Eragons

40. NODAĻA DU SŪNDAVAR FREOHR

Pirmais, ko Eragons pamanīja, viņam bija silti un guļvieta bija sausa, vaigs piespiests raupjam audumam, tomēr rokas nebija saistītas. Jauneklis sakustējās, taču pagāja vairākas minūtes, līdz beidzot viņš varēja piecelties sēdus un aplūkot apkārtni.

Viņš sēdēja cellē uz mazas, nelīdzenas gultas. Augstu sienā bija redzams restots logs. Dzelzs durvis ar nelielu, līdz pusei pievērtu restotu lodziņu bija cieši noslēgtas. Eragonam necie­šami sāpēja galva tas nebija nekāds brīnums, ņemot vērā saņemto sitienu. Prāts bija dīvaini dūmakains. Viņš mēģināja likt lietā maģiju, taču nespēja tik stipri sakoncentrēties, lai atcerētos senos vārdus. Viņi mani sazāļojuši, jauneklis galu galā nolēma.

Noņurdējis viņš piecēlās un nesajuta pierasto Zaroka sma­gumu pie saviem sāniem, tad pievilkās pie lodziņa sienā. Viņš varēja skatīties pa to, stāvot uz pirkstgaliem. Pēc kāda brīža zēna acis pierada pie spožās āra gaismas. Logs bija vienā līmenī ar zemi. Steidzīgi cilvēki netālu no viņa celles skrēja pa ielu, kur slējās vienādu guļbūves mājiņu rindas.

Eragons jutās noguris un noslīdēja zemē, truli skatīdamies uz grīdu. Ārā redzētais viņu satrauca, taču viņš nesaprata kāpēc. Lādēdams savu lēno domāšanu, viņš atlieca galvu un mēģināja koncentrēties. Telpā ienāca vīrs un nolika uz gultas trauku ar ēdienu un krūku ar ūdeni. Tas nu gan ir jauki no viņa puses, Eragons iedomājās, apmierināti smaidot. Viņš iestrēba

dažus malkus ķirbju zupas un nokoda pāris kumosu sakaltušās maizes, tomēr tikai ar grūtībām to norija. Būtu atnesis kaut ko labāku, viņš sev pasūdzējās un nometa karoti.

Pēkšņi viņš saprata, kas bija savādi. Mani notvēra urgļi, nevis cilvēki! Kā es šeit nonācu ? Jaunekļa apmātais prāts bez­cerīgi cīkstējās ar šo paradoksu. Viņš centās nedomāt par šo atklājumu līdz brīdim, kad zinās, ko ar to darīt.

Eragons apsēdās uz gultas un skatījās tālumā. Pēc dažām stundām atnesa vairāk ēdiena. Un es jau pamazām sāku just izsalkumu, viņš neskaidri prātoja. Šoreiz viņš paēda, nejuzdams nelabumu. Kad Eragons beidza maltīti, viņš nolēma, ka pienā­cis laiks diendusai. Galu galā viņš sēdēja uz gultas ko šeit vēl varēja darīt?

Apziņa sāka jau slīdēt prom, un miegs pamazām sāka apņemt zēnu. Piepeši kaut kur atvērās vārti un gaisu piepildīja ar dzelzi apkaltu zābaku troksnis tie maršēja pa akmens grīdu. Skaņa kļuva aizvien skaļāka un skaļāka, līdz likās: kāds sit pa katlu, kas atrodas Eragona galvā. Viņš sevī noņurdēja: Vai viņi nevar likt mani mierā? Tomēr pamazām līdz galam neapjausta ziņkāre pārmāca viņa nogurumu, un jauneklis aizvilkās līdz durvīm, mirkšķinādams acis kā ūpis.

Viņš ieraudzīja aiz lodziņa gaiteni gandrīz desmit jardu pla­tumā. Pretējā sienā bija sarindotas tādas pašas celles kā viņējā. Gaitenī maršēja karavīru kolonna ar kailiem zobeniem. Katrs vīrs bija izvēlējies sev piemērotu ieroci visu sejas bija drūmas un noteiktas, bet pēdas skāra zemi ar mehānisku precizitāti, neizlaižot ne takti. Skaņa bija hipnotizējoša. Patiesi iespaidīga spēka izrādīšana.

Eragons skatījas uz karavīriem, līdz viņam kļuva garlaicīgi. Tieši tajā brīdī viņš pamanīja kolonnā pārrāvumu. Divi drukni vīri stiepa sievieti, kas gulēja bezsamaņā.

Viņas garie, kraukļa melnie mati aizēnoja seju, lai gan viņai ap galvu bija ādas lente, kam vajadzēja saturēt cirtas. Sieviete bija ģērbusies tumšās ādas biksēs un kreklā. Ap viņas tievo vidukli bija apvīta spoža josta, no tās uz labā gurna nokarājās dunča maksts, kurā nebija ieroča. Zābaki nosedza viņas kājas līdz ceļiem.

Sievietes galva klanījās uz visām pusēm. Eragons noelsās, it kā viņam būtu iesists pa vēderu. Tā bija sieviete no sapņa. Viņas gleznā seja bija lieliska kā sens zīmējums. Apaļais zods, aug­stie vaigu kauli un garās skropstas radīja eksotisku iespaidu. Vienīgais trūkums viņas daiļumā bija gara rēta gar žokli, tomēr viņa bija skaistākā sieviete, ko jauneklis jebkad bija redzējis.

Eragonam asinis dzīslās mutuļoja, uzlūkojot šo būtni. Puisī kaut kas atmodās kaut kas tāds, ko viņš nekad nebija jutis. Tā bija apsēstība, taču spēcīgāka gandrīz kā trakums. Tad sievietes mati noplīvoja un zem tiem parādījās viņas smailās ausis. Eragons nodrebēja. Sieviete bija elfs.

Karavīri turpināja soļot un aizveda viņu prom. Tad gāja gara auguma lepns vīrs, kam uz muguras vilnīja apmetnis, melns kā elle. Viņa seja bija nāves bālumā. Mati rudi. Sarkani kā asinis.

Kad viņš gāja garām Eragona cellei, vīrs pagrieza galvu un cieši paskatījās uz jaunekli ar savām sarkanbrūnajām acīm. Viņa augšlūpa atšiepās zebiekstes smaidā, atklājot asus zobus. Eragons atrāvās. Viņš zināja, kas ir šis vīrs. Ēna. Palīdziet man… Ēna. Procesija turpinājās, un Ēna pazuda līdz ar to.

Eragons noslīdēja zemē, cieši apķēris sevi ar rokām. Pat savā apmiglotajā prātā viņš apzinājās, ka Ēnas klātbūtne liecināja par to, ka šajā zemē ļaunums bija ticis brīvībā. Tur, kur tas parādījās, sāka plūst asins upes. Ko šeit dara Ēna? Karavīriem to vajadzēja nogalināt, jau ieraugot! Tad jaunekļa domas atgrie­zās pie elfu sievietes un viņu atkal pārņēma savādas sajūtas.

Man ir jābēg. Taču viņa miglainajā apziņā šī doma drīz vien pazuda. Eragons atgriezās gultā. Līdz brīdim, kad skaņa gaitenī pamazām noklusa, viņš jau bija iemidzis.

Tiklīdz Eragons atvēra acis, viņš zināja: kaut kas ir mainī­jies. Viņam bija vieglāk domāt: viņš saprata, ka atrodas Gileadā.

Viņi ir pieļāvuši kļūdu, dziras iedarbība beidzas! Eragons mēģi­nāja sazināties ar Safīru un likt lietā maģiju, taču abas spējas vēl nebija pieejamas. Viņu sagrāba bailes, domājot, vai Safīrai un Murtagam izdevies aizbēgt. Jauneklis izstiepa rokas un palūkojās pa logu. Pilsēta tikko sāka mosties: iela bija tukša, tur klīda tikai divi klaiņojoši ubagi.

Viņš pasniedzās pēc ūdens krūkas, prātodams par elfu un Ēnu. Iedzēris malciņu, viņš pamanīja, ka ūdenim piemīt tikko jaušams aromāts, it kā tam būtu pievienotas dažas piles sasma­kušu smaržu. Saviebies viņš nolika krūku malā. Viņi ir sazāļo­juši ūdeni un varbūt ēdienu arī! Eragons atcerējās, ka pēc tam, kad razaki bija viņu sazāļojuši, iedarbība beidzās pēc vairākām stundām. Ja es kādu laiku varēšu atturēties no dzeršanas un ēšanas, es atkal varēšu izmantot maģiju. Tad man izdosies izglābt elfu… Viņš pasmaidīja par šo domu. Eragons ierāvās stūrī, sapņodams par to, kā tas varētu notikt.

Stundu vēlāk cellē ienāca tukls cietumsargs, nesdams trauku ar ēdienu. Eragons pagaidīja, līdz sargs aiziet, un devās pie loga. Brokastīs bija tikai maize, siers un sīpols, tomēr viņa vēders ierūcās aiz bada. Nolemdams sevi grūtai dienai, Eragons izmeta ēdienu pa logu, cerēdams, ka neviens to nepamanīs.

Eragons visu dienu cīnījās, lai atbrīvotos no zāļu iedarbības. Viņam bija grūti koncentrēties pat uz īsu brīdi, taču, dienai ritot, uztveres spējas pamazām atjaunojās. Viņš sāka atcerēties vairākus senos vārdus, tomēr nekas nenotika, kad viņš tos izru­nāja. Eragons gribēja kliegt aiz niknuma.

Kad atnesa pusdienas, viņš tās aizlidināja pakaļ brokastīm. Bada sajūtu varēja novērst, tomēr slāpes bija mokošas. Rīkle izkalta. Domas par auksta ūdens malku nomocīja ik reizi, kad elpa vēl vairāk izkaltēja muti un rīkli. Tomēr viņš piespieda sevi pat neskatīties uz ūdens krūku.

Viņa domas novirzīja kņada gaitenī. Kāds vīrs skaļā balsī iebilda: Jūs nevarat tur iet! Pavēle bija nepārprotama: neviens viņu nedrīkst redzēt!

- Tiešām? Vai jūs būsiet tas, kas mirs, lai mani apstādinātu, kaptein? atskanēja lišķīga balss.

Otrs pusbalsī vēl mēģināja iebilst: Nē… bet karalis…

- Es tikšu galā ar karali, lišķīgās balss īpašnieks pārtrauca.

- Atver durvis!

Pēc mirkļa aiz Eragona celles durvīm sāka žvadzēt atslēgas. Viņš mēģināja izlikties pusaizmidzis. Man jāizturas, it kā es nesaprastu, kas notiek. Es nevaru izrādīt izbrīnu, lai ko viņš sacītu.

Durvis atvērās. Viņam aizrāvās elpa, ielūkojoties Ēnas sejā. Likās, ka viņš skatās uz nāves masku vai nopulētu galvaskau­su, kam pāri pārvilkta āda, lai iešķiltu kādu dzīvības dzirksti.

- Sveiki, Ēna sacīja ar aukstu smaidu, atiezis asos zobus. Es esmu ilgi gaidījis šo tikšanos ar tevi.

- Kas… kas jūs esat? Eragons jautāja šļupstēdams.

- Nekas svarīgs, Ēna atbildēja, un viņa sarkanbrūnās acis ļauni iezalgojās, taču viņš neļāva vaļu savam ļaunumam. Viņš apsēdās, apmetnim novilnījot. Mans vārds nav jāzina cilvē­kam, kas iemests cietumā. Tas tev tāpat neko nenozīmētu. Mani interesē tu. Kas tu esi?

Jautājums tika uzdots vientiesīgā balsī, taču Eragons zināja, ka tas bija slazds, lai arī tā nozīme viņam nebija skaidra. Jauneklis izlikās, ka brīdi mokās aptvert jautājumu, tad, pieri saraucis, lēnām sacīja: Droši nezinu… Man' sauca Eragons, bet ir vēl kaut kas, vai ne?

Ēna asi iesmējās ar cieši sakniebtām lūpām. Ir gan. Tev ir interesants prāts, manu jauno Jātniek. Viņš paliecās uz priekšu. Āda uz viņa pieres bija plāna un caurspīdīga. Laikam man jābūt nedaudz tiešākam. Kā tevi sauc? -Era…

- Nē! Ne jau tas, Ēna viņu pārtrauca ar rokas mājienu,

- vai tev nav vēl kāds vārds kuru tu reti lieto?

Viņš grib zināt manu īsto vārdu, lai pakļautu mani, Eragons saprata. Bet es to nevaru pateikt. Es pats to nemaz nezinu. Viņš ātri pārsprieda, mēģinādams izdomāt kādu blēdību, kas varētu slēpt neziņu. Kas būtu, ja es izdomātu sev vārdu? Viņš vilcinājās

- tas viegli varēja viņu nodot -, tad mežonīgā ātrumā centās izdomāt vārdu, kas izturētu pārbaudi. Kad viņš jau grasījās to izrunāt, Eragons izdomāja mazliet pabaidīt Ēnu. Viņš veikli mainīja dažus burtus, tad muļķīgi pamāja ar galvu un sacīja:

- Broms man to reiz nosauca. Tas bija… Pauze ilga dažas sekundes, tad viņa seja atplauka smaidā, it kā jauneklis būtu kaut ko atcerējies. Du Sūndavar Freohr. Burtiskā nozīme šim izteicienam bija "ēnu nāve".

Cellē iestājās draudīgs klusums, taču Ēna nekustīgi turpi­nāja sēdēt. Viņa acis klāja dūmaka. Izskatījās, ka viņš kaut ko saspringti domā, prātodams par tikko dzirdētajiem vārdiem. Eragons jau sāka apsvērt, vai nav atļāvies par daudz. Viņš pagaidīja, līdz Ēna sakustējās, un pavisam naivi pavaicāja:

- Kāpēc tu esi te?

Ēna paskatījās uz viņu, apmierināti nospīdinot sarkanās acis, un pasmaidīja.

- Lai patīksminātos. Kāds labums no uzvaras, ja to nevar izbaudīt? Ēnas balsī skanēja pārliecība, taču viņš likās satraukts, it kā būtu izjaukts kāds plāns. Ēna piepeši piecēlās.

- Man ir jādodas prom, taču, kamēr manis nebūs, tev jāapdo­mā kam tu labāk gribi kalpot: Jātniekam, kas nodevis pats savus likumus, vai arī draugam man, kam piemīt mistiskas zināšanas un spējas. Kad pienāks izšķiršanās brīdis, vidusceļa vairs nebūs. Viņš pagriezās promiešanai, taču, uzmetis skatu Eragona ūdens krūkai, apstājās; viņa seja sastinga. Kapteini Ēna iebrēcās.

Cellē ieskrēja vīrs platiem pleciem un zobenu rokā. Kas noticis, mans kungs? viņš satraucies vaicāja.

- Met to rotaļlietu prom, Ēna pavēlēja. Viņš pagriezās pret Eragonu un aizkapa balsī sacīja: Zēns nav dzēris ūdeni. Kāpēc?

- Es pirms brīža runāju ar cietumsargu. Visi šķīvji un bļodas bija kā izlaizīti.

Ļoti labi, sacīja Ēna, kļuvis pavisam mierīgs, taču pārliecinies, lai viņš sāktu dzert. Viņš pieliecās kapteinim un kaut ko iečukstēja tam ausī. Eragons sadzirdēja dažus vārdus: …dubultdevu, drošības labad. Kapteinis piekrītoši palocīja galvu. Tad Ēna pievērsās Eragonam. Rīt mēs atkal parunā­sim, kad es nebūšu tik aizņemts. Tev jāzina, ka mani ārkārtīgi interesē vārdi. Es labprāt tavējam veltītu daudz vairāk uzma­nības.

Viņa teiktais lika sarauties Eragona sirdij.

Tiklīdz viņi bija prom, puisis apgūlās gultā un aizvēra acis. Broma mācība bija nesusi augļus. Viņš turpināja uzticēties tai, lai neļautos bailēm un nezaudētu mieru. Es esmu apguvis visu nepieciešamo, un tagad man tas jāizmanto. Jaunekļa domas aprāvās, kad viņš izdzirdēja karavīru soļus nākam tuvāk.

Viņš piesardzīgi piegāja pie durvīm un ieraudzīja, kā divi kareivji velk elfu tālāk pa gaiteni. Kad Eragons vairs neredzēja sievieti, viņš nogāzās zemē un mēģināja likt lietā maģiju. No viņa lūpām atskanēja lāsti, jo maģija aizvien vēl nedevās rokās.

Viņš paraudzījās ārā uz pilsētu un dusmās grieza zobus. Diena bija tikai pusē. Ievilcis elpu, Eragons pacietīgi centās gaidīt.