Eragons

9. NODAĻA Svešinieki Kārvahallā

Brokastis bija atdzisušas, taču tēja karsta kā vienmēr. Pavarda uguns izkausēja biezo ledus kārtu logu iekšpusē, un koka grīda pārklājās ar tumšām, netīrām peļķēm. Eragons skatījās uz Garovu un Roranu, kas sēdēja virtuvē pie plīts, un domāja, ka šī ir pēdējā reize vairāku mēnešu garumā, kad redzēs kopā brālēnu un tēvoci.

Rorans apsēdās krēslā un sēja ciet zābaku auklas. Piebāztais sainis gulēja turpat blakus. Garovs stāvēja starp viņiem, rokas iebāzis dziļi kabatās. Viņa krekls vaļīgi karājās un āda rīta gais­mā izskatījās pelēka. Abi jaunekļi gribēja, lai viņš dodas līdzi, tomēr Garovs atteicās. Kad zēni gribēja zināt iemeslu, viņš tikai attrauca, ka tā būs labāk.

- Vai tu visu paņēmi? Garovs pārjautāja Roranam. -Jā.

Viņš pamāja ar galvu un no kabatas izņēma nelielu zuteni. Kad viņš to sniedza Roranam, iekšā nošķindēja monētas.

- Es to krāju tev. Tur nav daudz, bet, ja vēlies nopirkt kādu sīkumu vai greznumlietu, vajadzētu pietikt.

- Paldies, bet es nešķiedīšu naudu par niekiem, Rorans atbildēja.

- Dari, ko gribi, tā ir tava, teica Garovs. Man nav nekā cita, ko tev dot, izņemot tēva svētību. Ņem, ja vēlies, bet tā jau neko daudz nav vērta.

Rorana balss aizlūza no jūtu pārpilnības.

- Man būs liels gods to pieņemt.

- Tad esi svētīts un ej ar mieru, sacīja Garovs un noskūp­stīja dēlu uz pieres. Tad viņš pagriezās un sacīja skaļāk:

- Nedomā, ka esmu aizmirsis par tevi, Eragon. Es gribu kaut ko sacīt jums abiem. Pienācis laiks to pateikt, pirms dodaties plašajā pasaulē. Lieciet šos vārdus pie sirds, un tie labi kal­pos. Viņš bargi uzlūkoja abus jaunekļus. Vispirms neļaujiet nevienam valdīt ne pār savu prātu, ne miesu. Centieties, lai jūsu domas ir neatkarīgas. Vīrs var būt brīvs cilvēks, tomēr saistīts vēl vairāk par vergu. Labāk lai tev nocērt ausi, bet nelaid nevie­nu savā dvēselē. Cieniet tos, kam vara, bet akli nesekojiet viņu piemēram. Spriediet ar prātu, bet netiesājiet skaļi. Jums pašiem ir galva uz pleciem!

Nevienu neturiet augstāk par sevi, lai cik viņš būtu augstas kārtas. Izturieties pret visiem godīgi, citādi ļaudis centīsies atriebties. Taupīgi rīkojieties ar naudu. Cieši turieties pie savas pārliecības, un citi jūs cienīs un ieklausīsies jūsu domās. Garovs uz brīdi pieklusa, tad turpināja jau lēnāk:

- Jā, vēl par mīlas lietām… Mans vienīgais padoms ir esiet godīgi. Tas ir spēcīgākais līdzeklis, lai atslēgtu sirdis vai iegūtu piedošanu. Tas arī bija viss, ko gribēju teikt. Viņš apklusa, nedaudz sakautrējies par savu runu.

Garovs paķēra Rorana saini. Tagad tev ir jāiet. Tuvojas rītausma, un Demptons jau gaidīs.

Rorans uzmeta saini plecā un apskāva tēvu.

- Es atgriezīšos, cik vien ātri varēšu.

- Labi! atbildēja Garovs. Taču tagad ej un neraizējies par mums.

Viņi negribīgi atvadījās. Eragons un Rorans izgāja ārā, pagriezās un pamāja. Garovs pacēla sažuvušo roku, viņa acis sadrūma, skatoties, kā abi aiziet pa taku. Pēc ilgāka laika viņš aizcirta durvis, un skaņa atbalsojās skaidrajā rīta gaisā. Rorans, to dzirdot, apstājās.

Eragons atskatījās un pārlaida skatienu laukiem. Viņi ilgāku laiku lūkojās uz vientuļajām ēkām. Tās izskatījās nožēlojami sīkas un trauslas. No mājas skursteņa cēlās smalka dūmu strūkliņa, un tā bija vienīgā liecība, ka ēkas ir apdzīvotas.

- Visa mūsu pasaule, novilka Rorans.

Eragons nepacietīgi sarosījās un noņurdēja:

- Un tā bija laba.

Rorans pamāja, iztaisnoja plecus un devās pretī savai nākot­nei. Kad viņi nokāpa no pakalna, māja jau bija izzudusi skatie­nam.

* * *

Kad puiši nonāca Kārvahallā, bija vēl ļoti agrs rīts, taču smēdes durvis jau stāvēja vaļā. Iekšā bija patīkami silts. Baldors lēnām darbojās ar divām plēšām; akmens kalve bija pilna ar kvēlojošām oglēm. Pie kalves stāvēja melna lakta un stīpota dzelzs mučele, pilna ar sālsūdeni. Gar sienu uz augstu iesistiem mietiņiem karājās dažādu instrumentu krājums: milzīgas un mazākas knaibles, visādu lielumu un smagumu āmuri, kalti, leņķi, veseris, skrāpjvīles, virpas, dzelzs un tērauda gabali, kas gaidīja savu kārtu, lai tiktu uz laktas, skrūvspīles, griežņi, cēr­tes, liekšķeres. Horsts un Demptons stāvēja pie gara galda.

Demptons tuvojās ar platu smaidu zem kuplām, rudām ūsām.

- Roran! Es priecājos, ka atnāci. Man būs pārāk daudz darba ar jaunajiem dzirnakmeņiem, un viens pats es netikšu galā. Vai esi gatavs nācējs?

Rorans uzvēla plecos saini.

- Jā. Vai drīz brauksim?

- Man vēl šis tas jānokārto, bet pēc stundas dosimies ceļā. Eragons pamīņājās, un Demptons pagriezās pret viņu, paraus­tīdams ūsu galu. Tu laikam esi Eragons. Labprāt piedāvātu darbu arī tev, taču pagaidām Rorans ieguva vienīgo vietu, kas bija. Varbūt pēc gadiņa vai diviem, ko?

Eragons samulsis pasmaidīja un paspieda Demptona roku. Vīrs bija draudzīgs. Citā reizē viņš Eragonam pat būtu paticis, taču šobrīd zēns vēlējās, kaut dzirnavnieks nekad nebūtu iera­dies Kārvahallā. Demptons sapīka un novilka:

- Nu labi, ļoti labi. Viņš atkal pievērsās Roranam un sāka skaidrot, kā dzirnavas darbojas un kādi pienākumi būs jāveic.

- Tie jau ir gatavi promnešanai, pārtrauca Horsts, pamā­dams ar roku uz vairākiem noliktiem saiņiem. Varat ņemt, kad vēlaties. Viņi paspieda viens otram roku, un Horsts, pamājis Eragonam ar pirkstu, devās ārā no smēdes.

Jauneklis ieinteresēts sekoja kalējam. Viņš ieraudzīja Horstu stāvam uz ielas, rokas tas bija sakrustojis uz krūtīm. Eragons norādīja ar īkšķi uz dzirnavnieka pusi un jautāja:

- Ko tu domā par viņu?

Horsts norūca:

- Godavīrs. Viņš būs labs pret Roranu. Kalējs nokratīja metāla skaidas no savas skoteles, tad uzlika smago roku uz Eragona pleca.

- Puis, vai tu atceries to strīdu ar Sloanu?

- Ja tu jautā par naudu, ko iedevi gaļai, es neesmu to aiz­mirsis.

- Nē, es uz tevi paļaujos, puis. Es tikai gribēju uzzināt, vai tev vēl aizvien ir tas zilais akmens.

Eragona sirds notrīsēja. Kāpēc viņš grib to zināt? Varbūt kāds ir redzējis Safiru? Cenšoties neizrādīt savu satraukumu, viņš sacīja:

- Man tas ir, bet kāpēc tu jautā?

- Tiklīdz būsi mājās, tiec no tā vaļā. Horsts nelikās dzir­dējis Eragona jautājumu. Vakar ieradās divi vīri. Savādi tipi melnās drēbēs un zobenu pie sāna. Man āda sačokurojās, tikai paskatoties vien uz tiem. Vakarvakarā šie sāka izprašņāt ļau­dis, vai nav atrasts akmens, kas līdzīgs tavējam. Un šodien viņi atkal ložņā. Eragons nobāla. Neviens, kam ir kaut drusciņa saprāta, ar viņiem nerunāja, jo neviens negribēja iekulties nepa­tikšanās. Taču es zinu dažus, kas labprāt kaut ko pastāstītu.

Eragona sirdi pārņēma bailes. Lai arī kurš būtu noslēpis pūķa olu Korē, beidzot tas ir sadzinis pēdas. Varbūt Impērija ir uzzinājusi par Safiru? Viņš nezināja, kas varētu būt sliktāk.

Domā! Domā! Ola ir pazudusi. Viņi nespēs to tagad atrast. Taču, ja viņi zina, kas tā bija par olu, ir skaidrs arī, kas ar to notika… Safirai draud briesmas! Viņam vajadzēja krietni saval­dīties, lai saglabātu mieru.

- Paldies, ka pateici. Vai zini, uz kurieni svešie devušies? Viņš bija tik lepns, ka balss tikai nedaudz trīcēja.

- Es tevi nebrīdināju tāpēc, lai tu tiktos ar šiem vīriem! Dodies prom no Kārvahallas. Ej mājās.

- Labi, es iešu, ja tu domā, ka man tas jādara, sacīja Eragons, lai nomierinātu kalēju.

- Es tā domāju gan. Horsta seja atmaiga. Varbūt es pār­spīlēju, bet tie svešinieki manī raisīja sliktas nojautas. Labāk, ja paliksi mājās, līdz viņi būs prom. Es centos atturēt viņus no jūsu saimniecības, taču iespējams, ka tam nav bijis nekādas jēgas.

Eragons viņu pateicībā uzlūkoja. Viņš vēlējās pastāstīt Hor­stam par Safīru, taču neuzdrošinājās to darīt.

- Es došos prom jau tagad, Eragons sacīja un steidzās pie Rorana. Viņš satvēra brālēna roku un novēlēja laimīgu ceļu.

- Vai tu nepaliksi vēl kādu brīdi? Rorans pārsteigts jau­tāja.

Eragons gandrīz iesmējās. Kaut kāda iemesla dēļ jautājums šķita smieklīgs.

- Man vairs nav, ko šeit darīt, un es negribu gaidīt, kamēr tu dodies prom.

- Nu, Rorans vilcinājās, šķiet, ka nākamo reizi redzēsi­mies tikai pēc vairākiem mēnešiem.

- Tas nav pārāk ilgs laiks, Eragons steigšus piebilda. Sargi sevi un drīz atgriezies mājās. Viņš apskāva Roranu un devās prom. Horsts vēl aizvien stāvēja uz ielas. Pārliecināts, ka kalējs nolūkojas viņa promiešanā, Eragons devās uz Kārvahallas nomali. Tiklīdz smēde vairs nebija redzama, viņš, slapstīdamies gar mājām, aizlavījās atpakaļ uz ciemu.

Eragons slēpās ēnā, pārmeklēdams katru ielu, ieklausī­damies katrā tik tikko sadzirdamā troksnī. Jaunekļa domas kavējās pie viņa istabas, kur pie sienas karājās loks, un viņš vēlējās, kaut tas tagad būtu viņa rokās. Viņš ložņāja Kārvahallā, izvairīdamies no cilvēkiem, līdz sadzirdēja svelpjošas balsis aiz kādas mājas. Lai arī Eragonam bija asa dzirde, viņam to vaja­dzēja sasprindzināt, lai saprastu sacīto.

- Kad tas notika? Vārdi plūda gludi kā ieeļļots stikls un locījās gaisā kā tārpi. Runā ieskanējās tāda kā svelpjoša skaņa, no kuras pakausī mati sacēlās stāvus.

- Aptuveni pirms trim mēnešiem, balss atbildēja. Eragons zināja, ka tas ir Sloans.

Nolādētās Ēnas asinis; viņš tiem pateica… Jauneklis nolēma iesist Sloanam, kad nākamo reizi to satiks.

Ierunājās trešais cilvēks. Balss bija dziļa un slidena. Tā lika domāt par pretīgiem puvekļiem, slimībām un citām lietām, ko labāk neaiztikt.

- Vai tu esi pārliecināts? Mums traki negribētos, ka esi kļū­dījies. Ja tas notiktu, būtu ļoti… nepatīkami. Eragons pārāk labi iedomājās, ko viņi varētu izdarīt. Vai vēl kāds, izņemot Impēriju, atļautos šādi iebiedēt cilvēkus? Lai arī kurš sūtījis olu, tas varētu būt gana varens, lai nesodīts izmantotu spēku.

- Skaidra lieta, esmu pilnīgi pārliecināts. Viņam tā bija. Es nemeloju. Daudzi cilvēki zina par to. Ejiet un pajautājiet. Sloans izklausījās iebiedēts. Viņš teica vēl kaut ko, taču Eragons vairs neklausījās.

- Viņi bijuši diezgan negribīgi… sadarboties. Pēdējie vārdi skanēja izsmējīgi. Iestājās pauze. Tas, ko tu teici, bija ļoti noderīgs. Mēs tevi neaizmirsīsim. Eragons par to bija pārlie­cināts.

Sloans vēl kaut ko noņurdēja, un tad Eragons izdzirdēja kādu steidzamies prom. Viņš paraudzījās ap stūri, lai saprastu, kas notiek. Divi liela auguma vīri stāvēja ielas vidū. Abi bija ģērbušies garos apmetņos, kuriem aizmugurē plandījās tādi kā spārni, kas kūļājās gar kājām. Kreklus rotāja sarežģītas zīmotnes, izšūtas ar sudraba diegu. Kapuce aizklāja viņu seju, bet rokas sedza cimdi. Muguras bija dīvaini uzkumpušas, it kā drēbes būtu ar kaut ko polsterētas.

Eragons pakāpās sāņus, lai labāk redzētu. Viens no svešinie­kiem sastinga un kaut ko savādi noņurdēja savam ceļabiedram. Viņi abi pagriezās ap savu asi un sarāvās augumā. Eragonam aizrāvās elpa. Viņu pārņēma nāvīgas bailes. Zēna acis pievērsās svešinieku aizsegtajām sejām un sastinga. Eragons cīnījās pret šo sajūtu un kliedza pats sev: Kusties! Viņa kājas sašūpojās, bet nespēja spert soli. Svešinieki tuvojās viņam vieglā, klusā gaitā. Zēns zināja, ka tie redz viņa seju. Viņi jau tuvojās stūrim, rokās sagrābuši zobenus…

- Eragon! Viņš salēcās, izdzirdējis savu vārdu. Svešinieki sastinga uz vietas un nošņācās. Broms steidzās pie viņa, kailu galvu un nūju rokā. Vecais vīrs nevarēja redzēt svešiniekus. Eragons centās brīdināt viņu, taču mēle un rokas nekustējās. Eragon! Broms atkal iesaucās. Svešinieki vēlreiz uzmeta jauneklim skatienu un nozuda starp mājām.

Eragons nokrita zemē, trīcēdams pie visām miesām. Uz pieres izspiedās sviedri, un rokas kļuva lipīgas no tiem. Vecais vīrs pasniedza Eragonam roku un uzrāva augšā ar spēcīgu tvērienu.

- Tu izskaties slims, vai viss ir kārtībā?

Eragons norija siekalas un mēmi pamāja. Viņa skatiens klīda apkārt, cenzdamies saskatīt kaut ko neparastu.

- Man pēkšņi kļuva slikti… bet nu jau ir labāk. Tas bija ļoti savādi es nezinu, kāpēc tā notika.

- Tu atlabsi, sacīja Broms, taču būs labāk, ja dosies mājup.

Jā, man ir jātiek mājās! Jātiek pirms viņiem.

- Laikam tev taisnība. Varbūt esmu slims.

- Tad mājās tev būs vislabāk. Ceļš ir tāls, bet domāju, ka tu jutīsies labāk, kad būsi galā. Ļauj, es tevi pavadīšu līdz lielajam ceļam. Eragons neiebilda, kad Broms paņēma viņu pie rokas un ātrā gaitā vadīja prom. Broma nūja krakšķēja sniegā, kad viņi gāja garām mājām.

- Kāpēc tu mani meklēji?

Broms paraustīja plecus.

- Aiz ziņkāres. Uzzināju, ka esi pilsētiņā, un gribēju noskaid­rot, vai atcerējies tā tirgoņa vārdu.

Tirgonis ? Par ko viņš runā ? Eragons neizpratnē skatījās uz viņu. Broma vērīgās acis pamanīja puiša samulsumu.

- Nē, jauneklis atbildēja un tad drošības labad piebilda: Tomēr neatceros.

Broms nosēca, it kā viņam kaut kas būtu kļuvis skaidrs, un paberzēja savu ērgļa degunu.

- Nu tad… ja gadījumā atceries, atnāc un pastāsti man. Es ļoti gribu uzzināt, kas tas par tirgoni, kas izliekas tik daudz zinām par pūķiem. Eragons izklaidīgi pamāja ar galvu. Viņi klusēdami devās līdz ceļam, un tad Broms sacīja:

- Steidzies mājup. Nedomāju, ka būtu labi tagad vilcinā­ties. Viņš pastiepa mezglainu roku.

Eragons paspieda to, taču kaut kas Broma rokā aizķēra viņa dūraini un norāva to. Cimds nokrita zemē. Vecais vīrs pacēla to.

- Ak es lempis! viņš teica un pasniedza dūraini zēnam. Kad Eragons paņēma cimdu, Broma spēcīgie pirksti apvijās ap viņa delmu un ātri pagrieza. Jaunekļa plauksta uz brīdi atklāja sudraba zīmi. Broma acis iemirdzējās, taču viņš ļāva Eragonam atraut roku un ātri ieslidināt to dūrainī.

- Uz redzēšanos, Eragons satraukts nomurmināja un me­tās pa ceļu prom. Aiz muguras viņš dzirdēja Bromu apmierināti svilpojam.