Eragons

46. NODAĻA Takas atklāšana

Noguruši un nomocījušies, tomēr uzvaroši smaidīdami, viņi apsēdās ap ugunskuru un apsveica cits citu. Safira gavi­lējot klaigāja, un tas satrauca zirgus. Eragons nekustīgi skatījās liesmās. Viņš lepojās, ka piecu dienu laikā viņi nojājuši gandrīz sešdesmit līgas. Tas būtu vērā ņemams veikums pat jātniekam, kurš regulāri varēja mainīt zirgus.

Neesmu vairs Impērijā. Savāda doma. Eragons bija piedzi­mis Impērijā, visu savu mūžu dzīvojis, valdot Galbatoriksam, zaudējis tuvākos draugus un ģimeni karaļa kalpotāju dēļ un vairākas reizes gandrīz aizgājis bojā valdnieka īpašumā. Tagad Eragons bija brīvs. Viņiem abiem ar Safīru vairs nevajadzēs slēpties no karavīriem, izvairīties no pilsētām vai baidīties atklāt, kas viņi ir patiesībā. Saldenrūgta atklāsme, ja ņem vērā, ka viņš bija zaudējis visu savu pasauli.

Eragons skatījās uz zvaigznēm krēslainajās debesīs. Uzbūvēt māju drošā nošķirtībā bija ļoti vilinoša doma, tomēr viņš bija redzējis pārāk daudz netaisnības Galbatoriksa valdīšanā no slepkavošanas līdz vergturībai -, lai vienkārši uzgrieztu muguru Impērijai. Tā vairs nebija tikai atriebība par Broma un Garova nāvi, kas viņam lika turpināt ceļu. Viņš bija Jātnieks, un palī­dzēt spēkā vājākajiem stāties pretī Galbatoriksa apspiešanai bija viņa pienākums.

Nopūties viņš atlika malā savas pārdomas un pievērsās elfai, kas izstiepusies gulēja blakus Safirai. Ugunskura rožainā gaisma piešķīra sejai maigu nokrāsu. Zem vaigu kauliem vīdēja smalkas ēnas. Skatoties viņam prātā ienāca doma.

Viņš varēja dzirdēt cilvēku un dzīvnieku domas un arī sazi­nāties ar tiem, ja vēlējās, tomēr, izņemot Safīru, puisis reti runāja ar citiem domās. Viņš vienmēr atcerējās Broma pamācī­bu neielauzties kāda prātā vai dvēselē, ja vien tā nebija pēdējā un vienīgā iespēja. Izņemot to vienīgo reizi, kad viņš centās pār­baudīt Murtaga prātu, Eragons bija stingri ievērojis šo mācību.

Taču tagad viņš prātoja, vai varētu sazināties ar nemaņā gulošo elfu. Es varētu noprast no viņas atmiņām, kāpēc viņa nemostas. Taču, ja viņa atveseļosies, vai piedos man šādu ielau­šanos? Vai nu piedos, vai ne, tomēr man ir jāmēģina. Šādā stāvokli viņa ir gandrīz veselu nedēļu. Neieminējies par savu nodomu ne Murtagam, ne Satīrai, viņš notupās blakus elfai un uzlika plaukstu uz viņas pieres.

Eragons aizvēra acis un izstiepa domas stīgu elfas prātā. Viņš to skāra bez grūtībām. Tas nebija miglains un sāpju pilns, kā viņš to bija gaidījis. Elfas prāts bija spilgts un skaidrs kā kris­tāls. Pēkšņi viņa prātā ieslīdēja ledains duncis. Viņa galvā eks­plodēja sāpes un gar acīm nošķīda krāsainas dzirkstis. Eragons atguvās no uzbrukuma, taču atklāja, ka viņa prātu kāds tur ar dzelžainu tvērienu, no kura nevar izvairīties.

Eragons cīnījās, cik spēka, un lika lietā visas aizsardzības, kādas vien spēja izdomāt. Duncis atkal iedūrās viņam prātā. Viņš izmisīgi meta savas aizsargjoslas pret to, notrulinot uzbru­kuma spēku. Sāpes bija mazāk mokošas nekā pirmajā reizē, tomēr tās satrieca jaunekļa koncentrēšanās spējas. Elfa izman­toja iespēju, lai nežēlīgi noārdītu visas aizsargbarjeras.

Eragonu no visām pusēm spieda stindzinoša sega, apslāpējot viņa domas. Pārspēks lēnām sažņaudza viņu, spiezdams ārā no puiša dzīvību, tomēr Eragons pretojās, negribēdams padoties.

Elfa žņaudza ciešāk ar neatlaidīgu tvērienu, it kā gribēdama nodzēst viņu kā tādu sveci. Jauneklis izmisīgi iekliedzās:

Eka ai fricai un Shur'tugal!

Tas nozīmēja esmu Jātnieks un draugs! Nāvējošais tvē­riens neatlaidās, tomēr žņaugšana apstājās un varēja sajust viņas ziņkāri.

Pēc brīža viņš juta aizdomas, taču zināja, ka elfa ir noticē­jusi. Neviens nevarēja melot senajā valodā. Tomēr, lai ari viņš sacīja, ka ir draugs, tas nenozīmēja, ka viņš nevēl elfai ļaunu. Eragons pēc visa pārciestā uzskatīja elfu par savu draugu un teica to no visas sirds, taču viņa varēja neuzskatīt puisi par savu draugu. Senajai valodai patiešām ir robežas, Eragons prātoja, cerot, ka elfa būs pietiekami ziņkārīga, lai atbrīvotu viņu no sava tvēriena.

Viņa tāda bija. Spiediens samazinājās, un šķēršļi ap viņas prātu lēnām kļuva mazāki. Elfa piesardzīgi ļāva abu prātiem saskarties kā diviem savvaļas dzīvniekiem, tiekoties pirmo reizi. Eragons nodrebinājās. Viņas prāts bija svešāds. Tas likās plašs un varens, tas līka zem neskaitāmu gadu atmiņām. Pieskaroties tam, pavērās tumšas domas, no stāstiem par elfas rasi jauneklim asinis stinga dzīslās, kad abu apziņa saskārās. Tomēr visām sajūtām pāri plūda neapvaldīta melodija, atspo­guļojot skaistumu, kas mita elfā pašā.

Kā tevi sauc? viņa vaicāja senajā valodā. Elfas balss bija piesardzīga un klusa izmisuma pilna.

Eragons. Un tevi? Viņas apziņa pietuvinājās, ļaujot ieplūst savu asiņu liriskajā melodijā. Jauneklis ar mokām atteicās no šā aicinājuma, lai arī viņa sirds alka to pieņemt. Pirmo reizi viņš saprata elfu pievilcības burvju spēku. Viņi bija maģiskas radī­bas, nesaistīti ar zemes mirstīgajiem likumiem tikpat atšķirīgi no cilvēkiem kā pūķi no dzīvniekiem.

Arja. Kāpēc tu sazinājies ar mani šādā veidā ? Vai es aizvien esmu Impērijas gūstekne?

Nē, tu esi brīva, Eragons sacīja. Lai arī viņš zināja tikai dažus vārdus senajā valodā, jauneklim izdevās pastāstīt: Es biju ieslodzīts Gileadā tāpat kā tu, tomēr izbēgu un izglābu arī tevi. Kopš tā laika pagājušas piecas dienas, un mēs esam šķērsojuši Hadaraka tuksneša vienu malu un tagad apmetušies pie Beoru kalniem. Visu šo laiku tu nevienu reizi nepakustējies un nebildi ne vārda.

Ā… tad tā bija Gileada. Viņa apklusa. Es zinu, ka manas brūces tika sadziedinātas. Tomēr tolaik nesapratu, kāpēc var­būt mani gatavoja spīdzināšanai ? Tagad saprotu, ka tas biji tu. Viņa runāja klusām. Taču ari pēc dziedināšanas es neatmodos, tādēļ tu biji nesaprašanā. Jā.

Kamēr biju gūstā, man iebaroja retu indi skilnabragu un zāles, kas mazina spēku. Katru rītu man tika dota pretinde iepriekšējās dienas devai arī ar spēku, ja atteicos to pieņemt. Bez pretindes es mirtu dažu stundu laikā. Tādēļ es guļu transā, jo tas palēnina skilnabragas iedarbību, tomēr neaptur to… Es nolēmu nemosties, lai izbeigtu savu dzīvi un tiktu vaļā no Galbatoriksa, tomēr atturējos no šā soļa, cerot, ka varbūt tu esi sabiedrotais… Viņas balss lēnām noklusa.

Cik ilgi tu vari palikt tādā stāvoklī? Eragons vaicāja.

Nedēļām ilgi, taču baidos, ka man nav tik daudz laika. Šī snauda nevar atturēt nāvi uz visiem laikiem… Es to jūtu savās vēnās. Ja es nesaņemšu pretindi, inde mani pārmāks pēc trim vai četrām dienām.

Kur šo pretindi var atrast ?

To var iegūt tikai divās vietās ārpus Impērijas: pie maniem tautiešiem un vārdeniem. Tomēr manas mājas nav iespējams sasniegt pat uz pūka muguras.

Un kā ar vārdeniem ? Mēs tevi aizvestu tieši pie viņiem, bet nezinām, kur tos meklēt.

Es tev pateikšu ja dosi man vārdu, ka nekad neatklāsi viņu atrašanās vietu ne Galbatoriksam, ne arī viņa pakalpiņiem. Turklāt tev ir jāzvēr, ka neesi mani kaut kādā veidā maldinājis un neperini neko ļaunu pret elfiem, rūķiem, vārdeniem vai pūķu rasi.

Arjas prasītais bija vienkāršs, ja vien vārdus nevajadzētu pārvērst senajā valodā. Eragons zināja, ka elfa vēlas zvērestu, kas saista vairāk par pašu dzīvi. Reiz pasakot, to vairs nevar lauzt. Zvērests pār viņa lūpām nāca smagi, taču viņš beidzot spēja sakopot domas un dot savu solījumu.

Skaidrs… Piepeši viņa prātā uzplaiksnīja skati, kas viesa bailes. Viņš redzēja sevi jājam gar Beoru kalnu grēdu, dodamies uz austrumiem daudzu līgu tālumā. Eragons darīja, ko varēja, lai atcerētos ceļu, klinšainiem kalniem un pakalniem zibot garām. Tagad viņš jau devās uz dienvidiem, aizvien virzīdamies gar klinšu grēdu. Tad piepeši viss aprāvās un viņš iegāja šaurā, līkločainā ielejā. Tā locījās cauri kalniem līdz mutuļojoša ūdens­krituma pakājei, kas gāzās dziļā ezerā.

Attēls sastinga. Tas ir tālu, Arja sacīja, tomēr neļauj attālu­mam sevi iebiedēt. Kad tu tiksi pie Kostamernas ezera, kas atro­das Lāčzoba upes galā, paņem akmeni, piesit pie klints blakus ūdenskritumam un kliedz: AI varden abr du Shur'tugals gata vanta! Tevi ielaidis iekšā. Tevi pārbaudīs, tomēr neminstinies, lai cik riskanti tas būtu.

Kāda pretinde viņiem tev jādod ? viņš vaicāja.

Viņas balss trīcēja, taču drīz vien elfā atkal sakopoja spē­kus. Saki viņiem, lai dod Tunivoras nektāru. Tagad tev mani jāpamet… Es jau esmu iztērējusi pārāk daudz enerģijas. Nerunā ar mani, ja vien nav cerību sasniegt vārdenus. Tādā gadījumā man būs jāsniedz tev zināšanas, lai vārdeni varētu izdzīvot. Paliec sveiks, Eragon, Pūka Jātniek… mana dzīve ir tavās rokās.

Arja izslīdēja no Eragona domām. Brīnumainā melodija, kas atbalsojās abu saskarsmē, tagad bija zudusi. Eragons dziļi ieel­poja un ar mokām atvēra acis. Murtags un Safīra stāvēja abās pusēs un raižpilni uzlūkoja viņu.

- Vai viss kārtībā? Murtags vaicāja. Tu te tupi jau piec­padsmit minūtes.

- Tiešām? Eragons pārjautāja, mirkšķinot acis.

Jā, un vaikstldamies kā gorgona mokās, Safīra sausi pie­bilda.

Eragons piecēlās, samiegdams acis, un staipīja savus notir­pušos locekļus.

- Es runāju ar Arju!

Murtags jautājoši savilka pieri, it kā mēģinādams saprast, vai viņš nav sajucis prātā. Eragons sāka skaidrot:

- Tas ir elfas vārds.

Un kas viņu var izdziedēt? Safira nepacietīgi tincināja.

Eragons ātri pārstāstīja visu sarunu.

- Cik tālu no šejienes ir vārdeni? Murtags vaicāja.

- Droši nezinu, Eragons atzinās. No viņas rādītā sapratu, ka tas ir tālāk nekā līdz Gileadai.

- Un mums šis attālums jānojāj trijās vai četrās dienās? Murtags nikni vaicāja. Mums vajadzēja piecas garas dienas, lai nonāktu šeit! Ko tu gribi nogalināt zirgus? Viņi jau tagad ir nomocījušies.

- Ja mēs neko nedarīsim, viņa nomirs! Ja zirgiem tas ir par smagu, Safira var lidot uz priekšu ar Arju un mani: vismaz mēs nonāksim pie vārdeniem laikā. Tu varētu panākt mūs pēc dažām dienām.

Murtags noņurdēja un sakrustoja rokas.

- Protams. Murtags nastu nesējs. Murtags zirgu vedējs. Man jāpatur prātā, ka tagad deru vairs tikai tam. Ā, un atcerēsimies, ka šobrīd visi Impērijas karavīri mani meklē, jo tu nespēji sevi aizsargāt un man bija tevi jāglābj. Jā, es laikam sekošu taviem norādījumiem un vedīšu zirgus aiz tevis kā labs kalpotājs.

Eragons bija samulsis, pēkšņi dzirdot tādu niknumu Murtaga balsī.

- Kas tev kaiš? Es esmu tev pateicīgs par to, ko tu darīji manā labā. Tev nav iemesla dusmoties uz mani! Es tev nelūdzu doties man līdzi vai glābt no Gileadas. Tu to izvēlējies. Es tevi nespiedu kaut ko pasākt.

- O, atklāti ne. Ko citu varēju iesākt, kā vien palīdzēt jums pret razakiem? Un vēlāk Gileadā man sirdsapziņa neļāva tevi atstāt. Problēma ar tevi ir tāda, Murtags sacīja, iebakstot Eragonam krūtīs, ka tu esi pavisam nevarīgs un tādēļ visiem tev ir jāpalīdz!

Vārdi aizskāra Eragona lepnumu tajos slēpās daļa patiesības.

- Neskaries man klāt, viņš norūca.

Murtags iesmējās ar metāla pieskaņu balsī.

- Kas tad notiks vai tu man iesitīsi? Tu pat nevarēji satriekt mūra sienu.

Viņš tuvojās, lai vēlreiz pagrūstu Eragonu, bet jauneklis sagrāba viņa roku un iesita pa vēderu.

- Es teicu neskaries man klāt!

Murtags saliecās lādēdamies. Tad viņš iekliedzās un metās virsū Eragonam. Abi nokrita, saķērušies ar rokām un kājām un sitot viens otram. Eragons sita pa Murtaga labo gurnu un trāpīja ugunskurā. Gaisā pacēlās dzirksteles un gailošas ogles.

Viņi vārtījās pa zemi, mēģinot gūt virsroku. Eragonam izde­vās palikt kāju zem Murtaga krūtīm un kārtīgi iespert. Murtags kūleniski pārlidoja Eragona galvai, ar smagu būkšķi nokrītot uz muguras.

Murtagam aizcirtās elpa. Viņš grīļodamies pieslējās kājās un, smagi elpodams, metās Eragonam virsū. Viņi atkal sāka plūkties. Safiras aste nošvīkstēja starp abiem, noskanēja apdullinošs rēciens. Eragons ignorēja viņu un mēģināja pārlēkt pūķa astei, taču nagaina ķepa pārtvēra puisi pusceļā un piespieda pie zemes.

Pietiek!

Viņš veltīgi centās nogrūst Safiras muskuļoto ķetnu no savām krūtīm un ieraudzīja, ka arī Murtags ir tāpat pienaglots. Safira atkal ierēcās, nošņakstinādama žokļus. Viņa pagrieza galvu uz Eragona pusi un nikni skatījās. Tev jau nu būtu vajadzējis kaut ko iemācīties! Kaujas kā badīgi suņi par gaļas druskām. Ko Broms par to teiktu ?

Eragons sajuta, kā svilst viņa vaigi, un novērsa skatienu. Viņš zināja, ko Broms būtu sacījis. Safira turēja abus pie zemes, ļaujot savaldīt dusmas, un tad stingri sacīja Eragonam: Tagad, ja negribi pavadīt nakti zem manas kājas, tu pieklājīgi pavaicāsi Murtagam, kas viņu satrauc. Viņa aizlocīja kaklu līdz Murtagam un vēroja viņu ar vienu no savām milzīgajām, zilajām acīm. Un pasaki, ka es neļaušu apsaukāties nevienam nojums abiem.

Vai ļausi mums piecelties? Eragons žēlabaini prasīja. Nē. '

Eragons negribīgi pagrieza galvu uz Murtaga pusi, juzdams asiņu garšu mutes kaktiņā. Murtags novērsa skatienu un vērās debesīs.

- Nu, vai viņa atlaidīs mūs?

-Nē, ja mēs neizrunāsimies… Viņa grib zināt, kas tevi patiesībā satrauc, Eragons samulsis prasīja.

Safīra apstiprinoši norūcās un turpināja skatīties uz Murtagu. Viņam nebija nekādu iespēju paslēpties no pūķa urbjošā ska­tiena. Beidzot viņš paraustīja plecus, nomurminādams kaut ko zem deguna. Safiras nagi iespiedās dziļāk viņa krūškurvī, bet aste nošvīkstēja gaisā. Murtags nikni paskatījās uz pūķi, tad sacīja jau skaļāk:

- Es jau iepriekš tev teicu: es negribu doties pie vārde­niem.

Eragons sarauca pieri vai tas bija vienīgais iemesls?

- Negribi vai… nevari?

Murtags mēģināja nostumt Safiras kāju no savām krūtīm, bet drīz vien nolamājās un padevās.

- Negribu! Viņi gaida no manis lietas, kuras nevaru paveikt.

- Vai tu viņiem kaut ko nozagi?

- Kaut tas būtu tik vienkārši!

Eragons izmisumā pavērsa acis pret debesīm.

- Nu, bet kas tad tas ir? Vai tu nogalināji kādu svarīgu per­sonu vai pārgulēji ar nepareizo sievieti?

- Nē, es tikai piedzimu, Murtags noslēpumaini sacīja. Viņš atkal pagrūda Safiru. Šoreiz viņa abus palaida vaļā. Viņi piecēlās, bet pūķis uzmanīgi vēroja abus ķildniekus un nopurināja netīrumus no viņu drēbēm.

- Tu izvairies no jautājuma, Eragons sacīja, aptaustot sasisto lūpu.

- Nu un tad? Murtags izmeta, slādams uz nometnes malu. Pēc brīža viņš nopūtās.

- Nav svarīgi, kā nonācu šajā nepatīkamajā stāvoklī, taču varu tev teikt vienu vārdeni nepriecātos par manu ierašanos pat tad, ja es rokās nestu karaļa galvu. O, iespējams, viņi laipni sveiktu mani un ielaistu padomē, taču uzticēties man nekad. Un, ja es ierastos nejauši, tāpat kā tagad, daudz labprātāk viņi iekaltu mani važās.

- Vai tu man vari pateikt, kas notika? Eragons vaicāja. Es pats esmu darījis lietas, ar kurām nelepojos, tāpēc negrasos tevi nosodīt.

Murtags lēni papurināja galvu, viņa acis dega.

- Nav tā, kā tu domā. Es neesmu neko izdarījis, lai pret mani šādi izturētos. Tomēr būtu vieglāk izpirkt grēkus par to, ko izdarīju. Nē… mans vienīgais pārkāpums esmu es pats.

Viņš apklusa un ievilka elpu.

- Redzi, mans tēvs…

Viņu apklusināja piepešs Safiras šņāciens. Skaties!

Viņi sekoja pūķa skatienam uz rietumiem. Murtaga seja nobālēja.

- Dēmoni augstie!

Aptuveni līgas attālumā, paralēli kalnu grēdai, virzienā uz austrumiem soļoja kolonna. Karavīru ierinda, simtiem spēcīgu vīru, stiepās aptuveni veselu jūdzi. Viņu pēdas sacēla putekļu mākoņus. Ieroči mirdzēja vakara krēslā. Karognesējs brauca visiem pa priekšu melnos ratos, turēdams augsti paceltu asinssarkanu karogu.

- Tā ir Impērija, Eragons noguris sacīja, viņi mūs ir atraduši… kaut kādā veidā.

Safīra izstiepa kaklu viņam aiz muguras un lūkojās uz kolonnu.

-Jā… bet tie ir urgļi, nevis cilvēki, Murtags bija pārlieci­nāts.

- Kā tu zini?

Murtags norādīja uz karogu.

- Tajā karogā iezīmēts urgļu vadoņa personīgais simbols. Viņš ir nežēlīgs zvērs mežonīgs un vājprātīgs.

- Esi vinu saticis?

>

Murtaga skatiens kļuva ciets.

- Vienreiz, uz īsu brīdi. Man aizvien vēl ir rētas pēc tās tikšanās. Šie urgļi nav sūtīti pēc mums, taču esmu pārliecināts, ka viņi mūs jau ir ieraudzījuši un tagad sekos. Viņu vadonis neļaus pūķim izbēgt no tvēriena, it sevišķi, ja viņš ir dzirdējis par Gileadu.

Eragons piesteidzās ugunskuram un apbēra to ar zemi.

- Mums jābēg! Tu negribi iet pie vārdeniem, bet man jāaizved Arja pie viņiem, lai glābtu viņas dzīvību. Es tev piedāvāju kom­promisu: nāc ar mani līdz Kostamernas ezeram un tad dodies savu ceļu.

Murtags vilcinājās. Eragons aši piebilda:

- Ja tu dosies prom tagad, urgļu kolonnas tev sekos. Un kur tu nonāksi, ja stāsies viņiem pretī viens pats?

- Labi, Murtags sacīja, pārmezdams seglu somas Tornaka mugurai. Bet es došos prom, kad nonāksim vārdenu tuvumā.

Eragons dega nepacietībā izprašņāt Murtagu, bet ne jau tagad, kad urgļi mina uz papēžiem. Viņš savāca savas man­tas un apsegloja Ledusliesmu. Safīra savēcināja spārnus, ātri pacēlās gaisā un sāka mest lokus virs viņiem. Viņa sargāja Murtagu un Eragonu, līdz tie pameta apmetni.

Kurā virzienā lai lidoju ? viņa prasīja.

Uz austrumiem, gar Beoru kalniem.

Savēcinājusi spārnus, Safīra pacēlās augstāk un šūpojās uz silta gaisa plūsmas, turēdamās zirgu tuvumā. Interesanti kāpēc urgļi ir šeit? Varbūt viņus sūta, lai uzbruktu vārdeniem.

Tad mums jāmēģina viņus brīdināt, viņš atbildēja, vadīdams Ledusliesmu gar tumsā tikko redzamiem šķēršļiem.