Karaļa viltība

20 nodaĻa

Oksforda

Ketlīna drudžaini domāja. Viņa bija stājusies pretī narko­tiku pārvadātājiem, kad tie uz viņu izšāva tūkstoš četrsimt patronu no Uzi un Kalašņikova sistēmas automātiem. Pie­dalījusies apšaudē ar Tenerifes viesnīcas numurā ieslēgušos pedofilu, kurš atsacījās atgriezties Anglijā. Braukusi automa­šīnā, kas no tilta iegāzās ūdenī un sāka grimt. Taču pirms piecām minūtēm viņa piedzīvoja kaut ko nebijušu. Snaipera uzbrukumu profesorei. Elektrošoka triecienu pašai. Un kāds vīrietis apgalvoja, ka sargājot karaliskos noslēpumus, iztei­ca draudus viņas dzīvībai un pazuda kā akā iekritis.

Vientuļa viņa stāvēja tumšajā pagalmā.

Mēteļa kabatā iezvanījās tālrunis.

Viņa sataustīja aparātu.

Vai esat pabeigusi sarunu ar profesori Pazanu?

Zvanītājs bija Tomass Metjūss.

Profesore ir mirusi.

Paskaidrojiet. Kad Ketlīna visu izstāstīja, Metjūss tur­pināja: Es atrodos šeit, Oksfordā. Biju domājis pēc šīs sa­runas ar jums tikties. Nekavējoties ierodieties Karalienes ko­ledžā!

Dažus kvartālus viņa nogāja pa eleganto Haistrītu. Dau­dzas Oksfordas universitātes koledžas atradās šajā dzīvīgajā maģistrālē, kas stiepās no pilsētas centra līdz Čārvelas upei. Lai arī pulkstenis rādija pēc deviņiem vakarā, visapkārt val­dīja drudžaina rosība. Automašīnas un pārpildīti autobusi, atstādami aiz sevis izplūdes gāzu vērpetes, veda cilvēkus gan turp, gan šurp. Bija gaidāma spraiga nedēļas nogale. Nervi bija kā uzvilkti, tomēr viņa pūlējās saglabāt mieru. Tik­pat labi viņa varētu sēdēt savā dzīvokli un gaidīt ziņu par atlaišanu no darba.

Karalienes koledža bija viena no senākajām iestādēm, di­bināta četrpadsmitajā gadsimtā un nosaukta līdzīgi iepriekš dibinātajai Karaļa koledžai cerībā, ka nākotnes karalienes dāvās tai savu aizbildnību. Agrākos viduslaiku namus sen jau bija sagrauzis laika zobs un finanšu trūkums. To vietā bija izaudzis baroka šedevrs nedaudz neiederīgs apkārtē­jā gotikas krāšņumā -, un pretī fasādei zem kupolveida jumta slējās karalienes Karolīnes, Džordža II sievas, statuja. Daudzuprāt, koledža nosaukta viņai par godu. Patiesībā mācī­bu iestāde ieguva savu nosaukumu, godinot daudz senāku labvēli karalieni Filipu, Edvarda III sievu.

Cauri vārtumājai ar kupolveida jumtu Ketlīna strauji ie­soļoja priekšējā pagalmā, un te gar apgaismoto celiņu auga ziemas mauriņš. Gan pa kreisi, gan pa labi stiepās apgais­motas krustejas ar arkām, apaugušo, mazliet apdrupušo se­no akmeņu dēļ tās izskatījās kā kalnu apvidus klosterī.

Tālāk pa labi pamanījusi Metjūsu, viņa devās klāt. Nevai­nojamajā uzvalkā un ar spieķi rokā viņš izskatījās kā smalki ģērbies diplomāts. Spožajā gaismā sieviete ievēroja ko ag­rāk nepamanītu vīrieša bālo, sadrūmušo seju, gaļīgo žokli.

Man patīk šeit ik pa laikam iegriezties, Metjūss sacīja. Karalienes koledža gan ir iespaidīga, taču es allaž esmu uzskatījis, ka apdāvinātākie un pievilcīgākie vīri nākuši no Pembrukas.

Vīrietis savilka plānās lūpas grimasē, liecinot, ka viņš pajo­kojis. Par sevi pašu. Ketlīnai radās nojauta, ka tas negadās bieži.

Man vajadzēja zināt, ka esat Pembrukas absolvents.

Diplomu es saņēmu pirms četrdesmit diviem gadiem. Kopš tā laika te mainījies maz. Tas šajā pilsētiņā mani sajūs­mina. Allaž viss ir pa vecam.

Ketlina gribēja noskaidrot informāciju par Evu Pazanu.

Jūs ziņojāt par satraucošu atgadījumu, Metjūss sacīja. Es nebiju aptvēris notiekošā vērienīgos mērogus. Runājot par vīru, ar kuru jūs tikāties kapelā… mēs ar viņa organizā­ciju esam saskārušies arī agrāk. Tā uzrunāja arī Bleiku Entrimu Tempļa baznīcā.

Un jūs to acīmredzot zinājāt, kad aicinājāt mani.

Tieši tā. Taču mēs nezinājām, ka viņi ir informēti par jūsu iesaistīšanos. Iecere bija tāda, ka es un jūs, citu nepa­manīti, novērojam Entrimu. Jāsecina, ka mūsu iestādē noti­cis drošības disciplīnas pārkāpums.

Kas ir šī organizācija?

Agrākajos gados mums tā nav sagādājusi īpašas grūtī­bas. Pēdējoreiz viņi tādu nekaunību izrādīja pirms Otrā pa­saules kara, kad Edvards Astotais atteicās no troņa.

Ikviens brits zināja stāstu par karali, kas iemīlējās šķirte­nē no Amerikas.

Kas ir šī organizācija?

Viņi sevi dēvē par Daidala biedrību. Cik varam no­prast, septiņpadsmitā gadsimta sākumā to nodibinājis Ro­berts Sesils.

Eva Pazana man par šo cilvēku stāstīja. Viņš bijis gan Elizabetes Pirmās, gan Džeimsa Pirmā uzticības persona.

Šis vīrs bija atbildīgs par Džeimsa kāpšanu tronī. Da­biski, ar Elizabetes palīdzību.

Vai mums nevajadzētu meklēt profesori?

Nē, mis Ričardsa, mums nevajadzētu vis. Ar to nodar­bosies citi cilvēki, un viņi jau ir saņēmuši norīkojumus. Mū­su uzdevums ir virzīties tālāk. Viens cilvēks nevar darīt vi­su.

Pārmetums izskanēja tēraudcietā balsi, it kā piedraudot neizaicināt likteni.

Ko jūs vēlaties no manis?

Šīs Daidala biedrības iesaistīšanās visu sarežģī. Es lū­dzu jūs saglabāt vēsu prātu.

"Šis ir pirmais un pēdējais brīdinājums."

"Liecieties mierā."

Es domāju, ka man vajadzētu šaujamieroci.

Metjūss no kabatas izvilka automātisko pistoli un pasnie­dza viņai.

Ņemiet manu.

Atvērusi aptveri, viņa pārliecinājās, ka tā ir pilnībā pie­lādēta.

Vai jūs man neuzticaties? vīrietis pajautāja.

Šajā mirklī, ser Tomas, es īsti nezinu, ko domāt.

Nemanu jūsu vārdos degsmi. Lai gan jums ir liela dar­ba pieredze.

Šis cilvēks jau kaitināja Ketlīnu. Es daru to, kas jādara un kad jādara, viņa teica.

Esmu vadījis aģentus ar līdzīgu attieksmi. Lielākā daļa vai nu ir zem zemes, vai arī vairs neatrodas manā pakļautībā.

Es šo norīkojumu neesmu lūgusi.

Gluži pareizi. Izraudzīdamies jūs, es zināju, ar ko man būs darīšana. Vai ne?

Uz to pusi.

Viņš pamāja ar galvu. Jums piemīt veselīga attieksme. Tas nu jāatzīst.

Ketlīna gaidīja turpmākās rīcības izklāstu.

Kā jau atceraties, Tiesu innos es jums stāstīju par abiem karaļiem Henrijiem, Ketrīnu Parru un lielo noslēpumu, kas tika nodots no tēva dēlam, Metjūss teica. Par svētnīcu vai, iespējams, glabātavu, kur noslēpta lielākā daļa Tjūdoru bagātību.

Tātad viss apslēptu dārgumu dēļ?

Jautājums vīrieti saērcināja.

Tikai daļēji, mis Ričardsa. Un kādēļ gan tāda neticība jūsu balsī? Šī glabātava mums sniegtu milzum daudz infor­mācijas. Nav noslēpums, ka daudzas Vaitholas valdības ēkas bija un ir savienotas ar pazemes ejām. Jūs taču to zināt, vai ne?

To Ketlīna tiešām zināja. Mūsdienās šīs ejas sargāja dur­vis ar šifra atslēgām. Reiz viņa pa tādu tuneli bija gājusi.

Pa tamlīdzīgām ejām Henrijs Astotais varēja nonākt sa­vā tenisa kortā un ķegļu zālē Vaitholas pilī. Mēs domājam, ka dažādiem nolūkiem pastāv arī citas ejas, kuras viņa tēvs atklājis vai licis izrakt. Un tās palikušas apslēptas piecsimt gadu.

Tas bija pilnīgi iespējams, jo Londonas pazemi krustu šķērsu vagoja tuneļi, kas izrakti dažādos vēstures posmos, un ik pa laikam tika atklātas agrāk nezināmas ejas.

Ketrīnu Parru saistīja pienākums nodot noslēpumu Hen­rija nepilngadīgajam dēlam Edvardam, taču nav nekādu lie­cību par to, ka viņa tā rīkojusies. Divdesmit vienu mēnesi pēc Henrija nāves viņsaulē aizgāja pati Parra. Mēs domājam, ka viņa izpaudusi noslēpumu kādam citam, nevis Edvardam.

Kam tad? Sesiliem?

Tas nav iespējams. Henrijs Astotais nomira piecpa­dsmit gadus pirms Viljama Sesila ienākšanas varas gaiteņos līdz ar Elizabeti un trīsdesmit gadus pirms tam, kad Ro­berts Sesils stājās tēva vietā. Nē, Ketrīna Parra to izstāstī­ja kādam citam.

Kā jūs to zināt?

Šajā jautājumā uzticieties man. Profesori Pazanu lūdza jums izstāstīt par Roberta Sesila piezīmēm un dažnedažādām iespējām. Piezīmju atšifrējums ir atslēga visa šai jezgai. Tjūdoru bagātības nav nedz atrastas, nedz uzskaitītas. Mūsdie­nu tirgū tās būtu miljardiem vērtas.

Un amerikāņiem vajadzīgi mūsu dārgumi?

Mis Ričardsa, vai jūs pastāvīgi visu apšaubāt? Vai jūs neva­rat pieņemt to, ka uz kārts likti augstākās pakāpes valsts drošī­bas jautājumi? Turklāt jums tie nemaz nav jāzina, lai veiktu kon­krētus uzdevumus. Vai jūs nevarat gluži vienkārši tos izpildīt?

Vienu man tomēr gribētos noskaidrot, Ketlīna neat­laidās. Slepenā izlūkdienesta uzdevums ir novērst drau­dus ārvalstu teritorijā. Kādēļ izmeklēšanu neveic Drošības dienests? Apdraudējumi savās mājās taču ir M15 jurisdikcijā.

Tāda ir premjerministra pavēle.

Nezināju, ka premjerministrs drīkst pārkāpt likumu.

Jūs nudien esat nekaunīga.

Ser Tomas, pirms neilga laika gāja bojā sieviete. Es gri­bētu noskaidrot, kādēļ viņa noslepkavota. Interesanti, ka jums tas īpaši nerūp.

Metjūsa sejā manīja aizkaitinājumu. Viņš acīmredzami ne­bija pieradis dzirdēt pretimrunāšanu.

Ja man nebūtu nepieciešama jūsu palīdzība, es atbalstī­tu jūsu priekšniecības vēlmi atbrīvot jūs no darba.

Man laimējies, ka esmu patlaban tik vērtīga.

Piedevām jums laimējies, ka situācija ir mainījusies. Entrims ir iesaistījis šai lietā to bijušo amerikāņu aģentu, kuru jums iepriekš minēju. Viņš līdis vai no ādas ārā, lai piesais­tītu Malonu. Gribu, lai jūs noskaidrojat šādas centības mo­tīvus. Kā jau minēju, Roberta Sesila piezīmju atšifrēšana ir vitāli svarīga šīs lietas atrisinājumam. Turpmāko dažu stun­du laikā Entrimam var rasties iespēja pie tā nonākt. Sakiet, vai viņš ir spējīgs saķert veiksmi aiz astes?

Viņš nav stulbs, ja to jūs gribat zināt. Taču pārāk gudrs ari nav. Drīzāk viltīgs un nodevīgs.

Tieši tāds raksturojums ir arī manā rīcībā. Entrima ope­rācija nav guvusi panākumus. Viņš ir sarūgtināts un vilies. Priekšnieki izdara spiedienu, pieprasa rezultātu. Paldies Die­vam, laika ir maz, un meklētais ir grūti atrodams.

Metjūss ieskatījās pulkstenī un nopētīja pagalmu. Ielā bi­ja daudz cilvēku.

Es gribu, lai jūs atgriežaties Londonā, viņš sacīja.

Nekavējoties.

Profesora Pazana nepaspēja pastāstīt to, kas man būtu jāzina. Šāviena brīdī viņa devās uz ēku pēc citām šifrētajām lapām.

Ēdamzālē mēs neko neatradām.

"Kādēļ tas nepārsteidz?" prātoja Ketlīna un skaļi teica:

Tā vien rādās, ka šeit papilnam mīklu. Es neesmu radusi strādāt tādos apstākļos.

Un cik izlūkdienesta operācijās jūs esat piedalījusies?

Kārtējais dzēliens, taču viņa bija spiesta atbildēt:

Es esmu strādājusi ar tūkstošiem izmeklēšanas lietu. Jā, atzīstu, neviena nebija valsts drošības līmenī, tomēr uz spē­les bija likta dzīvība, īpašumi un sabiedrības drošība. Es protu saskatīt situācijas nopietnību.

Metjūss atspiedās uz spieķa, un Ketlīna atkal pievērsa uz­manību neparastajam rokturim.

Visai savdabīga nūja.

Pats sev to uzdāvināju pirms vairākiem gadiem. Viņš pacēla spieķi. Solīds ziloņkaula rokturis, kura virsmā ie­grebti pasaules kontinenti. Es to turu rokā katru dienu kā atgādinājumu par mūsu darba nozīmīgumu.

Ketlīna uztvēra mājienu.

Tas ir svarīgi. Sadarbojies ar mani.

Labi, ser Tomas. Vairs jautājumu nebūs. Es došos atpa­kaļ uz Londonu.

Un es jums noorganizēšu vēl vienu instruktāžu. Esiet modra arī turpmāk!