Eragons

4. NODAĻA Likteņa dāvana

Vakarā pēc atgriešanās no Kārvahallas Eragons nolēma izpētīt akmeni, tāpat kā to darīja Merloks. Palicis viens savā istabā, viņš nolika to uz gultas un blakus novietoja trīs instrumentus. Viņš sāka ar koka āmuriņu un vieglītēm uzsita pa akmeni. Atskanēja viegla džinkstoņa. Apmierināts viņš paņēma nākamo instrumentu jau smagāku kurpnieka āmuru. Atbalsojās sērīgs rūciens. Tad viņš padauzīja pa akmeni ar nelielu kaltu. Taču metāls pat neieskrambāja akmeni, un gaisā atskanēja vien tīrs un skanīgs troksnis. Kad skaņa izzuda, viņam šķita, ka auss saklausījusi vārgu pīkstienu.

Merloks teica, ka akmens ir dobs. Varbūt tur iekšā ir kaut kas vērtīgs? Taču es nezinu, kā to atvērt. Kādam būs bijis nopietns iemesls to radīt tieši šādu, tomēr, lai arī kurš to būtu atstājis Korē, tas nav īpaši centies to atgūt vai arī nezina, kur akmens palicis. Taču es neticu, ka burvis, kam bija pietiekami daudz spēka, lai pārvietotu akmeni, nevarētu to atrast. Vai arī tieši man bija lemts to atrast ? Viņš nespēja atbildēt uz šo jautājumu. Eragons samierinājās, ka nevar atrisināt noslēpumu, savāca instrumentus un nolika akmeni atpakaļ plauktā.

Tajā naktī viņš pēkšņi pamodās. Jauneklis uzmanīgi ieklau­sījās. Visapkārt bija kluss. Satraukts viņš ieslidināja roku zem matrača un satvēra nazi. Kādu brīdi pagaidījis, viņš atkal lēnām iegrima miegā.

Klusumu pāršķēla pīkstiens, atgriezdams viņu atkal nomodā. Eragons izripoja no gultas un izrāva nazi no maksts. Sataustījis

šķiltavas, viņš aizdedzināja sveci. Istabas durvis bija ciet. Pīkstiens bija skaļāks nekā pelei vai žurkai, tomēr viņš paska­tījās zem gultas. Nekā. Viņš apsēdās uz matrača malas un izberzēja acis. Pēkšņi atskanēja vēl viens pīkstiens, un viņš sāka dusmoties.

No kurienes nāca skaņa? Grīdā vai sienās neviens nevarētu būt paslēpies, jo tās bija no pamatīga koka. Arī viņa gulta bija no stipra koka, turklāt viņš pamanītu, ja naktī kāds radījums būtu ierausies salmu matracī. Viņa skatiens kavējās pie akmens. Viņš paņēma to no plaukta un izklaidīgi turēja rokās, pārlūkojot ista­bu. Ass pīkstiens ieskanējās tieši viņam ausīs, un skaņa izgāja caur Eragona pirkstiem: pīkstēšana nāca no akmens.

Tas akmens tikai mulsina un sadusmo un tagad vēl arī neļauj gulēt! Akmens nekādi neatsaucās uz puiša nikno ska­tienu un nekustīgi gulēja viņa rokās, ik pa brīdim iepīkstoties. Tad akmens izlaida vienu garu pīkstienu un pēkšņi apklusa. Eragons piesardzīgi nolika to atpakaļ plauktā un likās gultā. Lai arī kāds noslēpums akmenī bija apslēpts, tam būs jāgaida līdz rītam!

Kad viņš pamodās, tieši logā spīdēja mēness. Akmens ātri šūpojās uz plaukta, atsizdamies pret sienu. Uz tā virsmas vizēja aukstā mēnesgaisma. Eragons izlēca no gultas, neizlaidis nazi no rokām. Akmens norima, tomēr Eragona sasprindzinājums nepārgāja. Tad akmens sāka pīkstēt un šūpoties ātrāk nekā pirms tam.

Puisis sāka drudžaini ģērbties. Viņam bija vienalga, cik akmens varētu būt vērtīgs; viņš vienkārši to aiznesīs labi tālu un apraks. Šūpošanās beidzās, un akmens atkal kļuva kluss. Tas notrīcēja, paripoja uz priekšu un nokrita uz grīdas ar lielu būkšķi. Eragons satraukts lēnām virzījās uz durvju pusi, bet akmens gluži kā dzīvs sekoja viņam.

Pēkšņi akmens virsmā parādījās plaisa. Tad vēl viena un vēl… Tikko spēdams pakustēties, Eragons paliecās uz priekšu, sažņaudzis rokā nazi. Akmens augšpusē, kur plaisa savienojās, sašūpojās mazs gabaliņš, it kā to kāds grūstu no apakšas, pacē­lās un nokrita uz grīdas. Pēc vairākiem pīkstieniem caurumā parādījās tumša galva, kurai sekoja dīvaina izskata ķermenis. Eragons spēcīgāk sažņaudza nazi rokās un pilnīgi pamira. Drīz vien radījums izlīda no akmens. Kādu brīdi tas stāvēja uz vietas, tad ieskrēja mēnesgaismas aplī.

Eragons šausmās sastinga. Laizīdams nost apvalku, kas sedza trauslo ķermenīti, viņa priekšā stāvēja pūķis.