Karaļa viltība

12. NODAĻA

Entrims atvēra acis.

Viņš gulēja Apli uz akmens grīdas, līdzās templiešu vei­doliem. Muskuļi smeldza, un viņš atģida, kas noticis. Krū­tīs bija trāpījuši divi lādiņi, un viņš, saņemdams piecdesmit tūkstošu voltu triecienu, bija iekritis bezsamaņā. Viņu apdul­linājis elektrošoks. Protams, labāk nekā lode, bet tik un tā nepatīkami.

Daidala biedrība.

"Kas tā tāda, velns parāvis?"

Būtu vilinoši uzlūkot viņus par jukušiem, taču šie večuki bija nogalinājuši Ferovu Kariju un viņa cilvēku Svētā Pāvila katedrālē un pārzināja gandrīz visu, ar ko Entrims nodar­bojās. Skaidrs, ka ar šādu spēku ir jārēķinās. Tikpat sapro­tams ir tas, ka viņš ir nācis uz pēdām kaut kam interesan­tam. Viņa vīri bija uzcītīgi vākuši vēsturiskas relikvijas un manuskriptus no glabātavām visā Anglijā, nofotografējuši at­bilstošus tekstus Britu bibliotēkā un pat ielauzušies Henrija VIII kapenēs. Nebija ne mazāko pazīmju, ka viņu darboša­nās atklāta. "Tomēr šī Daidala biedrība zināja, ka es šodien atradīšos Svētā Pāvila katedrālē. Interesanti, vai tā zina pa­šu būtiskāko? Ne reizi netika pieminēts ne lans Danns, ne zibatmiņa, ne arī tas, kas tajā varētu glabāties."

Un tas viesa cerību.

Iepriekšējo trīs gadu laikā Entrims bija pārdzīvojis kaun­pilnu neveiksmju sēriju, un vissmagākā no tām gadījās Poli­jā tur izgāšanās nebija palikusi bez sekām. Lai nu kas, bet šāda situācija Lenglijā nebija pieļaujama, turklāt īpašo pretoperāciju vienības misijas laikā. Viņa pienākums bija atrisi­nāt sarežģījumus, nevis tos radīt. Vašingtonā tobrīd raudzī­ja panākt, lai Skotija neizdod notiesāto masu slepkavu Lībijai. Lielbritānija bija Amerikas sabiedrotais. Tādējādi uzdevums bija nepārprotami skaidrs jau no sākta gala.

"Rīkojies. Bet neļauj, ka tevi pieķer."

Entrims paberzēja smeldzošās krūtis un pamasēja acis ar delnu virspusi.

Nesenie notikumi katrā ziņā kvalificējami kā pieķeršana.

Varbūt patiešām pielikt visam punktu?

Pieci miljoni mārciņu.

Slapjajam mētelim švīkstot klusajā telpā, viņš lēni trausās kājās. Aplī un kora nodalījumā neviena neredzēja, un jopro­jām dega tās pašas retumis novietotās lampas. Lai ari šķita, ka prāts pagaidām vēl nespēj veidot sakarīgas domas, viņš nojauta, ka šiem cilvēkiem noteikti ir saistība ar Midltemplu vai Inertemplu. Kā citādi viņi tik ilgi spētu netraucēti darboties?

Viņš paberzēja kritienā sasisto galvu. Kādreiz viņš varēja dižoties ar kupliem, tumšiem matiem. Tagad galvvidus spī­dēja gandrīz kails, ap to spurojās iesirmu matu pusloks. Arī tēvs jau pēc četrdesmit gadiem bija kļuvis par plikgalvi. Ja reiz gandrīz visu viņš mantojis no tēva, tad šo iezīmi arī kāpēc gan ne?

Sataustījis tālruni, Entrims pārliecinājās, vai nav jaunu zinu.

Nebija.

"Kas notiek ar Kotonu Malonu un īanu Dannu?"

Viņam tas bija jāzina.

Skatienu piesaistīja kāds papīra gabals, kas mētājās uz grī­das starp akmens bruņiniekiem.

Vizītkarte.

Entrims pieliecās un to pacēla.

Tā bija viņa vizītkarte ar Beļģijas vēstniecības darba tāl­runi, adresi un Ārlietu ministrijas viltus amata nosaukumu "informācijas koordinēšanas nodaļas vadītāja vietnieks".

Vizītkartes otrā pusē ar zilu tinti glītā rokrakstā bija uz­rakstīti divi vārdi.

Nožēlas celle

Par tādu bija dzirdēts. Tā atradās tepat. Šaura istaba kāp­ņu galā, kur savulaik ieslodzīja templiešu bruņiniekus, kuri bija pārkāpuši ordeņa likumus.

Bērnībā viņš tajā reiz bija iegājis.

Entrims pagrieza galvu pret kora nodalījumu.

"Vai tur kāds ir?"

Izgājis cauri aptumšotajam plašumam, viņš uzmeklēja kāp­nes. Pie stenderes joprojām redzēja sen izņemto durvju eņ­ģes un aizbīdņa vietu. Viņš uzkāpa līdz cellei. Gaisma tajā ieplūda pa divām nelielām atverēm sienā viena vērsta uz altāra pusi, no otras pavērās skats uz Apli. Telpa bija ne vai­rāk kā četras pēdas gara un divas pēdas plata, un tajā neva­rēja nogulties tā, lai būtu kaut mazliet ērti, un tas acīmre­dzot bijis celles radītāju nolūks.

Svētā Pāvila katedrālē nošautais cilvēks ar segvārdu Gajs Velss gulēja te, atbalstīts pret sienu. Ķermenis šaurajā telpā bija salocīts, galva nedabiski noslīgusi uz viena pleca.

Mirušais atgādāts te?

Protams.

Lai pierādītu, uz ko viņi ir spējīgi.

Uz līķa krūtīm bija novietota grāmata, kuru mirušais šķie­tami bija satvēris abām rokām.

Entrims izlasīja nosaukumu. "Senās pasaules mitoloģija".

Viņš paņēma šo sējumu. Otra vizītkarte kalpoja par grā­matzīmi aptuveni vidū. Iedomājies, ka būtu vēlams iztaus­tīt Velsa kabatas un pārliecināties, vai tajās nav atrodama kāda personu apliecinoša norāde, Entrims uzreiz noģida, ka šo līķi neviens vairs neatradis.

Ar grāmatu rokās nokāpis pa kāpnēm, Entrims piegāja pie viena no gaismas ķermeņiem, kuri bija iestiprināti sienā bla­kus korim. Atvēris grāmatu norādītajā vietā, viņš ieraudzī­ja ar tinti apvilktu rindkopu.

Ovidijs savā darbā "Metamorfozes" (VIII: 183235) vēsta leģendu par Daidalu un viņa dēlu Ika­ru, kuri ieslodzīti tornī Krētas salā. Izbēgt pa zemi vai jūru nebija iespējams, jo visur priekšā atradās valdnieka spēki. Tad Daidals izgatavoja spārnus gan sev, gan dēlam. Viņš sasēja kopā spal­vas un sastiprināja tās ar vasku, izveidojot kaut ko līdzīgu putna spārniem. Pabeidzis darbu, viņš iemācīja Ikaram lidot, taču piekodināja dēlu ne­lidot nedz pārāk augstu citādi saule izkausēs vasku -, nedz pārāk zemu, jo tad jūra samērcēs spalvas. Aplikuši spārnus, viņi izbēga no gūsta un lidoja pāri Samas, Dēlas un Levitas salām. Pārāk sapriecājies, Ikars aizmirsa par tēva brīdināju­miem un traucās pretī saulei. Vasks izkusa un spārni izjuka Ikars iekrita jūrā un noslīka.

Lapas apakšā zem apvilktās rindkopas tai pašā rokrak­stā rindojās ar zilu tinti rakstīts:

Klausiet Daidala brīdinājumu un vairieties dēla!

Entrims uzreiz pamanīja vārdu spēli. "Dēla", nevis "sau­les". Angliski abus šos vārdus izrunā vienādi.

Šie vīri nudien bija zinoši.

tradīcijas vairs netika ievērotas, un daudzās celtnes gan Midltemplas, gan Inertemplas teritorijā bija pārvērstas par biroju ēkām. Tikai augšstāvos joprojām bija iekārtotas dzī­vojamās telpas, kuras izmantoja gan vienas, gan otras juri­diskās korporācijas pārstāvji.

Viņi bija nonākuši augšstāvā, un Metjūss atvēra kāda dzī­vokļa durvis. Tajā valdīja krēsla, kurā neskaidri iezīmējās Reģenta laika dīvāns, krēsli un savdabīgs, māksliniecisks skapītis ar stikla durvīm. Pie sienām rēgojās āķīši vietās, kur kādreiz bijušas gleznas. Stipri oda pēc krāsas.

Dzīvokli pašlaik remontē, vīrietis paskaidroja.

Metjūss aizvēra durvis un pieveda Ketlīnu pie loga. Le­jāk, apkārtējo ēku nomākta, skatienam pavērās Tempļa baz­nīca ar pielijušo pagalmu.

Arī tur norisinājušies daudzi vēsturiski notikumi, Met­jūss norādīja. Šī baznīca tā vai citādi pastāvējusi teju tūk­stoš gadu.

Ketlīna zināja, ka Džeimsa I karaliskā atļauja baristriem tika izsniegta ar noteikumu, ka Tempļa baznīcā mūžīgi no­tiks dievkalpojumi. Baznīcu apvija noslēpumainības un ro­mantikas aura, kalpojot par pamatu neticamām leģendām, taču viņa to uzlūkoja vienīgi kā innu privāto kapelu.

Mēs, briti, allaž esam lepojušies ar to, ka valda likumi, turpināja Metjūss. Šeit, innos, savu amatu apguva juriskon­sulti. Kā šī vieta nodēvēta? Par cēlāko brīvības un cilvēcī­bas šūpuli šai karaļvalstī. Visnotaļ piemērots apzīmējums.

Šim apgalvojumam Ketlīna piekrita.

Lielā brīvības harta bija aizsākums tam, ka mēs ticam likumam, Metjūss piezīmēja. Cik nozīmīgs likums, ja tā padomā! Baroni pieprasa un panāk no sava suverēna piekāp­šanos trīsdesmit septiņās pozīcijās.

Tiesa, lielāko daļu punktu laika gaitā anulēja, Ketlīna aizrādīja.

Tas gan. Un tikai trīs no tiem patlaban ir spēkā. Taču mēs no hartas esam pārņēmuši kādu izšķirīgi būtisku prin­cipu, proti, brīvu cilvēku drīkst sodīt tikai saskaņā ar liku­mu. Šis vienreizīgais jēdziens ietekmēja mūsu nācijas attīstī­bas virzienu.

Ārā līņāja stiprāk.

Baznīcas sānu durvis atvērās, un pa tām iznāca kāds cil­vēks. Vīrietis pogāja ciet mēteli, soļodams uz Karaļa sola ce­liņa un Tempļa teritorijas ārējo vārtu pusi.

Tas ir aģents Bleiks Entrims, norādīja Metjūss. Va­da CIP operāciju, kas pazīstama ar nosaukumu "Karaļa vil­tība" un pašlaik norisinās mūsu valstī.

Viņa vēroja Entrimu iegrimstam tumsā aiz kaltās dzelzs lampu mestās blāvās gaismas apļiem.

Cik tuvi jūs bijāt? Metjūss vaicāja.

Mēs tikāmies vien gadu. Tolaik es studēju jurispruden­ci Oksfordā un pieteicos Midltemplas korporācijā.

Un Entrimam bija ietekme uz jūsu karjeru?

Ketlīna paraustīja plecus. Netieši. Kamēr bijām kopā, mani vairāk saistīja likuma aizstāvja darbs. Kad izšķīrāmies, es jau biju iesniegusi pieteikumu Smago organizēto nozie­gumu pārvaldē.

Man nerodas iespaids, ka jūs esat sieviete, kas ļauj vī­rietim tik dziļi sevi ietekmēt. Viss, ko esmu par jums lasījis un dzirdējis, liecina, ka esat sīksta, gudra un neatkarīga.

Ar viņu bija… grūti, Ketlīna atzina.

Tieši to pašu par jums stāsta jūsu priekšniecība.

Bet es cenšos tāda nebūt.

Es ievēroju, ka jums tikpat kā nav akcenta, tomēr vār­du izvēle un sintakse nav īpaši raksturīga britiem.

Mans tēvs bija brits un nomira, kad man bija astoņi ga­di. Māte bija amerikāniete. Viņa otrreiz vairs neapprecējās un palika uzticīga savām saknēm, lai arī mēs neaizbraucām uz viņas dzimteni.

Vai jūs pazīstat amerikāni, vārdā Kotons Malons?

Viņa papurināja galvu.

Bijušais izlūkdienesta aģents. Augstu vērtēts. Kompe­tents. Pavisam citāds nekā Entrims. Cik noprotams, Entrims viņu pazīst un ir nokārtojis tā, lai Malons ierodas te, Lon­donā. Ir kāds jauneklis, vārdā īans Danns, kuru Malons šurp atvedis pirms dažām stundām. Entrims šo puisi meklē.

Jūs taču zināt, ka mēs ar Bleiku nešķirāmies draudzīgi? Ketlīna iebilda.

Tomēr viņš uzrakstīja spīdošu rekomendāciju, kad gra­sījāties strādāt pārvaldē.

Tas bija pirms šķiršanās, viņa atteica, negribēdama pa­skaidrot detaļas.

Izraudzīties jūs, mis Ričardsa, mani pamudināja jūsu ag­rākās attiecībās ar Entrimu. Ja tās bijušas naidīgas vai arī nav pastāvējušas vispār, tad jūs man neesat noderīga. Kā jums jau sāpīgā kārtā zināms, jūsu noderīgums pārvaldei ir iz­smelts.

Un jūs to varat vērst par labu?

Metjūss pamāja. Jā, ja palīdzēsiet atrisināt manu pro­blēmu.

Es varu no jauna iekarot Bleika labvēlību, Ketlīna at­zina.

Tieši tādu atbildi es gaidīju. Viņš nedrīkst neko nojaust. Jūs nekādā gadījumā nedrīkstat izpaust saistību ar mums.

Par atbildi Ketlīna pamāja.

Gaismā, kas plūda no loga, viņa nopētīja Anglijas spiegu lielmeistaru. Aukstā kara leģendu. Viņa bija dzirdējusi no­stāstus par varoņdarbiem un bieži sapņojusi par iespēju strā­dāt Lielbritānijas Slepenajā izlūkdienestā.

Taču nepieciešamība atkal redzēties un sarunāties ar Blei­ku Entrimu tā ir ļoti augsta cena par šādu izdevību.

Es pats piederu Inertemplai, Metjūss palepojās. Jau piecdesmit gadus. Lūk, tur es apguvu jurista profesiju! Viņš norādīja uz kādu logu aiz Templas baznīcas kupola.

Un arī jūs izvēlējāties likumsarga amatu.

Tā bija gan. Redzat, mums ir kaut kas kopīgs.

Jūs vēl aizvien neesat pastāstījis lietas būtību.

Metjūss piegāja pie vairākvirsmu rakstāmgalda, atbīdīja

krēslu un aicināja Ketlīnu apsēsties. Viņa paklausīja un tum­sā ieraudzīja klēpjdatora aprises.

Atvēris tā vāku, vecais vīrs nospieda taustiņu. Ekrāns at­dzīvojās un ietina sievieti spilgtā gaismā. Viņa samiedza acis, lai tās pierastu pie gaišuma.

Izlasiet un rīkojieties saskaņā ar norādījumiem, Met­jūss pamācīja un devās uz durvju pusi.

Kā es atradīšu Entrimu? Ketlīna pajautāja.

Par to neraizējieties. Kad tas brīdis pienāks, jums pie­gādās papildu ziņas.

Kā jūs atradīsiet mani?

Vīrietis apstājās, pagriezās un pakratīja galvu. Neuzdo­diet muļķīgus jautājumus, mis Ričardsa.

Un viņš izgāja no dzīvokļa.