Eragons

59. NODAĻA Sērojošais Zintnieks

Drumslas no Ēnas atmiņām turpināja plaiksnlt Eragona prātā. Tumšu notikumu un emociju viesulis pārņēma viņu savā varā, neļaujot domāt. Ierauts šajā virpulī, viņš nesaprata, kas viņš ir un kur atrodas. Varmācīgi, nežēlīgi tēli no Ēnas pagātnes uzsprāga puiša domās, līdz dvēsele šaus­mās kliedza no asiņainajiem skatiem.

Viņa acu priekšā pacēlās mirušu cilvēku kalns… nevainīgi cilvēki, kas tika nogalināti pēc Ēnas pavēles. Viņš redzēja vēl vairāk mirušu cilvēku veselus iznīcinātus ciemus -, kuru iemītniekiem atņemta dzīvība pēc ļaunā burvja pavēles vai bur­vestības. Eragons nespēja izbēgt no asinspirts ainām, kas viņu apņēma. Viņš grīļojās kā sveces liesma, nespēdams pretoties ļaunuma vilnim. Viņš lūdzās, lai kāds atbrīvo no šā murga, taču neviena nebija. Ja vien viņš varētu atcerēties, kas bijis iepriekšējā dzīvē: zēns vai nobriedis vīrs, zemnieks vai varonis, Ēna vai Jātnieks. Viss bija sajaucies bezjēdzīgā neprātā. Viņš bija pazudis, pilnīgi un galīgi ierauts šausminošā mutulī.

Piepeši viņa paša atmiņu kūlis iespīdēja drūmajā mākonī, kuru bija atstājis Ēnas ļaunais prāts. Visi notikumi, kopš viņš bija atradis Safiras olu, pēkšņi nāca pār Eragonu kā apskaid­rība. Atklājās gan viņa panākumi, gan neveiksmes. Viņš bija zaudējis daudzus, ko mīlēja, taču liktenis sniedza arī retas un dārgas dāvanas. Pirmo reizi viņš lepojās vienkārši ar to, kas viņš ir. Un atkal viņam uzbruka Ēnas slāpējošā tumsa, sagrau­jot īso pašapziņas brīdi. Viņa patība aizslīdēja tukšumā, līdz nedrošība un bailes aprija domas. Vai viņš bija iedomājies, ka varēs izaicināt Alagēzijas varenos un izdzīvot ?

Eragons cīnījās pret Ēnas ļaunajām domām, sākumā neva­rīgi, bet tad aizvien spēcīgāk. Viņš čukstēja senās valodas vār­dus un aptvēra, ka tie sniedz spēku turēties pretī ēnai, kas aiz­miglo prātu. Lai arī aizsargmūris draudīgi trīsēja, viņš lēnām sāka apkopot apziņas drumslas mazā, spožā gliemežvākā pašā prāta serdē. Ārpus sava prāta viņš apzinājās tādas sāpes, kas draudēja izdzēst pašu dzīvību, taču kaut kas vai kāds it kā turēja viņu un neļāva aiziet.

Viņš aizvien bija pārāk vājš, lai domātu netraucēti, taču gana apskaidrots, lai pārcilātu savus piedzīvojumus kopš Kārvahallas laikiem. Kurp viņš tagad dosies… un kas viņam rādīs ceļu? Bez Broma nebija neviena, kas vadītu vai mācītu viņu.

- Nāc pie manis.

Viņš nodrebēja, kad sajuta citas apziņas pieskārienu tik plašas un spēcīgas, ka tās lējās pār viņu kā kalns. Viņš iedo­mājās, ka šī svešā apziņa bloķēja sāpes. Tāpat kā Arjas apziņai, arī šai skanēja cauri mūzika: dobjas, dzintardzeltenas skaņas, kurās trīsēja skumjas.

Beidzot viņš uzdrošinājās pajautāt: Kas… kas tu esi?

- Kāds, kas palīdzēs. Pēc vārdos neizteiktas norunas Ēnas slogs tika aizslaucīts prom kā traucējoša zirnekļa tīkls. Atbrīvots no šīs smagās nastas, Eragons ļāva savam prātam izplesties, līdz pieskārās robežai, kuru nespēja pārkāpt.

- Es aizsargāju tevi, cik vien labi spēju, taču tu esi tik tālu prom, ka vienīgais, ko spēju izdarīt, neļaut sāpēm atņemt tavu veselo saprātu.

- Kas tu esi, lai to spētu?

Atskanēja klusa rīboņa. Mani sauc Osthato Cetoveja, Sērojošais Zintnieks. Un Togira Ikonoka, Veselais Kroplis. Nāc pie manis, Eragon, jo man ir atbildes uz taviem jautājumiem. Tu nebūsi drošībā, līdz neatradīsi mani.

- Bet kā es tevi atradīšu, ja nezinu, kur tu esi? viņš izmisīgi vaicāja.

- Uzticies Arjai un dodies ar viņu uz Ellesmēru es tevi tur gaidīšu. Es tevi esmu gaidījis daudzus gadus, tādēļ nekavējies, jo drīz var būt par vēlu…

Tu esi dižāks, nekā pats apzinies, Eragon. Padomā, ko esi paveicis, un līksmo, jo tu atbrīvoji zemi no liela ļaunuma. Tu paveici varoņdarbu, ko neviens cits nebūtu spējis. Daudzi ir tavi parādnieki.

Svešiniekam bija taisnība tas, ko viņš paveica, ir cieņas un atzinības vērts. Lai arī kādi pārbaudījumi gaida nākotnē, viņš vairs nav bandinieks varas spēlēs. Viņš pierādīja, ka ir kaut kas cits, kaut kas daudz vairāk. Viņš kļuva par to, ko vēlējās Ažihads, par ietekmīgu cilvēku, kas nav atkarīgs ne no viena valdnieka vai vadoņa.

Viņš sajuta atzinību, kad nonāca pie šā secinājuma. Tu mācies, Sērojošais Zintnieks sacīja, pienākot tuvāk. Viņš nosū­tīja Eragonam vīziju: jaunekļa prātā iemirdzējās krāsu vara­vīksne, kas pamazām izklīda, atklājot baltās drānās ģērbušos sakumpušu stāvu, kurš slējās uz saules apspīdētas akmens klints. Tagad laiks atpūsties, Eragon. Kad tu pamodīsies, nestāsti nevienam par mani, stāvs mierīgi piebilda, bet viņa seju aizklāja sudrabains nimbs. Atceries, tev jādodas pie elfiem. Tagad guli… Viņš pacēla roku, it kā svētot Pūķa Jātnieku, un pār Eragonu nolaidās miers.

Pēdējais, kas ienāca prātā, Broms būtu lepojies ar viņu.

- Mosties, balss pavēlēja. Mosties, Eragon, tu esi gulējis jau pārāk ilgi.

Viņš negribīgi sarosījās, nevēlēdamies neko dzirdēt. Siltums, kas viņu apņēma, bija pārāk vilinošs, lai to aizgaiņātu. Balss atkal ierunājās:

- Mosties, Argetlam! Tu esi vajadzīgs!

Viņš negribīgi piespieda sevi atvērt acis un ieraudzīja, ka guļ garā gultā ar mīkstām segām. Andžela sēdēja blakus krēslā, nenolaižot acu no viņa.

- Kā tu jūties? viņa vaicāja.

Apjucis un samulsis Eragons apskatīja mazo istabu.

- Es… es nezinu, viņš sacīja un juta mutē sausumu un kaklā sāpes.

- Tad nekusties. Tev vajag krāt spēkus, Andžela piebilda, laižot pirkstus caur saviem sprogainajiem matiem. Eragons pamanīja, ka viņai vēl aizvien mugurā ir izrotātās bruņas. Kādēļ? Piepeši viņam uzbruka klepus lēkme, apreiba galva un iesāpējās viss augums. Drudža mocītie locekļi kļuva smagi. Andžela pacēla zeltītu ragu no grīdas un pielika jauneklim pie lūpām.

- Dzer.

Auksts medalus atvēsinoši noguldzēja viņa rīklē. Vēderā ielija siltums, un vaigi kļuva sārtāki. Eragons atkal ieklepojās, un pulsējošā galva iesāpējās vēl vairāk. Kā es te nonācu? Bija kauja… mēs gandrīz zaudējām… tad Durza un… Safīra! viņš iesaucās, uzraujoties sēdus. Taču atkal atslīga gultā, jo galva noreiba un acis dobumos sastinga no pēkšņa nelabuma.

- Kā jūtas Safira? Vai ar viņu viss kārtībā? Urgļi sāka gūt pārsvaru… viņa krita. Un Arja?

- Viņas ir dzīvas, Andžela mierināja, un tagad gaida, kad tu pamodīsies. Vai tu gribi viņas redzēt?

Viņš vārgi pamāja. Andžela piecēlās un plaši atvēra durvis. Arja un Murtags iesoļoja iekšā viens aiz otra. Safira ielocīja garo kaklu durvīs aiz viņiem, jo viņas ķermenis bija pārāk liels, lai ienāktu pa tām. Viņas krūtis apmierināti cilājās un acis priekā mirdzēja.

Eragons smaidīja un aizskāra viņas domas, paužot savu prieku un pateicību.

Labi, ka ar tevi viss kārtībā, mazais, viņa maigi sacīja.

Un man prieks par tevi, bet kā…

Citi grib tev to pastāstīt, tādēļ es ļaušu viņiem.

Tu spļāvi uguni! Es to redzēju!

Jā, Safira lepni piebilda.

Viņš vārgi pasmaidīja un vēl aizvien samulsis skatījās uz Arju un Murtagu. Viņiem abiem bija apsēji: Arjai uz rokas, Murtagam ap galvu. Murtags plati smaidīja.

- Pēdējais laiks mosties. Mēs jau stundām ilgi sēdējām gai­tenī.

- Kas… kas notika? Eragons gribēja zināt.

Arjas skatiens bija skumjš. Taču Murtags iesaucās:

- Mēs uzvarējām! Neticami! Kad Ēnas gari vai kas nu tie bija lidoja virs Farthenduras, urgļi beidza cīnīties, lai paska­tītos, kā tie slīd prom. Likās, ka viņi atbrīvojas no burvestības, jo viņu klani piepeši pagriezās un urgļi metās cits citam virsū. Visa viņu armija sabruka dažās minūtēs. Pēc tam mēs viņus dzinām ārā!

- Vai viņi visi ir nogalināti? Eragons gribēja zināt.

Murtags pakratīja galvu.

- Nē, daudzi aizbēga pa tuneļiem. Vārdeni un rūķi tagad darbojas, lai izsvēpētu viņus ārā, taču kāds laiciņš paies. Es palīdzēju, bet tad kāds urglis iedauzīja man galvu un mani atsūtīja uz šejieni.

- Vai viņi tevi vairs negrasās ieslodzīt?

Viņa seja kļuva nopietna.

- Šobrīd neviens par to nedomā. Daudzi vārdeni un rūķi ir nogalināti. Izdzīvojušie tagad mēģina attapties pēc kaujas. Taču tev ir iemesls būt laimīgam. Tu esi varonis! Visi par to vien runā, kā tu nogalināji Durzu. Ja nebūtu tevis, mēs zaudētu kauju.

Eragonu satrauca Murtaga vārdi, tomēr viņš nolēma apsvērt to mazliet vēlāk.

- Kur atrodas dvīņi? Viņi nebija šeit, kur tiem bija jābūt, es nevarēju ar viņiem sazināties. Man bija vajadzīga viņu palīdzība.

Murtags paraustīja plecus.

- Man teica, ka viņi drosmīgi cīnījās pret urgļu baru, kas iebruka kādā Troņheimas daļā. Laikam viņi bija pārāk aiz­ņemti, lai runātu ar tevi.

Teiktais kaut kāda iemesla dēļ neizklausījās pēc patiesības, taču Eragons nespēja saprast, kāpēc. Viņš pagriezās pret Arju. Viņas lielās, spožās acis visu laiku bija piekaltas puiša sejai.

- Kā tas iznāca, ka jūs nenositāties? Tu un Satīra…

Viņa balss aizlūza.

Elfa lēnām iesāka:

- Kad tu brīdināji Safīru par Durzu, es vēl aizvien centos noņemt viņas sabojātās bruņas. Kad beidzot man tas izdevās, bija par vēlu slīdēt lejā pa Volturinu tevi notvertu, vēl pirms es nonāktu lejā. Turklāt Durza būtu tevi nogalinājis, kad man vēl nebūtu radusies iespēja izglābt tevi.

Tad Arjas balsī parādījās nožēlas nots.

- Tādēļ es izdarīju vienīgo, ko varēju, lai novērstu viņa uzmanību: es sadauzīju zvaigžņu safīru.

Un es nonesu viņu lejā, Safīra piebilda.

Eragons mēģināja saprast notikušo, bet viņu pārņēma nāka­mais reibonis.

- Bet kādēļ neviena no atlūzām netrāpīja ne man, ne jums?

- Es tām neļāvu. Kad mēs jau bijām gandrīz nonākušas lejā, es liku šķembām karāties gaisā, un tad lēnām nolaidu uz grīdas, citādi tās būtu sašķīdušas tūkstoš gabalos un nogalinā­jušas tevi, Arja vienkārši teica. Viņas vārdi liecināja par elfā slēpto spēku.

Andžela rūgti piebilda:

- Jā, un tas gandrīz nogalināja tevi pašu. Es izlietoju gan­drīz visas savas zināšanas un spējas, lai jūs abus noturētu pie dzīvības.

Pēkšņi Eragona ķermenim izšāvās cauri sāpes, ko varēja pie­līdzināt tikai viņa pulsējošās galvas dunoņai. Mana mugura… Taču viņš nejuta, ka viņam uz muguras būtu apsēji.

- Cik ilgi es jau te esmu? viņš apjautājās drebošu sirdi.

- Tikai pusotru dienu, Andžela attrauca. Tev paveicās, ka es biju tuvumā, citādi paietu nedēļas, līdz tu atlabtu, ja vispār izdzīvotu.

Eragons satraukts norāva segas un atliecās, lai sajustu savu muguru. Andžela satvēra jaunekļa delnu ar savu mazo roku, bet viņas acīs parādījās bažas.

- Eragon… tev ir jāsaprot, mans spēks nav tāds kā tev vai Arjai. Tas atkarīgs no zālīšu un dziru lietošanas. Manām spējām ir robežas, it sevišķi, ja darīšana ar tik lielu rētu…

Viņš izrāva roku no Andželas tvēriena un atliecās, ar pirk­stiem taustot ādu. Tā uz muguras bija gluda un silta, pilnīgi nevainojama. Kamēr viņš laida roku pār ādu, zem tās kustējās cieti muskuļi. Eragons aizslidināja roku līdz skaustam un negai­dot sataustīja cietu rievu puscollas platumā. Durzas cirtiens bija atstājis uz viņa muguras milzīgu, neglītu rētu, kas stiepās no labā pleca līdz kreisajam gurnam.

Arja sērīgi nomurmināja:

- Tu esi dārgi samaksājis par savu varoņdarbu, Eragon Ēnkāvi.

Murtags skarbi iesmējās:

- Jā. Tagad mēs abi esam vienādi.

Eragons samulsa un aizvēra acis. Viņš bija sakropļots. Tad Pūķa Jātnieks atcerējās kādu, ko bija dzirdējis, kad gulēja bez­samaņā… tēlu baltajās drānās, kas viņam palīdzēja. Kroplis, kas bija vesels, Togira Ikonoka. Tas sacīja: Padomā, ko esi paveicis, un līksmo, jo tu atbrīvoji zemi no liela ļaunuma. Tu paveici varoņdarbu, ko neviens cits nebūtu spējis. Daudzi ir tavi parādnieki…

Nāc pie manis, Eragon, jo man ir atbildes uz taviem jautā­jumiem.

Eragonu piepildīja miers un gandarījums.

Es nākšu.

Pirmās grāmatas beigas

Stāsts turpināsies grāmatā Visvecākais "Mantojuma triloģijas" otrā daļā