Eragons

39. NODAĻA Sagūstīšana Gileadā

Eragonam jāšana sagādāja milzu sāpes lauztās ribas ļāva jāt tikai soļos, un katrs dziļāks elpas vilciens salieca augu­mu. Tomēr viņš nebija ar mieru apstāties. Safira lidoja netālu, domās mierinādama un dodama spēku.

Murtags pašapzinīgi jāja aiz Kadoka, līgani saplūzdams ar sava zirga kustībām. Eragons kādu brīdi vēroja pelēko dzīvnieku.

- Tev ir skaists zirgs. Kā viņu sauc?

- Tornaks tāpat kā vīru, kas man iemācīja cīņas māk­slu. Murtags paplikšķināja pa zirga sānu. Dabūju, kad tas bija vēl kumeļš. Visā Alagēzijā grūti būtu atrast vēl drosmīgāku un gudrāku dzīvnieku par Tornaku, protams, izņemot Safīru.

- Lielisks dzīvnieks, Eragons apbrīnā atzina.

Murtags iesmējās. Jā, taču Ledusliesma ir labākais zirgs, kādu jebkad esmu redzējis, visā līdzvērtīgs Tornakam.

Todien viņi nojāja pavisam īsu gabalu, taču Eragons priecā­jās, ka atkal ir ceļā. Viņš varēja tik ļoti nenodoties smagajām pārdomām. Abi jāja pa neapdzīvotu zemi. Ceļš uz Drasleonu atradās dažas jūdzes pa kreisi. Viņi vairījās iet tieši uz Gileadu, kas atradās gandrīz tikpat tālu uz ziemeļiem kā Kārvahalla.

Mazā pilsētiņā viņi pārdeva Kadoku. Kad jaunais saimnieks aizveda zirgu, Eragons nožēlas pilns ielika kabatā darījumā iegūtos naudas gabalus. Nebija viegli šķirties no Kadoka pēc tam, kad abi bija šķērsojuši gandrīz visu Alagēziju un izturējuši cīņu ar urgļiem.

Dienas nemanāmi ritēja, mazajai ceļotāju grupai vientulīgi mērojot taku pēc takas. Eragons priecājās, ka abiem ar Murtagu ir daudz kopēju interešu: viņi varēja stundām ilgi spriest par loka šaušanu un medībām.

Tomēr viņi abi izvairījās apspriest vienu tematu abu pagātni. Eragons nestāstīja, kā viņš ir atradis Safiru un saticis Bromu, viņš neteica, no kurienes ieradies. Murtags klusēja par to, kāpēc Impērija dzinās viņam pa pēdām. Vienkārša vienoša­nās, un viņi to ievēroja.

Tā kā abi bija tik līdzīgi, viņi daudz ko uzzināja viens par otru. Eragons bija pārsteigts par Murtaga zināšanām Impērijas politiskajās lietās. Šķita, ka viņš zina, ko darījis katrs augstdzimušais un galminieks un kā tas iespaidojis pārējos. Eragons uzmanīgi klausījās, taču viņa prātā virpuļoja dažādas aizdomas.

Pirmā nedēļa aizritēja, un viņi nemanīja nekādas razaku pēdas; tas mazināja Eragona bailes. Tomēr viņi turpināja nak­tīs pārmaiņus sargāt apmetnes vietu. Eragons domāja satikt urgļus ceļā uz Gileadu, taču no monstriem neredzēja ne pēdas. Man likās, ka šajās nomaļajās vietās čumēs un mudžēs no briesmoņiem, viņš prātoja. Taču es jau nu nesūkstīšos, ja šie būs devušies uz citu pusi.

Viņš vairs nesapņoja par sievieti. Lai arī jauneklis mēģi­nāja domās atsaukt nepazīstamo gūstekni, varēja ieraudzīt tikai tukšo celli. Kad viņu ceļš veda cauri kādai pilsētai vai ciemam, puisis noskaidroja, vai tajā ir arī cietums. Ja bija, viņš nomaskējās un devās to izpētīt, tomēr Eragonam nekur neizde­vās sievieti atrast. Eragons daudzviet bija redzējis meklēšanas paziņojumus, kuros bija minēts viņa vārds un apraksts, turklāt piedāvāta arī pamatīga atlīdzība.

Ceļojot uz ziemeļiem, viņi tuvojās galvaspilsētai Urūbaenai. Apkārtne bija blīvi apdzīvota, tādēļ nevarēja nemanāmi virzīties uz priekšu. Ceļus pārlūkoja karavīri, arī tilti tika apsargāti. Pēc vairākām kaitinošām, saspīlējuma pilnām dienām viņiem beidzot izdevās nokļūt tālāk no galvaspilsētas.

Tiklīdz ceļinieki bija tikuši krietnu gabalu no Urūbaenas, viņi nonāca pie plaša līdzenuma malas. Šis līdzenums bija tas pats, ko Eragons šķērsoja, dodoties prom no Palankāras ielejas. Tikai šobrīd viņš atradās tā pretējā malā. Viņi turpināja kustēties apkārt līdzenumam un virzīties uz ziemeļiem gar Ramras upi.

Šajā laikā pienāca Eragona sešpadsmitā dzimšanas diena. Kārvahallā tā tiktu svinēta par godu tam, ka viņš ieiet vīra kārtā, taču klejojumu laikā puisis par to Murtagam pat neieminējās.

Safīra jau bija sešus mēnešus veca un ļoti liela. Viņas spārni bija masīvi: katra to colla bija paredzēta, lai celtu gaisā mus­kuļoto ķermeni un lielos kaulus. Pūķa ilkņi, kas rēgojās no žokļiem, bija gandrīz tikpat resni kā Eragona dūre, bet to gali tikpat asi kā Zaroks.

Beidzot pienāca diena, kad Eragons pēdējo reizi attina apsē­jus. Viņa ribas bija pilnībā sadzijušas, atstājot vien nelielu rētu, kur razaka zābaks pārcirta ādu. Safīra nolūkojās, kā viņš lēnām izstaipījās. Sāpes bija rimušās, tādēļ viņš kustējās vēl enerģiskāk. Jauneklis apmierināts vingrināja muskuļus. Pirms kāda laika viņš būtu smaidījis, taču pēc Broma nāves tas notika arvien retāk.

Viņš uzrāva mugurā savu apmetni un devās pie neliela ugunskura, ko abi bija sakūruši. Murtags apsēdās viņam bla­kus, virpinādams pirkstos koka gabalu. Eragons izvilka Zaroku. Murtags, to ieraugot, sastinga, taču viņa seja palika mierīga.

- Es atkal esmu atguvis spēkus. Varbūt tu gribētu pacīnī­ties? Eragons vaicāja.

Murtags aizmeta koka gabalu. Ar zobeniem? Mēs nogali­nāsim viens otru.

- Padod man savu zobenu, Eragons teica. Murtags brīdi vilcinājās un tad sniedza garo zobenu. Eragons nobloķēja tā asmeni ar maģijas palīdzību, kā Broms bija mācījis. Kamēr Murtags aplūkoja asmeni, Eragons teica: Tiklīdz mēs beigsim, es noņemšu burvestību.

Murtags pārbaudīja sava zobena līdzsvaru un apmierināts piebilda: Derēs. Eragons apstrādāja Zaroka asmeni, pietupās un cirta ar zobenu pret Murtaga plecu. Abu zobeni pusceļā sati­kās. Eragons atkāpās ar plašu vēzienu, dūra un atsita zobenu, kad Murtags sāka uzbrukumu.

Viņš ir ātrs! Eragons nodomāja.

Abi spēra solus gan uz priekšu, gan atpakaļ, mēģinot notriekt viens otru. Pēc īpaši spēcīgu cirtienu vētras Murtags sāka smie­ties. Viņi ne tikai nespēja viens otru pievārēt, bet arī nogura vienlaikus. Abi atzina viens otra meistarību ar smaidu un turpināja cīnīties, līdz vairs nespēja pacelt ieročus, bet sviedri tecēja aumaļām.

Galu galā Eragons iesaucās: Pietiek, stāt! Murtags apstā­jās puscirtienā un noelsdamies apsēdās. Eragons grīļodamies noslīga zemē, viņa krūtis cilājās no smagās elpas. Neviena no kaujām ar Bromu nebija bijusi tik dedzīga.

Kamēr viņš tvēra pēc elpas, Murtags iesaucās: Tu esi apbrīnojams! Es esmu mācījies zobenu cīņu visu savu dzīvi, taču nekad neesmu cīnījies ar kādu, kas būtu līdzīgs tev. Tu varētu būt karaļa ieroču meistars, ja vien gribētu.

- Tu neesi ne par kripatu sliktāks, Eragons atzina, aizvien elsodams. Vīrs, kas tevi mācījis, Tornaks varētu kļūt stā­vus bagāts, atverot paukošanas skolu. Cilvēki nāktu no visām Alagēzijas malām, lai mācītos pie viņa.

- Viņš ir miris, Murtags strupi noteica.

- Piedod.

Ikvakara cīņas kļuva par ieradumu, kas abiem ļāva sagla­bāt vingrumu un meistarību kļūt sīkstiem kā zobenu pārim. Eragons bija atguvis veselību un atsāka arī maģijas nodarbības. Murtags ziņkāri sekoja mācībām un drīz vien atklāja, ka diez­gan daudz zina par to, taču viņa zināšanas bija visai aptuvenas un viņš nevarēja tās likt lietā. Kad Eragons izrunāja vārdus senajā valodā, Murtags klusi klausījās un reizēm gribēja uzzināt kāda vārda nozīmi.

Gileadas nomalē viņi apturēja zirgus sānu pie sāna. Viņi bija nonākuši pie pilsētas gandrīz pēc mēnesi ilga ceļojuma, un pa šo laiku pavasaris bija pilnībā aizdzinis ziemu. Eragons juta, cik ļoti ir mainījies ceļojuma laikā kļuvis spēcīgāks un mierīgāks. Viņš aizvien domāja par Bromu un runāja par viņu ar Safiru, taču lielāko daļu laika puisis pavadīja, cenšoties nemodināt sevī sāpīgās atmiņas.

Ceļinieki no tālienes redzēja, ka pilsēta bija raupja, barba­riska vieta ar guļbūves ēkām un nepārtraukti kvankšķošiem suņiem. Tās centrā pacēlās neregulāras formas akmens cie­toksnis. Gaiss bija zilganu dūmu pilns. Visa pilsēta izskatījās pēc steigā ierīkota tirgus laukuma. Piecas jūdzes tālāk varēja redzēt dūmakainu Isenstāras ezera līniju.

Drošības apsvērumu dēļ viņi nolēma apmesties divu jūdžu attālumā no pilsētas. Kamēr uz uguns vira vakariņas, Murtags sacīja: Nedomāju, ka tev būtu jābūt tam, kas dodas uz Gileadu.

- Kāpēc? Es varu diezgan labi nomaskēties, Eragons iebil­da. Turklāt Dormnats gribēs redzēt gedwēy ignasia kā pierā­dījumu tam, ka esmu Jātnieks.

- Varbūt, turpināja Murtags, tomēr Impērija tevi grib notvert daudz vairāk nekā mani. Ja mani noķers, galu galā es varēšu izbēgt. Taču, ja tevi sagrābs, viņi tevi aizvilks pie karaļa un nolems lēnai un mokošai nāvei ja vien tu neizlemsi pie­vienoties karaļa spēkiem. Turklāt Gileada ir viena no armijas mītnes vietām. Tās tur nav mājas, bet gan barakas. Ja tu iesi tur iekšā, pasniegsi sevi karalim uz zelta paplātes.

Eragons apvaicājās, ko Safira par to domā. Viņa aplika savu asti ap puiša kājām un nogūlās līdzās. Tev nevajadzētu man jautāt: viņš runā prātīgi. Es Murtagam varu pateikt dažus vār­dus, lai pārliecinātu Dormnatu par to, ka viņš runā patiesību. Turklāt viņam ir taisnība: ja kādam jāriskē, labāk, lai tas ir viņš, jo viņš paliks dzīvs arī tad, ja viņu notvers.

Eragons saviebās. Es negribu, lai mūsu dēļ viņš nokļūst nepa­tikšanās. Labi, tu vari iet, viņš negribīgi sacīja Murtagam. Taču, ja ar tevi kaut kas notiks, es došos tevi glābt.

Murtags smējās. Tad jau tas būs notikums, par kuru stāstīs leģendas, kā vientuļš Jātnieks ar vienu roku pievārēja karaļa armiju. Viņš atkal nosmējās un piecēlās kājās. Vai man kaut kas ir jāzina?

- Vai mums nevajadzētu atpūsties un pagaidīt līdz rītdie­nai? Eragons piesardzīgi vaicāja.

- Kāpēc? Jo ilgāk mēs paliksim šeit, jo lielāka iespēja, ka mūs atklās. Ja šis Dormnats tevi var aizvest pie vārdeniem, tad viņš jāatrod pēc iespējas ātrāk. Nevienam no mums nevajadzētu palikt Gileadas apkārtnē ilgāk kā dažas dienas.

Un atkal no viņa mutes atskan gudri vārdi, Safira sausi pie­bilda. Viņa pateica Eragonam, ko Dormnatam vajadzētu zināt, un viņš uzticēja šo informāciju Murtagam.

- Ļoti labi, Murtags sacīja, sakārtodams zobenu pie sāniem. Es atgriezīšos pēc dažām stundām, ja vien neiekulšos kādās nepatikšanās. Pataupi man ēdienu. Viņš pamāja ar roku, uzlēca Tornaka mugurā un aizjāja prom. Eragons apsēdās pie ugunskura un bažīgi bungoja pa Zaroka rokturi.

Stundas ritēja, taču no Murtaga nebija ne miņas. Eragons soļoja apkārt ugunskuram, turēdams rokā Zaroku, bet Safira uzmanīgi skatījās Gileadas virzienā. Kustējās tikai viņas acis. Neviens nebilda ne vārda, tomēr Eragons pamazām sāka kārtot mantas prombraukšanai gadījumā, ja no pilsētas puses parā­dītos karavīru grupa un dotos apmetnes virzienā.

Skaties! Safira iesaucās.

Eragons apmetās apkārt, lai palūkotos Gileadas virzienā. Viņš ieraudzīja vientuļu jātnieku, kas tuvojās no pilsētas puses un mežonīgi auļoja apmetnes virzienā. Man tas nepatīk, viņš sacīja, rāpjoties Safiras mugurā. Esi gatava lidot.

Esmu gatava arī daudz kam citam.

Kad jātnieks pieauļoja tuvāk, Eragons pazina Murtagu, kas bija pieplacis Tornaka mugurai. Izskatījās, ka viņam neviens neseko, tomēr viņš skubināja Tornaku. Zirgs iebrāzās apmetnē, un Murtags nolēca zemē, acumirklī izvelkot zobenu. Kas noti­cis? Eragons jautāja.

Murtags sadrūmis paskatījās. Vai man kāds sekoja no Gileadas?

- Mēs nevienu neredzējām.

- Labi. Tagad ļauj man paēst, pirms es paskaidroju. Es mirstu no bada. Viņš satvēra bļodu un sāka alkatīgi ēst. Pēc dažiem steigā aprītiem kumosiem viņš sacīja ar pilnu muti: Dormnats piekrita tikties ar mums ārpus Gileadas rīt saullēk­tā. Ja viņš pārliecināsies, ka tu patiesi esi Jātnieks un ka viņam nav izlikti slazdi, jūs dosieties pie vārdeniem.

- Kur mums ar viņu jātiekas? Eragons gribēja zināt.

Murtags norādīja uz rietumiem. Uz maza pakalna pāri

ceļam.

- Kas ar tevi notika?

Murtags vēl pasmalstīja ēdienu no savas bļodas. Nekas sevišķs, un tieši tāpēc viss ir vēl jo sliktāk. Es uz ielas ieraudzīju kādu, kurš mani pazīst. Darīju vienīgo, ko tobrīd varēju, skrēju, ko kājas nes. Taču bija jau par vēlu viņš mani pazina.

Tas nebija labi, taču Eragons nezināja, cik slikti.

- Tā kā es nepazīstu to, kuru tu satiki, man jājautā: vai viņš kādam sacīs?

Murtags ņirdzīgi iesmējās. Ja tu būtu ticies ar viņu, atbil­de nebūtu vajadzīga. Viņa mute ir vaļīga un visu laiku virinās, spļaujot ārā visu, kas vien ienāk prātā. Jautājums nav par to, vai viņš pateiks kādam, bet gan kam viņš pateiks. Ja šis stāsts nonāks nepareizās ausīs, mums būs nepatikšanas.

- Es šaubos, vai karavīrus sūtīs šonakt, tumsā tevi būs grūti sameklēt, Eragons norādīja. Mēs varam rēķināties, ka būsim drošībā līdz rītam, un tad, ja viss ies gludi, mēs dosimies ceļā kopā ar Dormnatu.

Murtags papurināja galvu. Nē, tikai jūs dosieties kopā ar viņu. Kā jau sacīju es neiešu pie vārdeniem.

Eragons nelaimīgs skatījās uz viņu, nenolaizdams acis. Viņš gribēja, lai Murtags dodas līdzi. Ceļojuma laikā viņi bija kļuvuši par draugiem, un jauneklis nevēlējās pat pieļaut domu par šķir­

šanos. Viņš jau sāka iebilst, bet Safira apklusināja Eragonu un maigi sacīja: Pagaidi līdz rītam. Tagad nav īstais laiks.

Labi, viņš īgni piekrita. Abi draugi turpināja runāt, līdz zvaigznes debesīs kļuva spožas, tad likās uz auss, bet Safira pirmā stājās sardzē.

Eragons pamodās divas stundas pirms rītausmas, un viņa plauksta tirpa. Apkārtnē viss bija klusi un mierīgi, taču kaut kas viņam nelika mieru, prātā viņš juta it kā duramies skabargu. Viņš ielika makstī Zaroku un piesardzīgi pieslējās kājās, lai nesaceltu ne mazāko troksni. Safira ziņkāri paskatījās uz viņu ar savām lielajām, spožajām acīm. Kas noticis? viņa vaicāja.

Nezinu, Eragons atbildēja. Viņš neredzēja neko aizdomīgu.

Safira ziņkāri paošņāja gaisu. Viņa klusām iešņācās un pacē­la galvu. Es tuvumā sajūtu zirgus, taču tie nekustas. No tiem nāk savāda, nepazīstama smaka.

Eragons aizrāpoja līdz Murtagam un pakustināja plecu. Murtags acumirklī pamodās, izrāva dunci no segas apakšas un jautājoši paskatījās uz Eragonu. Jauneklis viņam parādīja zīmi, lai paliek kluss, un nočukstēja: Tuvumā ir sveši zirgi.

Murtags, ne vārda nebildis, izvilka zobenu. Viņi klusām nostājās abās pusēs Safirai pilnībā sagatavojušies atvairīt uzbrukumu. Kamēr viņi gaidīja, austrumos uzlēca rīta zvaig­zne. Iečakstinājās vāvere.

Nikns rēciens lika Eragonam apmesties riņķī ar augsti pa­celtu zobenu. Apmetnes malā stāvēja milzīgs urglis ar nešpetni asu cērtni. No kurienes viņš ieradās? Mēs nekur neredzējām viņu pēdas, Eragons paspēja nodomāt. Urglis ieaurojās un pa­cēla savu ieroci, tomēr nepaguva likt to lietā.

Brisingr! Eragons noskaldīja maģiskā cirtiena vārdu. Urgļa seja sašķobījās šausmās, kad viņš uzsprāga zilas gaismas zibsnī. Asinis apšļāca Eragonu, un brūnā masa pašķīda gaisā. Safira aiz viņa satraukta ietaurējās un atkāpās. Eragons apsvie­dās apkārt. Kamēr viņš iznīdēja pirmo urgli, vesels bars bija atskrējis no otras puses. Vajadzēja man tik stulbi iekrist!

Atskanēja skaļi tērauda klakšķi, tur Murtags atsita urgļu uzbrukumu. Eragons mēģināja viņam palīdzēt, tomēr ceļā aiz­stājās četri monstri. Pirmais cirta zobenu pret puiša plecu, tomēr Eragons izvairījās no tā un nogalināja urgli ar maģisko lāstu. Nākamajā sekundē ar Zaroku viņš pārcirta rīkli otrajam, tad mežonīgi apmetās apkārt un caururba trešā sirdi. Kamēr viņš cīnījās, pieskrēja ceturtais mežonīgi mētādams smagu vāli.

Eragons redzēja viņu tuvojamies un mēģināja pacelt zobenu, lai atsistu vāli, taču sekundi par vēlu. Kad vāle jau tuvojās viņa galvai, Eragons iekliedzās: Safira, lido! Eragonam acu priekšā nozibēja gaisma, un tad viņš acumirklī zaudēja samaņu.