Eragons

52. NODAĻA Ažihads

Eragons iegāja elegantā divstāvu telpā, kuras sienas klāja grāmatu plaukti no ciedrkoka. Kaltas dzelzs trepes vijās uz mazu balkonu, tajā atradās divi krēsli un lasāmgalds. No sienām un griestiem karājās baltas lampas, lai grāmatas varētu lasīt visā telpā. Akmens grīdu klāja krāsaina, ovāla grīdsega. Tālākajā istabas galā aiz lielas riekstkoka pults stāvēja kāds vīrs.

Viņa sejas krāsa atgādināja ieeļļotu melnkoku. Galvas virsa bija gludi noskūta, bet virslūpu un zodu klāja neliela, melna bārdiņa. Spēcīgi vaigu izciļņi ieēnoja viņa seju, bet no uzacu apakšas lūkojās skumjas un gudras acis. Vīra pleci bija plati un spēcīgi, un to vēl vairāk izcēla sarkana veste ar zelta diegu izšu­vumiem, uzstīvēta virs bagātīgi krokota purpura krekla. Viņš turējās stalti, ar lielu pašcieņu, izstarodams spēcīgu auru.

Kad vīrs sāka runāt, viņa balss skanēja stingri un pārliecinoši:

- Esiet sveicināti Troņheimā, Eragon un Safira. Es esmu Ažihads. Lūdzu, sēdieties.

Eragons ieslīdēja krēslā līdzas Murtagam, bet Safīra kā sargs apmetās aiz abiem puišiem. Ažihads pacēla roku un uzsita knipi. No trepju otras puses parādījās vīrs. Viņš bija kā divas ūdens piles līdzīgs plikgalvainajam vīram, kas stāvēja atnācē­jiem aiz muguras. Eragons no izbrīna nespēja ne acu novērst no abiem, un Murtags sastinga.

- Jūsu samulsums ir saprotams viņi ir dvīņubrāļi, Ažihads turpināja ar smaidu uz lūpām. Es jums pateiktu, kā viņus sauc, taču viņiem nav vārda.

Safīra riebumā nošņācās. Ažihads brīdi palūkojās uz viņu, tad apsēdās pie galda krēslā ar augstu atzveltni. Dvīņi devās aiz kāpnēm un nostājās tur. Viņu sejas bija kā sastingušas. Ažihads sažņaudza pirkstus un skatījās uz Eragonu un Murtagu. Viņš labu bridi pētīja abus ar nekustīgu skatienu.

Eragons nepatikā novērsās. Šķita, ka aizritējušas vairākas minūtes, līdz Ažihads nolaida skatienu un pamāja dvīņiem. Viens no viņiem aši pieskrēja pie varenā vīra. Ažihads kaut ko iečukstēja tam ausī. Plikgalvainais vīrs piepeši nobālēja un enerģiski papurināja galvu. Ažihads sarauca pieri, tad pamāja ar galvu, it kā kaut kam dodams savu piekrišanu.

Viņš paskatījās uz Murtagu.

- Tevis dēļ esmu nonācis sarežģītā situācijā, jo tu neļāvi izpētīt savu prātu. Tevi ielaida Farthendurā tikai tāpēc, ka dvīņi apliecināja viņi spēs tevi kontrolēt, kā ari tāpēc, ka palīdzēji Eragonam un Arjai. Es saprotu, ka ir kaut kas, ko tu vēlies noslēpt no pārējiem, taču, kamēr tu tā rīkojies, mēs nevaram tev pilnībā uzticēties.

- Jūs man neuzticētos jebkurā gadījumā, Murtags sacīja aizstāvēdamies.

Ažihada seja satumsa, klausoties Murtaga vārdos, un acis draudīgi iezibsnījās.

- Lai arī ir pagājuši divdesmit un trīs gadi, kopš es pēdējo reizi dzirdēju šo balsi… es to pazīstu.

Vadonis draudīgi piecēlās, viņa krūtis cilājās. Dvīņi izskatī­jās sabijušies un drudžaini sačukstējas par kaut ko.

- Šī balss piederēja citam vīram. Vairāk dzīvniekam nekā cilvēkam. Piecelies.

Murtags nedroši pakļāvās, šaudīdams skatienu starp Ažihadu un dvīņiem.

- Novelc kreklu, Ažihads pavēlēja. Paraustījis plecus, Mur­tags novilka savu tuniku.

- Tagad pagriezies. Kad viņš pagriezās sāņus, gaisma apspīdēja rētu uz muguras.

- Murtags, Ažihads noelsās. Oriks pārsteigts nokrekšķi­nājās. Bez brīdinājuma Ažihads pagriezās pret dvīņiem un nodārdināja:

- Vai jūs to zinājāt?

Dvīņi nokāra galvu.

- Mēs atklājām viņa vārdu Eragona prātā, taču neiedomājā­mies, ka šis puisis ir Morzana dēls. Tas nekad neparādījās…

- Un jūs man to neteicāt? Ažihads noprasīja. Viņš pacēla roku, lai apturētu paskaidrojumu plūdus. Mēs runāsim par to vēlāk.

Vadonis atkal pievērsās Murtagam.

- Vispirms man ir jāatšķetina šis mudžeklis. Vai tu vēl aiz­vien atsakies pakļauties pārbaudei?

- Jā, Murtags asi attrauca, ieslīdot atpakaļ savā tunikā. Es nevienu nelaidīšu savā prātā.

Ažihads atspiedās pret savu galdu.

- Tavam lēmumam var būt nepatīkamas sekas. Ja vien dvīņi neapliecinās, ka tu mūs neapdraudi, mēs nevaram tev uzticē­ties, lai gan tu palīdzēji Eragonam vai arī tieši tāpēc… Bez šī apliecinājuma šejienieši gan rūķi, gan cilvēki saplosīs tevi gabalos, ja uzzinās par tavu klātbūtni pilsētkalnā. Man nāksies tevi turēt ieslodzījumā gan tevis, gan mūsu pašu labad. Kļūs vēl ļaunāk, kad rūķu valdnieks Hrotgars pieprasīs tevi izdot viņam. Neiedzen sevi stūrī, ja vari viegli no tā izvairīties.

Murtags ietiepīgi papurināja galvu.

- Nē… ja es padošos, pret mani tik un tā izturēsies kā pret spitālīgo un neaizskaramo. Vienīgais, ko es vēlos, doties prom. Ja ļausiet man aiziet ar mieru, es nekad neatklāšu jūsu atraša­nās vietu Impērijai.

- Kas notiks, ja tevi notvers un aizvedīs pie Galbatoriksa? Ažihads noprasīja. Viņš no tevis izspiedīs ikvienu noslēpu­mu, vienalga, cik spēcīgs esi. Ja arī tu spētu viņam pretoties, kā mēs varam būt pārliecināti, ka tu nākotnē nepievienosies Galbatoriksam?

- Vai jūs mani mūžīgi turēsiet ieslodzījumā? Murtags no­prasīja iztaisnojoties.

- Nē, Ažihads atbildēja, vienīgi līdz brīdim, kad ļausi izpētīt savu prātu. Ja tevi atzīs par uzticamu, dvīņi izdzēsīs visu informāciju par Farthenduru no tava prāta, pirms tu dosies prom. Mēs nevaram riskēt ar to, ka šī informācija iekrīt Galbatoriksam rokās. Nu kā tad būs, Murtag? Lem ātri, vai arī mēs paši nolemsim tavu ceļu.

Padodies, Eragons klusi lūdzās, noraizējies par Murtaga drošību. Nav vērts cīnīties.

Beidzot Murtags ierunājās lēni un skaidri.

- Mans prāts ir vienīgais patvērums, kas man nav atņemts. Vīri centušies tam izlauzties cauri arī iepriekš, tomēr es esmu iemācījies to nosargāt, jo esmu drošībā tikai ar savām domām. Tu lūdzi vienīgo lietu, ko nespēju dot, vismazāk jau šiem abiem. Viņš pamāja uz dvīņiem. Dari ar mani, ko gribi, taču zini: nāve paņems mani ātrāk, nekā es ļaušos šo abu pārbaudēm.

Ažihada acīs nozibsnīja apbrīns.

- Mani neizbrīna tava izvēle, lai arī cerēju uz pretējo… Sargi! Ciedrkoka durvis atvērās, un iekšā ieskrēja sargi ar gatavībā atkailinātiem ieročiem. Ažihads norādīja uz Murtagu un norīkoja:

- Aizvediet viņu uz telpu bez logiem un cieši noslēdziet durvis. Nolieciet sešus vīrus pie ieejas un neļaujiet nevienam ieiet, kamēr es neapraudzīšu viņu. Aizliegts arī sarunāties ar vinu.

Sargi apstāja Murtagu no visām pusēm, aizdomīgi lūko­damies viņā. Kad viņi devās ārā no telpas, Eragons ieskatījās Murtagam acīs un bez skaņas sacīja: Piedod. Murtags paraustīja plecus un stingi lūkojās sev priekšā. Aizgājēju soļi noklusa tālienē.

Ažihads strupi sacīja:

- Es gribu, lai visi pazūd no šīs istabas, izņemot Eragonu un Safiru. Nekavējoties!

Dvīņi paklanījušies devās prom, bet Oriks sacīja:

- Kungs, valdnieks gribēs zināt par Murtagu. Turklāt ir vēl tā lieta, tas par manu nepakļaušanos augstākstāvošajam…

Ažihads sarauca pieri, tad pamāja ar roku.

- Es pats pastāstīšu Hrotgaram. Kas attiecas uz tavu rīcī­bu… pagaidi, līdz es pasaukšu tevi. Un neļauj dvīņiem doties prom. Es neesmu vēl viņiem visu pateicis.

- Ļoti labi, sacīja Oriks, viegli paklanīdamies. Viņš aizvēra durvis ar krietnu būkšķi.

Pēc ilgāka klusuma brīža Ažihads nopūzdamies apsēdās. Viņš pārvilka roku pār seju un palūkojās griestos. Eragons nepacietīgi gaidīja, kad vadonis sāks runāt. Kad nekas nesekoja, jauneklis izmeta:

- Vai Arja jūtas labi?

Ažihads paraudzījās uz puisi un drūmi teica:

- Nē… bet dziednieki saka, ka viņa izveseļosies. Viņi cīnījās par Arjas dzīvību visu nakti. Inde nodarījusi bīstamus kaitē­jumus. Viņa neizdzīvotu, ja nebūtu jūs. Par to jums pienākas vārdenu dziļākā pateicība.

Eragons atviegloti uzelpoja. Pirmo reizi viņš sajuta, ka bēg­šana no Gileadas bijusi milzīgo pūļu vērta.

- Kas notiks tagad? viņš vaicāja.

- Es gribu, lai tu pastāsti, kā atradi Safīru, un visu, kas kopš tā laika ir noticis, Ažihads sacīja un sakrustoja pirk­stus. Daļu es zinu no Broma atsūtītās ziņas, citu no dvīņu atstāstītā. Taču es vēlos visu dzirdēt no tevis paša, jo sevišķi par Broma nāvi.

Eragonam nemaz netikās dalīties savos piedzīvojumos ar svešinieku, taču Ažihads bija pacietīgs. Sāc nu, Safīra maigi paskubināja. Eragons iekārtojās un sāka stāstīt. Sākumā viņš jutās neērti, taču pamazām kļuva drošāks. Safīra palīdzēja viņam atcerēties notikušo, brīžiem iestarpinādama kādu vārdu arī no savas puses. Ažihads visu laiku uzmanīgi klausījās.

Eragons runāja stundām ilgi, bieži vien labu brīdi klusē­dams. Viņš pastāstīja Ažihadam par Tērmu, tomēr Andželas pareģojumus un to, kā viņi abi ar Bromu atrada razakus, puisis paturēja pie sevis. Viņš pat atstāstīja savus sapņus par Arju. Kad viņš nonāca līdz Gileadai un pieminēja Ēnu, Ažihada seja nocietinājās un viņš aizdomājies atslīga krēslā.

Kad Eragons beidza savu stāstu, viņš brīdi klusēja, pārdo­mādams visu notikušo. Ažihads piecēlās, salika rokas aiz mugu­ras un izklaidīgi pētīja grāmatas kādā no plauktiem. Pēc brīža viņš atgriezās pie sava rakstāmgalda.

- Broma nāve ir milzīgs zaudējums. Viņš bija man tuvs draugs un spēcīgs vārdenu sabiedrotais. Viņš mūs daudzreiz ir glābis no iznīcības, viņam pietika drosmes un gudrības. Arī tagad, kad Broms ir miris, viņš devis mums to, kas var nodro­šināt veiksmi, tevi.

- Bet ko jūs no manis gaidāt? Eragons gribēja zināt.

- Es tev paskaidrošu to gari un plaši, Ažihads atbildēja,

- taču šobrīd ir daudz svarīgākas lietas, kas mums jāpaveic. Jaunās ziņas par urgļu savienību ar Impēriju ir ļoti nopiet­nas. Ja Galbatorikss pulcē urgļu armiju, lai mūs iznīcinātu, vārdeniem pienāks grūti laiki un uz likteņa svariem tiks likta mūsu izdzīvošana, kaut arī liela daļa mūsējo ir pasargāti šeit Farthendurā. Kā gan Jātnieks, lai arī tik ļauns kā Galbatorikss, varēja iedomāties noslēgt vienošanos ar tādiem monstriem! Tā nudien ir vājprāta pazīme. Man bail pat iedomāties, ko Galbatorikss tiem apsolījis par viņu uzticību. Turklāt vēl Ēna. Vai vari viņu aprakstīt?

Eragons pamāja.

-Viņš bija garš, tievs un ļoti bāls, ar sarkanām acīm un matiem. Viss viņa apģērbs bija melns.

- Un kāds bija viņa zobens? Ažihads sasprindzis vaicāja.

- Vai tu to redzēji? Vai tam bija gara skramba uz asmens?

- Jā, Eragons pārsteigts attrauca, kā tu to zini?

- Es to apskatīju, kad mēģināju izgriezt viņam sirdi, Ažihads sacīja ar drūmu smaidu. Viņu sauc Durza viens no ļaunā­kajiem un viltīgākajiem nezvēriem, kāds jebkad nonācis uz šīs zemes. Viņš ir labs kalps Galbatoriksam un bīstams ienaidnieks mums. Tu saki, ka jūs nogalinājāt viņu? Kā tas notika?

Eragons atcerējās ļoti precīzi:

- Murtags iešāva viņam divreiz. Pirmā bulta tam trāpīja plecā, bet otra starp acīm.

- Es jau baidījos no tā, Ažihads, saraucis pieri, sacīja. Jūs viņu nenogalinājāt. Ēnas var nogalināt, tikai trāpot tieši sirdī. Viss pārējais tiem tikai liks pazust, un tad tie parādīsies kaut kur citur spoka izskatā. Tas nav patīkams process, bet Durza izdzīvos un atgriezīsies vēl stiprāks.

Telpā iestājās drūms klusums, kas līdzinājās brīdim pirms vētras. Tad Ažihads piebilda:

- Eragon, tu esi mīkla, neviens nezina, kā to atrisināt. Visi zina, ko grib vārdeni vai urgļi, vai pat Galbatorikss, taču neviens nezina, ko tu gribi. Un tas dara tevi bīstamu, jo īpaši Galbatoriksam. Viņš baidās no tevis, jo nezina, ko tu grasies darīt turpmāk.

- Vai arī vārdeni no manis baidās? Eragons mierīgi apvai­cājās.

- Nē, Ažihads piesardzīgi sacīja. Mēs ceram. Taču, ja mūsu cerības neattaisnosies, tad jā mēs baidīsimies. Eragons nodūra acis. Tev jāsaprot, ka atrodies neparastā situācijā. Dažādi spēki vēlas, lai tu kalpo vienīgi viņu interesēm un nevie­nam citam. Brīdī, kad tu ienāci pa Farthenduras vārtiem, viņu ietekme un vara sāka iespaidot tevi.

- Arī tavējā? Eragons vaicāja.

Ažihads iesmējās, tomēr viņa acis bija un palika skadras.

- Arī manējā. Tev būtu jāzina dažas lietas: pirmām kārtām kā Safiras ola nokļuva Korē. Vai Broms tev kādreiz ir stāstījis, kas notika ar pūķa olu, kad to atgādāja uz šejieni?

- Nē, Eragons sacīja, uzmetot skatu Safīrai. Viņa samirk­šķināja acis un pašaudīja mēli.

Ažihads paplīkšķināja pa galdu, pirms sāka stāstīt.

- Kad Broms atnesa olu vārdeniem, visi bija ļoti norūpējušies par tās likteni. Mēs visi domājām, ka pūķi ir iznīdēti. Rūķi bija noraizējušies par to, lai nākotnes Jātnieks būtu sabiedrotais. Tomēr daudzi no viņiem neatbalstīja jaunu Jātnieku rašanos vispār, bet vārdeni un elfi bija personīgi ieinteresēti. Iemesls bija samērā vienkāršs: visas vēstures gaitā Jātnieki bijuši vai nu elfi, vai cilvēki. Nekad nav bijis rūķu izcelsmes Jātnieka.

Galbatoriksa nodevības dēļ elfi negribēja, lai kāds no vārde­niem uzņemtos atbildību par olu; viņi baidījās, ka pūķis varētu izšķilties kādam cilvēkam ar tikpat nestabilu prātu. Situācija bija sarežģīta, jo abas puses gribēja pašas savu Jātnieku. Rūķi tikai vēl jo vairāk apgrūtināja situāciju, nemitīgi strīdoties gan ar elfiem, gan arī ar cilvēkiem. Saspīlējums auga. Atskanēja draudi, kurus vēlāk abas puses nožēloja. Un tieši tad Broms pie­dāvāja kompromisu, kas visām pusēm šķita labākais risinājums.

Viņš ieteica olu katru gadu pārvadāt starp vārdeniem un elfiem. Katrā vietā bērni dosies tai garām, un olas glabātāji raudzīsies, vai pūķis nolems izšķilties. Ja tas neizšķilsies, viņi nodos olu otrai grupai. Tomēr, ja pūķis izšķiltos, jaunā Jātnieka apmācība tiktu uzsākta nekavējoties. Pirmā gada laikā zēns vai meitene, kuru nu pūķis būtu izvēlējies, tiktu nodots apmācībā pie Broma. Tad jauno Jātnieku vestu pie elfiem, kas pabeigtu apmācību.

Elfi negribīgi pieņēma šo plānu… ar vienu nosacījumu ja Broms nomirs pirms pūķa izšķilšanās, tad viņi paši mācīs jauno Jātnieku bez citu iejaukšanās. Līgums tika noslēgts elfiem par labu abas puses zināja, ka pūķis, visticamāk, izvēlēsies elfu, tomēr tajā bija paredzētas līdzvērtīgas tiesības, kas arī bija nepieciešams.

Ažihads uz brīdi apklusa, un viņa tumšajās acīs iegūla skum­ja izteiksme. Zem vaigu kauliem vīdēja blāvas ēnas, kas izcēla tos vēl vairāk.

Mēs cerējām, ka jaunais Jātnieks satuvinās mūsu rases. Mēs gaidījām vairāk nekā desmit gadus, tomēr ola negribēja šķilties. Mēs vairs necilājām šo jautājumu, vien žēlojāmies par olas kūtrumu.

Taču pagājušajā gadā mēs piedzīvojām milzu zaudējumu. Arja un ola pazuda atpakaļceļā no Troņheimas uz elfu pilsētu Ozilonu. Elfi pirmie atklāja viņas pazušanu. Viņi atrada Arjas zirgu un nogalinātos sargus Du Veldenvardenas mežā un netālu arī beigtus urgļus. Tomēr tuvumā nebija ne Arjas, ne arī olas. Kad ziņas nonāca pie manis, baidījos, ka urgļi ir saņēmuši gūstā Arju un olu un drīz vien noskaidros Farthenduras un elfu gal­vaspilsētas Ellesmēras atrašanās vietu, kur mīt viņu karaliene Islanzadi. Tagad es zinu, ka viņi darbojušies Impērijas uzdevu­mā, kas ir vēl ļaunāk.

Līdz tam brīdim, kad Arja pamodīsies, mēs neuzzināsim, kas notika uzbrukuma laikā, tomēr es šo to izsecināju no tava stāsta.

Ažihada veste nočabēja, kad viņš uzspieda elkoņus uz rak­stāmgalda.

- Uzbrukums bijis ātrs un nežēlīgs, citādi Arjai būtu izde­vies aizbēgt. Bez brīdinājuma, nepazīstamā vietā nezinot, kur paslēpties, viņa būs ķērusies pie vienīgās iespējas ar maģijas palīdzību pārvietojusi olu kaut kur citur.

- Vai viņa prot lietot maģiju? Eragons vaicāja. Arja minēja, ka viņu sazāļojuši, lai savaldītu tās spēku. Tomēr viņš gribēja pārliecināties, ka elfa runājusi par maģiju. Jauneklis prātoja, vai Arja varētu viņam iemācīt vairāk vārdu senajā valodā.

- Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņu izvēlēja par sargu olai. Jebkurā gadījumā Arja nevarētu atgriezt mums olu viņa bija pārāk tālu. Un elfu karalisti sargā slepens nožogojums, kas maģijai neļauj šķērsot viņu robežas. Iespējams, viņa iedomājās par Bromu un izmisumā aizsūtīja olu Kārvahallas virzienā. Nav brīnums, ka viņa aizšāva nedaudz šķērsām, jo viņai taču nebija laika, lai sagatavotos. Dvīņi saka, ka šaušana ir precizitātes māksla.

- Kāpēc viņa atradās tuvāk Palankāras ielejai, nevis vārde­niem? Eragons vaicāja. Un kur elfi vispār dzīvo? Kur ir šī… Ellesmēra?

Ažihada asais skatiens ieurbās Eragonā, kamēr viņš apsvēra uzdoto jautājumu.

- Es tev neizpaužu šo informāciju ar vieglu sirdi, jo elfi dedzīgi sargā savas karaļvalsts atrašanās vietu. Tomēr tev tas jāzina, un es tev to atklāšu kā uzticības zīmi. Viņu pilsētas atro­das tālu ziemeļos, nebeidzamā Du Veldenvardenas meža pašā biežņā. Neviens kopš Jātnieku laikiem ne rūķis, ne cilvēks nav bijis tik liels elfu draugs, lai nokļūtu viņu lapotajās zālēs. Es pat nezinu, kā atrast Ellesmēru. Kas attiecas uz Ozilonu… ņemot vērā to, kur Arja pazuda, pieņemu, ka tā atrodas Du Veldenvardenas rietumu galā, uz Kārvahallas pusi. Tev laikam ir daudz citu jautājumu, taču uzticies man un pagaidi, līdz es pabeigšu.

Viņš sakopoja domas un turpināja runāt daudz ātrāk:

- Kad Arja pazuda, elfi atteicās vārdeniem palīdzēt. Karaliene Islanzadi bija ļoti saniknojusies un nevēlējās sazināties ar mums. Tomēr, lai arī es saņēmu Broma vēstuli, elfi nelikās zinis ne par tevi, ne par Safīru… Pēdējo mēnešu laikā mēs smagi cietām no sadursmēm ar Impēriju, jo viņi neatbalstīja manas vienības.

Pēc Arjas atgriešanās un tavas ierašanās es ceru, ka kara­lienes naidīgums zudīs. Un tas, ka tu izglābi Arju, mums ļoti palīdzēs uzlabot attiecības ar elfu valdnieci. Tomēr tava apmā­cība radīs problēmu gan vārdeniem, gan arī elfiem. Broms acīm­redzot apmācīja tevi, cik spēja, tomēr mums jāzina, cik rūpīgs viņš ir bijis. Tādēļ mums būs tevi jāpārbauda, lai noteiktu tavu spēju robežas. Turklāt elfi gribēs, lai tu pabeidz apmācības pie viņiem, taču neesmu pārliecināts, ka mums tam ir laiks.

- Kāpēc ne? Eragons vaicāja.

- Tam ir dažādi iemesli. Vadoņu dēļ, arī ziņas par urgļiem, kuras atnesi, nav iepriecinošas, Ažihads sacīja, nenolaizdams skatu no Safiras. Redzi, Eragon, vārdeni atrodas sarežģītā situācijā. No vienas puses, mums jārēķinās ar elfu vēlmēm, ja gribam tos par sabiedrotajiem. Taču, no otras puses, mēs nedrīk­stam sadusmot rūķus, ja vēlamies palikt Troņheimā.

- Vai rūķi neturas kopā ar vārdeniem? Eragons taujāja.

Ažihads vilcinājās ar atbildi.

- Kaut kādā ziņā jā. Viņi ļauj mums šeit dzīvot un palīdz cīņā pret Impēriju, taču viņi ir uzticīgi tikai savam karalim. Man nav nekādas varas pār viņiem, izņemot to, ko Hrotgars man atvēl. Un arī viņam pašam bieži vien ir problēmas ar rūķu klaniem. Hrotgara pakļautībā ir trīspadsmit klani, un katram klana vadonim ir milzīga vara. Viņi izvēlas jauno rūķu vald­nieku, kad vecais karalis nomirst. Hrotgars atbalsta mūs, tomēr daudzi vadoņi ir pret. Viņš nevar atļauties bezjēdzīgi dusmot viņus, jo Hrotgars var zaudēt savu ļaužu uzticību, tādēļ viņa rīcība, kas labvēlīga mums, ir strikti ierobežota.

- Vai šie klanu vadoņi ir pret mani? Eragons gribēja zināt.

- Domāju, ka diemžēl jā, Ažihads piesardzīgi iesāka. Starp rūķiem un pūķiem ilgstoši bijušas naidīgas attiecības pirms šajā zemē ieradās elfi un samierināja abas puses. Pūķi bija iecie­nījuši rūķu ganāmpulkus, tie arī čiepa no viņiem zeltu un rūķi ļoti lēni aizmirst pagātnes netaisnības. Patiesību sakot viņi nekad pilnība nepieņēma Jātniekus un neļāva viņiem patrulēt savā karaļvalstī. Galbatoriksa nākšana pie varas tikai nostip­rināja viņos pārliecību, ka labāk nekad nesaistīties ne ar vienu Jātnieku vai pūķi. Savus pēdējos vārdus viņš vērsa pret Safiru.

Eragons lēnām iesāka:

- Kāpēc Galbatorikss nezina, kur atrodas Farthendura vai Ellesmēra? Viņam pilnīgi noteikti to pastāstīja mācību laikā, kad Galbatorikss gatavojās kļūt par Jātnieku.

- Pastāstīt par tām jā, bet, kur tās atrodas, nē. Viena lieta ir zināt, ka Farthendura atrodas šajos kalnos, bet pavisam cita atrast to. Galbatoriksu neveda iepazīties ne ar vienu no šīm vietām, pirms tika nogalināts viņa pūķis. Pēc tam, protams, Jātnieki viņam vairs neuzticējās. Viņš mēģināja izdabūt šo informāciju no vairākiem Jātniekiem dumpošanās laikā, tomēr viņi būtu labāk nomiruši nekā atklājuši pilsētu atrašanās vietu.

Kas attiecas uz rūķiem valdniekam nekad nav izdevies ne­vienu notvert, taču tas ir tikai laika jautājums.

- Kāpēc tad viņš vienkārši nepaņem armiju un nedodas cauri Du Veldenvardenai, līdz atrod Ellesmēru? Eragons vaicāja.

- Elfiem vēl aizvien ir pietiekami daudz spēka, lai pretotos viņam, Ažihads attrauca. Viņš neiedrošinās izmēģināt savus spēkus pret viņējiem, vismaz pagaidām ne. Taču viņa nolādētā buršanās māka ar katru gadu kļūst spēcīgāka. Ja viņam būtu vēl viens Jātnieks, Galbatorikss kļūtu neapturams. Viņš cenšas, lai vismaz viena no abām olām izšķiļas, tomēr pagaidām tas viņam nav izdevies.

Eragons nespēja saprast:

- Kāpēc viņa spēks pieaug? Viņa ķermeņa spēks ierobežo maģijas spēku tas nevar pieaugt mūžam.

- Mēs to nezinām, Ažihads attrauca, paraustīdams platos plecus, un arī elfi nezina. Mēs vienīgi ceram, ka reiz viņu iznīcinās kāda no viņa paša burvestībām. Viņš parakņājās pa savām kabatām un izvilka pergamenta gabalu.

- Vai tu zini, kas tas ir? viņš vaicāja, noliekot to uz galda.

Eragons paliecās uz priekšu un izpētīja to. Melnas zīmes,

kas rakstītas nepazīstamā valodā, klāja visu lapu. Lielu daļu no rakstītā bija izraibinājuši asins traipi. Viens pergamenta stūris bija pārogļojies. Puisis pakratīja galvu:

- Nē, nezinu.

- Mēs to ieguvām no urgļu vadoņa, ko vakar iznīcinājām. Mums tas maksāja divpadsmit vīru dzīvību viņi ziedoja sevi, lai jūs varētu droši izbēgt. Rakstība ir karaļa izgudrojums viņš to izmanto, lai sazinātos ar saviem kalpotājiem. Man vajadzēja kādu brīdi palauzīt galvu, tomēr izdevās atšķetināt tās galveno domu. Tajā rakstīts:

…Ithro Zhāda vārtu sargs ļaus tās nesējam un viņa rokas­puišiem iziet cauri. Viņi jāapvieno ar pārējiem līdzīgiem un pēc…

…taču tikai tad, ja abas puses savaldās un nekaujas. Virs­vadība tiek nodota Tarokam, Gašam, Durzam un visam pāri Dižajam Ušnarkam.

- Ušnarks ir pats Galbatorikss. Urgļu valodā tas nozīmē "tēvs", un šāds apzīmējums viņam ļoti glaimo.

Atrast, kam viņi der un… sulaiņi un… jātur atsevišķi. Ieročus neizdalīt līdz… soļošanai.

- Neko vairāk nav iespējams izlasīt, izņemot dažus neskaid­rus vārdus, Ažihads sacīja.

- Kur ir Ithro Zhāda? Nekad neesmu dzirdējis par šādu vietu.

- Es arī ne, Ažihads atzinās, un tas man liek domāt, ka Galbatorikss kādu zināmu vietu ir nodēvējis citādi. Pēc tam kad biju atšifrējis šo vēstuli, jautāju sev ko pie Beoru kalniem dara simtiem urgļu tajā vietā, kur jūs tos pirmo reizi ieraudzījāt, un kurp viņi devās? Pergaments piemin "pārējos līdzīgos", tādēļ es domāju, ka viņi grasās satikt vēl vairāk urgļu savā ceļā. Karalim ir tikai viens iemesls pulcēt šādu armiju lai šāda monstru savienība mūs iznīcinātu.

Šobrīd mums nekas cits neatliek, kā vien skatīties un gai­dīt. Lai atrastu šo Ithro Zhādu, mums ir nepieciešama plašāka informācija. Tomēr Farthendura vēl nav atklāta, tādēļ mums ir cerība. Vienīgie urgļi, kas to ir redzējuši, pagājušo nakti gāja bojā.

- Kā jūs uzzinājāt, ka mēs tuvojamies? Eragons prasīja. Viens no dvīņiem mūs gaidīja, un kuiļiem uzbruka no slēpņa. Puisis zināja, ka Safira uzmanīgi klausās. Lai arī viņa neteica nevienu vārdu, viņš zināja, ka vēlāk abi pārrunās šo tikšanos.

- Mums ir sargtorņi ielejas sākumā, kur jūs devāties cauri, abos Lāčzoba upes krastos. Viņi mums sūtīja dūju, lai brīdi­nātu, Ažihads paskaidroja.

Eragons prātoja, vai tā bija tā pati dūja, ko Safira gribēja apēst.

- Kad ola un Arja pazuda, vai jūs ziņojāt par to Bromam? Viņš sacīja, ka neko par vārdeniem nebija dzirdējis.

- Mēs mēģinājām brīdināt viņu, Ažihads sacīja, taču man ir aizdomas, ka Impērija mūsu vīrus pārtvēra un nogalināja. Citādi kāpēc lai razaki būtu devušies uz Kārvahallu? Turklāt Broms ceļoja kopā ar tevi un viņam nebija iespēju nogādāt kādu ziņu. Es atviegloti nopūtos, kad viņš man ar ziņnesi no Tērmas atsūtīja jaunumus. Es nemaz nebrīnījos, ka viņš devās pie Džeoda viņi ir seni draugi. Un Džeods viegli varēja atsūtīt ziņnesi, jo piegādā mums preces cauri Surdai.

Visi šie fakti liek uzdot nopietnus jautājumus. Kā Impērija varēja zināt, kur uzbrukt Arjai, un vēlāk mūsu ziņnešiem, kas devās uz Kārvahallu? Kā Galbatorikss uzzinājis, kuri tirgotāji palīdz vārdeniem? Džeoda darījumi ir iznīcināti, kopš jūs devā­ties prom no Tērmas, un tāpat cietuši arī pārējie uzņēmēji, kas mūs atbalsta. Katru reizi, kad kāds no viņu kuģiem dodas jūrā, tas pazūd. Rūķi mums nevar sniegt visu vajadzīgo, tāpēc vār­deniem izmisīgi nepieciešamas šīs piegādes. Man bail, ka mūsu vidū ir nodevējs vai pat vairāki, neraugoties uz mūsu pūliņiem, ko veltām, lai pārbaudītu ienākošo prātus.

Eragons iegrima dziļās pārdomās par jaunajām ziņām. Aži­hads mierīgi gaidīja, kad viņš sāks runāt, nesatraukdamies par ieilgušo klusuma brīdi. Pirmo reizi, kopš Eragons bija atradis Safiras olu, viņš saprata apkārt notiekošo. Vismaz viņš zināja, no kurienes nāca Safira un kas aptuveni sagaidāms nākotnē.

- Ko jūs no manis gribat? viņš vaicāja.

- Ko tu ar to domā?

- Es gribu zināt, ko no manis sagaida Troņheimā. Jums un elfiem attiecībā uz mani ir savi plāni, taču kas notiks, ja man tie nepatiks? Jaunekļa balss ieskanējās stingrāk. Es cīnīšos, ja būs nepieciešams, priecāšos, ja būs iemesls, skumšu, kad būs sēras, un miršu, kad pienāks mans laiks… taču es nevienam neļaušu sevi izmantot pret manu gribu.

Viņš uz brīdi apklusa un tad turpināja:

- Seno laiku Jātnieki bija taisnības sargi, kas pārraudzīja sava laika valdniekus. Es negaidu, ka man piešķirs tādas piln­varas. Šaubos, vai cilvēki pieņemtu šādu pārraudzību, ja visu savu dzīvi nav saskārušies ar to un ja vēl šādu posteni ieņemtu tāds jaunulis kā es. Tomēr man ir vara, un es to likšu lietā pēc saviem ieskatiem. Taču es gribu zināt, ko esat nodomājuši ar mani darīt. Tad es nolemšu vai piekrist piedāvājumam.

Ažihads greizi paskatījās uz viņu.

- Ja tu būtu kāds cits un tiktos ar kādu citu vadoni, tevi nogalinātu par šādu nekaunīgu izrunāšanos. Tu laikam iedo­mājies, ka es atklāšu savus plānus tikai tāpēc, ka tu to pieprasi?

Eragons nosarka, taču nenolaida skatienu.

- Tomēr tev ir taisnība. Tavs stāvoklis ļauj sacīt šīs lietas. Tu nevari izbēgt no šīs situācijas tevi ietekmēs tā vai citādi. Es negribētu, lai tu kļūsti par bandinieku kādas grupas mērķu sasniegšanai. Tev jāsaglabā sava brīvība, jo tajā ir tavs patie­sais spēks: spēja izvēlēties neatkarīgi no valdnieku vai vadoņu gribas. Mana vara pār tevi būs ierobežota, tomēr, manuprāt, tā ir labāk. Grūtākais ir pārliecināties, lai tie, kam pieder vara, iekļauj tevi savās pārrunās.

Turklāt, neraugoties uz taviem protestiem, šejienieši gaida no tevis noteiktas lietas. Viņi ieradīsies pie tevis ar savām pro­blēmām arī ar nenozīmīgām un pieprasīs, lai tu tās atrisini.

Ažihads pieliecās uz priekšu un turpināja uzsvērti nopietnā balsī:

- Tu sastapsies ar gadījumiem, kad kāda cilvēka nākotne būs tavās rokās… un viens tavs vārds viņu dzīvi pārvērtīs laimē vai postā. Jaunas sievietes lūgs tavu padomu, ar ko viņām vaja­dzētu precēties un daudzas gribēs apprecēt tevi -, bet veci vīri jautās, kurš no viņu bērniem ir pelnījis saņemt mantojumu. Tev būs jābūt laipnam un gudram ar ikvienu no viņiem, jo viņi tev uzticēsies. Tu nedrīkstēsi runāt vieglprātīgi vai neapdomīgi, jo tavi vārdi ietekmēs daudz lielākā mērā, nekā būsi domājis.

Ažihads atliecās atpakaļ ar aizplīvurotu skatienu.

- Vadoņa slogs ir atbildība par tiem cilvēkiem, kas tev ir uzticējušies. Esmu saskāries ar to kopš dienas, kad mani izvē­lēja par vārdenu vadoni. Piesargies. Es nepieļaušu netaisnību. Neraizējies par savu jaunību un pieredzes trūkumu tas ātri pazudīs.

Eragons nemaz nepriecājās par to, ka cilvēki nāks viņam prasīt padomu.

- Taču tu vēl aizvien man nepateici, ko es šeit darīšu.

- Pagaidām neko. Tu pievārēji vairāk nekā simttrīsdesmit līgas astoņās dienās veikums, ar kuru var lepoties. Esmu pārliecināts, ka tagad vēlies atpūsties. Kad būsi atguvies, mēs pārbaudīsim tavas zināšanas par ieročiem un maģiju. Pēc tam nu, es izklāstīšu pieejamās iespējas un tev būs jāizlemj, kādu virzienu izvēlēties.

- Kas notiks ar Murtagu? Eragons asi apvaicājās.

Ažihada seja sadrūvējās. Viņš pasniedzās zem galda un

izvilka Zaroku. Zobena pulētā maksts gaismā spīdēja. Ažihads pārvilka plaukstu pār to, kavēdamies pie iegravētā paraksta.

- Viņam būs jāpaliek šeit, līdz ļaus dvīņiem ieskatīties savā prātā.

- Jūs nevarat ieslodzīt viņu cietumā, Eragons iebilda.

- Viņš nav izdarījis nekādu noziegumu.

- Mēs nevaram palaist viņu brīvībā, nebūdami pārliecināti, ka viņš nevērsīsies pret mums. Nevainīgs vai ne, bet mums viņš var būt tikpat bīstams kā reiz viņa tēvs, Ažihads skumji sacīja.

Eragons saprata, ka nespēs pārliecināt Ažihadu par to, ka tam nav taisnība, turklāt arī pats uzskatīja, ka vadoņa aizdo­mām bija pamats.

- Kā tu pazini viņa balsi?

- Es reiz satiku viņa tēvu, Ažihads strupi attrauca. Viņš paplīkšķināja pa Zaroka rokturi. Kaut Broms man būtu patei­cis, ka paņēmis Morzana zobenu. Es tev ieteiktu to nenēsāt

Farthendurā. Daudzi šejienieši atceras Morzana laiku ar naidu, jo īpaši rūķi.

- Es to ņemšu vērā, Eragons apsolīja.

Ažihads atdeva viņam Zaroku.

- Zobens man atgādināja, ka pie manis vēl ir Broma gredzens, ko viņš atsūtīja par zīmi, ka ir īstais cilvēks. Es to glabāju, līdz viņš atgriezīsies Troņheimā. Tagad, kad viņš ir miris, gredzens pieder tev. Man liekas, viņš gribētu, lai tev to atdodu.

Viņš atvēra galda atvilktni un izņēma gredzenu.

Eragons ar pateicību to pieņēma. Simbols, kas bija iegra­vēts safira virspusē, bija tieši tāds pats kā tetovējums uz Arjas pleca. Viņš uzvilka gredzenu rādītājpirkstā, priecādamies, kā tas zaigoja gaismā.

- Es… man tas ir liels gods, viņš nomurmināja.

Ažihads drūmi palocīja galvu, tad atstūma krēslu un piecē­lās. Viņš nostājās pretī Satīrai un ierunājās valdonīgā balsī:

- Nedomā, ka esmu tevi piemirsis, ak, diženais pūķi. Es to visu stāstīju ne tikai Eragona, bet arī tevis dēļ. Turklāt ir sva­rīgi, ka tu to visu zini, jo tev viņš jāsargā šajos bīstamajos lai­kos. Nenovērtē par zemu savu diženumu un arī nesaminstinies blakus viņam, jo bez tevis Eragons cietīs neveiksmi.

Safira nolaida galvu, līdz viņu acis bija vienā līmenī, un rau­dzījās Ažihadā ar savām melnajām acu zīlītēm. Viņi klusi nopē­tīja viens otru, un neviens no abiem nepamirkšķināja. Ažihads sakustējās pirmais. Viņš nolaida acis un klusi sacīja:

- Man tiešām ir liels gods tikties ar tevi.

Viņš derēs, Safira cieņpilni atzina. Viņa pagrieza galvu pret Eragona seju. Pasaki viņam, ka apbrīnoju gan Troņheimu, gan ari viņu. Impērija pareizi dara, ka baidās no viņa. Tomēr dari viņam zināmu ja viņš nolemtu tevi nogalināt, es sagrautu Troņheimu un saplēstu viņu gabalos ar saviem zobiem.

Eragons vilcinājās nodot ziņu, pārsteigts par niknumu viņas balsī, tad pastāstīja pūķa teikto. Ažihads nopietni paskatījās uz viņu.

- Neko mazāku es ari negaidīju no tik cildena pūķa, tomēr šaubos, vai tu tiktu garām dvīņiem.

Safīra izsmējīgi nosprauslojās. Ha!

Eragons zināja, ko viņa domā, tādēļ sacīja:

- Tad jau viņiem ir jābūt daudz spēcīgākiem, nekā viņi izskatās. Domāju, ka viņi krietni nobītos, ja reiz saskartos ar pūķa dusmām. Viņi abi varbūt varētu pievārēt mani, bet Safiru gan ne. Tev jāzina, ka Jātnieka pūķis spēcina pārinieka ma­ģiju un tā ir daudz varenāka, nekā pieejama parastam burvim. Tādēļ arī Broms bija vājāks par mani. Man šķiet, ka Jātnieku prombūtnes laikā dvīņi ir pārvērtējuši savu spēku.

Ažihads izskatījās iztrūcies.

- Broms tika uzskatīts par mūsu spēcīgāko burvi. Tikai elfi bija spēcīgāki par viņu. Ja tevis teiktais ir patiesība, mums būs jāpārdomā daudzas lietas. Viņš palocījās Safiras priekšā. Tādēļ es priecājos, ka man nevajadzēja nodarīt kādam nojums ļaunumu. Safira atbildot pielieca galvu.

Ažihads iztaisnojās; viņa seja kļuva pavēlnieciska, un viņš iesaucās:

- Orik!

Rūķis iesteidzās istabā un nostājās pie galda, sakrustojis rokas. Ažihads sarauca pieri, kļūdams manāmi nīgrs.

- Tu man sagādāji pamatīgas problēmas, Orik. Visu rītu man bija jānoklausās, kā viens no dvīņiem sūdzas par tavu nepakļau­šanos pavēlēm. Viņi neliksies mierā, līdz tu tiksi sodīts. Diemžēl viņiem ir taisnība. Tā ir nopietna problēma, un to nevar ignorēt. Tas laiks ir pienācis.

Oriks uzmeta ašu skatienu Eragonam, tomēr no rūķa sejas neko nevarēja noprast. Viņš sāka ātri runāt griezīgā balsī:

-Kuļļi jau gandrīz bija aplenkuši Kostamernas ezeru. Viņi šāva bultas uz pūķi, Eragonu un Murtagu, taču dvīņi neko nepasāka, lai apstādinātu uzbrukumu. Tā vilcināšanās viņi atteicās atvērt vārtus, lai arī mēs redzējām, kā Eragons izklie­dza atvēršanās vārdus otrpus ūdenskritumam. Un viņi negri­bēja neko darīt, kad Eragons neuzpeldēja virs ūdens. Varbūt es nerīkojos pareizi, tomēr nevarēju pieļaut, ka Jātnieks iet bojā.

- Man nepietika spēka, lai izkļūtu no ūdens, Eragons paskaidroja. Es noslīktu, ja viņš mani neizvilktu.

Ažihads uzmeta jauneklim skatienu, tad nopietni turpināja Orika izvaicāšanu:

- Un vēlāk kāpēc tu iebildi viņiem?

Oriks aizsargājoties pacēla zodu.

- Es uzskatīju, ka nav pareizi ar varu ieiet Murtaga prātā. Tomēr es viņus neapturētu, ja zinātu, kas viņš ir.

- Nē, tu darīji pareizi, tomēr būtu vienkāršāk, ja tu to neda­rītu. Mums nav tiesību ielauzties cilvēku prātā, lai kas viņi arī būtu. Ažihads pakasīja savu biezo bārdu. Tava rīcība bija cildena, tomēr tu nepakļāvies sava tiešā komandiera pavēlei. Sods par šādu rīcību vienmēr bijusi nāve.

Orika mugura saspringa.

- Tu nedrīksti viņu par to nogalināt! Viņš tikai palīdzēja man, Eragons izsaucās.

- Tev nav tiesību iejaukties, Ažihads strupi atcirta. Oriks ir pārkāpis likumu, un sekas būs sods. Eragons atkal sāka iebilst, taču Ažihads apturēja viņu, paceldams roku.

- Taču tev ir taisnība. Ņemot vērā apstākļus, sods tiks mīk­stināts. Orik, kopš šā brīža tu tiec atstādināts no aktīvā kara­dienesta un tev ir aizliegts iesaistīties jebkurā militārā operācijā manā virsvadībā. Vai skaidrs?

Orika seja sadrūma, un viņš izskatījās samulsis. Viņš strupi pamāja ar galvu un sacīja: Jā.

- Turklāt, tā kā tev nav aktīvu pienākumu, es tevi norī­koju pavadīt Eragonu un Safiru, kamēr viņi šeit uzturēsies. Tev jāpārliecinās, vai viņi jūtas ērti. Safira dzīvos virs Isidara Mitrima Zvaigžņu Rozes. Eragons var izvēlēties dzīvesvietu, kur vien vēlas. Kad viņš atgūsies no sava ceļojuma, aizved viņu uz mācību lauku. Viņu tur jau gaida, Ažihads noslēdza savu runu ar nebēdnīgu dzirksteli acīs.

Oriks zemu paklanījās.

- Sapratu.

- Ļoti labi, tad jūs visi varat iet. Kad ejat ārā, pasaki, lai

ienāk dvīni.

Eragons palocījās un jau sataisījās uz promiešanu, kad apvai­cājās:

- Kur es varētu satikt Arju? Es labprāt apciemotu viņu.

- Nevienam nav ļauts apciemot viņu. Tev būs jāgaida, līdz viņa atnāks pie tevis.

Ažihads skatījās uz savu galdu, norādīdams, ka saruna pa­beigta.