Karaļa viltība

23. NODAĻA

Oksforda

Ketlīna īgņojās.

Viņai riebās tas, kā Metjūss viņu izrīkoja gluži kā zaļ­knābi. Par viņas jautājumiem Metjūss nelikās zinis; ja atbil­dēja, tad tikai izvairīgi, un tūliņ pat izbeidza sarunu, likdams viņai atgriezties Londonā.

Bet Jēzus koledžā bija nošauta sieviete, un viņas līķis aizgādāts prom.

Kas to izdarīja? Kādēļ?

Un Ketlīna nedomāja, ka patiesībā kāds izmeklē nozie­gumu.

Visa šī situācija izskatījās nelāgi.

"Interesanti, vai Metjūss bija cerējis, ka es aizraušos, bū­šu pārāk pateicīga par sniegto iespēju un neuzdošu liekus jautājumus. Iespējams, spiegošanas lielmeistars vienkārši ir pieradis, ka cilvēki viņam pakļaujas. Tiesa gan, es priecājos, ka neesmu atlaista no darba. Ar mani dažreiz ir grūti sa­strādāties, bet no karjeras man nekas nesanāktu, ja es būtu stulba vai bezrūpīga." Tālab pirms aizbraukšanas no Oks­fordas Ketlīna atgriezās Jēzus koledžā un iegāja pagalmā. Tur viss izskatījās mierīgi, no tuvējām ielām atplūda iemi­dzinoša dīzeļmotoru dūkoņa. Pieiedama pie akmens soliņa, kur bija slēpusies, viņa atsauca atmiņā šāvienus. Pie akmens pakāpieniem, kas veda ēdamzālē un kur Pazanu nošāva,

Ketlina pieliecās un paberzēja raupjo virsmu. Nekur nere­dzēja ne pilītes asiņu. Viņa nopētīja jumtu un tā roboto ma­lu, aiz kuras bija slēpies šāvējs. Skats no jumta nebija aiz­segts. Nekas nestāvēja ceļā lodei.

Ketlīna piegāja pie ozolkoka durvīm ar misiņa rokturi un nospieda to.

Durvis joprojām bija aizslēgtas.

Kapelā, kurā ari šoreiz neviena nebija, viņa uzkāpa pa stā­vajām kāpnēm pie ērģelēm un atrada vietu, kur bija paslē­pies uzbrucējs, netālu no klaviatūras, aiz stabulēm, starp mūzikas instrumentu un sienu. Un tas nozīmēja, ka viņš tur bija kavējies vēl krietni pirms tam, kad viņa meklēja patvē­rumu kapelā.

Ar elektrošoka pistoli?

"Tagad jau jūs aptverat, ka jūs šurp atvilināja."

Tā vīrietis bija izteicies.

"Tātad viņi zināja, ka esmu Oksfordā un Jēzus koledžā tikšos ar Pazanu. Un paguva sagatavoties. Pēc tam nošā­va Pazanu, taču mani saudzēja. Kāpēc? Lai kaut ko tādē­jādi paziņotu? Pārlieku liela ķēpa šādu mērķi var sa­sniegt ar vienkāršākiem paņēmieniem. Un kur palicis Pazanas līķis?"

Ketlīna nosprieda, ka mierīgi var iet uz visu banku, jo vairs nerīkojas priekšniecības uzdevumā. Oksfordas univer­sitāte sastāvēja no trīsdesmit deviņām atsevišķām koledžām ar centralizētu administrāciju, kuras norīkota apsardze pat­rulēja ielās, pagalmos un ēkās. Viņa atcerējās šīs patruļas no studentu dienām un uzmeklēja galveno ēku netālu no pilsē­tas policijas iecirkņa. Viņas dienesta apliecība uzreiz izpel­nījās cieņpilnu attieksmi, un dežurējošais personāls nekavē­jās atbildēt uz jautājumiem.

Vai jums ir universitātes darbinieku saraksts?

Jaunā sieviete pasmaidīja. Pieņemot cilvēku darbā, vi­ņam izsniedz žetonu un dokumentus. Identifikācijas kartes ir vienmēr jānēsā līdzi.

Loģiski.

Vai Linkolnas koledžā strādā Eva Pazana?

Sieviete brīdi meklēja datubāzēs un pārlaida skatienu mo­nitora ekrānam. Es tādu neredzu.

Varbūt ir kāda cita Eva vai cita Pazana?

Bridis klusuma, kamēr sieviete pētīja ekrānu. Nav.

Vai ir kāds darbinieks citā koledžā ar tādu vārdu?

Atkal noklabēja taustiņi.

Nekā.

Kāpēc tas nepārsteidza?

Ketlīna izgāja no ēkas.

Droši vien Pazana gluži vienkārši sameloja. Kādēļ? Viņa bija pavēstījusi, ka pasniedz vēsturi Linkolnas koledžā un studējusi Ekseteras koledžā.

Un vēl viņa teica, ka uz tikšanos nākusi Metjūsa uzde­vumā.

Spiegu šefs to bija apstiprinājis.

Pēc tam sievieti nošāva.

"Vai viņa gāja bojā? Varbūt spēja aiziet prom pati saviem spēkiem? Bet… kāpēc nekur neredz asinis? Un tagad izrā­dās, ka tāda sieviete pat nepastāv," Ketlīna sprieda.

Viņai tas pagalam nepatika.

Vēl pirms dažām stundām Ketlīnai lika ierasties Tiesu innos tieši tajā pašā laikā, kad tur uzturējās Bleiks Entrims. Viss ir saskaņots, norisinās precīzi.

Tas gan nebija pārsteidzošākais.

Galu galā, te ir darīšana ar Slepeno izlūkdienestu.

Midlholā Ketlīna sevi bija iztēlojusies kā torni vai zirdzi­ņu uz šaha lauciņa. Tagad kļuva skaidrs, ka viņai aizvien vai­rāk piestāv bandinieka tēls.

Tas lika turēt aizdomās.

Visus.

Malons klausījās Stefānijās Nelies balsī.

Pirms divdesmit minūtēm viņš bija piezvanījis un izklās­tījis, ko vēlas izdibināt. Nupat viņa zvanīja atpakaļ.

Entrims ir no C1P, īpašais pretterorisma departaments. Lielākā daļa darbības ir slepena, operācijas bieži noraktas zem valsts drošības aizslēga. Viņš tur strādā divdesmit ga­dus. Norīkots par šīs operācijas vadītāju. Operācijas nosau­kums ir "Karaļa viltība", bet vairāk Lenglija atteicās izpaust.

Kur tad palikusi starpinstitūciju sadarbība, kas tika iz­sludināta pēc vienpadsmitā septembra?

Izbeidzās divpadsmitajā septembrī.

To Malons jau zināja. Vai ar Entrimu bijušas kādas raizes?

Tik īsā laika sprīdī es nepaguvu noskaidrot, taču, ja viņš būtu avantūrists, mans avots to pavēstītu. Pēc visa spriežot, parasts karjeras cilvēks.

Tas šķita atbilstoši. Pretoperācijās ir nepieciešama pacie­tība, nevis varonība. Ja sāktos sarežģījumi, Entrims drīzāk vilcinātos, nevis tēlotu Vientuļo Reindžeru.

Kā jums tur tagad iet? viņa apjautājās.

Tagad labi. Taču vienubrīd bija itin karsti.

Izstāstījis visu, Malons piebilda: Vajadzēja lidot ekono­miskajā klasē.

Tu taču apjēdz, ka vari doties mājup, Stefānijā Nelle ieteicās.

To viņš saprata. Taču vispirms es došu īanam Dannam vēl vienu iespēju.

Piedevām viņš gribēja izdibināt, kāpēc zēns aizbēga, tur­klāt paķerdams līdzi zibatmiņu.

Es gan neieteiktu pārāk iedziļināties šai lietā, Stefāni­jā viņam aizrādīja.

Nemaz nedomāju. Taču zibatmiņas saturs mani izraisī­ja interesi. Ko īsti viņi iecerējuši?

Grūti pateikt. Bet es tavā vietā atstātu bērnus spēlēja­mies smilšu kastē un pati dotos uz mājām.

Labs padoms.

Viņi bija atstājuši kafejnīcu un aizbraukuši uz kādu māju aiz Portmenskvēra. Viņš pārzināja šo Londonas rajonu bla­kus dzīvajai Oksfordstrītai, jo allaž apmetās Churchill vies­nīcā, kas atradās laukuma rietumu malā. Gērijs, Entrims un abi pārējie aģenti uzturējās mājā, bet viņš bija izgājis pie­zvanīt.

Te jau ir vēls, viņš turpināja. Līdz rītam tik un tā nevaram nekur doties. Un Entrims atrada Gēriju, tādēļ es­mu viņam parādā.

Piedod, ka tā sanācis. Biju domājusi, ka tas ir parasts lūgums.

Tā nav tava vaina. Man acīmredzot ir tieksme iekulties nepatikšanās.

Saruna beidzās.

Atvērās mājas ielas puses durvis, un pie viņa uz ietves iznāca Gērijs.

Ko tu iesāksi? dēls vaicāja.

Uzmeklēšu īanu. Entrims nav viltvārdis, viņš tiešām ir no CIP. Tu ar viņu būsi drošībā.

Rādās tāds lādzīgs vīrs. Solījās man parādīt mazliet no sava darba.

Es nebūšu prom ilgi. Tikai dažas stundas. Pēc tam at­radīsim viesnīcu un rīt no rīta brauksim prom.

Stefanijai Malons teica taisnību. Ferovam Karijam patie­šām bija izdevies atklāt būtisku informāciju nozīmīgu ASV pretizlūkošanas operācijai, kura izvērsta Amerikas sabied­rotās valsts teritorijā.

Tu zini, kāpēc es gribēju pavadīt brīvdienas kopā ar tevi.

Zēns pamāja.

Mamma pastāstīja man par īsto… tas ir, bioloģisko tēvu.

Saprotu, dēls. Es zinu, ka tas ir grūti.

Viņa nepateica, kurš tas ir. Es gribu zināt. Vai viņa pa­tiešām tev nekad nav stāstījusi?

Malons papurināja galvu. Es par to uzzināju pirms da­žiem mēnešiem, un tava mamma nenosauca tā cilvēka vār­du. Ja būtu nosaukusi, es tev to pateiktu.

Viņš nemēģināja šādi graut Pemas autoritāti bet nav pie­ļaujams izstāstīt tikai pusi, īpaši gadījumā, kad iestājas tik graujošas sekas.

Kad beigsies šī jezga, Gērijs ierunājās, es gribētu no­skaidrot to, kas notika pirms manas dzimšanas. Visu.

Ne gluži Malona iecienītākais temats. Kuram gan patīk no jauna izdzīvot savus klupienus? Bet, pateicoties Pemai, viņam nebija izvēles. Es tev izstāstīšu visu, ko tu gribēsi zināt.

Kaut mamma rīkotos tāpat!

Nepārmet viņai. Mamma pati to stipri pārdzīvo.

Viņi stāvēja uz ielas, un gar ietvēm abās malās rindojās automašīnas. Aptuveni simts pēdu attālumā rosīgajā avēnijā dūca satiksme.

Vai tu domā, ka īanam draud nepatikšanas? Gērijs pa­vaicāja.

Dēla balsī Malons saklausīja bažas, un viņu māca līdzīgs uztraukums.

Baidos, ka jā.