Eragons

48. NODAĻA Bēgšana cauri ielejai

No rīta Safīra pacēlās gaisā ar Eragonu un Arju uz mugu­ras. Puisis gribēja uz brīdi pabūt prom no Murtaga. Viņš drebēja un savilka drēbes ciešāk. Izskatījās, ka drīz sāks snigt. Safīra laiski cēlās augšup un jautāja: Par ko tu domā?

Eragons vēroja Beoru kalnus, kas slējās pāri viņiem, lai arī Safīra lidoja augstu virs zemes. Vakar tā bija slepkavība. Citādi es to nevaru nosaukt.

Safīra sasvērās uz kreiso pusi. Tā bija pārsteidzīga un nelā­ga rīcība, taču Murtags mēģināja rīkoties pareizi. Vīri, kas pērk un pārdod cilvēkus, pelnījuši visļaunāko. Ja mēs nebūtu uzņē­mušies palīdzēt Arjai, es noķertu katru no tiem vergu tirgoņiem un saraustītu gabalos!

Jā, Eragons nomākts sacīja. Bet Torkenbrands bija bez­spēcīgs. Viņš nevarēja aizstāvēties vai bēgt. Pēc īsa brīža viņš, iespējams, būtu padevies. Murtags viņam nedeva šo iespēju. Ja Torkenbrandam vismaz būtu iespēja cīnīties, arī tad nebūtu tik ļauni.

Eragon, ja arī Torkenbrandam būtu iespēja cīnīties, iznā­kums būtu tāds pats. Tu zini tikpat labi kā es, ka tikai retais var līdzināties tev vai Murtagam zobenu cīņā. Torkenbrands tāpat ietu bojā, lai arī liekas, ka tu domā tā būtu cienīgāka nāve.

Es nezinu, kas ir pareizi! Eragons nopūtās. Nav atbilžu, kas būtu pareizas.

Reizēm, Safīra maigi atbildēja, nav atbilžu. Gūsti mācību par Murtagu no šā gadījuma. Tad piedod viņam. Un, ja nevari

piedot, aizmirsti jo viņš negribēja tev ļaunu, lai arī cik sasteigta bija viņa rīcība. Tu vēl aizvien domā par to ?

Saraucis pieri, Eragons ierīkojās ērtāk seglos. Viņš kustējās, it kā jātu ar zirgu, nevis lidotu. Viņš pārliecās pār Safiras plecu un paskatījās, kā klājas Murtagam. Viņa uzmanību piesaistīja krāsains plankums ceļa posmā, kuru viņi jau bija mērojuši.

Urgļi bija apmetušies netālu no upes gultnes, ko viņi šķēr­soja vakarvakarā. Kā urgļi varēja būt viņiem uz pēdām, ejot kājām? Safīra arī ieraudzīja monstrus un, sakļāvusi spārnus, pievilka tos cieši pie rumpja un sāka strauji nolaisties, šķeļot gaisu. Nedomāju, ka viņi mūs ir pamanījuši, viņa teica.

Eragons arī cerēja, ka ne. Viņš miedza acis no gaisa strūk­las, kas kļuva spēcīgāka, kad pūķis palielināja lejupslīdes leņķi. Vadonis laikam tos triec pa galvu pa kaklu, viņš sacīja.

Jā varbūt viņi visi nomirs no spēku izsīkuma.

Kad viņi nolaidās, Murtags strupi uzsauca:

- Kas tagad?

- Urgļi mums ir uz pēdām, Eragons sacīja. Viņš norādīja uz aizmuguri, kur bija apmeties urgļu bars.

- Cik tālu mums vēl jāiet? Murtags vaicāja un pacēla rokas pret sauli, lai noteiktu, cik stundu palicis līdz saulrietam.

- Parastā gaitā? Man šķiet, vēl kādas piecas dienas. Tādā ātrumā, kā mēs ceļojam tagad, vēl kādas trīs. Taču, ja mēs nenokļūsim turp rīt, var gadīties, ka urgļi mūs notvers un Arja tad katrā ziņā nomirs.

- Viņa varētu izturēt vēl kādu dienu.

- Mēs nevaram rēķināties ar to, Eragons iebilda, vienī­gais veids, kā nokļūt pie vārdeniem laikā, ir neapstājoties doties uz priekšu. Neapstāties arī, pat lai gulētu. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.

Murtags rūgti iesmējās.

- Kā tu ceri to paveikt? Mēs jau esam ceļojuši bez pienācīga miega. Ja vien Jātnieki nav citādi veidoti kā mēs, pārējie mir­stīgie, tu esi tikpat noguris kā es. Mēs esam nojājuši galvu reibinošu attālumu, un zirgi, ja tu gadījumā neesi pamanījis, ir uz sabrukuma robežas. Vēl viena tāda diena, un mēs būsim pagalam.

Eragons paraustīja plecus.

- Neko darīt. Mums nav izvēles.

Murtags vēroja kalnus.

- Es tevi varētu šeit pamest un ļaut lidot tālāk ar Safīru… Urgļi sadalītu savus spēkus, un jums rastos labāka iespēja nokļūt līdz vārdeniem.

- Tā būtu pašnāvība, Eragons sacīja, sakrustojis rokas. Tie urgļi kaut kādā veidā ir ātrāki, ejot kājām, nekā mēs savu zirgu mugurā. Viņi tevi nomedīs kā briedi. Vienīgais veids, kā izvairīties no viņiem, ir atrast patvērumu pie vārdeniem.

Par spīti sacītajam, viņš nebija drošs, vai grib, lai Murtags paliek. Man viņš patīk, Eragons pie sevis atzinās, tomēr neesmu pārliecināts, vai tas ir labi.

- Es vēlāk izbēgšu, Murtags strupi noteica. Kad mēs nonāksim pie vārdeniem, es varu pazust sānu ielejā un atrast ceļu uz Surdu, kur varu noslēpties, nepievēršot sev pārāk lielu uzmanību.

- Tātad tu paliec?

- Vai nu palikšu, vai ne, es redzēšu, kā tu nonāc pie vārde­niem, Murtags nosolījās.

Gatavi jaunam izaicinājumam, viņi visiem spēkiem centās atrauties no urgļiem, tomēr vajātāji nāca arvien tuvāk. Naktī monstri jau bija par trešdaļu ceļa tuvāk nekā no rīta. Kad abus jaunos vīriešus pārņēma nogurums, viens no viņiem gulēja zirga seglos, tikmēr nomodā esošais veda zirgus vajadzīgajā virzienā.

Eragons pilnībā uzticējās Arjas atmiņām. Elfas īpatnējā prāta dēļ reizēm viņš pieļāva kļūdas, un ceļotājiem nācās mak­sāt par to ar savu dārgo laiku. Pamazām viņi pagriezās uz kalnu austrumu nogāzes pakāji, raugoties pēc ielejas, kam bija jāved tieši pie vārdeniem. Pusnakts pienaca un aizgāja, bet no ielejas nebija ne miņas.

Kad saule atkal parādījās pie debesjuma, viņi priecīgi ierau­dzīja, ka urgļi palikuši tālu aiz muguras.

- Šī ir pēdējā diena, Eragons sacīja, plati nožāvājoties, ja līdz pusdienlaikam nebūsim nonākuši tuvu vārdeniem, es lidošu uz priekšu kopā ar Arju. Tu varēsi doties, kurp vien vēlies. Tomēr tev vajadzēs ņemt līdzi Ledusliesmu. Es nevarēšu atgriezties pēc zirga.

- Varbūt tas nebūs nepieciešams, mēs vēl aizvien varam nokļūt laikā, Murtags sacīja. Viņš berzēja sava zobena rokturi.

Eragons paraustīja plecus.

- Mēs varētu.

Viņš devās pie Arjas un uzlika roku viņai uz pieres. Tā bija mitra un bīstami karsta. Elfas acis satraukti šaudījās zem plak­stiņiem, it kā viņu mocītu murgi. Eragons piespieda pie Arjas uzacīm mitru drānu, vēlēdamies, kaut varētu ko vairāk darīt viņas labā.

Rīta otrajā pusē, kad viņi tikko bija apgājuši apkārt īpaši lielam kalnam, Eragons ieraudzīja šauru ieleju. Tā bija tik labi noslēpusies kalna tālākajā galā, ka to varēja nepamanīt. Lāčzoba upe, kuru Arja bija minējusi, izplūda no ielejas un bez­rūpīgi meta lokus. Jauneklis atvieglots pasmaidīja tur viņiem bija jānokļūst.

Eragons palūkojās atpakaļ un šausmās ieraudzīja, ka attā­lums starp viņiem un urgļiem ir sarucis mazāks par līgu. Viņš parādīja ieleju Murtagam.

- Ja mēs varētu ielavīties tā, lai mūs nepamana, tas varētu tiem monstriem nojaukt pēdas.

Murtags neticīgi palūkojās.

- Pamēģināt varētu. Taču līdz šim viņi mūs viegli panākuši.

Tuvojoties ielejai, viņi turpināja ceļu zem Beoru kalnu meža

zariem. Koki bija gari, ar gandrīz melnu, saplaisājušu mizu, ar neasām skuju adatām tajā pašā krāsā un grubuļainām saknēm, kas pacēlās virs zemes kā kaili ceļgali. Zemi klāja čiekuri katrs bija zirga galvas lielumā. Melnas vāveres čakstēja koku galot­nēs, un to acis gailēja no koku dobumiem. Zaļas, savijušās augu bārdas nokarājās no grubuļainiem zariem.

Mežs likās tik bīstams, ka mati pakausī cēlās stāvus, un Eragons jutās neomulīgi. Gaisā jautās kaut kas naidīgs, it kā koki ņemtu ļaunā viņu iebrukumu. Tie ir loti veci, Safīra sacīja, pieskaroties stumbram ar degunu.

Jā, atbildēja Eragons, un nav draudzīgi noskaņoti. Mežs kļuva aizvien biezāks. Vietas trūkums Safirai kopā ar Arju lika pacelties augstāk gaisā. Zemais krūmājs un bezceļš palēnināja gaitu. Lāčzoba upe meta līkumu blakus viņiem, piepildot gaisu ar burzguļojoša ūdens skaņu. Tuvējā virsotne aizsedza sauli, apkārtni ietinot mijkrēslī.

Pie ieejas ielejā Eragons ieraudzīja lai arī klajums izskatī­jās pēc smalkas līnijas starp virsotnēm, patiesībā tas bija tikpat plats kā lielākā daļa Kores ieleju. Milzīgo, izvagoto un ēnaino kalnu dēļ tā likās pavisam niecīga. Ielejas stāvās malas izrai­bināja ūdenskritumi. Debesis izskatījās pēc šauras līnijas, kas vijās virs galvas, lielākoties pelēku mākoņu aizsegā. No mitrās zemes cēlās pūkaina migla, un gaiss no tās kļuva auksts; tajā drīz vien varēja manīt ceļotāju elpas mutuļus. Meža zemenītes auga sūnu klājienā un papardēs, cīnoties par retajiem saules stariem. Cauri satrunējušu stumbru biežņai spraucās sarkanas un dzeltenas suņusēnes.

Viss bija kluss un mierīgs, skaņas slāpēja mitrais gaiss. Safira nolaidās purvainā klajumā blakus viņiem, un pūķa spār­nu vēzieni bija savādi klusināti. Viņa pārlūkoja apkārtni. Es tikko palidoju garām putnu baram, kas bija zaļi un melni ar sarkanām strīpām uz spārniem. Nekad agrāk tādus putnus nebiju redzējusi.

Šajos kalnos viss šķiet neparasts, Eragons atbildēja. Vai iebil­sti, ja lidošu ar tevi kādu brīdi? Es gribu palūkoties uz urgļiem.

Protams.

Viņš pievērsās Murtagam.

-Vārdeni ir noslēpušies šis ielejas galā. Ja mēs pasteigsi­mies, varam nokļūt tur pirms nakts tumsas.

Murtags noņurdēja, iespiedis rokas gurnos:

- Kā es izkļūšu no šejienes? Neredzu nevienu ieleju, kas atdalās no šīs, un urgļi pavisam drīz mūs ielenks. Man nepie­ciešams bēgšanas ceļš.

- Neraizējies par to, Eragons nepacietīgi sacīja. Šī ir gara ieleja, un tālāk noteikti jābūt kādai izejai.

Viņš nosēja Arju no Safiras un uzcēla uz Ledusliesmas.

- Pieskati viņu, es lidošu ar Safiru. Tiksimies tālāk uz priekšu.

Viņš uzrāpās uz Safiras muguras un piesēja sevi pie segliem.

- Uzmanies, Murtags brīdināja, domīgi saraucis uzacis, tad uzsauca zirgiem un devās atpakaļ mežā.

Tikko Safira pacēlās gaisā, Eragons sacīja: Vai tu varētu uzli­dot uz vienu no tām kalnu virsotnēm ? Mēs tur varētu ieraudzīt savu galamērķi un atrast arī izeju Murtagam. Es negribētu, lai viņš klīst pa visu ieleju.

Varam pamēģināt, Safira piekrita. Taču tur būs daudz auk­stāk.

Es esmu silti saģērbies.

Tad turies! Safira piepeši uzlidoja stāvus augšā, un Eragons atgāzās savā sēdekli. Viņas spārni spēcīgi vēcinājās, raujot abu ķermeņus uz augšu. Ieleja saruka līdz mazai līnijai zem viņiem. Lāčzoba upe mirdzēja kā izvīts sudrabs, kur straumē atspīdēja gaisma.

Viņi cēlās līdz mākoņu klājienam, kur gaiss bija auksta mit­ruma piesūcies. Viņus apņēma bezveidīga, pelēka sega, samazi­not redzamību līdz rokas stiepiena attālumam. Eragons cerēja, ka viņi šajā tumsā ar kaut ko nesadursies. Viņš izstiepa roku un vēcināja to. Ūdens kondensējās uz tās un sāka tecēt lejā, saslapinot piedurkni.

Gar seju aizlaidās neskaidra, pelēka masa, un viņš ar acs kaktiņu pamanīja balodi, kas izmisīgi vēcināja spārnus. Tam pie kājām bija piesieta balta saite. Safīra metās virsū putnam, atvāzusi žokļus un izbāzusi mēli. Putns iekliedzās, kad pūķa zobi izkampa spalvu kumšķi tam no astes. Tad tas aizšāvās prom un nozuda miglā. Mirkli vēlāk noklusa arī tā neprātīgā spārnu švīkstoņa.

Kad viņi izkļuva no mākoņiem, Safiras zvīņas klāja tūksto­šiem zili zaigojošu ūdens lāšu, kas mirdzināja mazas varavīks­nes. Eragons nopurinājās, šļakstinādams uz visām pusēm ūdeni no drēbēm, un drebēja. Viņš vairs nespēja saskatīt zemi, vienīgi mākoņu klājus, kas lavījās starp kalniem.

Ledāji nomainīja kokus, un tie mirdzēja zili un balti zem saules stariem. Sniega mirdzums lika Eragonam aizvērt acis. Pēc brīža viņš mēģināja tās atvērt, tomēr spožums aizvien žilbi­nāja. Nokaitināts viņš koncentrēja skatienu uz rokas izliekumu. Kā tu to vari izturēt? viņš jautāja Safīrai.

Manas acis ir spēcīgākas par tavējām, sekoja viņas atbilde.

Gaiss bija ledains. Ūdens Eragona matos sasala, izveidojot spožu bruņucepuri. Krekls un bikses bija sasalušas ragā ap viņa kājām un rokām. Safiras zvīņas kļuva slīdīgas no apledojuma, bet spārni apsarmoja. Viņi nekad agrāk nebija lidojuši tik aug­stu, tomēr kalnu virsotne aizvien vēl bija jūdzēm tālu.

Safiras spārnu vēzieni kļuva lēnāki un elpa aizvien smagāka. Eragons elsoja un smagi elpoja likās, ka trūkst gaisa. Mēģinā­dams atvairīt bailes, viņš atspiedās pret Safiras kakla radzēm.

Mums… jātiek no šejienes ārā, viņš sacīja. Acu priekšā Era­gonam peldēja sarkani punkti. Es nevaru… paelpot. Likās, ka Safira viņu nedzird, tādēļ viņš atkārtoja sakāmo šoreiz ska­ļāk. Atbildes nebija. Viņa mani nedzird, viņš aptvēra. Puisis grīļojās, nespēdams sakopot domas, tad nosvērās uz sāniem un iekliedzās:

Nes mūs lejā!

Piepūle pilnībā iztukšoja viņa galvu. Skats nozuda tumsā.

Eragons atguva samaņu, kad abi izkļuva no mākoņiem. Jaunekļa galva pulsēja. Kas notika? viņš vaicāja, cenšoties apsēsties taisni un mulsi lūkojoties visapkārt.

Tu zaudēji samaņu, Safira attrauca.

Viņš mēģināja izlaist pirkstus caur matiem, taču apstājās, kad sajuta lāstekas. To es zinu, bet kāpēc tu man neatbildēji?

Manas smadzenes neko nespēja aptvert. Likās, ka taviem vārdiem nav jēgas. Kad tu zaudēji samaņu, sapratu: kaut kas nav kārtībā, un laidos lejā. Man nevajadzēja pārāk tālu aizlidot, lai saprastu, kas noticis.

Labi, ka tu arī nezaudēji samaņu, Eragons, nervozi iesmējies, sacīja. Safira tikai nošvīkstināja asti. Viņš sapņaini skatījās uz kalnu virsotnēm, kas slēpās aiz mākoņiem. Žēl, ka nevarējām nostāties uz vienas no tām virsotnēm… Nu, tagad vismaz mēs zinām, ka varam izkļūt no šīs ielejas tikai pa to pašu ceļu, pa kuru ienācām. Kāpēc mums pietrūka gaisa? Kā mums var pie­tikt gaisa šeit, bet pietrūkt tur?

Nezinu, taču es nekad neuzdrošināšos lidot tik tuvu saulei. Mums jāpatur prātā šī pieredze. Šādas zināšanas var noderēt, ja mums kādreiz būs jācīnās ar kādu citu Jātnieku.

Ceru, ka tas nekad nenotiks, Eragons sacīja. Tagad turēsi­mies zemāk. Vienai dienai piedzīvojumu pietiks. Viņi slīdēja pa maigām gaisa plūsmām, dreifējot no viena kalna uz citu, līdz Eragons ieraudzīja, ka urgļu kolonna nonākusi pie ieejas ielejā. Kas viņus dzen tādā ātrumā, un kā viņi to var izturēt?

Tagad, kad esam tiem tuvāk, redzu, ka šie urgļi ir lielāki par iepriekš sastaptajiem, Safira sacīja. Sie būtu krietnu galvas tiesu lielāki par garāko vīru. Nezinu, no kurienes šie ieradušies, taču tai būtu jābūt nežēlīgai vietai, kur rodas šādi monstri.

Eragons uzmeta skatienu zemei viņš neredzēja tik labi kā pūķis. Ja viņi turpinās doties uz priekšu tik ātrā solī, viņi notvers Murtagu, pirms mēs uziesim vārdenus.

Labāk cerēsim, ka ne. Varbūt mežs kavēs viņu virzību… Vai viņus varētu apturēt ar maģiju?

Eragons papurināja galvu. Apturēt… nē. Viņu ir pārāk daudz. Viņš prātoja par plāno miglas kārtu ielejā virs zemes un nosmīnēja. Tomēr es viņus varētu uz bridi aizkavēt. Viņš aizvēra acis, izvēlējās nepieciešamos vārdus, palūkojās uz miglu un nokomandēja:

- Gath un reisa du rakr!

Lejā izcēlās kņada. No augšas izskatījās, it kā zeme būtu pārtapusi milzīgā, slinki plūstošā upē. Svina pelēks miglas blāķis nogūla urgļu ceļā un sabrieda biedējošā sienā tumšā kā negaisa mākonis. Urgļi saminstinājās tās priekšā, tad turpi­nāja ceļu kā neapstādināms triecienspēks. Migla apņēma viņus, nosedzot skatam priekšējās rindas.

Eragona spēki sāka strauji zust un sirds dauzījās kā putns krātiņā. Viņš elsoja, un acis no piepūles spiedās ārā. Jauneklis centās mazināt maģijas satvērienu aizvērt sprostu, caur kuru lauzās ārā dzīvības spēki. Mežonīgi iekliedzoties, viņš pārcirta saikni ar maģiju. Maģijas strūklas apsīka kā čūskas ar nocir­stām galvām, bezspēcīgi lodājot pa smadzenēm un ķeroties pie spēka druskām. Miglas siena izklīda kā slideni dubļi. Urgļus tā nebija aizkavējusi.

Eragons vārgi gulēja uz Safiras muguras un smagi elpoja. Tikai tagad viņš atcerējās Broma vārdus:

- Maģiju ietekmē attālums tieši tāpat kā bultu vai šķēpu. Ja tu mēģini kaut ko pacelt vai pakustināt jūdzes attālumā, tam būs nepieciešams vairāk enerģijas, nekā esot tuvumā.

Vairs es to neaizmirsīšu, viņš sevī drūmi nodomāja.

Tev to vispār nevajadzēja aizmirst, Safira iestarpināja. Vispirms zemes pikucis Gileadā un tagad šis gadījums. Vai tu neņem vērā neko no Broma mācības ? Tu nogalināsi sevi, ja turpināsi būt nevērīgs.

Es ņēmu vērā, viņš nepiekāpās, berzējot zodu. Vienkārši jau pagājis kāds laiks, un man nav bijusi iespēja padomāt par to. Es nekad nebiju izmantojis maģiju no liela attāluma kā es varēju zināt, ka tas būs tik grūti ?

Safira norūcās. Vai nākamreiz tu mēģināsi atdzīvināt miru­šos ? Neaizmirsti, ko Broms teica par to.

Nemēģināšu, viņš nepacietīgi sacīja. Safira tuvojās zemei, meklējot Murtagu un zirgus. Eragons labprāt būtu palīdzējis viņai, taču puisim tik tikko pietika spēka, lai nesabruktu seglos.

Safira strauji nolaidās mazā laukumiņā, un Eragons nesa­prašanā ieraudzīja, ka zirgi stāv uz vietas un Murtags notupies pēta zemi. Kad Eragons nekāpa ārā no segliem, Murtags metās pie viņa un vaicāja:

- Kas noticis?

Viņš izklausījās vienlaikus dusmīgs, noraizējies un noguris.

- Es pieļāvu kļūdu, Eragons godīgi atzinās. Urgļi ir ienā­kuši ielejā. Es mēģināju aizkavēt viņus, taču aizmirsu vienu no maģijas pamatlikumiem, un tas man dārgi maksāja.

Drūmi skatoties, Murtags parādīja ar īkšķi pār plecu.

- Es tikko uzgāju vilku pēdas, tās ir manu abu plaukstu pla­tumā un collu dziļumā. Šeit apkārt klīst dzīvnieki, kas varētu būt bīstami pat tev, Safira.

Viņš pagriezās pret pūķi.

- Es zinu, ka tu nevari pārvietoties pa mežu, bet vai tu varētu riņķot virs manis un zirgiem? Tas plēsoņām liks turēties pa gabalu. Citādi no manis nepaliks pat tik daudz, lai saliktu uzpirkstenī.

- Vai tu jokojies, Murtag? Eragona sejā parādījās ašs smaids. Viņa muskuļi drebēja, neļaujot koncentrēties.

- Tie ir karātavu joki, Murtags atbildēja, berzējot acis. Nespēju noticēt, ka tie paši urgļi seko mums visu šo laiku. Viņiem būtu jālido kā putniem, lai tiktu mums līdzi.

- Safira sacīja, ka šie ir lielāki nekā iepriekš redzētie, Eragons aizrādīja.

Murtags nolamājās, sažņaudzis sava zobena rokturi.

- Tas visu izskaidro. Safira, ja tevis redzētais ir tiesa, tad tie ir kuļļi urgļu izlases grupējums. Man vajadzēja iedomāties, ka vadonis būs ielikts tiem par galveno. Viņi nejāj, jo zirgi nespēj noturēt kuiļu smagumu, turklāt neviens no tiem nav mazāks par astoņām pēdām. Viņi var dienām ilgi skriet un aizvien būt kaujas gatavībā. Lai nogalinātu vienu, vajag piecus vīrus. Kuiļi nekad neiet ārā no savām alām tikai karā. Acīmredzot viņi cer uz lielu slaktiņu, ja jau sapulcinājuši tādu armiju.

- Vai mēs varam apsteigt viņus?

- Kas to lai zina? Murtags atbildēja. Viņi ir spēcīgi, neatlaidīgi, un viņu ir daudz. Var gadīties, ka mums vajadzēs ar viņiem cīnīties. Ja tiktāl nonāksim, es ceru, ka vārdeni tuvumā būs izlikuši sardzes vīrus, un tas mums palīdzēs. Par spīti mūsu meistarībai un Safīrai, mēs nevarēsim atsist kuļļus.

Eragons nogrīļojās.

- Vai vari man iedot maizes gabalu? Man kaut kas jāieēd.

Murtags ātri atnesa puskukuli maizes. Tā bija sakaltusi,

tomēr Eragons priecīgi sāka košļāt. Murtags ar bažīgu skatienu pētīja ielejas sienas. Eragons zināja, ka viņš mēģina atrast izeju.

- Gan jau tālāk kādu atradīsim.

- Protams, Murtags sacīja ar uzspēlētu pārliecību un uzsita sev pa kāju, mums jāiet.

- Kā Arja jūtas? Eragons gribēja zināt.

Murtags paraustīja plecus.

- Drudzis ir stiprāks. Viņa lokās un mētājas. Ko tu gribi? Viņas spēki zūd. Tev viņa jāaizved pie vārdeniem, pirms inde iedarbojas vēl stiprāk.

- Es tevi nepametīšu, Eragons uzstājīgi sacīja, ar katru maizes kodienu atgūdams spēkus, ne jau tagad, kad urgļi mums min uz pēdām.

Murtags atkal paraustīja plecus.

- Kā gribi, bet es tevi brīdinu viņa nomirs, ja paliksi ar mani.

- Nerunā tā, Eragons iesaucās un pieslējās sēdus Safiras seglos, palīdzi man viņu izglābt. Mēs aizvien vēl varam pa­gūt. Uzskati, ka dod dzīvību pret dzīvību kā izpirkumu par Torkenbranda dzīvību.

Murtaga seja acumirklī satumsa.

Es nejūtos parādā. Tu… viņš aprāvās, kad kaujas rags atbalsojās tumšajā mežā. Vēlāk es tev kaut ko paskaidrošu, viņš aprauti sacīja, skrienot pie zirgiem. Murtags pagrāba pavadas un skrēja prom, uzmezdams Eragonam niknu ska­tienu.

Eragons aizvēra acis, kad Safīra pacēlās gaisā. Kaut varētu gulēt mīkstā gultā un aizmirst visas nedienas! Safira, viņš sacīja, apsedzis ausis, lai nedaudz sasildītu tās, kā būtu, ja mēs tiešām aizvestu Arju pie vārdeniem ? Tiklīdz viņa būs drošībā, mēs varētu atgriezties pēc Murtaga un izglābt viņu.

Vārdeni tev neļaus, Safīra sacīja. Viņi varētu domāt, ka tu atgriezies, lai pastāstītu urgļiem, kur viņi slēpjas. Mūsu ieraša­nās apstākļi nav tādi, lai iegūtu viņu uzticību. Viņi gribēs zināt, kāpēc mēs atvedām "jauko" kuļļu baru tieši pie viņu vārtiem.

Mums vienkārši jāpastāsta patiesība un jācer, ka viņi noti­cēs, Eragons atbildēja.

Un, ko mēs iesāksim, ja kuļļi uzbruks Murtagam ?

Cīnīsimies, protams! Es nepieļaušu, ka kuļļi notver Arju vai Murtagu, Eragons dedzīgi sacīja.

Cik cildeni, pūķis sacīja diezgan izsmejoši. Turklāt mēs taču varētu nogalināt labi daudz urgļu tu ar maģijas un zobena palīdzību, bet es varētu cīnīties ar zobiem un nagiem tomēr galu galā tas būtu veltīgi. Viņu ir pārāk daudz… Mēs viņus nevaram sakaut mēs paši piedzīvotu sakāvi.

Ko tad lai dara? Es nepametīšu Arju un Murtagu viņu rokās.

Safīra novēcināja asti, un tās galiņš skaļi nošvīkstēja gaisā. Es tev to nemaz nelūdzu. Tomēr, ja mēs uzbruksim pirmie, mēs varētu iegūt priekšrocības.

Vai tu esi kļuvusi traka? Viņi… Eragona balss noklusa, kamēr viņš par to domāja. Viņi neko nevarēs pasākt, viņš secināja.

Tieši tā, Safīra sacīja. Mēs varam radīt lielus zaudējumus no augstuma.

Metam akmeņus uz viņiem! Eragons piedāvāja. Tas viņus varētu izklīdināt.

Ja vien viņu galvaskausi nav pietiekami biezi, lai pasargātu no akmeņiem. Safira sasvērās uz labo pusi un ātri nolaidās pie Lāčzoba upes. Viņa sagrāba nagos vidēja lieluma laukakmeni, kamēr Eragons salasīja vairākus dūres lieluma oļus. Safira slīdēja nedzirdamiem spārnu vēzieniem, līdz viņi nonāca virs urgļu armijas. Tagad! viņa iesaucās, palaižot vaļā savu kravu. Atskanēja slāpēts troksnis, lādiņiem krītot cauri koku galiem un nolaužot zarus. Pēc īsa brīža ielejā atskanēja brēcieni.

Eragons savilka lūpas smaidā, izdzirdējis, kā urgļi metās meklēt patvērumu. Sameklēsim vairāk munīcijas, viņš pie­dāvāja, cieši piespiežoties Satīrai. Viņa piekrītoši norūcās un atgriezās pie upes.

Darbs bija smags, taču viņiem izdevās aizkavēt urgļu virzī­šanos uz priekšu tomēr pilnībā apturēt viņus nebija iespējams. Katru reizi, kad Safira laidās pēc akmeņiem, urgļi neatlaidīgi devās uz priekšu. Tomēr pūķa un Eragona kopējie pūliņi ļāva Murtagam atrauties no urgļiem.

Stundām ritot, ielejā pienāca vakars. Saule nedāļāja siltumu, un gaisā pamazām iezagās sala dzēlieni, bet migla pārvērtās par sarmu un noklāja kokus. Nakts dzīvnieki sarosījās savās alās un raudzījās no ēnainām slēptuvēm uz svešiniekiem, kas neaicināti šķērso viņu zemi.

Eragons turpināja pētīt kalnu malas, meklējot ūdenskri­tumu, kas iezīmētu ceļojuma beigas. Viņš sāpīgi apzinājās, ka katra minūte tuvina Arju nāvei.

Ātrāk, ātrāk! puisis klusu čukstēja, raudzīdamies lejā uz Murtagu. Pirms Safira atkal devās savākt jaunu munīcijas kravu, Eragons sacīja: Atliksim uz brīdi akmeņus un aplūkosim Arju. Diena ir gandrīz galā, un es baidos, ka viņas dzīves stun­das ir skaitītas, ja vien tās nav kļuvušas par minūtēm.

Arjas dzīve tagad ir Likteņa rokās. Tu izlēmi palikt kopā ar Murtagu, un tagad par vēlu mainīt domas, tādēļ beidz mocīties par to… Manas zvīņas dreb no taviem prātojumiem. Labākais, ko mēs tagad varam pasākt, ir turpināt uzbrukumu urgļiem. Eragons apzinājās, ka viņai ir taisnība, tomēr pūķa vārdi nenomierināja. Viņš no jauna sāka meklēt ūdenskritumu, tomēr varēja saskatīt vien milzīgu kalnu grēdu.

Ielejā sāka kļūt pavisam tumšs, tumsa klāja kokus un kal­nus kā tintes plankums. Lai gan viņai bija asa dzirde un jutīgs deguns, biezajā mežā pat Safira vairs nespēja noteikt urgļu atrašanās vietu. Nakts melnumā nespīdēja arī mēness, kas ceļotājiem varētu palīdzēt, vēl paies dažas stundas, pirms tas uzlēks pār kalniem.

Safira sasvērās uz kreisajiem sāniem un planēja gar kalnu kori. Eragons juta, kā kalni paslīd garām, tad samiedza acis, jo ieraudzīja tālumā mazu, baltu līniju. Vai tas varētu būt ūdens­kritums? viņš prātoja.

Viņš paskatījās debesīs, kurās vēl jautās saulrieta atstātā gaisma. Kalnu tumšie stāvi sakļāvās kopā un veidoja raupju kausu, kas noslēdza ieleju. Kā tu domā, vai vārdeni jau zina par mums1 ? Varbūt viņi izsūtīs vīrus, lai mums palīdzētu?

Šaubos, vai viņi mums palīdzēs, ja nebūs noskaidrojuši esam draugi vai ienaidnieki, Safira aprauti atbildēja, dodamās zemes virzienā. Es lidoju pie Murtaga mums tagad jāpaliek kopā ar viņu. Tā kā es nevaru sajust urgļus, viņi var pielavīties pie Murtaga, mums nezinot.

Eragons izvilka Zaroku no maksts, prātodams, vai ir jau atgu­vis spēkus, lai varētu cīnīties. Safira nolaidās Lāčzoba upes krei­sajā krastā un nogaidot pietupās. Tālumā šalca ūdenskritums. Viņš tuvojas, pūķis sacīja. Eragons sasprindzināja dzirdi un sadzirdēja pakavu dipoņu. Murtags auļos nesās no meža, dzenot zirgus sev pa priekšu. Viņš ieraudzīja abus, tomēr neapstājās.

Eragons nolēca no Safiras un pēc brīža jau skrēja līdzās Murtagam. Safira devās pie upes, lai varētu abiem sekot, koku netraucēta. Pirms Eragons paguva pastāstīt jaunumus, Murtags sacīja:

- Redzēju, kā jūs metāt akmeņus uz kuiļiem, tas bija labi. Vai viņi apstājās vai griezās atpakaļ?

- Viņi aizvien vēl ir mums aiz muguras, bet mēs neesam tālu no ielejas centra. Kā jūtas Arja?

- Viņa vēl ir dzīva, Murtags asi attrauca. Viņš strauji elpoja. Jaunā vīrieša nākamie vārdi skanēja maldinoši mierīgi, it kā slēpjot viņa stingro apņemšanos:

- Vai tuvumā ir kāda ieleja vai aiza, pa kuru varu doties prom?

Satraucies Eragons pārcilāja prātā, vai redzējis tuvumā kādu plaisu tuvējos kalnos. Uz kādu brīdi viņš pavisam bija aizmirsis par Murtaga nodomu.

- Tagad ir tumšs, viņš izvairīgi iesāka, paceldams zemu nolīkušu zaru, varēju kaut ko nepamanīt, taču… nē, es tādu neredzēju.

Murtags nikni nolamājās un apstājās, kā zemē iemiets, vilk­dams zirgu pavadas, līdz arī tie nekustēja ne no vietas.

- Tu gribi sacīt, ka šobrīd vienīgā vieta, kurp varu doties, ir pie vārdeniem?

- Jā, bet mums jāturpina skriet. Urgļi gandrīz ir mūs panā­kuši!

- Nē! Murtags dusmīgi iebilda. Viņš piebakstīja Eragonam ar pirkstu:

- Es tevi brīdināju, ka neiešu pie vārdeniem, bet tu neatkā­pies, un nu esi ievilcis mani starp diviem dzirnakmeņiem! Tev prātā ir tikai elfas atmiņas. Kāpēc tu man neteici, ka te nav citas izejas?

Eragons salēcās no apvainojumu krusas un kliedza pretī:

- Es zināju tikai to, kur mums jāiet, nevis kas atrodas blakus! Nevaino mani par to, ka izlēmi nākt līdzi!

Murtags svelpjoši elpoja; kad viņš nikni aizgriezās prom, Eragons redzēja tikai sava biedra nekustīgo, saliekušos stāvu. Viņa paša pleci bija saspringti un kaklā pulsēja vēna. Nepacietībā gaidot, jauneklis iecirta rokas sānos.

Kāpēc jūs apstājāties ? Safīra satraukti vaicāja.

Nenovērs manas domas.

- Kas tev par problēmu ar vārdeniem? Kas tur var būt tik briesmīgs, ja tu slēp to pat tagad? Vai tu labāk gribi cīnīties ar kuiļiem, nevis pastāstīt man? Cik reižu mums jāatgriežas pie tā, līdz tu man uzticēsies?

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

Urgļi! Safīra atgādināja.

Es zinu, Eragons sacīja, mēģinot nezaudēt savaldīšanos. Tomēr mums jātiek galā ar šo.

Ātrāk, ātrāk!

- Murtag, Eragons nopietni ierunājās, ja vien tu negribi iet bojā, mums jādodas pie vārdeniem. Neliec man nokļūt viņu rokās, nezinot, kā viņi rīkosies, ieraudzījuši tevi. Tas varētu būt gana bīstami arī bez nevajadzīgiem pārsteigumiem.

Beidzot Murtags pagriezās pret Eragonu. Viņš strauji un smagi elpoja kā stūrī iedzīts vilks. Murtags brīdi vilcinājās un tad sacīja aizlauztā balsī:

- Tev ir tiesības zināt. Es… es esmu Morzana, pirmā un pēdējā Atkritēja dēls.