Eragons

12. NODAĻA Nāves sardze

Sapņi auļoja Eragona prātā, augdami un dzīvodami paši pēc saviem likumiem. Viņš skatījās, kā cilvēku bariņš lepnos zirgos tuvojas vientuļai upei. Daudziem bija sudrabaini mati un rokās gari šķēpi. Dīvains, skaists kuģis tos gaidīja, mirdzēdams spožajā mēnesgaismā. Tēli lēnām sakāpa kuģī, bet divi garāki par pārējiem gāja roku rokā. Viņu sejas sedza kapuce, taču viņš varēja nojaust, ka viena bija sieviete. Viņi stāvēja uz kuģa klāja un skatījās uz krastu. Oļainā krastā stāvēja vientuļš vīrs vienīgais, kas nebija kāpis uz klāja. Viņš atgāza galvu, un atskanēja ilgs, sāpīgs kliedziens. Kad tas bija pagaisis, kuģis sāka slīdēt pa upi, bez vēja vai airiem uz līdze­nu, tukšu zemi. Vīzija kļuva neskaidra, taču īsu brīdi, pirms tā izzuda, Eragons pamanīja debesīs divus pūķus.

Vispirms Eragons sadzirdēja čīkstēšanu: uz priekšu un atpa­kaļ, uz priekšu un atpakaļ. Neatlaidīgā skaņa lika viņam atvērt acis un paskatīties uz salmu jumta apakšdaļu. Viņam bija uzsegta raupja sega, tā aizklāja kailumu. Kāds bija apsaitējis viņa kājas un uzlicis tīru pārsēju pirkstu locītavām.

Viņš bija viens pats mazajā mājiņā. Miezeris un piesta bija nolikti uz galda, kur stāvēja bļodas un augi. Kaltētu zāļu rindas nokarājās no sienām un pārplūdināja gaisu ar spēcīgu zemes aromātu. Pavardā šaudījās liesmas, un pie tā sēdēja tukla sie­viete pītā šūpuļkrēslā pilsētas dziedniece Ģertrūde. Viņas galva šūpojās un acis bija ciet. Klēpī gulēja pāris adāmadatu un vilnas dzijas kamols.

Lai ari Eragonam šķita, ka viņam nav ne kripatiņas gribas­spēka, jauneklis tomēr saņēmās un apsēdās. Tas ļāva sakopot domas. Atmiņās viņš pārcilāja pēdējo divu dienu notikumus. Vispirms viņš iedomājās par Garovu, tad par Safiru. Es ceru, ka viņa ir drošā vietā. Eragons mēģināja domās sazināties ar viņu, taču nespēja. Lai kur viņa būtu, tas bija tālu no Kārvahallas. Broms mani beidzot atdabūja uz Kārvahallu. Kas gan notika ar viņu ? Viņš taču bija vienās asinīs.

Ģertrūde sarosījās un atvēra spožās acis.

- O! viņa iesaucās. Tu esi atmodies. Labi gan! Dziednieces balss skanēja sulīgi un silti. Kā tu jūties?

- Gana labi. Kur ir Garovs?

Ģertrūde pievilka krēslu tuvāk gultai.

- Pie Horsta. Šeit nebija pietiekami vietas, lai koptu jūs abus. Un zini ko, man bija krieni jāpapūlas, lai skrietu šurpu turpu un pārbaudītu, kā jūs abi jūtaties.

Eragons nomāca satraukumu un apvaicājās:

- Kā viņam klājas?

Iestājās ilgs klusuma brīdis, kamēr dziedniece aplūkoja sa­vas rokas.

- Diez kas nav. Viņa drudzis nepārstāj, un savainojumus nevar sadziedēt.

- Man viņš jāredz. Eragons mēģināja piecelties.

- Tikai pēc tam, kad būsi paēdis, viņa strupi noteica, iespiezdama jauno zēnu atpakaļ gultā. Es te visu laiku neauklējos ar tevi, lai tu tagad ietu un sevi savainotu. Tev puse ādas no kājām bija norauta, un tavs drudzis rimās tikai pagājušo nakti. Neraizējies par Garovu. Ar viņu viss būs kārtībā. Viņš ir sīksts vīrs. Ģertrūde pakāra katlu virs uguns un sāka griezt dārzeņus zupai.

- Cik ilgu laiku es jau te esmu?

- Divas pilnas dienas.

Divas dienas! Tas nozīmē, ka pēdējo reizi viņš ēdis pirms četrām dienām! Iedomājoties par to vien, Eragons jutās vārgs.

Safira visu šo laiku bijusi viena. Ceru, ka ar viņu viss ir kār­tībā.

- Visa pilsēta grib zināt, kas notika. Uz jūsu fermu aizsūtīja vīrus, un viņi ieraudzīja, ka tā ir izpostīta. Eragons pamāja ar galvu, viņš to jau bija gaidījis. Jūsu stallis bija nodedzināts… Vai Garovs tur guva savus ievainojumus?

- Es… es nezinu, nomurmināja Eragons. Es nebiju tur, kad viss notika.

- Nu, nav svarīgi. Gan jau viss atrisināsies, Ģertrūde seci­nāja, kamēr rokās kustējās adāmadatas un katlā vārījās zupa. Tev uz plaukstas ir pamatīga rēta.

Viņš neapzināti sažņaudza dūri. -Jā.

- Kā tu to ieguvi?

Eragonam prātā ienāca vairākas iespējamās atbildes, tomēr viņš izvēlējās vienkāršāko.

- Man tā bijusi, cik vien ilgi sevi atminos. Es nekad neesmu iztaujājis Garovu, kā tas gadījās.

- Mmm.

Neviens nepārtrauca klusumu, iekams zupa burbuļoda­ma nesāka vārīties. Ģertrūde to ielēja bļodiņā un pasniedza Eragonam kopā ar karoti. Viņš pateicās un uzmanīgi pagaršoja. Zupa bija garda.

Pabeidzis ēst, viņš apjautājās:

- Vai varam tagad apciemot Garovu?

Ģertrūde nopūtās.

- Tu nu gan esi tiepša, vai ne tā? Ja tu patiešām gribi, es tevi nekavēšu. Apģērbies, un iesim.

Viņa novērsās, kamēr pusis stīvēja kājās bikses, sāpēs vieb­damies, kad tās slīdēja pāri apsējiem. Tad viņš uzvilka kreklu, un Ģertrūde palīdzēja viņam piecelties no gultas. Viņa kājas bija nespēcīgas, taču nesāpēja tik ļoti kā pirms tam.

- Mēģini paspert dažus soļus, dziedniece lika, tad sausi piebilda: Nu, vismaz tev nebūs jārāpo uz turieni.

Ārā brāzmains vējš pūta sejā dūmus no kaimiņu mājām. Vētras mākoņi slēpa Kori un noklāja ieleju; pilsētiņai tuvojās sniega vēstneši, aizēnodami kalna pakāji. Eragons atbalstījās uz Ģertrūdes pleca, un abi devās cauri Kārvahallai.

Horsts bija uzbūvējis savu trīsstāvu māju uz pakalna, lai varētu priecāties par jauko skatu uz kalniem. Viņš bija iegul­dījis šajā mājā visu savu prasmi. Dakstiņu jumts meta ēnu uz dzelzs balkoniņu, kas bija piebūvēts otrā stāva garenajam logam. Katra ūdens tekne bija izveidota kā gorgona ar atieztiem zobiem, bet katrs logs un durvju aile rotāta ar čūsku, briežu un kraukļu attēliem un mezglainiem vīnogulājiem.

Durvis atvēra Elena, Horsta sieva maza, slaida būtne ar smalkiem sejas vaibstiem un zīdainiem, blondiem matiem, kas bija sasprausti mezglā. Viņas kleita bija atturīga un jauka, un sieviete graciozi kustējās.

- Lūdzu, nāciet iekšā, viņa klusi aicināja. Nācēji pār­kāpa pāri slieksnim un nokļuva plašā, gaismas pielietā istabā. Kāpnes ar nopulētām margām vijās līdz grīdai. Sienas bija medus krāsā. Elena skumji uzsmaidīja Eragonam, bet sāka sarunu ar Ģertrūdi.

- Es tikko gribēju sūtīt kādu, lai atved tevi. Viņam nav labi. Tev viņš tūlīt pat jāredz.

- Elena, tev būs jāpalīdz Eragonam tikt augšā pa trepēm, sacīja Ģertrūde un skriešus metās uz augšu.

- Ir jau labi, tikšu galā pats.

- Vai tu droši zini? pārjautāja Elena. Viņš pamāja ar galvu, tomēr sieviete šaubījās. Labi… tiklīdz būsi beidzis, atnāc pie manis uz virtuvi. Man ir tikko cepts pīrāgs, kas tev varētu garšot. Kad viņa devās prom, zēns atslējās pret sienu, prie­cādamies par atbalstu. Tad viņš sāka kāpt augšup pa vienam lēnam, sāpīgam solim. Kad Eragons sasniedza kāpņu galu, viņš palūkojās uz plašo gaiteni ar daudzajām durvīm. Pēdējās bija mazliet pavērtas. Ievilcis elpu, viņš klusi devās pie tām.

Katrīna stāvēja pie kamīna un karsēja apsējus. Viņa palūko­jās, nomurmināja dažus līdzjūtīgus vārdus un turpināja darbu.

Ģertrūde stāvēja viņai blakus un mala sausos augus sautējošai kompresei. Sniegs spainī pie viņas kājām lēnām kusa un pār­vērtās par ledainu ūdeni.

Garovs gulēja gultā, kas bija piekrauta pilna ar segām. Viņa pieri klāja sviedri, bet acāboli drudžaini kustējās zem aizvēr­tajiem plakstiņiem. Āda uz sejas bija nostiepta kā mirušam cilvēkam. Viņš gulēja nekustīgi, par dzīvību liecināja tikai viegli trīsošā, seklā elpa. Eragons aizskāra tēvoča pieri, nespēdams noticēt notikušajam. Āda karsēja zēna plaukstu. Viņš bažīgi pacēla segas malu un ieraudzīja, ka tēvoča daudzie ievainojumi ir pārsieti ar auduma strēmelēm. Taču vietām apsējam cauri sūcās asinis ievainojumi nebija sākuši dzīt. Eragons bezcerīgi palūkojās Ģertrūdē.

- Vai tu neko nevari līdzēt?

Viņa nospieda audumu aukstajā ledus ūdenī un uzlika vēso drānu uz Garova pieres.

- Esmu izmēģinājusi visu: ziedes, sautējošas kompreses, tinktūras, taču nekas nelīdz. Ja ievainojumi sāktu dzīt, viņam būtu labākas izredzes. Tomēr jebkurā brīdī viss var mainīties uz labo pusi. Viņš ir izturīgs un stiprs vīrs.

Eragons aizgāja līdz stūrim un noslīdēja uz grīdas. Tam nevajadzēja notikt! Viņa domas nozuda klusumā. Viņš truli skatījās uz gultu. Pēc kāda brīža jauneklis pamanīja, ka Katrīna notupusies viņam pie sāniem. Viņa aplika Eragonam roku ap pleciem. Kad viņš neatbildēja, meitene bikli piecēlās un aizgāja.

Vēl pēc kāda laika atvērās durvis un ienāca Horsts. Viņš klusā balsī pārmija dažus vārdus ar Ģertrūdi un pienāca pie Eragona.

- Nāc! Tev jātiek prom no šejienes. Pirms Eragons paguva iebilst, Horsts pieslēja viņu kājās un izveda ārā pa durvīm.

- Es gribu palikt, viņš žēli ierunājās.

- Tev vajadzīga atelpa un svaigs gaiss. Neraizējies, tu drīz vien varēsi atgriezties, Horsts mierināja.

Eragons negribīgi ļāva kalējam palīdzēt viņam nokāpt pa trepēm līdz virtuvei. Vismaz pusducis ēdienu izplatīja reibino­šu smaržu tie bija kārtīgi aizdarīti ar garšvielām, kas plūda virtuves gaisā. Albriks un Baldors arī bija šeit un runājās ar māti, kamēr viņa mīcīja mīklu maizei. Ieraudzījuši Eragonu, brāļi piepeši apklusa, taču viņš bija dzirdējis jau gana daudz, lai zinātu, ka trijotne apspriež Garova stāvokli.

- Nāc, piesēdi, aicināja Horsts, piedāvādams krēslu.

Eragons pateicīgs ieslīga tajā.

- Paldies. Viņa rokas mazliet trīcēja, tādēļ viņš sažņau­dza tās sev klēpī. Viņam priekšā tika nolikts ar ēdienu pilns šķīvis.

- Tev nav noteikti jāēd, sacīja Elena, taču, ja sagribas, ķeries klāt.

Viņa atgriezās pie plīts, bet zēns ķērās pie dakšiņas. Viņš tik tikko varēja norīt dažus kumosus.

- Kā tu jūties? vaicāja Horsts.

- Briesmīgi.

Kalējs, kādu brīdi nogaidījis, turpināja:

- Es zinu, ka šis nav labākais mirklis sarunai, tomēr mums jāzina… Kas notika?

- Es tā īsti nemaz neatceros.

- Eragon, Horsts paliecās uz priekšu, es biju viens no vīriem, kas devās uz jūsu fermu. Jūsu māja nesagruva kaut kas to satrieca gabalos. Apkārtnē bija redzamas milzīga dzīv­nieka pēdas, kādas es nekad neesmu ne redzējis, ne dzirdējis par tādām. Arī citi tās redzēja. Ja Ēna vai kāds monstrs klejo apkārt, mums tas jāzina. Tu esi vienīgais, kas to var pastāstīt.

Eragons zināja, ka viņam jāmelo.

- Kad es devos prom no Kārvahallas… Viņš pārlika prātā, kad tas īsti notika. Pirms četrām dienām pilsētā bija sveši­nieki. Tie prašņāja par akmeni, kas līdzinājās tam, kuru es atradu.

Viņš pamāja uz Horsta pusi.

- Tu runāji ar mani par viņiem, un tāpēc es steidzos mājup. Visi saspringti skatījās uz viņu. Eragons aplaizīja lūpas.

- Tonakt nekas… nekas nenotika. Nākamajā rītā es apdarīju mājas darbus un devos pastaigāties pa mežu. Pēc kāda laika es izdzirdēju sprādzienu un ieraudzīju dūmus virs kokiem. Es skrēju uz mājām, cik ātri vien spēju, taču vaininieks jau bija prom. Es rakos cauri gruvešiem un… atradu Garovu.

- Tad tu uzliki viņu uz dēļa un aizvilki līdz pilsētai? Albriks jautāja.

-Jā, apstiprinoši atbildēja Eragons, taču, pirms mēs devāmies prom, es paskatījos pēdas uz ceļa. Uz ceļa bija divu pēdu pāri, un tie abi bija vīriešu zābaku nospiedumi.

Viņš iebāza roku kabatā un izvilka melno auduma gabalu.

- Šo es atradu sažņaugtu Garova dūrē. Domāju, ka tas saskan ar tām drēbēm, kas tiem svešiniekiem bija mugurā. Viņš nolika lupatu uz galda.

- Tas saskan gan, sacīja Horsts. Viņš izskatījās domīgs un dusmīgs.

- Un kas notika ar tavām kājām? Kur tu guvi tos ievaino­jumus?

- īsti neatceros, Eragons purināja galvu. Domāju, ka tas notika, kad raku ārā Garovu, taču droši nezinu. Es to pamanīju tikai tad, kad asinis sāka plūst man pa kājām.

- Tas ir briesmīgi! iesaucās Elena.

- Mums jādodas tiem vīriem pa pēdām! dedzīgi iesaucās Albriks. Viņi nedrīkst aiziet nesodīti! Paņemsim dažus zirgus un noķersim viņus jau rīt, un tad atvedīsim šos atpakaļ.

- Met tās muļķības no galvas ārā, noskaldīja Horsts. Vis­ticamāk, viņi paķers tevi kā bērnu un iemetīs kokā. Atceries, kas notika ar māju! Mēs negribam, lai šo ļaužu ceļi krustojas ar mūsējiem. Turklāt tagad viņiem ir tas, ko šie gribēja. Viņš paskatījās uz Eragonu.

- Viņi paņēma akmeni, vai ne?

- Mājās tā nebija.

- Tad jau viņiem nav iemesla atgriezties, ja to ieguvuši. Viņš caururbjoši paskatījās uz Eragonu.

- Tu neko neteici par tām dīvainajām pēdām. Vai zini, no kurienes tās uzradušās?

Eragons pakratīja galvu. Es tās neredzēju.

Baldors strupi ierunājās:

- Man tas nepatīk. Pārāk daudz visādu norāžu par bur­vestībām. Kas bija šie vīri? Vai tie ir Ēnas algotņi? Kāpēc viņi gribēja akmeni, un kā viņi varēja sagraut māju, ja vien nelika lietā tumšos spēkus? Tev varētu būt taisnība, tēvs. Iespējams, akmens bija vienīgais, ko tie gribēja, taču man liekas, ka drīz viņus redzēsim atkal.

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums.

Kaut kas bija palaists garām, taču Eragons nevarēja saprast, kas tieši. Tad viņš saprata. Ar drebošu sirdi viņš atklāja savas bažas.

- Rorans nezina, vai ne? Kā es varēju aizmirst par viņu ?

Horsts pakratīja galvu.

- Viņš un Demptons devās prom drīz vien pēc tevis. Ja vien nav noticis kāds negadījums, abiem jau pirms dažām dienām vajadzēja būt Terinsfordā. Mēs gribējām nosūtīt vēstuli, bet vakar un aizvakar laukā bija pārāk auksts.

- Mēs abi ar Baldoru jau gatavojāmies doties ceļā, kad tu pēkšņi pamodies, ierunājās Albriks.

Horsts izbrauca pirkstus cauri bārdai. Ejiet nu, palīdzēšu apseglot zirgus.

Baldors pagriezās pret Eragonu.

- Es visu pastāstīšu saudzīgi, viņš apsolīja un sekoja Hor­stam un Albrikam ārā no virtuves.

Eragons palika sēžam pie galda, cieši skatīdamies uz galda dēļu rakstu. Viņš redzēja katru sīkumu līkloču dzīslu, asimet­risku iedobi, trīs mazas vagas ar krāsainiem lāsumiem. Koks bija pilns sīku rakstu jo ciešāk tajā lūkojās, jo vairāk redzēja. Viņš meklēja tajā atbildes, taču, ja tur arī kāda bija, tā nedevās rokās.

Neskaidrs sauciens pārtrauca viņa domu gājienu. Tas izklau­sījās kā kliedziens no ārpuses. Viņš ignorēja to. Lai kāds cits tiek ar to galā. Pēc dažām minūtēm viņš atkal to izdzirdēja jau skaļāk nekā iepriekš. Eragons dusmīgs nelikās par to ne zinis. Kāpēc viņi nevar likties mierā? Garovs atpūšas. Viņš pameta skatienu uz Elenas pusi, taču likās, ka troksnis viņai netraucēja.

ERAGON! Rēciens bija tik skaļš, ka jauneklis gandrīz no­krita no krēsla. Viņš piesardzīgi palūkojās visapkārt, taču nekas nebija mainījies. Pēkšņi viņš saprata, ka saucieni skan viņa galvā.

Safira, viņš bažīgi apvaicājās.

Iestājās klusums. Jā, akmens ausis.

Viņu pārņēma miers. Kur tu esi ?

Viņa nosūtīja puisim neliela koku pudura attēlu. Es mēģi­nāju sazināties ar tevi jau agrāk, bet tu biji ārpus uztveres lauka.

Es biju slims… bet tagad jau ir labāk. Kāpēc es tevi nevarēju sajust agrāk ?

Es gaidīju divas naktis un tad jutos izsalkusi. Man bija jādodas medībās.

Vai noķēri kaut ko ?

Jaunu buku. Viņš bija pietiekami gudrs, lai sargātos no plē­sējiem, kas uzglūn uz zemes, bet ne no tiem, kas lido gaisā. Kad es buku saķēru žokļos, viņš izmisīgi spārdījās un centās izbēgt. Taču es biju spēcīgāka un, kad sakāve kļuva neizbēgama, viņš padevās. Vai Garovs arī cīnās pret neizbēgamo ?

Es nezinu. Viņš izklāstīja notikušo un tad sacīja: Mēs varē­sim doties mājās tikai pēc ilgāka laika, ja vispār varēsim. Es tevi neredzēšu vēl vismaz dažas dienas. Iekārtojies ērtāk.

Viņa nelaimīga atbildēja: Darīšu, kā tu saki. Bet nekavējies pārāk ilgi.

Viņi negribīgi šķīrās. Eragons paskatījās pa logu un pār­steigts ievēroja, ka saule jau norietējusi. Juzdamies ļoti noguris, viņš aizkliboja līdz Elenai, kas smērēja gaļas pīrāgus ar eļļainu drāniņu.

- Es atgriezīšos Ģertrūdes mājā un likšos gulēt, viņš sacīja.

Elena pārtrauca ņemties ar pīrādziņiem un teica:

- Kāpēc nepaliec pie mums? Tu būsi tuvāk savam tēvocim, un Ģertrūde tiks atpakaļ savā gultā.

- Vai jums ir kāda brīva istaba? viņš svārstījās.

- Protams. Viņa nopurināja rokas. Nāc man līdzi. Es sagatavošu guļvietu. Elena pavadīja zēnu uz augšstāva tukšo istabu. Viņš apsēdās uz gultas malas.

- Vai tev vēl kaut ko vajadzēs? viņa apjautājās. Jauneklis pakratīja galvu. Tādā gadījumā es būšu lejā. Pasauc mani, ja tev kas vajadzīgs.

Eragons klausījās, kā viņa kāpj lejā. Tad viņš atvēra durvis un aizlavījās pa gaiteni līdz Garova istabai. Ģertrūde tikko manāmi uzsmaidīja viņam virs savām zibošajām adāmadatām.

- Kā viņš jūtas? nočukstēja Eragons.

Viņas balsī skanēja nogurums.

- Viņš ir vārgs, taču drudzis ir mitējies, un daži no apdegu­miem arī izskatās labāk. Vēl jāgaida un jāskatās, taču var būt, ka viņš izveseļosies.

Ziņas uzlaboja Eragona omu, un viņš atgriezās savā istabā. Tumsa šķita nelaipna, kad zēns ievīstījās zem segas. Beidzot viņš iemiga, dziedējot ievainojumus un daudz cietušo dvēseli.