sūtīt žēl­sirdīgu nāvi.

Kā sastindzis viņš vērās uz viltīgo, izmanīgo vīru, kurš bi­ja valdījis Anglijā divdesmit trīs gadus. Henrijs VII savu kro­ni bija nevis mantojis, bet gan izcīnījis kaujā, nogalinādams nicināmo Ričardu III Bosvortas laukā, līdz ar to darīdams galu jorku un Lankasteru dinastijām un iedibināms jaunu dinas­tiju.

Tjūdorus.

Tēvs pamāja ar roku, aicinādams dēlu tuvāk. Nāve ir ie­naidnieks, kuru nevar nedz uzpirkt, nedz piekrāpt. Te talkā ne­nāks ne nauda, ne nodevība. Pie manis beidzot ir ieradusies nāve.

Viņš nezināja, ko lai atbild. Pieredze liecināja, ka šādos gadījumos prātīgāk ir klusēt. Viņš bija otrais dēls, jorkas her­cogs, un netika uzskatīts par nākamo karali. Šis pienākums bija lemts viņa vecākajam brālim, kuram romantiskais vārds "Arturs" bija dots, lai vēl vairāk /neteiktu Tjūdoru tiesības uz Anglijas troni. Arturam tika visas iespējamās privilēģijas, to­starp laulības ar cēlo Aragonas Katrīnu tas ietilpa līgumā ar Spāniju un vēl ciešāk nostiprināja Anglijas stāvokli Eiropa. Taču piecus mēnešus pēc kāzām, tikko sešpadsmit gadus vecs, Arturs nomira, un turpmākajos septiņos gados pārmaiņas se­koja cita citai.

Nomira pāvests Aleksandrs VI Bordža. Pijs III Svētā Pēte­ra krēslā pavadīja tikai divdesmit sešas dienas. Par Dieva vietnieku tika iecelts Jūlijs II, kas dižojās, ka viņam pieder _a Svētā Kardinālu kolēģija. Šāds vīrs bija gatavs ieklausītie saprāta balsī, tāpēc tūkstoš piecsimt trešajā gadā dienu ļ)ēi Ziemassvētkiem izpildīja Henrija VII lūgumu un izdeva bul lu, atbrīvojot Aragonas Katrīnu no incesta grēka, ja tā appre cētu mirušā vīra brāli.

Tā viņš ar Katrīnu saderinājās.

Taču laulība tā arī netika noslēgta.

Karalis, kuru tagad redzēja velkam pēdējo dvašu, bija iz­mantojis iespējamās laulības tikai kā ēsmu Spānijai un Svē­tās Romas impērijai, raudzīdams gūt vēl kādu labumu.

Mums jāparunā, teica viņa tēvs. Katrs vārds it kā čerkstēja kaklā, plaušas kampa jiēc gaisa. Tava māte, ar kuru es drīz satikšos, tevi turēja augstā vērtē.

Jauneklis pats Jorkas Elizabeti dievināja. Kā jau otro ka­raļa dēlu viņu audzināja māte mācīja viņam lasīt, rakstīt un domāt. Skaistā, maigā sieviete nomira pirms sešiem ga­diem, nepilnu gadu pēc sava pirmdzimtā Artura bojāejas. Hen­rijs bieži bija prātojis, vai kāda sieviete jebkad spētu pilnībā

līdzināties vina mātei.

/

Es tavu māti mīlēju vairāk par visu uz šīs zemes, sacī­ja tēvs. Daudzi tam varbūt neticētu. Bet tas ir tiesa.

Henrijs nesatricināmi un ar vēsu prātu klausījās. Katru die­nu viņš dzirdēja ļaudis sarunājamies un zināja, ka šis kara­lis stingrs, auksts un sīksts vīrs, kurš valda cietu sirdi un cietu roku, nav tautā iecienīts. Tēvs uzskatīja, ka Anglija viņam pieder, jo bija to izcīnījis kaujas laukā, un tālab nāci­ja ir viņam parādā. Daudzie īpašumi lielākā daļa atņemt', viņa sākotnējiem pretiniekiem bija ļāvuši uzkrāt milzīgas ba­gātības. Henrijs VII apzinājās, kāda vērtība ir izspiešanai un cik liels ieguvums ir devība no tiem, kuri spēj maksāt jnir ka­raļa atvēlētām privilēģijām.

Mēs esam kristieši, mans dēls, un mūsu sirdsapziņai jā­būt vēl maigākai nekā pašam Svētajam Tēvam. Iegaumē to.

Atkal pamācības. Astoņpadsmit gadus vecajam jauneklim -gara auguma, padruknam, spēcīgiem locekļiem un rumpi, vī­rietim visās nozīmēs bija apnikušas šīs mācībstundas. Viņš bija pētnieks, dzejnieks un mūziķis, jmita izraudzīties spējī­gus vīrus un likt lietā viņu prasmes un [mitināja ap sevi ar augstu intelektu apveltītus cilvēkus. Viņš nevairījās baudu un nekad nepameta novārtā ne darbu, ne pienākumus. Viņš ne­baidījās no neveiksmēm.

Reiz viņš alka kļūt par priesteri.

Tagad viņš būs karalis.

Beidzamā laikā Henrijs bija jutis saspringuma un nožēlas pilnu gaisotni pilī… Nāve allaž bija karaliskās nožēlas pār­pilns laiks. Tiks izlaisti brīvībā cietumnieki, izdalītas žēlastī­bas dāvanas, maksāts par misēm dvēseļu glābšanai. Vestminsteras kanceleja pildīsies cilvēkiem, kas vēlēsies maksāt par pēdējo apžēlošanu. Tas patiesi būs piedošanas laiks.

Sasodītais cietsirdīgais zeņķi! piepeši nogārdza tēvs. Vai tu manī klausies?

Dusmu izpausme jaunekli, kā parasti, nobiedēja. Nodrebē­jis viņš no jauna pievērsa skatienu gultai. Es klausos.

Visi prom! karalis pavēlēja.

Un tie, kas stāvēja ap gultu, steigšus atstāja telpu.

Palika vienīgi tēvs un dēls.

Ir kāds noslēpums, kas tev jāzina, sacīja tēvs. Par to es nekad neesmu ar tevi runājis.

Henrija VII sejā pavīdēja apcerīga, domīga izteiksme.

No manis mantojumā tu saņemsi naudu un veltēm ba­gātu karaļvalsti. Bet es jau izsenis esmu apguvis mācību ne­uzticēties citiem pilnībā. Tev jārīkojas tāpat. Ļauj apkārtējiem domāt, ka tu viņiem uzticies, bet patiesībā uzticies tikai sev. Nevienam nezinot, es esmu uzkrājis bagātības, kuras pēc tie­sas un taisnības pieder tikai tiem, kuru dzīslās tek Tjūdoru asinis.

Vai patiesi?

To es esmu nobēdzinājis kādā vietā, kas labi sen bija zi­nāma templiešiem.

Šī ordeņa nosaukumu jaunais Henrijs nebija dzirdējis diez­gan ilgu laiku. Agrāk tas darbojās Anglijā, taču jau divsimt gadu ordeņa pārstāvji te nebija manīti. Templiešu baznīcas un īpašumi gan palika, izkaisīti pa malu malām, un viņš da­žus bija apskatījis. Kurā no tiem glabājas noslēpums?

Tas bija jānoskaidro.

Tālab viņš vēl reizi pakļāvās un beidzamo reizi pievērsa tē­vam padevīgu skatienu.

Tavs pienākums, tēvs turpināja, ir sargāt šīs bagātī­bas un nodot tās savam dēlam. Es cīnījos, lai mūsu dzimta kāptu tronī, un, zvēru j)ie Dieva, tavs pienākums ir pieraudzīt, lai tā paliek.

Šajā jautājumā viņu domas saskanēja.

Tev tur patiks. Tā vieta man ir labi kalpojusi, un arī tev tā labi kalpos.

Ketlīna cieši vērās Metjūsā. Vai tā ir patiesība?

Viņš pamāja ar galvu. Cik mums zināms, jā. Šis stāsts ir iekļauts arhīvā, kas nav pieejams sabiedrībai.

Šīs ziņas ir piecus simtus gadu vecas.

Un pārsteidzošā kārtā izraisīs sprādzienam līdzīgas se­kas pat mūsdienās, ja nonāks atklātībā. Tādēļ mēs esam šeit.

"Kā tas var būt?" Ketlīna prātoja, bet cieta klusu.

Sers Tomass Raieslijs uzrakstījis tās dienas, tūkstoš piec­simt devītā gada divdesmitā aprīļa, notikumu izklāstu. Nā­kamajā dienā Henrijs Septītais nomira. Diemžēl Raieslijs ne­varēja pierakstīt to, ko tēvs patiesībā bija izstāstījis dēlam. Tomēr mums zināms, ka Henrijs Astotais nodeva ziņas par šo īpašo vietu savai sestajai sievai Ketrīnai Parrai īsi pirms savas nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā. Mēs ari zinām, ka Henrija Septītā turība nāves brīdi lēsta aptu­veni četrarpus miljonu mārciņu apmērā. Muslaiku naudā tas nebūtu aprēķināms, jo lielākā daļa mantojuma bija dārgme­tāli, kuru apjoms un kvalitāte nav droši nosakāma. Taču ne­būtu izslēgts, ka summa sasniegtu vairākus miljardus mār­ciņu. t

Metjūss pastāstīja par vīra un sievas sarunu, kas notika pie Henrija Astotā nāves gultas tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada janvāri un ļoti līdzinājās tēva un dēla sarunai pirms trīsdesmit astoņiem gadiem.

Attiecībās ar sievietēm Henrijs Astotais bija nejēga, Metjūss paziņoja. Viņš velti uzticējās Ketrīnai Parrai, kura Henriju ienīda. Par visu mazāk viņa gribētu nodot uzticētās ziņas Edvardam Sestajam. Metjūss brīdi klusēja. Vai jūs zināt daudz par Ketrinu Parru?

Ketlīna papurināja galvu.

Metjūss pastāstīja, ka viņa piedzimusi kādai Henrija As­totā kurtizānei un nosaukta par godu viņa pirmajai sievai Aragonas Katrīnai. Labi izglītotā sieviete pratusi franču, spā­ņu un itāliešu valodu. Henrijs apprecēja viņu tūkstoš piec­simt četrdesmit trešajā gadā. Kad karalis nomira, Ketrina Parra bija tikai trīsdesmit četrus gadus veca. Drīz pēc tam viņa apprecējusies vēlreiz ar Tomasu Seimūru un drīz jau gaidīja no viņa bērnu. Pārcēlusies uz Sjūdli pili Glosteršīrā, viņa tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada augustā dzem­dēja meitiņu un pēc sešām dienām nomira. Seimūrs nodzī­voja līdz nākamā gada martam, kad tika sodīts ar nāvi par nodevību. Pēc tam atmiņas par Ketrīnu Parru, Tomasu Sei­mūru un viņu meitu Mēriju nogrima aizmirstībā.

Taču ir iespējams, ka tagad situācija mainīsies, atzina Metjūss.

Ketlīna aptvēra, ka norisinās kaut kas nopietns. Tā Vindzoras pilī bija izteicies priekšnieks. Runas par to, ka viņas karjerai Smago organizēto noziegumu pārvaldē pienācis gals, un atgriešanās Midlholā bija uzjundījušas atmiņas par to, kā viņa kopā ar citiem baristriem un studentiem sēdēja pie šiem galdiem un ieturēja maltīti tāds pienākums bija laiku pa laikam jāpilda katram Midltemplas loceklim. Kād­reiz, pirms vairākiem gadsimtiem, pusstundu pirms pusdie­nām uz Midlholas kāpnēm pūta ragu. Taču tie, kas bija iz­gājuši medīt zaķus Temzas tālajā krastā, pūtienus nedzirdēja, tādējādi laika gaitā ragam atradās vieta arhīvā.

Viņa bieži bija iztēlojusies, kāda dzīve te ritējusi pirms simtiem gadu, kā studenti gatavojās apgūt jurista profesiju. Iespējams, viņa drīz atgriezīsies un pati to izbaudīs.

Taču nedrīkstēja tik viegli piekāpties.

Kāpēc esmu šurp atsaukta?

Smago organizēto noziegumu pārvaldes direktors bija iz­teicies: "Viņi lūdza piesaistīt lietai tieši tevi."

Bleiks Entrims.

Sen nedzirdēts vārds. Tiklīdz tas atskanēja Midlholā, Ketlīna aptvēra, ka pārsteigumi nebeidzas un situācija kļūst ar­vien sarežģītāka.

Acīmredzot jums nav noslēpums, ka mēs ar Entrimu kādreiz bijām tuvi.

Mēs cerējām, ka vienā no mūsu pārvaldēm atradīsies cilvēks, kas viņu pazīst. Meklējumos datubāzē uzgājām vi­sai spīdošu Entrima rekomendāciju pārjums, kas iekļauta jū­su pieteikumā darbam pārvaldē.

Jau desmit gadus es neesmu ne ar viņu sarunājusies, ne viņu redzējusi.

"Un arī negribu," Ketlīna domās piebilda.

Jūsu tēvs bija Midltemplas loceklis, atgādināja Metjūss. Ari jūsu vectēvs un vecvectēvs. Visi bija baristri. Jūsu vec­vectēvs bija benčers. Jums bija paredzēts iet viņu pēdās. Lai ari jūs pamētāt jurisprudenci un kļuvāt par inspektori, tomēr līdz pat šai dienai nesatricināmi uzturat piederību Midltem­plas biedrībai, nevairoties neviena pienākuma. Kādēļ tā?

Par viņu ir čakli ievāktas ziņas. Dažas no tām nebija at­rodamas Smago organizēto noziegumu pārvaldes personā­la dosjē. Tam, kāpēc es nevēlos strādāt jurisprudencē, pat­laban nav nozīmes.

Neesmu vienisprātis. Tieši otrādi, tas var kļūt par vis­būtiskāko patiesību, kuru neviens nevar atstāt neievērotu.

Ketlīna neatbildēja, un Metjūss šķita jūtam viņas vilcinā­šanos.

Pavēzējis savu sarkankoka spieķi, Metjūss atkal norādīja uz zāli. Pirmo reizi viņa ievēroja, ka spieķa rokturis veidots ziloņkaula globusa formā un gludajā virsmā iegravēti melni kontinenti. Šī ēka būvēta pirms piecsimt gadiem un ir vie­na no pēdējām Tjūdoru celtnēm. Tiek apgalvots, ka Sarka­nās un baltās rozes karš aizsākās tepat līdzās, dārzā. Tūk­stoš četrsimt trīsdesmitajā gadā karotāji izvēlējās puses, noplūcot ziedu. Lankasterieši noplūca sarkanu rozi, jorkieši baltu, un izcēlās piecdesmit piecus gadus ilgs pilsoņu karš. Vīrietis brīdi klusēja. Šie templiešu īpašumi ir pieredzējuši daudz mūsu vēstures notikumu un joprojām pastāv, ar kat­ru aizgājušo gadu kļūstot arvien nozīmīgāki.

Uz Ketlīnas jautājumu viņš tā arī nebija atbildējis.

Kāpēc jūs mani šurp aicinājāt?

Labāk es jums to parādīšu.