Eragons

43. NODAĻA Ūdens no smiltīm

Kad viņi vakarā apstājās, Eragons nejutās ne par matu labāk un garastāvoklis bija pavisam nelāgs. Lielāko die­nas daļu viņi bija pavadījuši, mezdami līkločus, lai izvai­rītos no karavīriem, kurus pavadīja medību suņi. Viņš nolēca no Ledusliesmas un vaicāja Safīrai: Kā viņa jūtas?

Domāju nav sliktāk kā pirms tam. Dažas reizes viņa maz­liet sakustējās, bet tas arī viss. Safīra zemu pietupās, lai Eragons varētu nocelt elfu viņai no muguras. Sievietes maigais ķermenis uz kādu brīdi piespiedās Eragonam. Viņš steidzīgi nolika elfu zemē.

Viņi abi ar Murtagu pagatavoja vakariņas. Vīrieši tikai ar grūtībām turējās, lai neaizmigtu. Kad abi bija paēduši, Murtags sacīja: Mēs nevaram turpināt tādā gaitā. Vēl dažas dienas, un viņi mūs panāks.

- Ko citu mēs varam darīt? Eragons atcirta. Ja mēs būtu divi vien un tu piekristu pamest Tornaku, Safira varētu aizlidot ar mums tālu prom. Taču ir vēl arī elfa.

Murtags uzmanīgi paskatījās uz Eragonu. Ja tu vēlies doties pats savu ceļu, es tevi nekavēšu. Es negribu, lai jūs ar Safiru paliekat un riskējat tikt cietumā.

- Neapvaino mani, Eragons izmeta. Es esmu brīvībā, tikai pateicoties tev. Es negrasos tevi pamest Impērijas nagos. Tā būtu visklajākā nepateicība.

Murtags pielieca galvu. Tavi vārdi uzmundrina mani. Viņš uz brīdi apklusa. Taču tie neatrisina mūsu problēmu.

- Un kas varētu to atrisināt? Eragons atvaicāja. Viņš pamāja uz elfu. Ja viņa varētu pateikt, kur ir elfi, mēs varētu meklēt patvērumu pie viņiem.

- Ņemot vērā, cik ļoti elfi sevi sargā, šaubos, vai viņa atklās noslēpumu. Ja arī viņa pateiks, citi viņas tautieši varētu nebūt priecīgi par mūsu ierašanos. Kāpēc lai viņi gribētu sniegt mums patvērumu? Pēdējie Jātnieki, ar kuriem viņi ir sazinājušies, bija Galbatorikss un Atkritēji. Šaubos, vai viņiem palikušas patīkamas atmiņas pēc tām tikšanās reizēm. Turklāt es nemaz neesmu Jātnieks, lai cik arī apšaubāms šis gods būtu. Nē, viņi pavisam noteikti mani negribēs.

Viņi mūs pieņems, Safira pārliecināti sacīja, ērtāk iekārtojot spārnus.

Eragons paraustīja plecus. Ja arī elfi būs gatavi mūs aizsargāt, mēs nezinām, kur viņi ir, un neuzzināsim, līdz elfa atgūs samaņu. Mums jābēg, taču kādā virzienā uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai rietumiem?

Murtags sakrustoja pirkstus un piespieda īkšķus pie deni­ņiem. Man šķiet, ka vienīgais risinājums ir doties prom no Impērijas. Dažas vienīgās drošās vietas pašā Impērijā ir tālu no šejienes. Tur būs sarežģīti nokļūt, neiekrītot karaļa nagos… Ziemeļos nav nekā cita kā vien Du Veldenvardenas mežs tur mēs varētu mēģināt noslēpties, tomēr mani neiejūsmina iespēja iet atkal garām Gileadai. Uz rietumiem ir tikai Impērija un jūra. Dienvidos ir Surda, tur tu varētu atrast kādu, kas aizvestu tevi pie vārdeniem. Un, runājot par iešanu uz austrumiem… Viņš paraustīja plecus. Uz austrumiem ir Hadaraka tuksnesis, un zemes, kas tur varētu būt, vēl neviens nepazīst. Vārdeni ir kaut kur tur, taču, nezinot ceļu, var gadīties, ka maldīsimies gadiem ilgi, līdz nonāksim pie viņiem.

Taču tur mēs būtu drošībā, Safira piebilda. Vismaz tik ilgi, līdz satiekam urgļus.

Eragons savilka uzacis. Galvassāpes draudēja pārvērst do­mas pulsējošos viļņos. Doties uz Surdu ir pārāk bīstami.

Mums būtu jāšķērso gandrīz visa Impērija, izvairoties no katra ciema un pilsētas. Starp mums un Surdu ir pārāk daudz cilvēku, lai mūs neviens nepamanītu.

Murtags pacēla uzacis. Tātad tu vēlies doties cauri tuks­nesim?

- Es neredzu citas iespējas. Turklāt tādā veidā mēs varētu aizbēgt no Impērijas, pirms razaki nokļūs mums uz pēdām. Viņi Gileadā varētu ierasties pēc pāris dienām uz saviem lidojošajiem dzīvniekiem, tādēļ mums nav pārlieku daudz laika.

- Ja arī mēs nonāksim tuksnesī pirms viņiem, Murtags teica, viņi tāpat varētu mūs notvert. Jebkurā gadījumā mums būs ļoti grūti aizbēgt no viņiem.

Eragons paberzēja Safiras sānus zem pirkstiem jautās viņas zvīņu raupjums. Mēs zinām, ka viņi varēs izsekot mūs. Lai mūs noķertu, viņiem būtu jāpamet karavīri aizmugurē, kas mums ir izdevīgi. Ja nonāks līdz kaujai, domāju, ka trijatā mēs viņus pievārēsim… ja vien mūs nepārsteigs kā toreiz ar Bromu.

- Ja mēs sveiki un veseli nonāksim Hadaraka tuksneša otrā pusē, Murtags lēni iesāka, kurp mēs dosimies tālāk? Tās zemes ir tālu prom no Impērijas. Tur nebūs daudz pilsētu, ja vispār kāda būs. Turklāt vēl jau ir arī pats tuksnesis. Ko tu par to zini?

- Tikai to, ka tajā ir karsts, sauss un pilns ar smiltīm, Eragons atzinās.

- Tā jau arī ir, Murtags atbildēja. Taču tuksnesis ir pilns arī ar neēdamiem augiem, indīgām čūskām, skorpioniem un kveldējošu sauli. Vai redzēji to milzīgo līdzenumu ceļā uz Gileadu?

Šis jautājums neprasīja atbildi, tomēr Eragons teica: Jā, redzēju to divreiz.

- Tad esi redzējis tā milzīgos plašumus. Tas veido Impērijas centru. Tagad mēģini iedomāties kaut ko divas vai pat trīs rei­zes lielāku, un tad tev būs priekšstats par Hadaraka tuksneša apmēriem. Un tu piedāvā to šķērsot!

Eragons mēģināja iedomāties tik gigantisku zemes lau­kumu, taču nespēja aptvert šādus plašumus. Viņš izvilka no seglu somas Alagēzijas karti. No pergamenta uzvēdīja pelējuma smaka, kad viņš to izritināja uz zemes. Eragons aplūkoja līdze­numu un pakratīja galvu. Nav brīnums, ka Impērija beidzas pie tuksneša. Vietas otrpus Hadaraka tuksnesim ir pārāk tālu, lai Galbatorikss tās varētu kontrolēt.

Murtags nogludināja pergamenta labo pusi. Visā zemē viņā pusē tuksnesim, kas kartē ir iezīmēta baltā krāsā, Jātnieku laikā valdīja viens likums. Ja karalis gatavojas izaudzināt jau­nus Jātniekus savā pakļautībā, tas ļautu paplašināt Impēriju līdz šim nepieredzētiem apmēriem. Bet nejau par to es gribēju runāt. Hadaraka tuksnesis ir tik milzīgs, un tajā slēpjas tik daudz briesmu, ka pavisam neliela ir iespēja tikt sveikā cauri. Šādu soli var spert tikai izmisumā.

- Mēs esam izmisumā, Eragons stingri noteica. Viņš uzma­nīgi pētīja karti. Ja mēs jāsim tuksnesim pa vidu, būs nepiecie­šams mēnesis vai divi, lai to šķērsotu. Taču, ja mēs virzīsimies uz dienvidaustrumiem Beoru kalnu virzienā -, tiksim cauri daudz ātrāk. Tad mēs pat varētu doties gar Beoru kalniem tālāk uz austrumiem vai arī jāt uz rietumiem uz Surdu. Ja šī karte ir pareiza, attālums starp šejieni un Beoriem ir aptuveni tikpat liels kā tas, ko mēs šķērsojām ceļā uz Gileadu.

- Mums vajadzēja gandrīz mēnesi!

Eragons nepacietīgi papurināja galvu. Mūsu ceļš uz Gileadu bija lēns manu ievainojumu dēļ. Ja mēs saņemsimies, būs vaja­dzīga tikai daļa no tā laika, lai nokļūtu Beoru kalnos.

- Gana. Tu jau paskaidroji savu izvēli, Murtags teica. Tomēr, pirms es piekritu, mums šis tas būtu jāatrisina. Kā jau tu pamanīji, Gileadā es nopirku mums un zirgiem pārtiku. Bet kā mēs dabūsim ūdeni? Nomadu ciltis, kas dzīvo Hadarakā, parasti nomaskē savas akas un oāzes, lai neviens nevarētu nozagt viņu ūdeni. Un nest līdzi ūdeni vairāk nekā vienai dienai nav nozīmes. Iedomājies, cik Safīra vien izdzer! Viņa un zirgi vienā reizē izlieto vairāk ūdens nekā mēs nedēļas laikā. Varbūt tu vari izsaukt lietu ikreiz, kad mums gribas dzert? Es nezinu, kā citādi mēs varētu doties virzienā, kuru tu piedāvā.

Eragons šūpojās uz papēžiem. Lietus izsaukšana bija ārpus viņa spēju robežām. Viņam bija aizdomas, ka pat visspēcīgākie Jātnieki to nespēja. Izkustināt tādu daudzumu gaisa bija tas pats, kas pakustināt kalnu. Vajadzēja atrast risinājumu, kas neizsūktu visu viņa spēku. Interesanti vai smiltis var pārvei­dot par ūdeni ? Tas atrisinātu mūsu problēmu, taču tikai tādā gadījumā, ja ūdens radīšanai nav nepieciešams pārāk daudz enerģijas.

- Man ir kāda doma, Eragons sacīja. Ļauj man pamēģināt vienu lietu, un tad es tev atbildēšu. Viņš devās ārpus apmet­nes plecu pie pleca kopā ar Safīru.

Ko tu grasies izmēģināt ? viņa tincināja.

- Nezinu, viņš izmeta. Safira, vai tu varētu nest tik daudz ūdens, lai mums pietiktu?

Viņa papurināja savu milzīgo galvu. Nē, es nevarētu tādu daudzumu pat pacelt, kur nu vēl lidot ar to.

Slikti. Eragons pietupās un paņēma akmeni ar iedobumu, kurā pēc lieluma varētu ietilpt ūdens malks. Tad iemīcīja zemes piku iedobē un uzmanīgi to aplūkoja. Tagad grūtākā daļa. Kaut kādā veidā vajadzēja pārvērst zemi ūdenī. Kādi vārdi man jāsaka? Viņš brīdi prātoja, tad izvēlējās divus, kas, pēc viņa domām, varētu derēt. Viņa smadzenēm izbrāzās cauri ledainas maģijas vilnis, kad viņš pārvarēja pazīstamo barjeru un pavē­lēja: Deloi moi!

Zemes pikucis acumirklī pārdabiskā ātrumā sāka izsūkt viņa spēkus. Eragonam atmiņā atplaiksnīja Broma brīdinājums, ka daži uzdevumi var iztērēt visus spēkus un paņemt dzīvību. Viņa krūtīs sacēlās panika. Jauneklis centās atsaukt maģiju, taču nespēja. Tā bija cieši saistīta ar ķermeni, uzdevums varēja tikt pabeigts vai arī viņš nomirs. Vienīgais risinājums nekustīgi gaidīt, kļūstot aizvien vājākam un vājākam.

Tajā brīdī, kad viņš jau bija pārliecināts, ka nomirs, tupot uz ceļiem, zeme iemirdzējās un pārtapa ūdens malkā. Eragons sajuta atvieglojumu un, smagi elpodams, apsēdās. Sirds neprā­tīgi dauzījās, un bads žņaudza visas iekšas.

Kas notika ? Safira jautāja.

Eragons papurināja galvu, vēl aizvien būdams neizpratnē par sava ķermeņa spēku izsīkumu. Viņš priecājās, ka nebija ķēries pie kaut kā lielāka. Tas… tas nederēs, viņš sacīja. Man nav pat spēka radīt pietiekami daudz ūdens sev pašam.

Tev vajadzētu būt uzmanīgākam, viņa norāja puisi. Maģija var izraisīt negaidītas sekas, kad senus vārdus izmanto jaunos veidos.

Viņš dusmīgi paskatījās uz pūķi. Es zinu, taču tas bija vienī­gais veids, kā varēju pārbaudīt savu ideju. Es nevarēju gaidīt, līdz nonākam tuksnesī! Viņš atgādināja sev, ka Safira vienkārši gribēja palīdzēt. Kā tev izdevās pārvērst Broma kapu par diman­tu un nenonāvēt sevi ? Es tik tikko spēju tikt galā ar drusciņu zemes, nerunājot par smilšakmeni.

Es nezinu, kā man tas izdevās, viņa klusi atzinās. Tas vien­kārši notika.

Vai tu varētu to atkal paveikt, vienkārši šoreiz radot ūdeni ?

Eragon, viņa sacīja, cieši lūkojoties puisim sejā. Es nespēju kontrolēt savas spējas vairāk kā kurš katrs zirneklis. Tādas lietas vienkārši notiek, vai es to gribu vai ne. Broms tev sacīja, ka pūku klātbūtnē norisinās savādas lietas. Viņš teica taisnību. Viņš to nespēja izskaidrot, un es arī ne. Reizēm es varu paveikt kaut ko, vadoties no sajūtām gandrīz nedomājot. Pārējā laikā kā tagad man nav vairāk spēju kā Ledusliesmai.

Tā nav, jauneklis maigi sacīja, uzliekot roku uz pūķa kakla. Ilgu laiku viņi nesacīja ne vārda. Eragons atcerējās, kā Broms tika guldīts kapā, ko viņš radīja. Viņš vēl aizvien redzēja, kā smilšakmens apklāja vecā vīra seju. Mēs vismaz viņu pienācīgi apglabājām, jauneklis nočukstēja.

Viņš laiski virpināja zemes druskas starp pirkstiem, veidojot līkumainas vagas. Divas vagas izveidoja mazu ieleju, tādēļ viņš tām pievienoja kalnus. Tad ieskrāpēja upes kontūru, kas iztecē­ja no ielejas, un padziļināja to, jo upe šķita pārāk sekla. Viņš pie­vienoja vēl kādu pauguru upes krastā, tad vēl un vēl, līdz ierau­dzīja, ka izveidojis Palankāras ielejas attēlu. Pēkšņi viņš sajuta ilgas pēc mājām un noslaucīja ieleju ar vienu rokas vēzienu.

Es negribu runāt par to, viņš nikni noteica, atvairīdams Safiras jautājumus. Eragons sakrustoja rokas uz krūtīm un drūmi raudzījās zemē. Gandrīz pret paša gribu acis pievērsās vietai, kur viņš bija izvagojis zemi. Eragons pārsteigts izslējās. Lai arī zeme bija sausa, izveidotā gramba jūtami kļuva mitrāka. Eragons, ziņkāres dzīts, noskrāpēja tur vēl kādu drusku zemes un atrada mitru slāni tikai dažas collas no zemes virskārtas.

Paskaties! viņš sajūsmināts iesaucās.

Safira pielika ķetnu pie viņa atklājuma. Kā tas mums var palīdzēt ? Tuksnesī ūdens ir tik dziļi zem zemes, ka mums vaja­dzētu rakt nedēļām ilgi, lai to atrastu.

Jā, Eragons priecīgi sacīja, taču, ja tur vispār ir ūdens, es to varu iegūt. Skaties! Viņš padziļināja bedri un domās tiecās pēc maģijas. Viņš nevis zemi pārveidoja par ūdeni, bet vienkārši izsauca virspusē ūdeni, kas atradās zemes dzīlēs. Bedrē parā­dījās neliela strūkliņa, un drīz jau ūdens piepildīja visu bedri. Eragons pasmaidīja un pagaršoja iegūto valgmi. Šķidrums bija vēss un tīrs derīgs dzeršanai. Skaties! Mēs varam dabūt, cik vajag.

Safira paošņāja mazo ūdenstilpi. Šeit varam. Bet tuksnesī? Tur varbūt nebūs gana daudz ūdens zemes dzīlēs, lai tu to va­rētu pacelt virspusē.

Varēšu, Eragons pārliecināja pūķi. Es tikai paceļu ūdeni zemes virspusē vienkāršs uzdevums. Kamēr es to varu darīt lēnām, man pietiks spēka. Pat ja man vajadzētu izsaukt ūdeni no piecdesmit soļu dziļuma, arī tad tas nebūs pārāk grūti. Jo sevišķi tad, ja tu man palīdzēsi.

Safīra vēl šaubīdamās skatījās uz viņu. Vai tu esi pārlieci­nāts? Uzmanīgi padomā par savu atbildi, jo tava kļūda var maksāt mūsu dzīvību.

Eragons vilcinājās, tad, cieši pārliecināts, sacīja: Es esmu pārliecināts.

Tad ej un pasaki Murtagam. Es stāvēšu sardzē, kamēr jūs gulēsiet.

Tu taču ari neesi gulējusi visu nakti tāpat kā mēs, viņš iebilda. Tev jāatpūšas.

Ar mani viss būs kārtībā es esmu daudz spēcīgāka, nekā tu domā, Safira maigi sacīja. Zvīņas čabēja, kad pūķis saritinājās un sāka uzmanīt ziemeļus, no kurienes varēja ierasties vajātāji. Eragons apskāva Safiru, un viņa noņurdēja, sāniem vibrējot: Ej.

Brīdi vilcinājies, viņš atgriezās pie Murtaga, kas jautāja: Nu? Vai varam doties tuksnesī?

Varam, Eragons apstiprināja. Viņš nokrita uz segas un izstāstīja, ko bija uzzinājis. Pabeidzis stāstu, Eragons uzlū­koja elfu. Viņas seja bija pēdējais, ko puisis redzēja, laižoties miegā.