Eragons

29. NODAĻA Liktenīgā kļūda

No rīta Eragons un Broms izvilka seglu somas no staļļa un gatavojās prombraukšanai. Džeods atvadījas no Broma, tikmēr Helēna gaidīja durvju ailē. Abi vīri skumjām sejām paspieda roku. Man tevis pietrūks, veco zēn, Džeods sacīja.

Man tevis arī, Broms sirsnīgi piebilda. Viņš paklanīja balto galvu un tad pagriezās pret Helēnu. Pateicos par jūsu viesmīlību, tā bija patiešām sirsnīga. Viņas seja kļuva sar­kana. Eragons domāja, ka viņa iesitis vecajam vīram. Tomēr Broms netraucēts turpināja: Jums ir labs vīrs: rūpējieties par viņu. Nav daudz tik drosmīgu un uzņēmīgu vīru kā viņš. Tomēr arī viņš nevar pārlaist grūtus laikus bez mīļoto cilvēku palīdzības. Viņš atkal paklanījās un maigi piebilda: Tikai ieteikums, kundze.

Eragons pamanīja sašutumu un sāpes, kas pārskrēja Helēnas sejai. Sievietes acis gailēja, kad viņa skaļi aizcirta durvis. Džeods nopūtās un izlaida pirkstus cauri matiem. Eragons pateicās viņam par palīdzību un uzlēca Kadokam mugurā. Noskanot pēdējiem atvadu vārdiem, Broms un Eragons devās ceļā.

Pie Tērmas dienvidu vārtiem sargi ļāva viņiem iziet cauri, nemaz neuzmetot skatienu. Kad viņi jāja cauri milzīgajiem ārē­jiem mūriem, Eragons pamanīja ēnā kustību. Solembums tupēja zemē, tikai astes galiņš raustījās. Kaķacis sekoja ceļiniekiem ar neizdibināmu skatienu. Kad pilsēta jau palika tālu aiz muguras, Eragons uzdeva jautājumu:

- Kas ir kaķaci?

Broms pārsteigts palūkojās uz viņu. No kurienes tāda piepeša ziņkāre?

- Es dzirdēju Tērmā runājam par viņiem. Viņi taču nav īsti, vai ne tā? Eragons sacīja, izlikdamies, ka neko nezina.

- Es gan tā neteiktu. Jātnieku slavas laikos viņi bija tik­pat slaveni kā pūķi. Karaļi un elfi turēja viņus savā tuvumā, tomēr kaķači drīkstēja darīt, ko vien vēlas. Nekas daudz par viņiem nav zināms. Domāju, ka mūsdienās viņi ir ļoti reti sastopami.

- Vai viņi prata izmantot maģiju? Eragons vaicāja.

- Droši nezinu, bet viņi pilnīgi noteikti spēja darīt dīvainas lietas. Viņi it kā vienmēr zināja, kas notiek, un kaut kādā veidā pamanījās tajā visā iesaistīties. Broms pacēla kapuci, lai sar­gātos no aukstā vēja.

- Kas ir Ellesdzirnas? Eragons vaicāja, brītiņu apsvērdams iepriekš dzirdēto.

- Tu redzēsi, kad mēs nonāksim pie Drasleonas.

Kad Tērma izzuda skatienam, Eragons domās pasauca:

- Safira! Viņa domu spēks bija tik varens, ka Kadoks neapmie­rināts noskurināja ausis.

Safira atbildēja un steidzās pie viņiem, cik jaudas. Eragons un Broms raudzījās, kā tumšais plankums parādījās aiz mā­koņa, tad viņi sadzirdēja Safiras spārnu vēzienu apdullinošo dunoņu. Saule spīdēja cauri plānajai spārnu ādai, un tie izska­tījās caurspīdīgi izcēlās tikai vēnas. Viņa strauji nolaidās.

Eragons pameta Kadoka pavadu Bromam. Es atgriezīšos ap pusdienlaiku.

Broms pamāja ar galvu, taču izskatījās noraizējies. Izprie­cājies, viņš sacīja, tad paraudzījās uz Safiru un pasmaidīja.

- Priecājos tevi atkal redzēt.

Es arī.

Eragons uzlēca Safīrai plecos un cieši turējās, kad viņa cēlās augšup. Pūķis grieza gaisu un vadīja vēju ar asti. Turies stingri, viņa brīdināja Eragonu, notaurējās un izmeta lielu cilpu. Puisis aiz sajūsmas kliedza, mētādams rokas pa gaisu un turēdamies tikai ar kājām.

Es nezināju, ka varu sēdēt tev uz muguras, nepiesiets pie segliem, kamēr tu met loku, viņš sacīja, laimīgi smaidot.

Es ari ne, piebilda Safīra, arī smiedamās, ja šīs skaņas vispār varēja nosaukt par smiekliem.

Eragons viņu cieši apskāva, un abi turpināja lidot kā īsti debesu pavēlnieki.

Ap pusdienlaiku viņa kājas jau bija noberztas, lidojot bez segliem, bet rokas un seja nejūtīgas no aukstā gaisa. Safiras zvīņas bija siltas, taču viņa nevarēja jaunekli pasargāt no auk­stuma. Kad viņi nolaidās, lai pusdienotu, Eragons iebāza rokas azotē un tad turpat netālu sameklēja saules apspīdētu vietiņu, kur apsēsties. Kamēr viņi ar Bromu ēda, Eragons pavaicāja, vai Safīra iebilstu, ja viņš jātu ar Kadoku. Eragons nolēma iztaujāt Bromu par viņa pagātni.

Nē, bet vēlāk pastāsti, ko viņš sācis. Eragons bija pārsteigts, ka Safīra zina par viņa plāniem. Viņš nespēja tos noslēpt no pūķa, jo abi bija tik cieši saistīti. Viņi pabeidza maltīti, un Safīra aizlidoja, bet Eragons piebiedrojās Bromam. Pēc kāda brīža Eragons savilka ciešāk Kadoka pavadu un sacīja: Man ar tevi jārunā. Es gribēju to darīt uzreiz pēc ierašanās Tērmā, bet nolēmu nogaidīt līdz šim brīdim.

- Par ko tu gribi runāt? vaicāja Broms.

Eragons brīdi vilcinājās. Es nesaprotu daudzas lietas. Piemēram, kas ir tavi "draugi" un kāpēc tu slēpies Kārvahallā? Es tev uzticu savu dzīvību un tieši tādēļ mēs vēl aizvien ceļo­jam kopā -, taču man ir mazliet vairāk jāzina par to, kas tu esi un ko tu dari. Ko tu paņēmi Gileadā un kas ir tuatha du orothrim, par ko jūs runājāt? Domāju, ka pēc visa notikušā man ir tiesības dzirdēt paskaidrojumus.

- Tu mūs noklausījies?

- Tikai vienreiz, Eragons taisnojās.

- Redzu, ka labas manieres tev vēl jāapgūst, Broms nīgri norūca, paraustīdams bārdu. Kas tev liek domāt, ka tas attie­cas uz tevi?

- Es īsti nezinu, Eragons atbildēja, paraustījis plecus, vienkārši tā ir dīvaina sakritība: tu slēpies Kārvahallā, kad es atradu Safiras olu, un tu tik daudz zini par pūķiem. Jo vairāk es par to domāju, jo mazāk liekas, ka tā ir sakritība. Turklāt ir arī citi pavedieni, kuriem es negribēju pievērst uzmanību, bet tagad tie šķiet acīm redzami. Piemēram, kā tu jau no sākta gala zināji par razakiem un kāpēc viņi metās bēgt, kad tu parādījies. Un es nekādi nevaru saprast, vai tev tomēr nav kāds sakars ar pūķa olas parādīšanos. Tu daudz ko neesi paskaidrojis, un mēs ar Safiru nevaram to visu neņemt vērā, jo tas varētu būt bīstami.

Broma pierē parādījās tumšas rievas, kad viņš apturēja Ledusliesmu.

- Tu neesi gatavs gaidīt? viņš jautāja. Eragons ietiepīgi pakratīja galvu. Broms nopūtās. Ja tu nebūtu tik aizdomu pilns, viss notikušais nebūtu īpaši liela problēma. Tomēr, ja tu būtu citāds, es ar tevi lieki laiku netērētu. Eragons nebija drošs, vai tas ir kompliments. Broms aizdedzināja pīpi un lēnām izpūta dūmu mutuli.

- Es tev pateikšu, viņš iesāka, bet tev jāsaprot, ka visu es nevaru atklāt. Eragons jau sāka iebilst, taču Broms viņu apturēja: Nejau tādēļ, ka es gribētu kaut ko paturēt sevī, bet vienkārši tāpēc, ka negribu atklāt noslēpumus, kas nav manējie. Šajā stāstā ir ievijušies arī citi stāsti. Tev būs jārunā ar citiem iesaistītajiem, lai noskaidrotu pārējo vēstījuma daļu.

- Ļoti labi, pastāsti, ko vari, Eragons piekrita.

- Vai esi drošs? Broms vaicāja. Manai noslēpumainībai ir nopietni iemesli. Es mēģināju tevi aizsargāt no spēkiem, kas tevi var saplosīt gabalos. Tiklīdz tu par tiem uzzināsi, uzzināsi arī par viņu nolūkiem, un tu vairs negribēsi dzīvot mierīgu dzīvi. Tev būs jāizvēlas, kurai pusei pieslieties. Vai tu tiešām gribi zināt?

- Es nevaru dzīvot mūžīgā neziņā, Eragons klusi sacīja.

-Vērtīgs mērķis… Ļoti labi: Alagēzijā starp Impēriju un

vārdeniem plosās karš. Tomēr viņu konflikts ir daudz sarežģī­tāks par atsevišķām bruņotām sadursmēm. Tie ir saķērušies gigantiskā varas cīņā… kuras centrā esi tu.

- Es? Eragons neticīgi iesaucās. Tas nav iespējams. Man nav nekā kopēja ne ar vienu no tiem.

- Pagaidām nav, sacīja Broms, taču tas, ka tu vispār esi, ir pietiekams iemesls viņu cīņai. Vārdeni vai Impērija necīnās, lai kontrolētu šo zemi vai tās iedzīvotājus. Viņi cīnās par nākamās Jātnieku paaudzes kontroli. Un tu esi pirmais no viņiem. Tas, kura varā nonāks Jātnieki, kļūs par neapstrīdamu Alagēzijas valdnieku.

Eragons centās aptvert Broma vārdus. Viņam šķita netica­mi, ka tik daudziem cilvēkiem varētu interesēt viņš vai Safira. Neviens, izņemot Bromu, neuzskatīja viņu par svarīgu. Doma, ka vārdeni un Impērija cīnās par viņu, šķita pārāk neticama un grūti aptverama. Viņš tomēr piebilda:

- Bet visus Jātniekus nogalināja, izņemot Atkritējus, kuri pievienojās Galbatoriksam. Un ciktāl es zinu, šobrīd arī tie ir miruši. Un Kārvahallā tu man sacīji, ka neviens nezina, vai Alagēzijā vēl ir kāds pūķis.

- Par pūķiem es tev sameloju, Broms stingri noteica. Kaut arī Jātnieki ir miruši, ir palikušas trīs pūķu olas un tās visas ir Galbatoriksa īpašums. Īstenībā šobrīd to ir tikai divas, jo Safira taču izšķīlās. Karalis izglāba trīs olas, kad pēdējoreiz cīnījās ar Jātniekiem.

- Tad jau drīz varētu parādīties vēl divi karalim uzticīgi jauni Jātnieki? Eragons jautāja ar pamirušu sirdi.

- Tieši tā, Broms sacīja. Šobrīd notiek cīņa uz dzīvību un nāvi. Galbatorikss izmisīgi cenšas atrast cilvēkus, kuru dēļ mazie pūķīši būtu ar mieru izšķilties, bet vārdeni izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai nogalinātu viņa izraudzītos cilvēkus vai arī nozagtu olas.

- Kur tika atrasta Safiras ola? Kā to varēja nozagt karalim? Un kā tu to visu zini? Eragons samulsis jautāja.

- Tik daudz jautājumu, Broms rūgti iesmējās. Šim stās­tam ir vēl viena nodaļa, kurā notikumi norisinājās ilgu laiku pirms tavas piedzimšanas. Toreiz es biju nedaudz jaunāks, tomēr ne tik gudrs. Es neieredzēju Impēriju iemeslus es patu­rēšu pie sevis un gribēju to izpostīt visiem iespējamiem līdzek­ļiem. Mana degsme aizveda līdz skolotam vīram, Džeodam. Viņš stāstīja, ka atradis grāmatu, kurā aprakstīta slepena eja uz Galbatoriksa pili. Es aizvedu Džeodu pie vārdeniem tieši viņus es nosaucu par saviem "draugiem" -, un viņi panāca, lai olas tiktu nozagtas.

Vārdeni!

- Tomēr kaut kas nogāja greizi, un mūsu zaglis ieguva tikai vienu olu. Dažu iemeslu dēļ viņš aizbēga ar to un neatgrie­zās pie vārdeniem. Kad viņu nevarēja atrast, sūtīja mani un Džeodu, lai mēs atvedam viņu un arī pūķa olu. Broma acis skatījās tālumā, un viņš runāja dīvainā balsī.

- Tā sākās viens no lielākajiem meklējumiem vēsturē. Mēs cīnījāmies pret razakiem un Morzanu pēdējo no Atkritējiem un karaļa uzticamāko kalpu.

- Morzans! Eragons pārtrauca stāstījumu. Bet viņš taču bija tas, kurš nodeva Jātniekus Galbatoriksam! Un tas notika tik sen! Morzanam jābūt tūkstoš gadus vecam. Eragonu satrauca atgādinājums par to, ka Jātnieki dzīvoja ļoti garu mūžu.

- Nu un tad? Broms sacīja, saraucis uzacis. Jā, viņš bija vecs, bet spēcīgs un nežēlīgs. Viņš bija viens no pirmajiem karaļa sekotājiem un arī pats uzticamākais. Tā kā mēs jau bijām lējuši asinis pirms tam, olas meklējumi kļuva par privātu cīņu. Kad to atrada Gileadā, es devos turp un cīnījos ar Morzanu. Kauja bija briesmīga, tomēr beigās es viņu nogalināju. Cīņas laikā mani nošķīra no Džeoda. Man nebija laika viņu meklēt, es paņēmu olu un aiznesu pie vārdeniem, viņi man lūdza apmācīt to, kurš kļūs par Jātnieku. Es piekritu un nolēmu paslēpties

Kārvahallā kur es biju bijis jau vairākas reizes līdz vārdeni sazināsies ar mani. Līdz šim viņi mani vēl nav izsaukuši.

- Un kā Safiras ola uzradās Korē? Vai karalim nozaga vēl vienu? vaicāja Eragons.

Broms norūca:

- Maz ticams. Pārējās divas viņš sargā tik uzmanīgi, ka mēģi­nājums nozagt tās līdzinātos pašnāvībai. Nē, Safiru atveda no vārdeniem, un man liekas, es zinu, kādā veidā. Lai aizsargātu olu, tās sargi man mēģināja to nosūtīt ar maģijas palīdzību.

Vārdeni nav sazinājušies ar mani, lai izstāstītu, kā viņi pazaudēja olu, tādēļ man ir aizdomas, ka to kurjerus pārtvēra Impērija un razakus sūtīja viņu vietā. Es esmu pārliecināts, ka Galbatorikss gribēja mani atrast, jo esmu izjaucis daudzus no viņa plāniem.

- Tad jau razaki nezināja par mani, pirms viņi ieradās Kār­vahallā, Eragons izbrīnīts piebilda.

- Tieši tā, Broms atbildēja. Ja tas pakaļa Sloans turētu muti, iespējams, viņi par tevi neuzzinātu. Notikumi varēja izvērsties pilnīgi citādi. Savā ziņā man tev jāpateicas par dzī­vības glābšanu. Ja razaki nebūtu tik aizņemti ar tevi, viņi notvertu mani nesagatavojušos, un tās būtu Stāstnieka Broma dzīves beigas. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi bēga, es esmu stiprāks par viņiem abiem, jo īpaši dienas laikā. Laikam viņi plānoja mani sazāļot naktī un izprašņāt par olu.

- Tu aizsūtīji vārdeniem ziņu par mani?

- Jā. Esmu pārliecināts, ka viņi gribēs, lai aizvedu tevi pie viņiem, cik vien ātri iespējams.

- Bet tu nevedīsi, vai ne?

Broms pakratīja galvu. Nē, nevedīšu.

- Kāpēc ne? Pie vārdeniem taču būtu drošāk nekā dzīties pakaļ razakiem, jo sevišķi kopā ar Jātnieku.

Broms nosprauslojās un maigi paskatījās uz Eragonu.

- Vārdeni ir bīstami ļaudis. Ja mēs dosimies turp, tu tiksi ierauts viņu politikā un mahinācijās. Viņu vadoņi tevi varētu sūtīt misijā, lai tu aizstāvētu viņu intereses, kaut arī tu nebūsi pietiekami spēcīgs, lai to izpildītu. Es gribu, lai tu būtu saga­tavojies, pirms tuvosies vārdeniem. Vismaz, kamēr mēs dzena­mies pēc razakiem, man nav jāuztraucas, ka tavam dzērienam kāds varētu pieliet indi. Šis ir mazākais no abiem ļaunumiem. Turklāt, viņš smaidot sacīja, vai tad tev nepatīk mācīties… Tuatha du orothrim ir vienkārši tavas apmācības līmenis. Es tev palīdzēšu atrast un, iespējams, arī nogalināt razakus, jo man viņi ir tikpat lieli ienaidnieki kā tev. Taču tad tev būs jāizdara izvēle.

- Un kāda tā būs… Eragons piesardzīgi vaicāja.

- Pievienoties vārdeniem vai ne, Broms sacīja. Ja tu nogalināsi razakus, vienīgais veids, kā tu varēsi glābties no Galbatoriksa dusmām, būs meklēt paslēptuvi pie vārdeniem, bēgt uz Surdu vai arī lūgt karaļa žēlastību un doties viņa die­nestā. Arī tad, ja tu nenogalināsi razakus, agrāk vai vēlāk tev nāksies izdarīt izvēli.

Eragons zināja, ka vislabāk būtu patverties pie vārdeniem, taču viņš negribēja visu dzīvi cīnīties pret Impēriju, kā to darīja viņi. Viņš apsvēra Broma sacīto no visām pusēm.

- Taču tu vēl neesi izstāstījis, kā tu tik daudz zini par pūķiem.

- Nē, es neizstāstīju gan, Broms izspieda šķību smaidu. Tas pagaidīs līdz nākamajai reizei.

Kāpēc es? Eragons jautāja pats sev. Kas manī bija tik īpašs, ka man jākļūst par Jātnieku? Vai tu kādreiz esi saticis manu māti? viņš prasīja.

Broms izskatījās noskumis.

- Jā, esmu.

- Kāda viņa bija?

Vecais vīrs nopūtās.

- Viņa bija cieņas pilna un lepna, tāpat kā Garovs. Galu galā lepnums bija viņas kritiena cēlonis, tomēr arī viena no lielākajām dāvanām… Viņa vienmēr palīdzēja nabadzīgākiem un nelaimīgākiem cilvēkiem, lai kā viņai pašai klājās.

- Vai tu labi viņu pazini? Eragons pārsteigts jautāja.

- Pietiekami labi, lai ilgotos pēc viņas, kad viņa nomira.

Kamēr Kadoks lēni vilkās uz priekšu, Eragons centās atce­rēties laiku, kad viņš domāja par Bromu tikai kā par vecu vīru, kas stāsta pasakas. Pirmo reizi viņš saprata, cik bijis nevērīgs.

Viņš izklāstīja Safīrai, ko uzzinājis. Viņa šķita ieinteresēta par Broma stāstu, taču šausmās noskurinājās par to, ka varē­tu atkal nonākt Galbatoriksa īpašumā. Beigās viņa sacīja: Vai priecājies, ka nepaliki Kārvahallā? Padomā par visām aizrau­jošajām lietām, kuras tu būtu palaidis garām! Eragons tikai novaidējās, tēlodams izmisumu.

Kad viņi apstājās, lai pagatavotu vakariņas, Eragons devās pēc ūdens. Viņš berzēja rokas, lai sasildītos, mezdams lielus lokus kāda avota vai strauta meklējumos. Zeme starp kokiem bija gluma un mitra.

Viņš atrada upīti krietnu gabalu no apmetnes, tad pieliecās un skatījās, kā ūdens burzguļo virs akmeņiem, un iemērca tajā pirkstus. Ledainais kalnu ūdens mutuļoja ap viņa ādu, padarī­dams to nejutīgu. Strautam ir vienalga, kas notiek ar mums vai citiem, viņš prātoja. Zēns nodrebēja un piecēlās.

Viņa uzmanību piesaistīja neparasts pēdas nospiedums pre­tējā krastā. Pēda bija dīvaini veidota un ļoti liela. Ziņkāres dzīts, jauneklis lēca pāri upītei uz akmens izcilni. Kad viņš piezemē­jās, kāja pieskārās mitras sūnas kumšķim. Viņš pieķērās zaram, lai atbalstītos, taču tas salūza, un Eragons izstiepa roku, lai aiz­turētu kritienu. Puisis sajuta, kā viņa labās plaukstas locītava nokrakšķ, saskaroties ar zemi. Sāpes izšāvās cauri visai rokai.

Sakodis zobus, viņš izgrūda veselu rindu lamuvārdu un turējās, lai nekliegtu. Gandrīz akls aiz sāpēm, viņš sačokuro­jās uz zemes, auklēdams savu roku. Eragon! Viņš sadzirdēja Satīras satraukto balsi. Kas notika?

Es salauzu plaukstas locītavu… izdarīju muļķību… nokritu.

Es nāku, Safīra atbildēja.

Nē es pats tikšu atpakaļ. Nenāc… koki pārāk tuvu… spār­niem.

Viņa aizsūtīja Eragonam attēlu, kā pūķis izrauj kokus, lai spētu nokļūt tuvāk, tad sacīja: Pasteidzies.

Jauneklis vaidēdams piecēlās stāvus. Pēdas nospiedums bija dziļi iespiedies zemē pavisam netālu. Tas bija smags, nag­lām apkalts zābaks. Eragons acumirklī atcerējās pēdas apkārt mirušo ķermeņu kaudzei Jazuakā. Urglis, viņš izmeta, vēlē­damies, kaut būtu paņēmis Zaroku: stopu nevarēja lietot tikai ar vienu roku. Viņš pacēla galvu un domās noraidīja saucienu:

- Safira! Urgļi! Sargā Bromu!

Eragons pārrāpās pāri upītei un metās uz nometni, pa ceļam izraudams medību dunci. Iespējamo ienaidnieku viepļi rēgojās aiz katra krūma un koka. Viņš ieskrēja nometnē un tik tikko paguva pieliekt galvu, kad Safiras aste pārlidoja pāri.

- Beidz! Tas esmu es! viņš ieaurojās.

Opā, sacīja Safira. Viņas spārni bija salocīti krūtīm priekšā kā mūris.

- Opā! Eragons ierēcās, skriedams pie viņas. Tu varēji mani nogalināt! Kur ir Broms?

- Es esmu šeit, atcirta Broma balss aiz Safiras spārniem.

- Pasaki savam trakajam pūķim, lai laiž mani vaļā, viņa neklausa.

- Laid viņu vaļā! Eragons izmisis sacīja. Vai tu viņam nepateici?

Nē, viņa nokaunējusies sacīja. Tu tikai teici, lai sargāju viņu. Viņa pacēla spārnus, un Broms nikni pagāja malā.

- Es atradu urgļa pēdu nospiedumu. Tas ir pavisam svaigs.

Broms acumirklī kļuva nopietns.

- Apseglo zirgus. Mēs dodamies prom. Viņš nodzēsa uguni, bet Eragons nekustējās. Kas kaiš tavai rokai?

- Es salauzu plaukstas locītavu, Eragons sacīja grīļodamies.

Broms nolamājās un apsegloja Kadoku. Viņš palīdzēja Era­gonam uzrāpties zirgā un sacīja:

- Mums ir jāuzliek šina tavai plaukstai, cik ātri vien iespē­jams. Līdz tam laikam centies to nekustināt. Eragons cieši satvēra pavadu ar kreiso roku. Broms sacīja Safīrai:

- Ir jau gandrīz satumsis, un tu vari lidot tieši virs mūsu gal­vām. Ja urgļi parādīsies, viņi divreiz padomās, pirms uzbruks mums, kad tuvumā ir pūķis.

Viņu pašu labā lai apsver divreiz, citādi viņi vairs nekad nedomās, Safīra piebilda, paceļoties spārnos.

Gaisma ātri zuda, un zirgi bija noguruši, taču ceļinieki tos dzina bez atelpas. Eragona plaukstas locītava bija uzpampusi un sarkana un nepārstāja pulsēt. Kādu jūdzi no apmetnes vietas Broms apstājās.

- Paklausies, viņš sacīja.

Eragons izdzirdēja vārgu medību raga pūtienu aiz muguras. Kad tas apklusa, viņu pārņēma panika. Viņi atraduši mūsu apmetnes vietu, Broms sacīja, un, iespējams, arī Safiras pēdas. Tagad viņi dzīsies mums pakaļ. Nav urgļu dabā ļaut medījumam izbēgt. Tad ieskanējās divi ragi. Jau pavisam tuvu. Eragonam pār muguru pārskrēja skudriņas. Mūsu vienīgā iespēja ir bēgt, Broms sacīja. Viņš pacēla galvu pret debesīm, un viņa seja bija bāla, kad viņš sauca Safiru.

Pūķis iznira no naksnīgajām debesīm un nolaidās zemē. Lec nost no Kadoka. Dodies prom ar viņu. Tu būsi lielākā drošībā, Broms pavēlēja.

- Kas notiks ar tevi? Eragons iebilda.

- Par mani neraizējies. Ej! Nespēdams rast spēkus, lai strīdētos pretī, Eragons uzrāpās Safīrai mugurā, kamēr Broms skubināja Ledusliesmu un jāja prom ar Kadoku. Safira lidoja aiz viņiem, vēzējot spārnus virs auļojošajiem zirgiem.

Eragons turējās tik cieši pie Safiras, cik vien spēja. Viņš saviebās ikreiz, kad, pūķim kustoties, tas pieskārās plaukstas locītavai. Ragi ietaurējās pavisam blakus, viņu pārņēma jauns šausmu vilnis. Broms lauzās cauri zemajiem krūmiem, līdz galējai robežai nokausēdams zirgus. Ragi ieskandējās tieši aiz viņa un tad apklusa.

Minūtes ritēja. Kur ir urgļi? Eragons prātoja. Rags šoreiz atskanēja tālāk. Viņš atvieglots uzelpoja, atlaidies pret Safiras kaklu, kamēr Broms uz zemes pievilka pavadu, lai palēninātu mežonīgo auļošanu. Tas bija tuvu, Eragons sacīja.

Jā, bet mēs nevaram apstāties, iekams… Safiras sakāmais pārtrūka, jo taure atskanēja tieši zem viņiem. Eragons pārstei­gumā salēcās, un Broms uzsāka zibenīgu atkāpšanos. Ragainie urgļi, kliegdami rupjās balsīs, rāvās līdzi zirgos, ātri vien panākdami bēdzēju. Viņi jau bija gandrīz klāt Bromam vecais vīrs nespētu glābties. Mums kaut kas jādara! iesaucās Eragons.

Kas?

Nolaidies priekšā urgļiem!

Vai tu esi traks? Safira noprasīja.

Laidies lejā! Es zinu, ko daru, sacīja Eragons. Mums nav laika nekam citam. Viņi sagrābs Bromu!

Labi, labi. Safira aizlidoja urgļiem priekšā, tad pagriezās, gatavodamās nolaisties uz takas. Eragons sakopoja spēkus un sajuta prātā pazīstamo pretestību, kas neļāva viņam ķerties pie maģijas. Tomēr viņš vēl necentās to pārvarēt. No sasprindzinā­juma viņam raustījās muskuļi.

Kad urgļi drāzās pa taku, viņš iekliedzās: Tagad! Safira aši salocīja spārnus un nokrita tieši lejā no kokiem uz takas, ka zeme un akmeņi vien pašķīda.

Urgļi satraukti iekliedzās un pieķērās savu zirgu pavadām. Dzīvnieki stīvām kājām skrēja cits citam virsū, bet urgļi ātri vien sakārtojās ierindā, lai nostātos pretī Safīrai ar ieročiem rokās. Urgļu sejas izkropļoja naids, kad viņi lūrēja uz pūķi. Kopā viņu bija divpadsmit neglīti, dzīvnieciski radījumi. Eragons prātoja, kāpēc viņi nebēg. Viņš domāja, ka Safiras izskats vien liks tiem ņemt kājas pār pleciem. Kāpēc viņi gaida? Viņi mums uzbruks vai ne?

Viņš bija satriekts, kad lielākais urglis tiem pienāca klāt un izmeta:

Mūsu kungs vēlas ar tevi runāt, cilvēk! Monstrs runāja dziļā, kvakšķošā rīkles balsī.

Tas ir slazds, Safīra brīdināja, neļaujot Eragonam bilst kaut vārdiņu. Neklausies viņā.

Vismaz noskaidrosim, kas viņam sakāms, jauneklis ziņkāri apsvēra, tomēr bija piesardzīgs. Kas ir tavs kungs? viņš noprasīja.

Urglis atieza zobus smīnā. Viņa vārds netiek izpausts tik zemu stāvošam radījumam kā tu. Viņš valda pār debesīm un zemi. Tu neesi nekas vairāk kā klejojoša skudra viņa acīs. Tomēr kungs pieprasīja, lai tevi aizved pie viņa dzīvu. Tev jājūtas pagodinātam, ka esi šādas piezīmes vērts!

- Es nekad un nekur neiešu ne ar jums, ne ar kādu citu no maniem ienaidniekiem! Eragons paziņoja, domādams par Jazuaku. Vai tu kalpo Ēnai vai urgļiem, vai citiem kroplīgiem nezvēriem, man nav nekādas vēlēšanās pļāpāt ar tiem.

- Tā ir liela kļūda, urglis norūca, rādīdams savus ilkņus. Tu nevarēsi aizbēgt no viņa. Galu galā tu stāvēsi pretī mūsu kungam. Ja tu pretosies, tavas dienas līdzināsies lēnai, mokošai nāvei.

Eragons izbrīnīts domāja, kam bija izdevies apvienot urgļus zem viena karoga. Vai zemē parādījusies vēl trešā vara līdzās Impērijai un vārdeniem? Paturi savu piedāvājumu pie sevis un saki savam kungam, ka manis pēc kraukļi var ēst viņa iekšas!

Urgļi niknumā ieaurojās: viņu vadītājs gaudoja, griezdams zobus.

- Tad mēs tevi aizvilksim pie viņa! Viņš pamāja ar roku, un urgļi metās pie Safiras. Paceldams savu labo roku, Eragons nobrēcās:

- Jierda!

Nē! Safīra iekliedzās, taču bija jau par vēlu.

Monstri sagrīļojās, kad Eragona plauksta iemirdzējās. No viņa plaukstas izšāvās gaismas stari, trāpīdami katram radī­jumam tieši vēderā. Urgļus aizmeta pa gaisu un satrieca pret kokiem, kur tie nejūtīgi palika guļam.

Piepeši Eragonu pārņēma nogurums, un viņš novēlās no Safiras. Viņa domas klāja dūmaka. Safīra pārliecās jauneklim pāri, un viņš iedomājās, ka varbūt aizgājis par tālu. Enerģijas patēriņš, lai paceltu un aizmestu divpadsmit urgļus, bija gigan­tisks. Eragonu pārņēma bailes, tomēr viņš centās nezaudēt samaņu.

Ar acs kaktiņu jauneklis ieraudzīja, kā viens urglis uzsvempjas stāvus, rokās tam bija zobens. Eragons centās brīdināt Safīru, taču bija pārāk vājš. Nē… viņš vārgi domāja. Urglis rāpoja pie Safīras, viņš jau bija tai pie astes, tad pacēla zobenu, lai cirstu pūķim kaklā. Nē! Safira pašāvās uz monstra pusi, mežonīgi rēcot. Viņas nagi nozibēja pārdabiskā ātrumā. Asinis pašķīda uz visām pusēm, kad viņa pārplēsa urgli.

Safira sakoda zobus un atkal atgriezās pie Eragona. Viņa ar saviem asiņainajiem nagiem maigi apņēma Eragona augumu, ierūcās un pacēlās gaisā. Nakts sakusa garā, sāpju pilnā laika nogrieznī. Hipnotizējošā Safiras spārnu vēzienu skaņa ieaijāja zēnu miglainā transā: augšā lejā, augšā lejā, augšā lejā…

Kad Safira beidzot nolaidās, Eragons kā pa miglu saprata, ka Broms runā ar pūķi. Eragons nedzirdēja, ko viņi teica, taču lēmums acīmredzot tika pieņemts, jo Safira atkal pacēlās gaisā.

Trulās sāpes pārklāja miegs, kas viņu apņēma kā mīksta sega.