Karaļa viltība

30. nodaĻa

Gerijs nevarēja atgūties no satricinājuma, ko radīja Bleika Entrima atzīšanās. Visas šaubas, kas plosīja viņu kopš die­nas, kad māte izpauda patiesību, nu bija zudušas, un tagad mocīja neparasts satraukums, kam nebija iespēja sagatavo­ties. Realitāte bija uzradusies pēkšņi.

Abi ar Entrimu viņi bija atgriezušies kabinetā.

Vai tu gribi veikt DNS testu? Entrims jautāja.

Laikam gan.

Tā mēs zināsim droši.

Entrims izņēma aizvērtu plastmasas maisiņu ar divām pu­delītēm, un katrā atradās irbulītis ar vates tamponu. Viņš novilka viena irbulīša galu sev gar vaiga iekšpusi, atlika at­pakaļ pudelītē un aizkorķēja.

Nu, muti vaļā!

Gērijs paklausīja, kamēr Entrims veica to pašu procedū­ru viņam.

Rezultātus zināsim jau rīt.

Iespējams, tad mēs jau būsim aizbraukuši.

Šāds paziņojums rosināja Gēriju uz domām par nākamo nepatīkamo soli. "Jāpastāsta tētim. Vai Kotonam Malonam. Kā lai īsti viņu tagad sauc?" Piepeši Gērijs aptvēra, ka, at­rodot bioloģisko tēvu, rodas jautājums: "Kas man ir cilvēks, kurš mani uzaudzinājis?"

Kabinetā ienāca kāds vīrietis.

Entrims pasniedza viņam maisiņu ar paraugiem un iede­va adresi, kur tie jānogādā.

Vīrietis pamāja un izgāja.

Tavs tēvs ar mums nav vēl sazinājies, Entrims atgā­dināja. Cerams, ka viņš atradīs īanu Dannu.

Ko īans ir nozadzis?

Ferovs Karijs, kurš gāja bojā metro stacijā, bija mans darbinieks. Viņš atšifrēja piezīmes, kuras es tev nupat rādī­ju. Diemžēl savus pētījumus viņš aiznesa līdzi zibatmiņā, un mēs domājam, ka īans to nozadzis.

Kas tajā šifrētajā tekstā ir sacīts?

Es nezinu. Entrims paraustīja plecus. Bojāejas dienā Karijs mums zvanīja un pastāstīja, ka veicis lielu atklājumu. Viņš lūdza, lai kāds no mūsu vīriem satiekas ar viņu Oks­fordas loka stacijā. Mūsu cilvēks ieradās brīdī, kad Karijs no­krita uz sliedēm. Viņš pamanīja īanu Dannu ar zibatmiņu ro­kā, taču drūzmā izlaida viņu no acīm.

Kā tu iepazinies ar manu mammu? Gērijs patiesi gri­bēja to zināt.

Kā jau teicu, viņa ar tavu tēvu dzīvoja Vācijā. Es arī. Viņa bija nelaimīga. Tavs tēvs bija viņu krāpis. Viņa jutās sā­pināta. Dusmīga. Viendien es viņu ieraudzīju Vīsbādenes produktu tirgū. Mēs sākām runāties. Vēlāk sarunas turpi­nājās, un mēs tuvāk iepazinām viens otru.

Vai tu bija precējies?

Entrims papurināja galvu. Es neesmu bijis precējies.

Bet viņa gan.

Zinu. Es nerīkojos pareizi. Bet tolaik es biju daudz jau­nāks. Viņa tāpat. Mēs visi nereti nožēlojam savas jaunības kļūdas. Esmu drošs, ka tava māte domā tāpat.

Kaut ko tamlīdzīgu viņa patiešām teica.

Gērij, tava māte jutās vientuļa un nodota. Man nav ne jausmas, kādas bija viņas un… tava tēta attiecības. Man vie­nīgi izdevās panākt, lai viņa uz īsu bridi jūtas labāk.

Tomēr nešķiet lāgā.

Varu tevi saprast. Bet pamēģini iejusties savas mātes fldā! Iesaistīdamās dēkā, viņa centās remdēt savas sāpes. Vai tas bija pareizi? Protams, nē. Bet tā tomēr notika, un tad ra­dies tu. Tāpēc nevar teikt, ka viss izvērties slikti.

Kā tu domā… Kāpēc mamma atteicās stāstīt par tevi?

Entrims paraustīja plecus. Varbūt tāpēc, ka jebkura at­zīšanās izraisītu aizvien vairāk jautājumu. Tava māte katrā ziņā negrib, lai tu par viņu domātu sliktu. Diemžēl viņa nav ņēmusi vērā tavas jūtas. Un manas arī ne.

"Nav gan," Gērijs domās piekrita, bet skaļi teica: Diez vai viņa būtu priecīga, ja uzzinātu, ka mēs esam pazīstami.

Droši vien. To viņa man pateica skaidri, kad sarunājā­mies viņas kabinetā. Pema negribēja, lai mēs vispār tieka­mies. Lika man doties prom un vairs neatgriezties.

Es tā neesmu ar mieru.

Es arī ne.

"Rūpīgi apsver katru vārdu!" Entrims sev piekodināja. "Šis ir bridis, kad es vai nu iekarošu zēna uzticību, vai arī viņu aizbiedēšu. Nav šaubu, ka Gērijs uzskata mani par sa­vu īsto tēvu. DNS tests noteikti nāks par labu mums abiem, lai gan Pema jau bija skaidri likusi manīt tā rezultātu." Ta­gad bija nepieciešams panākt, lai šis piecpadsmit gadus ve­cais puisis sāk prātot, kurš patiesībā ir viņa tēvs. Tas, kurš viņu audzināja? Vai tas, kurš dāvājis savus gēnus? "Nav ma­na vaina, ka es neesmu ielaists zēna dzīvē. Šķiet, ka Gērijs arī ir to sapratis."

Vainīga ir viņa māte.

Taču pagaidām Entrims negribēja, lai zēns tik tālu aizdo­mājas.

Tas lai notiek vēlāk.

Ja vien Entrims labi pazina Pemu, tad, uzzinājusi par šiem notikumiem, viņa spers zemes gaisā, un nav zināms, ko vi­ņa par to sacīs Gērijam. Taču, ja viņš spēlēs pareizi, tam ne­būs nozīmes, jo zēnā modīsies daudz lielāka neuzticība pret māti. Galu galā māte bija tā, kura visu dzīvi viņam melo­jusi. Kādēļ lai Gērijs tagad viņai ticētu?

Taču vēl atlika jautājums par Kotonu Malonu, kurš atra­dās tuvumā un varēja nostiprināt savas pozīcijas, iekams Gē­rijs pagūs visu pienācīgi apsvērt.

To nedrīkst pieļaut.

"Jācer, ka šī saruna jau tagad rosinājusi jautājumus Gērija prātā. Nepieciešams iedvest viņam, ka arī tēvs ir zināmā mē­rā līdzvainīgs. Ja viss noritēs pēc manas ieceres, zēns var pat sākt vainot Kotonu Malonu. Un tādā gadījumā mana turp­mākā rīcība Gērijam būs daudz vieglāk pieņemama," Entrims sprieda.

Man jāpiezvana, viņš sacīja. Pagaidi tepat. Es atgrie­zīšos pēc dažām minūtēm.

Gērijs vēroja, kā Entrims iziet, atstādams viņu vienu. Pa logu viņš redzēja galdus ar grāmatām un datoriem. Viņam nebija nojausmas, kas te īsti notiek, taču tas šķita svarīgi. "Interesanti, ko dara tētis?"

Vēl viņš cerēja, ka īans nav iekļuvis pārāk lielās nepatik­šanās.

Māte skaidri apliecināja, ka nekad nav gribējusi ielaist vi­ņu dzīvē zēna īsto tēvu. Iemesli netika paskaidroti, un pats Gērijs nebija ticis skaidrībā.

Tagad Gēriju māca vēl lielāks apjukums.

Bleiks Entrims šķita normāls vīrs. Arī viņš, tāpat kā visi citi, bija uzzinājis patiesību tikai nesen.

Un, to noskaidrojis, viņš uzreiz rīkojās.

Tas par kaut ko liecina.

"Ko lai iesāk?" Gērijs prātoja.

Viņam piedāvāta negaidīta iespēja. Prātā rosījās tūksto­šiem jautājumu gan Entrimam, gan tētim. "Vai māte būtu ie­laidušies ar citu vīrieti, ja tētis nebūtu viņu krāpis ar citām sievietēm? Entrims toreiz atradās turpat tuvumā. Viņš visu redzēja pats savām acīm. Viņš bija skaidri atzinis, ka māte bijusi ļoti sāpināta."

Vajadzēja ar kādu izrunāties.

Ar ko?

Mātei zvanīt nedrīkstēja. Tā būtu liela kļūda.

Un tētis meklēja lanu.

Nebija neviena, kurš varētu kaut nedaudz saprast viņa niknumu un apjukumu.

Izņemot Bleiku Entrimu.