Eragons

3. NODAĻA PūĶu stāsti

Rītausmā saules stari stīgoja cauri logam, sildot Eragona seju. Berzēdams acis, viņš apsēdās uz gultas malas. Priežu dēļu grīda zem viņa kājām bija auksta. Viņš žāvā­damies izstaipīja kājas un paberzēja muguru.

Līdzās gultai bija plauktu rinda, kuros stāvēja dažādi atrasti priekšmeti: izliekti koka gabali, dīvaini gliemežvāku fragmenti, sasprāguši akmeņi, kas atklāja spīdīgu iekšpusi, arī sausas zāles vītnes, sasietas mezglos. Vismīļākais priekšmets bija kāda sakne, uz kuras izliekumiem viņš nekad nepagura skatīties. Pārējā ista­bas daļa bija tukša, tur bija tikai neliels skapītis un naktsgaldiņš.

Viņš uzvilka kājās zābakus un domīgi skatījās uz grīdu. Šī bija īpaša diena. Aptuveni šajā pašā stundā pirms sešpadsmit gadiem viņa māte Selēna, viena un būdama gaidībās, atnāca uz Kārvahallu. Viņa bija prom sešus gadus, dzīvodama dažā­dās pilsētās. Atgriežoties viņai mugurā bija dārgas drēbes un matus saturēja pērļu tīkliņš. Viņa meklēja savu brāli Garovu un lūdza atļauju palikt, līdz piedzims bērns. Dēls piedzima pēc pieciem mēnešiem. Visi bija satriekti, dzirdot, kā Selēna lūdza Garovu un Marianu pieņemt bērnu audzināšanā. Kad viņi prasīja paskaidrojumus, Selēna tikai raudāja un teica: Man tas ir jādara. Viņa izmisīgi lūdza, līdz tēvocis piekrita. Selēna nosauca dēlu par Eragonu un jau nākamajā rītā devās prom no Kārvahallas uz neatgriešanos.

Eragons vēl tagad atcerējās, kā viņš jutās, kad Mariana pirms savas nāves to visu izstāstīja. Zēns bija dziļi satriekts, uzzinot, ka Garovs un Mariana nav viņa īstie vecāki. Šķita, ka sabrūk viss, kas līdz šim bija stabils un neapšaubāms. Galu galā viņš ar to samierinājās, tomēr dziļi sirdī viņu kremta šaubas, ka nav bijis pietiekami labs savai mātei. Es zinu, ka viņai bija svarīgs iemesls šādai rīcībai. Es tikai gribētu noskaidrot, kāds bija šis iemesls.

Turklāt Eragonam nelika mieru vēl kāda doma: kas bija viņa tēvs? Selēna sacīja, ka nezina, bet, lai arī kurš tas būtu, viņš nekad Eragonu nav meklējis. Tomēr zēns vēlējās noskaidrot, kas viņš ir, vai vismaz uzzināt tēva vārdu. Viņš vēlējās zināt, kāds ir viņa mantojums, no kādas dzimtas viņš cēlies.

Jauneklis nopūtās, devās pie naktsgaldiņa un noskaloja seju, nodrebinādamies no aukstā ūdens, kas tecēja pa skaustu. Atsvaidzinājies viņš izvilka akmeni no pagultes un nolika uz plaukta. Rīta gaisma to glāstīja, metot siltu ēnu uz sienu. Viņš pieskārās akmenim vēl vienu reizi un devās uz virtuvi, nepacietīgi vēlēdamies redzēt savu ģimeni. Garovs un Rorans tur jau ēda ceptu cāli. Eragons abus sveicināja, Rorans smaidot cēlās viņam pretī.

Rorans bija divus gadus vecāks par Eragonu muskuļots, plecīgs un kustībās lēnīgs. Viņi viens otram bija kā īstie brāļi.

Rorans smaidīja. Es priecājos, ka esi atgriezies. Kāds bija ceļojums?

- Grūts, Eragons atteica. Vai tēvocis pastāstīja, kas notika? Viņš pastiepās pēc cāļa gabala un kāri ķērās klāt brokastīm.

- Nē, atbildēja Rorans, un stāsts sākās no jauna. Rorana uzstājības dēļ Eragons nolika malā cāli un devās parādīt akmeni. Tas tika godbijīgi aplūkots, taču jau pēc mirkļa Rorans nervozi apjautājās: Vai tev izdevās parunāt ar Katrīnu?

- Nē, man nebija nekādas iespējas; es taču sastrīdējos ar Sloanu. Tomēr viņa tevi gaidīs, kad ieradīsies tirgoņi. Es iedevu vēstuli Horstam, viņš to nodos Katrīnai.

- Tu pateici Horstam? Rorans neticīgi pārvaicāja. Tā bija domāta tikai Katrīnai. Ja es vēlētos, lai visi uzzina par mums, es sakurtu ugunskuru un signalizētu ar dūmiem. Ja par to uzzinās Sloans, viņš man vairs neļaus Katrīnai tuvoties.

- Horsts būs piesardzīgs, Eragons pārliecinoši atbildēja. Viņš Sloanam neļaus nevienam darīt pāri, īpaši jau tev. Ro­rans gan nebija pārliecināts par to, tomēr neturpināja strīdu. Viņi atgriezās pie maltītes nerunīgā Garova sabiedrībā. Kad ēdamais bija nokopts pa tīro, visi trīs devās strādāt uz lauka.

Saule bija neredzēti auksta un blāva, no tās bija visai maz labuma. Zem dienas spīdekļa visu redzošajām acīm viņi novāca pēdējos miežus un novietoja klētī. Vēlāk savāca stīgojošos ķir­bjus un salika pagrabā. Pēc ilgajām darba stundām bija patī­kami izstaipīt sapūlētos muskuļus un priecāties, ka visa raža nu ir novākta.

Nākamās dienas viņi aizvadīja, gatavojot pārtiku ziemai: sālot un skābējot dārzeņus, lobot pupas un zirņus.

Deviņas dienas pēc Eragona atgriešanās no kalniem atpūta sniegavētru, un tā sāka plosīties virs ielejas. Sniegs krita mil­zīgiem klājieniem, nosegdams visus laukus baltus. Viņi uzdro­šinājās atstāt māju, tikai lai salasītu malku un pabarotu lopus, jo baidījās noklīst gaudojošajā vējā un aizputinātajā apkārtnē. Kamēr brāzmas tricināja smagos logu slēģus, viņi pavadīja laiku pie plīts. Pēc dažām dienām vētra mitējās, atklājot skatam svešu pasauli ar mīkstām, baltām kupenām.

- Tirgoņi šogad varētu arī neierasties, jo laiks ir pavisam slikts, Garovs sacīja. Jau tagad viņi ir nokavējušies. Mēs dosim tiem iespēju un pagaidīsim, tikai tad brauksim uz Kārvahallu. Taču, ja viņi neparādīsies, mēs nopirksim nepieciešamos krāju­mus pie pilsētas ļaudīm.

Viņš jau bija samierinājies ar šo faktu.

Tomēr, dienām ejot, viņos auga nemiers, jo tirgoņi vēl aiz­vien nerādījās. Viņi reti pārmija kādu vārdu, un mājinieki kļuva arvien nomāktāki.

Astotajā rītā Rorans izgāja uz ceļa un pārliecinājās, ka tir­goņi nav gājuši garām. Viņi veltīja dienu sagatavošanās darbiem ceļam uz Kārvahallu un sadrūmuši meklēja kaut ko pārdošanai. Tajā pašā vakarā Eragons atkal izmisumā pārlūkoja ceļu. Viņš atklāja dziļas grambas, kas bija iespiedušās sniegā, un starp tām daudzas pakavu pēdas. Sajūsmināts viņš joza mājās, un sagatavošanās darbi iedegās ar jaunu sparu.

Vēl pirms rītausmas viņi iekrāva ratos daļu ražas. Garovs ielika gada laikā iekrāto naudu ādas maciņā un rūpīgi pieka­rināja to pie jostas. Eragons satīto akmeni ielika starp graudu maisiem, lai tas neaizripotu, ja rati pēkšņi atsistos pret ceļa grambām.

Ātri pabrokastojuši, viņi iejūdza zirgus un iztīrīja taku līdz lielceļam. Tirgoņu rati jau bija izbraukuši kupenas, tādēļ ceļš bija vieglāks. Ap dienas vidu viņi ieraudzīja Kārvahallu.

Dienasgaismā mazais ciems izskatījās stipri vien lielāks; to piepildīja ļaužu izsaucieni un smiekli. Tirgoņi bija ierīkojuši apmetni tukšā laukā ciema nomalē. Rati, teltis un ugunskuri bija izkaisīti visapkārt spilgti krāsas plankumi baltajā sniegā. Četras trubadūru teltis bija izrotātas īpaši krāšņi. Nemitīga ļaužu straume plūda no nometnes uz ciemu.

Pūlis mutuļoja pie spilgtu telšu un stendu rindas, aizspros­todams galveno ielu. Zirgi zviedza, sabijušies no trokšņa. Sniegs bija gludi nomīdīts un spīdēja kā ledus, citviet to bija izkausē­juši ugunskuri. Smaržām, kas vēdīja visapkārt, pievienojās arī grauzdētu lazdu riekstu aromāts.

Garovs novietoja ratus, piesēja zirgus un izvilka no maka dažas monētas. Aizejiet un nopērciet sev kādu kārumu. Roran, vari darīt, ko gribi, tikai ierodies pie Horsta uz vakariņu laiku. Eragon, paņem to akmeni un nāc man līdzi. Eragons pamirkšķināja Roranam un iebāza naudu kabatā, jau izdomājis, kā to iztērēs.

Rorans acumirklī devās prom; jaunekļa seja liecināja, ka viņš nolēmis paveikt ko īpašu. Garovs vadīja Eragonu cauri pūlim, ar pleciem izbrīvēdams ceļu. Sievietes pirka drēbes, bet vīri blakusteltīs aplūkoja atslēgas, makšķerāķus un instrumentus. Bērni skraidelēja šurpu turpu pa ceļu, kliegdami no sajūsmas. Līdzās grožiem, apaušiem, segliem un citām zirglietām garās rindās bija izlikti spoži katli, citviet apskatei novietoti naži, un vēl citur garšvielas.

Eragons ziņkāri uzlūkoja tirgoņus. Viņi neizskatījās tik pār­tikuši, kādi bija pagājušajā gadā. Tirgotāju bērniem bija izbie­dēts, piesardzīgs skatiens, viņu drēbes bija salāpītas. Drūmi vīri pie sāniem nēsāja zobenus un dunčus ar līdz šim neredzētu izveicību, pat sievietēm pie jostas bija piesieti nelieli naži.

Kas viņiem liek šādi izturēties ? Un kāpēc viņi ir tā novēloju­šies? Eragonam šīs domas nelika mieru. Viņš atminējās tirgoņu vienmēr labo omu, bet šeit nevienu laimīgu cilvēku neredzēja. Garovs spiedās pa ielu uz priekšu, meklēdams Merloku tir­goni, kas uzpirka un pārdeva visādus grabuļus un dārglietas.

Merloku viņi atrada aiz letes, tirgonis rādīja sieviešu pulci­ņam piespraudes. Katru nākamo jauno greznumlietu pavadīja sieviešu gaviles. Eragons nosprieda, ka drīz vien daži maciņi kļūs tukšāki. Merloks it kā piepūtās no prieka katru reizi, kad uzslavēja viņa preci. Viņa seju rotāja kazbārdiņa, viņš bija izne­sīgs un, kā likās, uzlūkoja pārējo pasauli ar nelielu nicinājumu.

Sajūsminātais sieviešu pulciņš neļāva Garovam un Eragonam piekļūt tuvāk tirgotājam, tādēļ viņi pakāpās soli tālāk un gai­dīja. Tiklīdz Merloks atbrīvojās, viņi steidzās tam klāt.

Ko jūs, kungi, vēlaties aplūkot? jautāja Merloks. Amu­letu vai varbūt kādu nieciņu dāmai? Viņš ar plašu vēzienu izcēla brīnišķīgi darinātu sudraba rozi. Cēlais metāls piesais­tīja Eragona uzmanību, un viņš skatījās uz rozi kā apburts. Tirgotājs, to pamanījis, turpināja slavēt savu preci: Sis burvī­gais zieds nemaksā pat trīs kronas, bet tas ir mērojis tālo ceļu no slavenā Belatonas sudrabkaļa.

Garovs ierunājās klusā balsī: Mēs nevēlamies pirkt, bet gan pārdot. Merloks acumirklī paglabāja rozi un palūkojās uz abiem ar manāmu interesi.

- Skaidrs. Ja tai lietai būs kāda vērtība, varbūt jūs gribēsiet to apmainīt pret vienu vai diviem smalkiem izstrādājumiem? Viņš apklusa uz brīdi, kamēr Eragons un viņa tēvocis neveikli mīņājās, un tad turpināja: Jūs taču atnesāt to lietu?

- Mums tā ir, taču mēs vēlētos to parādīt kādā citā vietā, Garovs stingri noteica.

Merloks sarauca uzacis, taču laipni turpināja: Tādā gadī­jumā ļaujiet jūs uzaicināt manā teltī. Viņš palūkojās uz savām precēm, uzmanīgi novietoja tās apkaltā lādē un aizslēdza to. Tad veda viņus pa ielu uz priekšu uz pagaidu nometni. Viņi līkumoja starp pajūgiem uz telts pusi, kas atradās atstatu no visām pārējām. Tā bija augšpusē tumšsarkana un apakšā sabuļa melnumā, izrotāta ar krāsainiem trīsstūriem, kuru gali dūrās cits citā. Merloks atraisīja ieejas aizsegu un atsvieda to sāņus.

Nelieli grezni nieki un dīvainas mēbeles, piemēram, apaļa gulta un trīs no celmiem darināti krēsli, piepildīja telti. Līks duncis ar rubīnu rokturī gulēja uz balta spilvena.

Merloks aizvēra ieejas durvis un aicināja savus viesus:

- Lūdzu, sēdieties. Kad viņi iekārtojās, Merloks turpināja:

- Tagad parādiet to, kā dēļ mēs nācām tikties uz šejieni. Era­gons izņēma akmeni no vīstokļa un novietoja starp abiem vīriem. Merloka acīs uzplaiksnīja savāda gaisma, viņš pasnie­dzās pēc akmens, tad apstājās un pajautāja: Vai drīkstu? Kad Garovs pamāja ar galvu, Merloks paņēma akmeni rokās.

Viņš nolika to sev klēpī un pasniedzās pēc nelielas kastes. Kad Merloks atvēra kasti, skatam atklājās vara svari, kurus viņš nolika zemē. Sākumā tirgonis akmeni nosvēra un tad rūpīgi aplūkoja zem juvelieru palielināmā stikla, viegli uzsita tam ar koka āmuriņu un pārvilka akmens virsmai ar caurspī­dīga akmens šķautni. Viņš izmērīja garumu un platumu un atzīmēja skaitļus uz tāfeles. Kādu brīdi viņš apdomāja redzēto.

- Vai jūs zināt, kāda ir akmens vērtība?

- Nē, atzinās Garovs. Viņa sejas muskuļi aiz satraukuma noraustījās, un viņš mulsumā neveikli grozījās krēslā.

Merloks saviebās. Diemžēl arī es nezinu. Taču šo to jums varu pateikt: baltās svēdras ir no tā paša materiāla kā zilais pamats tikai krāsas atšķiras. Taču, kas tas ir par minerālu, man nav ne jausmas. Tas ir cietāks par jebkuru akmeni, ko esmu redzējis, arī par dimantu. Lai kurš arī to būtu radījis, tas izmantojis man nezināmus darbarīkus vai arī maģiju. Turklāt vidū akmens ir tukšs.

- Ko? iebrēcās Garovs.

Merloka balsī ieskanējās nepacietība: Vai jūs kādreiz esat dzirdējis, ka akmens skanētu šādi? Viņš pagrāba no spilve­na dunci un uzsita ar tā asmeni pa akmeni. Gaisā notrīsēja tīra skaņa un tūlīt pat izgaisa. Eragons uztraucās, ka akmens varētu tikt sabojāts. Merloks pagrieza akmeni pret viņiem. Jūs neatradīsiet nevienu skrambu vai bojājumu vietā, kur atsitās duncis. Šaubos, vai tam varētu ko nodarīt, ja arī sistu ar āmuru.

Garovs sakrustoja rokas uz krūtīm un kļuva domīgs. Starp viņiem nolaidās klusums. Eragons netika gudrs. Man ari šķiet, ka akmens Korē nonācis ar maģijas palīdzību, taču vai to būtu radījusi maģija ? Kāpēc un kādam nolūkam ?

Beidzot jauneklis nenoturējās un pavaicāja: Cik tas ir vērts?

- Nevaru pateikt, ar nožēlu novilka Merloks. Esmu pār­liecināts, ka daži cilvēki par to maksātu ļoti dārgi, taču neviens no viņiem nav atrodams Kārvahallā. Jums būtu jādodas uz dienvidu pilsētām, lai atrastu pircēju. Lielākajai daļai cilvēku tas ir dīvains nieks nekas tāds, par ko varētu tērēt naudu, kad jāpērk mājsaimniecībā daudz nepieciešamākas lietas.

Garovs nekustīgi skatījās telts griestos kā spēlmanis, kas apsver likmes. Tas nozīmē, ka jūs to nepirksiet?

Tirgotājs nevilcinoties atbildēja: Nav vērts riskēt. Es varētu atrast tam turīgu pircēju pavasara braucienā, taču neesmu par to pārliecināts. Un arī tad, ja atradīšu, samaksāt varēšu tikai nākamajā gadā, kad atgriezīšos. Nē, jums jāatrod kāds cits tirgonis. Tomēr es gribētu zināt… Kāpēc jūs gribējāt runāt slepeni?

Eragons nolika akmeni un tikai tad atbildēja: Tāpēc, viņš pameta skatienu uz Merloku, lai novērtētu, vai tas aizsvilsies tāpat kā Sloans, ka es to atradu Korē un šejieniešiem tas lāgā nepatīk.

Merloks izbiedēts paskatījās uz viņu.

- Vai tu zini, kāpēc es un pārējie tirgotāji šogad esam iera­dušies tik vēlu?

Eragons papurināja galvu.

- Mūsu ceļojumu pavadīja neveiksmes. Šķiet, Alagēzijā tagad valda haoss. Mēs nespējām izvairīties no slimībām, laupītāju uzbrukumiem, un lielākā ļaužu daļa notikušajā vainoja lāstu. Vārdenu uzbrukumi kļuvuši biežāki, un Galbatorikss liek pil­sētām sūtīt vairāk kareivju uz robežām tagad vīriem jācīnās arī ar urgļiem. Šie nezvēri sākuši plūst uz dienvidaustrumiem, uz Hadaraka tuksnesi. Neviens nezina, kāpēc tā notiek, un mēs par to arī neliktos ne zinis, ja vien tie nešķērsotu apdzīvotus apvidus. Tie ir manīti uz ceļiem un tuvu pilsētām. Sliktākās ziņas ir par Ēnu, taču nav zināms, vai šie stāsti ir patiesi. Maz cilvēku izdzīvo pēc tikšanās ar viņu.

- Kāpēc mēs neko neesam dzirdējuši? iesaucās Eragons.

- Tas viss sācies tikai pirms dažiem mēnešiem, Merloks drūmi atbildēja. Daudziem ciemu ļaudīm vajadzēja aizceļot, jo urgļi iznīcināja viņu laukus un ģimenēm draudēja bads.

- Nieki, noņurdēja Garovs. Mēs neesam redzējuši nevienu urgli. Vienīgais sen manītais urglis atstājis savus ragus Morna krodziņā.

Merloks sarauca uzacis.

-Varbūt tā arī ir, taču šis ir mazs ciems noslēpts tālu kalnos. Nav brīnums, ka ziņas līdz šejienei nav nonākušas. Tomēr tas nav uz ilgu laiku. Es tikai pieminēju šos notikumus, jo dīvainas lietas atgadās arī šeit, ja jau tu Korē atradi tādu akmeni. To teicis, Merloks atvadījās, viegli palocīdamies, taču viņa lūpās vīdēja smīniņš.

Garovs devās uz Kārvahallu, un Eragons gāja tam pa pēdām.

- Ko tu domā? Eragons taujāja.

- Es ievākšu vairāk ziņu, pirms izlemšu, ko darīt tālāk. Aiznes akmeni uz ratiem un tad vari darīt, ko gribi. Tiksimies vakariņās pie Horsta.

Eragons ienira pūlī un laimīgs metās atpakaļ pie pajūga. Tirgošanās būtu vilkusies ļoti ilgi, un viņš bija plānojis šajā laikā kārtīgi izpriecāties. Viņš nobēdzināja akmeni zem mai­siem un paunām un ātrā gaitā devās uz pilsētiņu.

Viņš gāja no vienas tirgoņu būdiņas pie nākamās, ar pircēja aci vērtēdams preces, lai gan viņa maciņš bija pavisam plāns. Kad viņš aprunājās ar tirgoņiem, visi, tāpat kā Merloks, vienā balsī stāstīja par nedrošību Alagēzijā. Aizvien no jauna viņš dzirdēja, ka pēdējos gados drošība ir gājusi mazumā, parādījušās jaunas briesmas un vairs ne par ko nevar būt drošs.

Vēlāk Eragons nopirka trīs iesala cukurstienīšus un mazu, ļoti karstu ķiršu kūku. Karstais kumoss bija tieši laikā pēc ilga­jām stundām, kas pavadītas, staigājot pa sniegu. Eragons laizīja lipīgo sīrupu no pirkstiem, sūkstīdamies par to, ka kūciņa ir tik maza, tad apsēdās uz lieveņa un nokoda gabaliņu cukurstienīša. Divi Kārvahallas puiši tuvumā cīkstējās, taču viņam nebija vēlēšanās tiem pievienoties.

Dienai sliecoties uz vakara pusi, tirgoņi sāka iznēsāt savas preces uz ļaužu mājām. Eragons ar nepacietību gaidīja vakaru, kad nāks trubadūri, lai stāstītu stāstus un rādītu trikus. Viņam ļoti patika dzirdēt par maģiju, dieviem un, ja īpaši paveicās, par Pūķa Jātniekiem. Kārvahallā arī dzīvoja stāstnieks Broms Eragona draugs -, taču viņa stāstos, gadiem ritot, ļaudis jau bija atklausījušies, turpretī trubadūriem vienmēr bija kādas jaunas vēstis un notikumi, kurus zēna ausis kāri tvēra.

Eragons bija tikko nolauzis lāsteku no lieveņa, kad turpat netālu ieraudzīja Sloanu. Miesnieks viņu nepamanīja, tādēļ Eragons, nodūris galvu, metās ap stūri tam pakaļ uz Morna krodziņu.

Krogā bija karsts un gaiss pilns ar salkaniem dūmiem no sprēgājošām dūmu svecēm. Urgļa melnie ragi attālums starp to galiem bija tikpat liels kā viņa izplestās rokas bija piekārti virs durvīm. Lete bija gara un zema, daudzie galdiņi sadrūzmēti vienā tās galā, kur apmeklētāji varēja sagriezt gaļu. Morns stāvēja pie letes, uzrotījis piedurknes līdz elkoņiem. Viņa sejas apakšdaļa bija īsa un saspiesta, it kā viņš būtu turējis zodu uz slīpripas. Ļaudis pulcējās pie lieliem ozolkoka galdiem un ieklausījās divu tirgoņu sarunā. Tie agri bija beiguši darījumus un ienākuši krodziņā iedzert alu.

Morns atrāva skatienu no krūzes, ko tobrīd slaucīja.

- Eragon! Prieks tevi redzēt! Kur tad tavs tēvocis?

- Iepērkas. Eragons paraustīja plecus. Kādu laiku vēl būs prom.

- Un Rorans arī ir te? jautāja Morns, laizdams lupatu pāri nākamajai krūzei.

- Jā, šogad neviens no lopiem nesaslima un viņam nevaja­dzēja palikt mājās.

- Labi, labi.

Eragons pamāja uz abu tirgoņu pusi. Kas tie tādi?

- Graudu uzpircēji. Viņi iepērk graudus par smieklīgi zemu cenu un tagad stāsta visādas pasakas, cerot, ka arī mēs uzķersimies.

Eragons saprata, kāpēc Morns bija tik sašutis. Cilvēkiem vajag to naudu. Mēs nevaram bez tās iztikt. Kādus stāstus?

Morns nošņaukājās. Viņi teic, ka vārdeni noslēguši vie­nošanos ar urgļiem un pulcē armiju, lai mums uzbruktu. Viņi domā, ka, tikai pateicoties mūsu karaļa žēlastībai, mēs esam bijuši pasargāti it kā Galbatoriksam būtu kāda daļa gar mums, ja arī mūs nosvilinātu līdz ar zemi… Ej paklausies viņos. Man pārāk daudz darba, lai atstāstītu tos melus.

Pirmais tirgonis ar savu milzīgo augumu pilnībā aizpildīja krēslu, kas iečīkstējās pie katras kustības. Uz viņa sejas nebija ne miņas no bārdas vai ūsām, viņa mazās, resnās rokas bija gludas kā bērnam un savilktās lūpas īgnumā izliecās, kad viņš lika pie tām krūku. Otram vīram bija sārta seja. Āda ap viņa apakšžokli bija sausa un bieza un kā nokaisīta ar tauku pum­pām, tā spīdēja kā sapelējis, auksts sviests. Pārējais tirgoņa ķermenis pretstatā kaklam un žokļiem bija nedabiski tievs.

Pirmais tirgotājs nesekmīgi centās iedabūt savas izplūdu­šās miesas krēslā. Viņš sacīja: Nē, nē, jūs nesaprotat. Vienīgi pateicoties valdnieka nemitīgajiem pūliņiem, jūs te varat runāt ar mums, būdami drošībā. Ja viņš savā gudrībā nolems liegt jums savu palīdzību, vainojiet paši sevi!

Kāds iebļāvās: Skaidra lieta, kāpēc tad jūs nepastāstāt mums, ka Jātnieki ir atgriezušies? Un katrs nojums nogalinā­jis simtiem elfu? Vai domājat, ka mēs esam bērni, kas noticēs jūsu pasakām? Mēs paši varam parūpēties par sevi. Pārējie ieķiķinājās.

Tirgotājs jau gribēja atbildēt, kad pēkšņi viņa kalsnais biedrs pārtrauca sakāmo ar rokas mājienu. Viņa pirkstos iemirdzējās mākslīgie dārgakmeņi.

- Jūs nesaprotat. Mēs zinām, ka Impērija nevar parūpēties par katru no mums personīgi, kā mums gribētos, taču tā spēj turēt urgļus un citus riebekļus grožos, lai tie neuzbrūk šai, viņš kādu brīdi meklēja īsto vārdu, vietai.

Tirgotājs turpināja: Jūs dusmojaties uz Impēriju par netais­nīgu izturēšanos pret ļaudīm, un uz to jums ir tiesības, taču val­dība nevar izdabāt ikvienam. Konflikti un strīdi ir neizbēgami. Tomēr daudziem no mums nav par ko sūdzēties. Katrā novadā ir kāda dumpinieku grupa, kas nav mierā ar varu.

- Jā gan, ierunājās kāda sieviete, ja vien vārdenus var saukt par mazu grupu!

Resnais vīrs nopūtās. Mēs jau teicām, ka vārdeni nedomā jums palīdzēt. Šādas baumas izplata tikai daži nodevēji, cen­šoties sagraut Impēriju un pārliecināt mūs, ka īstais drauds ir iekšienē, nevis ārpusē pie mūsu robežām. Tiem prātā gāzt valdnieku un iegūt savā īpašumā mūsu zemes. Viņiem visur ir savi spiegi, kamēr notiek gatavošanās iebrukumam. Nekad nevari būt drošs, kurš strādā viņu labā.

Eragons nepiekrita viņa vārdiem, taču tirgotāju sacītajam varēja noticēt, un ļaudis māja ar galvu. Jauneklis paspēra soli uz priekšu un teica: Kā jūs to zināt? Es taču arī varu teikt, ka mākoņi ir zaļi, taču tāpēc vien tie nemaina krāsu. Pierādiet, ka neesat melojuši!

Abi vīri nikni skatījās uz viņu, kamēr pārējie ciema iedzī­votāji klusēdami gaidīja atbildi. Kārnais tirgonis ierunājās pir­mais. Viņš vairījās ieskatīties Eragonam acīs. Vai jūsu bērni nezina, kā jāuzvedas? Vai jūs ļaujat puikām izaicināt vīrus, kad vien tiem ienāk prātā?

Klausītāji nemierīgi sarosījās un pievērsa dusmīgus skatie­nus Eragonam. Tad kāds vīrs ieteicās: Atbildi uz jautājumu.

Mēs vienkārši paļaujamies uz veselo saprātu, iesāka res­nais, un viņam uz augšlūpas parādījās sviedru lāsītes. Atbilde saniknoja ciema iedzīvotājus, un strīds turpinājās ar jaunu spēku.

Eragons piegāja pie bāra letes, viņam mutē bija skāņa garša. Viņš nekad iepriekš nebija saticis kādu, kas slavināja Impēriju un noniecināja tās ienaidniekus. Kārvahallā naids pret Impēriju bija tik dziļi ieēdies, ka gandrīz vai tika nodots mantojumā. Impērija viņiem nekad nesniedza palīdzību grūtajos gados, kad viņi cieta badu, taču nodokļu iekasētāji bija nežēlīgi plēsoņas. Zēns iekšēji jutās pārliecināts par savu taisnību un nepiekrita tirgoņiem par valdnieka žēlastību, taču vārdenu pieminēšana darīja viņu domīgu.

Vārdeni bija dumpinieku bariņš, kas nemitīgi uzbruka Impērijai. Neviens nezināja, kas ir viņu vadonis un kas tos ir sapulcinājis pēc tam, kad pirms vairāk nekā gadsimta Galbatorikss bija nostiprinājis savu varu. Dumpinieki guva lielu atbalstu, un Galbatoriksa pūliņi tos iznīcināt bija veltīgi. Nekas īpašs par viņiem nebija zināms, taču bēgļi, kam bija jāslēpjas, kas ienīda Impēriju, vienmēr tika pieņemti viņu rindās. Vienīgi vārdenus bija grūti atrast.

Morns pārliecās pāri letei un teica Eragonam: Neticami, vai ne? Šie ir sliktāki par maitu lijām, kas riņķo virs mirstoša dzīvnieka. Ja viņi paliks vēl kādu brīdi, nepatikšanas būs kā likts.

- Mums vai viņiem?

- Viņiem, Morns attrauca; krodziņu pieskandināja daudzas niknas balsis. Eragons devās prom brīdī, kad strīds gatavojās pāraugt kautiņā. Durvis nobūkšķēja viņam aiz muguras, aprau­jot balsu skaņas. Vakars jau bija klāt, un saule strauji sliecās uz rieta pusi. Apkārtējās mājas meta garas ēnas. Kātodams pa ielu, Eragons alejā ieraudzīja Roranu un Katrīnu.

Rorans kaut ko teica meitenei, taču Eragons nevarēja saklau­sīt vārdus. Katrīna paskatījās lejup uz savām rokām un klusi atbildēja, tad pastiepās uz pirkstgaliem, noskūpstīja jaunekli un skrēja prom. Eragons pieskrēja pie Rorana un pavilka viņu uz zoba: Izklaidējies? Rorans kaut ko noņurdēja un soļoja projām.

- Vai dzirdēji, ko runā tirgoņi? Eragons vaicāja, sekodams viņam. Vairākums ciema iedzīvotāju iekštelpās sarunājās ar tirgoņiem vai arī gaidīja, kad satumsīs un trubadūri uzsāks savus priekšnesumus.

- Jā, Rorans izklaidīgi atbildēja. Ko tu domā par Sloanu?

- Domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

- Ja viņš uzzinās par mani un Katrīnu, līs asinis, noteica Rorans. Eragonam uz deguna nolaidās sniegpārsliņa, un viņš paskatījās augšup. Debesis bija kļuvušas pelēkas. Nekas saka­rīgs prātā nenāca. Roranam bija taisnība. Viņš uzsita brālēnam pa plecu, un abi turpināja ceļu pa šķērsieliņu.

Vakariņas pie Horsta bija bagātīgas. Telpā skanēja runas un smiekli. Jautras piezīmes un stiprs alus lija aumaļām, papildi­not trakulīgo gaisotni. Kad trauki bija iztukšoti, Horsta viesi devās uz lauku, kur bija apmetušies tirgoņi. Mieti ar svecēm galā bija iesprausti zemē, veidodami apli lielā klajumā. Tālumā liesmoja ugunskuri, zīmēdami uz zemes dejojošas ēnas. Ciema iedzīvotāji lēnām pulcējās apkārt aplim un, spītējot aukstumam, sāka gaidīt priekšnesumus.

Trubadūri izkūleņoja no savām teltīm, tērpušies košās drē­bēs, viņiem aiz muguras sekoja izskatā daudz cienīgākie un arī vecākie menestreļi. Viņi spēlēja mūziku un stāstīja stāstus, bet trubadūri atveidoja tos lomās. Pirmās izrādes bija domātas tikai izklaidei: piedauzīgas, jokiem piebārstītas, ķircinošas, ar smieklīgiem tēliem.

Taču vēlāk, kad sveču gaisma sāka dzist un sprakšķēdama zuda izdegušajos mietu galos un visi bija saspiedušies ciešā aplī, priekšā iznāca vecais stāstnieks Broms. Uz viņa krūtīm lielās skupsnās krita balta bārda, bet no saliektajiem pleciem slīga garš, melns apmetnis, kas nosedza visu ķermeni. Broms izpleta rokas, un viņa pirksti izliecās kā nagi. Viņš sāka stāstīt:

- Laika smilšu pulksteni nevar apturēt. Gadi aiziet, nepakļaudamies mūsu gribai… taču mēs varam atcerēties. Kas zudis, dzīvo mūsu atmiņās. Tas, ko jūs dzirdēsiet, ir nepilnīgs un sadrumstalots, tomēr glabājiet to, jo notikušais bez jums nespēj pastāvēt. Tagad es došu jums atmiņas, kas ir aizmirstas un paslēptas snauž mūsos.

Viņa dedzīgās acis nopētīja klātesošo ieinteresētās sejas. Broma skatiens brīdi kavējās pie Eragona, kurš likās īpaši aiz­rāvies.

- Pirms jūsu vectēvu tēvi un, jā gan, arī pirms viņu tēvi bija dzimuši, parādījās Pūķu Jātnieki. Viņu misija bija aizsargāt, un tā tas turpinājās tūkstošiem gadu. Cīņā viņiem nebija līdzi­nieku, un katram bija desmit vīru spēks. Viņi bija nemirstīgi, ja vien dzīvību neņēma asmens vai inde. Viņu spēku izmantoja tikai labiem darbiem. Pūķu Jātnieku aizbildniecībā tika būvē­tas lielas akmens pilsētas un augsti torņi. Kamēr viņi Alagēzijā rūpējās par mieru, zeme zēla un plauka. Tie bija zelta laiki. Elfi bija mūsu sabiedrotie, rūķi mūsu draugi. Pilsētas bija turīgas, un cilvēki pārtikuši. Taču, ak posts… tas neturpinājās ilgi.

Broms nodūra acis. Viņa balsi ieskanējās bezgalīgas skumjas.

- Lai arī neviens ienaidnieks Pūķu Jātniekus nevarēja iznī­cināt, tie nespēja nosargāt sevi tieši no savējiem. Un tas notika viņu spēka pilnbriedā, kad klusā Inzilbētas provincē piedzima zēns, vārdā Galbatorikss. Desmit gadu vecumā viņam bija jāiz­tur pārbaudījums un viņā atklājās liels spēks. Jātnieki pieņēma viņu savā pulkā.

Mācībās viņš pārspēja pārējos. Galbatorikss bija apveltīts ar asu prātu un spēcīgu ķermeni, viņš ātri vien iekaroja savu vietu Jātnieku rindās. Dažiem viņa spējā augšupeja šķita bīstama, un tie brīdināja pārējos, taču Jātnieki bija kļuvuši iedomīgi un nedzirdēja brīdinājumus. Diemžēl tas bija visu bēdu sākums.

Drīz pēc mācību beigām Galbatorikss kopā ar diviem drau­giem devās pārdrošā ceļojumā. Viņi pūķu mugurā traucās uz ziemeļiem dienu un nakti un iekļuva urgļu teritorijā, muļķīgi uzskatīdami, ka viņu jauniegūtās spējas tos pasargās. Tur uz biezas ledus kārtas, kas neizkusa arī vasarā, viņiem negaidīti uzbruka. Lai arī viņa draugi un pūķi tika nogalināti un pats Galbatorikss bija smagi ievainots, viņš satrieca savus ienaid­niekus. Taču cīņas laikā kāda noklīdusi bulta caururba viņa pūķa sirdi. Galbatorikss nespēja to glābt, un viņa jā, tā bija pūķumāte! izdzisa sava saimnieka rokās. Tad Galbatoriksa galvu pārņēma pirmie neprāta iedīgļi.

Stāstnieks sasita plaukstas un lēnām palūkojās visapkārt, ēnas ņirbēja pa viņa vecišķo seju. Nākamie vārdi skanēja kā sērīgs kapu zvans.

- Vienatnē, zaudējis lielu daļu sava spēka un gandrīz neprā­tīgs no bēdām, Galbatorikss bez cerībām klejoja svešajā, tuks­nesīgajā zemē, ilgodamies pēc nāves. Taču tā nenāca, un viņš bezbailīgi uzbruka ikvienai dzīvai būtnei. Urgļi un citi monstri drīz vien metās bēgt no viņa rēgainā tēla. Laika gaitā viņš sāka domāt, ka Jātnieki viņam varētu atvēlēt citu pūķi. Šīs domas dzīts, viņš kājām devās grūtā kāpienā pāri Korei. Plašumus, kurus viņš bija bezrūpīgi šķērsojis pūķa mugurā, tagad vajadzēja mērot mēnešiem ilgi. Viņš varēja medīt ar maģijas palīdzību, taču bieži vien nonāca vietās, kur dzīvnieki nerādījās. Kad kalni viņam bija jau aiz muguras, Galbatorikss bija tuvu nāvei. Kāds zemnieks viņu atrada nokritušu dubļos un pasauca Jātniekus.

Bezsamaņā gulošu, viņu nogādāja uz Jātnieku mītnes vietu, kur izārstēja novārgušo ķermeni. Viņš nogulēja četras dienas. Pēc atmošanās viņa prāts bija mierīgs. Kad viņu aizveda pie padomes, lai spriestu tiesu, Galbatorikss pieprasīja jaunu pūķi. Izmisīgā prasība skaidri parādīja viņa plānprātību, un padome ieraudzīja patieso stāvokli. Kad cerības sagruva, Galbatorikss vājprāta sagrozītajā apziņā sāka ticēt, ka viņa pūķis gājis bojā Jātnieku dēļ. Nakti pēc nakts viņš par to prātoja, līdz izperināja atriebes plānu.

Broma vārdi pamazām pārvērtās suģestējošā čukstā.

Viņš sameklēja līdzjūtīgu Jātnieku, kurā viņa indīgie vārdi guva atbalsi. Nemitīgi apvārdojot un izmantojot tumšos noslē­pumus, ko viņš bija iemācījies no Ēnas, Galbatorikss sakūdīja Jātnieku pret vecajiem. Abi nodevīgi izsekoja un nogalināja vienu no vecajiem Jātniekiem. Kad netīrais darbs bija padarīts, Galbatorikss pagriezās pret savu sabiedroto un bez brīdinājuma noslepkavoja arī viņu. Jātnieki atrada slepkavu, kad tam no rokām vēl pilēja asinis. No Galbatoriksa lūpām izlauzās klie­dziens, un viņš aizbēga nakts aizsegā. Klejojot viņš slēpās tik prasmīgi, ka Jātnieki nevarēja viņu atrast.

Gadiem ilgi viņš slēpās tuksnešainās vietās kā tramīgs dzīv­nieks, vienmēr lūkodamies pēc vajātājiem. Viņa noziegums ne­bija aizmirsts, tomēr gadi gāja un viņu vairs neviens nemeklēja. Un tad nelaimīgā kārtā viņš satika jaunu Jātnieku Morzanu miesās stipru, bet garā pavāju. Galbatorikss pierunāja viņu neaizbultēt Ilirejas cietokšņa vārtus, tagad šo cietoksni sauc par Urūbaenu. Caur šiem vārtiem Galbatorikss iegāja un nolaupīja pūķa olu.

Viņš kopā ar savu mācekli patvērās nolādētā vietā, kur Jātnieki neiedrošinājās spert kāju. Morzans sāka apgūt melnās maģijas noslēpumus, kurus nekad nevienam nevajadzētu izman­tot. Kad mācekļa laiks beidzās un Galbatoriksa jaunais melnais pūķis Šruikans bija izaudzis, Galbatorikss no jauna atklāja sevi pasaulei, bet Morzans kļuva par viņa uzticamo palīgu. Kopā viņi devās uzbrukumā ikvienam Jātniekam, ko satika savā ceļā. Pēc katras slepkavības viņi pieņēmās spēkā. Divpadsmit Jātnieki pievienojās Galbatoriksam, alkstot pēc varas un gribot atrieb­ties par iedomātiem pāridarījumiem. Viņi un vēl Morzans kļuva par Trīspadsmit Atkritējiem. Viņi bija ļoti spēcīgi, bet Jātnieki nebija gatavi tādai notikumu gaitai un cieta zaudējumus citu pēc cita. Elfi nikni cīnījās pret Galbatoriksu, taču pēc sakāves tiem nācās bēgt un slēpties savās nevienam nezināmajās patvē­ruma vietās, no kurām tie nekad vairs neatgriezās.

Tikai Vraels, Jātnieku vadonis, noturējās pret Galbatoriksu un atkritēju velna duci. Mūžvecs un gudrs, viņš cīnījās, lai glāb­tu pūķus, kas varēja nonākt ienaidnieka rokās. Pēdējā kaujā pie Doru Areabas vārtiem Vraels pieveica Galbatoriksu, taču vilcinā­jās ar nāvējošo cirtienu. Galbatorikss izmantoja apjukuma mir­kli un ievainoja Vraelu sānos. Smagi ievainotais Vraels bēga uz Utgarda kalniem, kur viņš cerēja atgūt spēkus. Taču Galbatorikss atrada viņu. Cīņas laikā Galbatorikss iespēra Vraelam pa kāj­starpi. Šī negodīgā rīcība ļāva Galbatoriksam gūt virsroku pār Vraelu, un viņš ar liesmojošu zobenu nocirta Vraelam galvu.

Kad spēks ieplūda viņa dzīslās, Galbatorikss izsludināja sevi par Alagēzijas karali.

Un kopš tās dienas pār mums valda karalis Galbatorikss.

Pabeidzis stāstu, Broms nekavējoties aizslīdēja prom kopā ar trubadūriem. Eragonam šķita, ka redzējis uz viņa vaiga pamir­dzam asaru. Kamēr tirgoņi devās prom, ļaudis klusi sačukstējās. Garovs sacīja Eragonam un Roranam:

Jums ir paveicies. Es savā garajā mūžā esmu dzirdējis šo stāstu tikai divreiz. Ja Impērijai nāktu ausīs, ka Broms to atkal ir stāstījis, viņš nenodzīvotu līdz šā mēneša beigām.