Karaļa viltība

26. NODAĻA

Ketlīna apstādināja automašīnu. Atgriezdamās no Oks­fordas, viņa pārdomāja notikušo un nāca pie secinājuma, ka tiek mānīta. "Nekādas Evas Pazanas nav vismaz Linkolnas koledžā tāda nav strādājusi. Varbūt Pazanai lika sa­melot. Bet… kādēļ? Vai tad viņi visi nedarbojas uz vienu roku? Metjūss pavēlēja man satikties ar profesori. Ja Pazana bija viltvārde, kāda visam jēga?" Ketlīna bija vēlreiz pār­baudījusi Jēzus koledžu un arī tur atradusi nesakritības. Ta­gad viņa bija atgriezusies Tempļa baznīcā. Notikumi nedeva miera.

Auto viņa novietoja ārpus teritorijas un iegāja Tiesu innos pa transporta līdzekļu vārtiem, kuros neviens nedežurēja. Karaļa sola celiņš bija slapjš un vēlās stundas dēļ arī tukšs neviena automobiļa neredzēja.

Dažkārt Ketlīna nožēloja lēmumu nenodarboties ar ju­risprudenci. Ne tēvs, ne vectēvs vairs nebija šai saulē, kad viņa izvēlējās strādāt Smago organizēto noziegumu pārval­dē. Savu tēvu viņa tikpat kā neatcerējās viņš nomira, kad meitene vēl bija maza -, taču māte uzturēja dzīvu viņa pie­miņu. Un tādēļ Ketlīna nolēma kļūt par juristi. Atgrieša­nās Tiesu innos un atmiņas par šeit un Oksfordā pavadīto laiku visādā ziņā bija modinājušas viņā kaut ko jaunu. Trīs­desmit sešu gadu vecumā viņa vēl varētu bez pūlēm noslī­pēt prasmes un varbūt iegūt advokāta licenci. Tas neapšau­bāmi būtu smags ceļš, taču drīzumā tā varētu būt viņas vie­nīgā izeja. Karjera pārvaldē šķita noslēgusies, un īsā uztu­rēšanās izlūkdienesta lauciņā droši vien beigsies, vēl ne­sākdamās.

"Tad nu gan putru esmu ievārījusi savā dzīvē!"

Taču nožēlai nebija laika.

Patiesībā nekad nav bijis.

Ketlīna zināja, ka nākamajā dienā, svētdienā, visur innos staigās tūristi, apmeklēs slaveno Tempļa baznīcu un apbrī­nos apkārtni. Tiesa, senajā ēkā no agrākajiem laikiem bija sa­glabājies maz. Pirms dažiem gadsimtiem protestantu baristri, tiekdamies izdzēst visus katolicisma simbolus, nobalsināja sienas un apmeta kolonnas šī puritāniskā šķīs­tīšana iznīcināja visu senlaicīgo skaistumu. Vairums no tā, ko apmeklētāji tagad skatīja, bija rekonstruēts divdesmitajā gadsimtā pēc tam, kad vācieši bija sabombardējuši apkārtni Otrā pasaules kara laikā.

Šajā vēlajā stundā baznīca bija aizslēgta un grima tumsā. Strauji tuvojās pusnakts. Tomēr netālajā saimnieka mājvietā dega gaisma. Tur dzīvoja uzraugs, kura pienākums bija pie­skatīt baznīcu un kurš kalpoja gan Midltemplai, gan Inertemplai.

Viņa pieklauvēja pie durvīm.

Tās atvēra aptuveni četrdesmit piecus gadus vecs vīrie­tis, kas stādījās priekšā kā saimnieks. Viešņas ierašanās vi­ņu acīmredzami mulsināja, tālab Ketlīna uzrādīja savu die­nesta apliecību un apjautājās:

Cikos baznīcu vakarā slēdz?

Jūs ieradāties tik vēlā stundā, lai to noskaidrotu?

Ketlīna mēģināja blefot. Ņemot vērā nesenos notiku­mus, jums nevajadzētu būtu pārsteigtam.

Bija skaidrs, ka vārdi ir trāpījuši mērķī.

Dažādos laikos, vīrietis sacīja. Parasti četros va­karā. Citreiz agrāk, pat vienos. Tas atkarīgs no tā, vai mums ir ieplānots kāds dievkalpojums vai īpašs pasā­kums.

Tāds kā šodien?

Viņš pamāja. Mēs slēdzām baznīcu četros, kā lūgts.

Un pēc tam tajā neviens neiegāja?

Uzraugs veltīja sievietei ziņkārīgu skatienu. Es pats aiz­slēdzu durvis.

Vai vēlāk tās neatslēdza kāds cits?

Vai jūs domājat to īpašo pasākumu? viņš jautāja.

Tieši to es domāju. Vai viss notika tā, kā iepriekš pare­dzēts?

Vīrietis palocīja galvu. Durvis tika atslēgtas sešos un at­kal aizslēgtas desmitos. Kā tika lūgts, ēkā neatradās neviens no personāla.

"Improvizē. Domā. Nepalaid vējā tādu izdevību."

Mums ir dažas… iekšējās problēmas. Radās sarežģīju­mi. Ne no jūsu puses. No mūsējās. Mēs cenšamies pārbau­dīt visas darbības un noteikt problēmu cēloņus.

Vai dieniņ! Man tika pieteikts, ka visam jābūt precīzi.

To sacīja jūsu priekšnieks?

Pats mantzinis.

Innus vadīja benčeri, juristu biedrības vecākie locekļi pa­rasti tie bija tiesneši. Vecākais benčers bija mantzinis.

Midltemplas vai Inertemplas mantzinis? Ketlīna vaicāja.

Baznīca atradās uz abu innu teritorijas robežas, un abas biedrības kopīgi to uzturēja. Dienvidu puses soli bija pare­dzēti Inertemplas pārstāvjiem, bet ziemeļu puses soli Midltemplai.

Inertemplas. Mantzinis to īpaši uzsvēra, un otrs vīrs vi­ņam piebalsoja.

Tieši to es nācu noskaidrot. Kas bija tas otrs vīrs?

Ievērojams cilvēks. Pavecāks džentlmenis ar spieķi. Sers Tomass Metjūss.

Malons nolika grāmatu uz letes. Veikalā bija ienākuši vēl daži pircēji un pētīja plauktus.

Šie cilvēki patiešām ienāk pēc teātra izrādēm, vai ne? viņš vaicāja.

Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es nedēļas beigās slēdzu veikalu vēlāk. Esmu pārliecinājusies, ka tas ir visai ienesīgi. Par laimi, man naktis diezgan labi patīk.

"Kas patīk man? Naktis? Rīti? Visa diena? Acīmredzot es piespiežu prātu darboties tad, kad tas nepieciešams. Pašlaik mans organisms darbojas pēc Džordžijas laika, piecas stun­das agrāk, tāpēc es jūtos labi."

Mis Mērija norādīja uz grāmatu, kuru viņš turēja rokās.

Tā izdota tūkstoš deviņi simti desmitajā gadā. Brems Stokers strādāja pie sera Henrija Irvinga, viena no dižāka­jiem Viktorijas laikmeta aktieriem. Irvings bija nolīdzis Stokeru vadīt Liceja teātri, kas atradās netālu no Strendas. Vien­laikus šis vīrs bija Irvinga personiskais asistents un tajos gados sarakstīja lielāko daļu savu pazīstamāko darbu, to­starp arī "Drakulu". Stokers dievināja Irvingu. Daudzi ap­galvo, ka "Drakulas" galvenā varoņa iedvesmas avots bijis Irvings.

To es nebiju dzirdējis.

Sieviete pamāja. Taču tūkstoš deviņi simti trešajā gadā, Irvinga uzdevumā meklēdams kādu zemes gabalu, kuru tas gribētu iegādāties, Stokers uzgāja interesantu leģendu. Kotsvoldas kalnos. Netālu no Glosteršīras un Bizli ciemata. Viņa atvēra sarkanajos vākos iesieto sējuma satura rādītāju. Stokeru valdzināja dažādas blēdības un krāpnieki. Viņš apgalvoja, ka "vienādi vai otrādi, bet viltvārži turpinās plaukt un zelt, kamēr vien cilvēka daba paliks tāda, kāda tā ir, un sabiedrība ļausies apmuļķošanai". Tā nu viņš aprakstija dažādus izdaudzinātus un ari mazāk zināmus gadīju­mus.

Malons nopētīja satura rādītāju, kas piedāvāja vairāk ne­kā trīsdesmit pārstāstus, kas ietilpa gandrīz trīssimt lappu­sēs. Klīstošais ebrejs. Raganas. Sievietes, kas pārģērbušās par vīriešiem. Neīstie Francijas troņmantnieki. Doktors Dī.

Bez daiļliteratūras romāniem un īsajiem stāstiem Stokers sarakstīja arī četrus dokumentālus darbus, mis Mēri­ja turpināja. Bet pamatdarbu viņš nepameta un strādāja pie Irvinga līdz pat dižā aktiera nāvei tūkstoš deviņi simti piek­tajā gadā. Stokers nomira divpadsmitajā gadā. Šo grama tu izdeva divus gadus agrāk. Izlasījusi to, kas rakstīts zibatmiņas failā, es uzreiz iedomājos par to.

Viņa norādīja uz pēdējo satura rādītāja ierakstu noda­ļu, kas sākās divsimt astoņdesmit trešajā lappusē.

"Zēns no Bizli."

Uzmanīgi atšķīris norādīto lappusi, Malons sāka lasīt, bet jau drīz pacēla acis. Nevar būt!

Un kādēļ ne, mister Malon?

Ketlīna atvadījās no uzrauga un izgāja no Tiesu inniem. Gan viņa, gan, iespējams, Entrims turp atvilināti. Pēc tam viņu aizsūtīja uz Oksfordu.

"Es pats piederu Inertemplai. Jau piecdesmit gadus."

Tā Metjūss bija viņai pirmīt lielījies.

Pēc tam Oksfordā stāstījis par Daidala biedrību.

"Runājot par vīru, ar kuru jūs tikāties kapelā… mēs ar vi­ņa organizāciju esam saskārušies arī agrāk. Tā uzrunāja arī Bleiku Entrimu Tempļa baznīcā."

Tomēr tas bija Metjūss, kurš ar Inertemplas mantziņa starpniecību lika atvēlēt baznīcu savām vajadzībām.

Nevis kāda Daidala biedrība.

"Kas īsti notiek?" Ketlina prātoja.

Aizdomas bija pāraugušas vispārējā neuzticībā.

Ievibrējās tālrunis.

Atradusi aparātu, viņa apskatīja zvanītāja numuru.

Metjūss.

Vai jūs esat atgriezusies Londonā? viņš jautāja.

Kā jūs pavēlējāt.

Tad dodieties uz veikalu Rīdženstrītā, pie Pikadili lau­kuma. Any Old Books. Tur uzturas tas amerikāņu aģents Kotons Malons un, iespējams, arī mūsu meklētais jauneklis īans Danns. Varbūt tur atrodama arī zibatmiņa.

Un Entrims?

Apstākļi ir mainījušies. Izskatās, ka misters Entrims ir nosūtījis Malonu atrast lanu Dannu un zibatmiņu. Tā kā Entrima rīcībā šīs ierīces nepārprotami nav, es gribu, lai jus no­dibināt sakarus ar Malonu un iegūstat zibatmiņu. Dariet vi­su, kas jādara, lai paveiktu šo uzdevumu. Tomēr pasteidzieties.

"Interesanti, kāpēc jāsteidzas?"

Misteram Malonam pavisam drīz var gadīties kāda liksta.

Gērijs kopā ar Entrimu piegāja pie cita galda, kur zem stikla vāka līdzīga tam, zem kāda viņa māte glabāja kū­kas un pīrāgus, bija novietota grāmata.

Entrims nocēla stikla kupolu. Šī mums ir jāsargā. Tā ir visam pamatā.

Mister Entrim, kāpēc…

Sauc mani par Bleiku.

Vecāki man vienmēr mācījuši uzrunāt pieaugušos pie­klājīgi.

Labs padoms. Taču pieaugušais var ļaut sevi uzrunāt

citādi.

Zēns pasmaidīja. Tad gan drīkst.

Es ari tā domāju.

Gērijs gan nejutās gluži ērti, sacīdams "tu", taču skaļi to neatzina un turpināja aplūkot seno grāmatu.

Šīs piezīmes rakstīja Roberts Sesils, visievērojamākais vīrs Anglijā no tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotā līdz tūk­stoš sešsimt divpadsmitajam gadam. Viņš kalpoja karalienei Elizabetei Pirmajai un karalim Džeimsam Pirmajam par gal­veno ministru. Droši! Tu drīksti to atvērt.

Zeltaini zaļganās lapas ar sausajām, apdriskātajām malām šķita trauslas kā kartupeļu čipsi, un tajās rindojās ar roku rakstīti simboli un burti.

Simt piecās lappusēs ir septiņdesmit pieci tūkstoši rak­stu zīmju, Entrims stāstīja. Viss teksts ir šifrēts. Kods nav uzlauzts kopš tūkstoš sešsimt divpadsmitā gada. Taču mums tas izdevās.

Kas tur rakstīts?

Tas, kas var mainīt vēsturi. Entrims šķita lepns par savu veikumu.

Vai to bija grūti uzlauzt?

Talkā nāca mūsdienīgi datori un arī tā akmens plāk­sne, kuru tu nupat redzēji uz grīdas. Simboli uz tās līdzi­nās simboliem piezīmēs un kalpo par atslēgu. Laimīgā kār­tā Sesils ir atstājis šo akmeni nākotnei, lai kodu varētu atšifrēt.

Nez vai bija vērts tā pūlēties un šifrēt.

Entrims smaidīja. Mēs arī tā sākumā domājām. Tavs tēvs pirmīt jau ierunājās par tekstiem zibatmiņā. Kad iepa­zīst Roberta Sesila personību, viss nostājas savās vietās. Entrims norādīja uz datoriem. Mums par laimi, šie ir spē­jīgi uzlauzt daudz grūtāku kodu nekā Sesila radītais.

Gērijs pētīja lapas. Šī grāmata ir četrsimt gadus veca?

Visa pilnībā.

Lai uzdotu vēl kādu jautājumu, Gērijs saņēma drosmi. Es iedomājos par to dienu lielveikalā, vasarā. Kā tu pazīs­ti manu mammu?

Mēs pirms daudziem gadiem bijām draugi. Es ar viņu iepazinos Vācijā. Tolaik, kad tavs tēvs tur dienēja jūras karaflotē.

Par tēva flotes laikiem zēns zināja maz. Tikai vispārējos vilcienos iznīcinātāja pilots, dienējis daudzviet pasaulē, vē­lāk kļuvis par flotes juriskonsultu. Mājas pagrabā mētājās plastmasas kaste ar formastērpiem, cepurēm un fotogrāfi­jām. Viendien Gērijs to bija izrakņājis un izskatījis. Varbūt derētu to izdarīt vēlreiz?

Kad mēs satikāmies lielveikalā, tu viņu redzēji pirmo reizi kopš tiem laikiem?

Entrims pamāja. Sešpadsmit gadu laikā. Mani norīkoja dienēt citās bāzēs, un arī viņi pārcēlās citur. Nebiju Pemu sastapis līdz tai dienai, kad ieraudzīju jūs abus veikalā.

Gērijs nolaida skatienu un aplūkoja grāmatas lapas un šif­rēto tekstu.

Vai tava māte ir jebkad stāstījusi par Vācijā pavadīto lai­ku? Entrims vaicāja.

"Sešpadsmit gadi ir pirms manas dzimšanas," Gērijs rē­ķināja. Viņš alka uzdot vēl dažus jautājumus. "Varbūt Bleiks Entrims pazīst to vīru, ar kuru ielaidās mana māte?"

Viņa tikai minēja, ka tas bijis smags laiks. Gan viņa, gan tēvs satikās ar citiem. Vai tu gadījumā nezini, ar ko satikās mana mamma?

Entrima skatiens pauda spraigumu.

Patiesībā zinu gan.