Eragons

25. NODAĻA Vecais draugs

Zāļu zintnieces veikaliņam bija jauka izkārtne, un pašu tirgotavu bija viegli atrast. Maza auguma sieviete ar viļņainiem matiem sēdēja pie durvīm. Vienā rokā viņa turēja vardi un ar otru roku rakstīja. Eragons nolēma, ka sie­viete ir Andžela zāļu zintniece. Ielas pretējā pusē atradās pēc skata bagāta māja.

- Kura, pēc tavām domām, pieder viņam? zēns jautāja.

Broms kādu mirkli vilcinājās un tad sacīja: Noskaidrosim.

Viņš piegāja pie sievietes un pieklājīgi apvaicājās:

- Vai jūs varētu pateikt, kurā mājā dzīvo Džeods?

- Varētu. Un viņa turpināja rakstīt.

- Vai jūs mums pateiksiet?

-Jā. Viņa apklusa, bet spalvaskāts kustējās vēl ātrāk nekā līdz šim. Varde viņas rokā iekurkstējās un nobolīja baltu aci uz svešinieku pusi. Broms un Eragons neveikli gaidīja, taču sieviete vairs nebilda ne vārda. Eragons jau gatavojās kaut ko noburkšķēt, kad Andžela paskatījās augšup.

- Protams, es jums pateikšu! Jums tikai jāpajautā. Jūsu pirmais jautājums bija par to, vai es varētu jums pateikt, bet otrais vai es pateikšu. Bet jūs tā arī neuzdevāt īsto jautājumu.

- Tad ļaujiet uzdot jautājumu pareizi, Broms smaidīdams sacīja. Kura ir Džeoda māja? Un kāpēc jums rokās ir varde?

- Tiktāl nu būtu tikuši, viņa attrauca. Džeods dzīvo labajā pusē. Kas attiecas uz vardi tā nemaz nav varde, bet krupis. Es cenšos pierādīt, ka krupju nav, ir tikai vardes.

- Kā tad nav krupju, ja jums viens tāds sēž uz rokas? pār­trauca Eragons. Turklāt kāds no tā labums pierādīt, ka ir tikai vardes, bet nav krupju?

Sieviete enerģiski papurināja galvu, tā ka tumšās cirtas nošūpojās vien.

- Nē, nē, jūs nesaprotat. Ja es pierādīšu, ka krupju nekad nav bijis, tad šis ir varde un nekad nav bijis krupis. Tātad kru­pis, ko tagad redzat, nemaz neeksistē. Turklāt, viņa pacēla mazo pirkstiņu, ja es pierādīšu, ka ir tikai vardes, tad krupji nevarēs izdarīt neko sliktu piemēram, to, ka cilvēkam izkrīt visi zobi, viss ķermenis apsitas ar kārpām, nevarēs arī indēt un nogalināt cilvēkus. Arī raganas nevarēs likt lietā nevienu no savām ļaunajām burvestībām, jo nebūs taču neviena krupja.

- Skaidrs, Broms smalkjūtīgi noteica. Izklausās intere­santi, un es patiešām vēlētos dzirdēt vairāk, taču mēs dodamies satikt Džeodu.

- Protams, viņa atmeta ar roku un atkal ķērās pie raks­tīšanas.

Tiklīdz viņi bija pagājuši tālāk, Eragons sacīja:

- Viņa ir traka!

- Iespējams, Broms sacīja, taču to nekad nevar zināt. Varbūt viņa atklās kaut ko vērtīgu, tādēļ nekritizē. Kas to zina varbūt krupji patiešām ir vardes!

- Un manas kurpes darinātas no tīra zelta, Eragons atjo­koja.

Viņi apstājās pie durvīm ar dzelzs klauvēkli un marmora slieksni. Broms piedauzīja trīs reizes. Atbildes nebija. Eragons nesaprata, ko darīt.

- Varbūt šī ir nepareizā māja. Pamēģināsim pie otras, zēns piedāvāja.

Broms nepievērsa viņam uzmanību un vēlreiz pieklauvēja, skaļi dārdinādams klauvēkli.

Atkal neviens neatbildēja. Eragons izmisis pagriezās prom­iešanai, kad izdzirdēja kādu skrienam pie durvīm. Jauna sieviete ar bālu ādu un gaišiem matiem atrāva tās plati vaļā. Viņas acis bija pietūkušas izskatījās, ka viņa ir raudājusi, taču balss skanēja stingri:

- Ko jūs vēlējāties?

- Vai šī ir Džeoda māja? Broms pieklājīgi apvaicājās.

Sieviete viegli pamāja ar galvu.

- Jā, viņš ir mans vīrs. Vai viņš jūs gaida? Viņa nevēra durvis plašāk vaļā.

- Nē, bet mums ar viņu jāaprunājas, sacīja Broms. • Viņš ir ļoti aizņemts.

- Mēs esam mērojuši tālu ceļu. Mums ir ļoti svarīgi viņu satikt.

Sieviete bija nelokāma.

- Viņš ir aizņemts.

Broms saskaitās, tomēr viņa balss skanēja tikpat laipni kā iepriekš: Tā kā viņš ir aizņemts, vai jūs nodotu viņam ziņu? Sievietes mute saviebās, tomēr viņa piekrītoši pamāja. Pasakiet, ka draugs no Gileadas gaida ārpusē.

Sieviete aizdomīgi noskatījās uz viņiem, taču sacīja: Ļoti labi. Viņa strupi aizcirta durvis. Eragons noklausījās, kā sie­vietes soļi attālinās.

- Tas gan nebija pieklājīgi, viņš piebilda.

- Paturi savas domas pie sevis, Broms atcirta. Un nesaki neko. Ļauj man runāt. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un bungāja pirkstus. Eragons turēja muti ciet un lūkojās sāņus.

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā un no mājas izšāvās garš vīrs. Viņa dārgās drēbes bija saņurcītas, sirmie mati karājās lēkšķēs, bet seja ar šaurajām uzacīm izskatījās skumja. Gara rēta stiepās visgarām viņa galvai un beidzās pie deniņiem.

Kad Džeods ieraudzīja abus ceļiniekus, viņa acis plati ieple­tās un viņš atspiedās pret durvju aili, nespēdams izdvest ne vārda. Vīrieša mute vairākas reizes atvērās un aizvērās kā sau­sumā izmestai zivij. Viņš klusi, it kā neticēdams savām acīm, ierunājās: Brom…

Broms pielika pirkstu pie viņa lūpām un pastiepās uz priekšu, spiezdams viņa roku.

- Cik jauki tevi atkal satikt, Džeod! Man prieks, ka atmiņa tevi nav pievīlusi, taču nesauc mani vārdā. Nebūs labi, ja kāds uzzinās, ka esmu bijis šeit.

Džeods steidzīgi lūkojās visapkārt, pārbīlī izbolījis acis.

- Es domāju, ka esi miris, viņš čukstēja. Kas notika? Kāpēc tu nesazinājies ar mani jau agrāk?

- Es visu paskaidrošu īstajā brīdī. Vai tev ir kāda vieta, kur varam droši aprunāties?

Džeods brīdi vilcinājās, pārmaiņus raudzīdamies uz Eragonu un Bromu, taču no sejas nevarēja noprast, ko viņš domā. Beidzot viņš sacīja:

- Šeit mēs nevaram runāt, bet brīdi uzgaidiet, un es jūs aizvedīšu uz kādu vietu, kur būsim drošībā.

- Labi, piekrita Broms. Džeods pamāja ar galvu un pazuda aiz durvīm.

Varbūt uzzināšu kaut ko par Broma pagātni, iedomājās Eragons.

Kad Džeods atkal parādījās durvīs, viņam pie sāniem karā­jās zobens. Izšūts kamzolis nokarājās no pleciem, galvā viņam bija cepure ar spalvām. Broms uzmeta kritisku aci greznajām drēbēm, un Džeods pašpārliecināti paraustīja plecus.

Viņš veda abus ceļiniekus cauri visai Tērmai uz citadeles pusi. Eragons veda zirgus aiz abiem vīriem. Džeods norādīja uz galamērķi.

- Ristharts, Tērmas vietvaldis, izdevis pavēli, ka visiem uzņēmējiem jāiekārto darījumu telpas viņa pilī. Lai arī lielākā daļa no mums slēdz darījumus citās vietās, mums tomēr jāīrē istaba arī šeit. Tas ir nejēdzīgi, bet mēs pakļaujamies, lai neceltu traci. Šeit mūs neviens nenoklausīsies sienas ir ļoti biezas.

Viņi izgāja cauri nocietinājuma centrālajiem vārtiem līdz galvenajam tornim. Džeods nostājās pie sānu durvīm un norā­dīja uz dzelzs gredzenu.

- Tu vari piesiet zirgus šeit. Neviens tos neaiztiks. Kad Ledusliesma un Kadoks bija droši piesaitēti, viņš atvēra durvis ar dzelzs atslēgu un ielaida Eragonu un Bromu iekšā.

Iekšpusē bija gara, tukša eja, gar tās sienām bija saspraus­tas degošas lāpas. Eragons bija pārsteigts par auksto un mitro telpu. Kad viņš pieskārās sienai, pirksti pārslīdēja gļotu kārtai. Jauneklis nodrebinājās.

Džeods izņēma lāpu no turekļa un veda viņus pa gaiteni uz priekšu. Gājēji apstājās pie smagām koka durvīm. Viņš atslēdza tās un mudināja iet istabā, kurā bija izklāta lāčāda un stāvēja polsterēti krēsli, piekrauti ar dokumentu kaudzēm, pie sienām bija plaukti, pilni ar grāmatām ādas vākos.

Džeods ielika pagales kamīnā un pabāza zem tām lāpu. Uguns ātri vien iekūrējās un dega rūkdama.

- Tev, veco vīr, būs šis tas jāpaskaidro.

Broma seja saraucās smaidā.

- Kuru tu sauc par vecu vīru? Pēdējo reizi, kad es tevi re­dzēju, tev nebija sirmu matu. Tagad izskatās, ka tie ir jau pavi­sam balti.

- Un tu izskatījies tieši tāpat pirms divdesmit gadiem. Šķiet, laiks ir saudzējis tevi kašķīgu, vecu vīru, lai tu uztieptu savu gudrību katrai jaunai paaudzei. Pietiks! Sāc stāstīt! Tu vienmēr esi bijis labs stāstnieks, Džeods nepacietīgi piebilda. Eragons saspicēja ausis un aizrautīgi gaidīja Broma sakāmo.

Broms atlaidās krēslā un izvilka pīpi. Viņš lēnām izpūta dūmu gredzenu, kas vispirms kļuva zaļš, tad aizlaidās uz ka­mīnu un iemuka skurstenī.

- Vai atceries, ar ko mēs nodarbojāmies Gileadā?

- Jā, protams, atbildēja Džeods. Tādas lietas ir pagrūti aizmirst.

- Atturīgs novērtējums, taču patiess nenoliegšu, Broms sausi piebilda. Kad mēs… pašķīrāmies, es tevi nevarēju atrast. Kņadas vidū es ieklīdu mazā istabā. Tur nebija nekā īpaša tikai skalu grozi un kastes, tomēr aiz tīrās ziņkārības es pameklēju visriņķī. Tajā stundā man uzsmaidīja veiksme, jo es atradu to, ko bijām meklējuši. Džeoda sejai pārvēlās neti­cības pilna izteiksme. Tiklīdz tas bija man rokā, es nevarēju vilcināties un gaidīt tevi. Mani varēja atklāt kuru katru brīdi, un viss būtu pagalam. Nomaskējies, cik labi vien pratu, es bēgu no pilsētas un devos uz… Broms ieturēja pauzi un uzmeta skatu Eragonam, tad piebilda: …pie mūsu draugiem. Viņi to paglabāja krāsns velvē un apsolīja rūpēties par ikvienu, kas to saņems. Līdz dienai, kad manas zināšanas atkal būs vajadzīgas, man bija jāpazūd. Neviens nezināja, ka esmu dzīvs pat tu ne -, tomēr es bēdājos, ka man tevi bija jāsāpina. Tā nu es devos uz ziemeļiem un noslēpos Kārvahallā.

Eragons sakoda žokļus ciešāk, dusmīgs par to, ka Broms tīšām neatklāj viņam patiesību.

Džeods sarauca pieri un jautāja:

-Tātad… mūsu draugi jau labu laiku zināja, ka tu esi dzīvs? -Jā.

Viņš nopūtās. Laikam jau šī viltība bija neizbēgama, tomēr es gribētu, kaut viņi būtu pateikuši arī man. Vai Kārvahalla nav tālāk ziemeļos, otrpus Korei? Broms pielieca galvu. Pirmo reizi Džeods ciešāk uzlūkoja Eragonu. Viņa pelēkās acis nopētīja katru sīkumu. Viņš sarauca uzacis un sacīja:

- Man jādomā, ka tu izpildi savu pienākumu.

Broms pakratīja galvu.

- Tas nav tik vienkārši. To lietu nozaga pirms laba laika vismaz es tā domāju, jo neesmu saņēmis ziņas no mūsu drau­giem, un man ir pamats aizdomām, ka viņu ziņnešiem uzglū­nēja, tādēļ nolēmu uzzināt visu, ko varēju. Eragonam arī vaja­dzēja tikt uz šo pusi. Mēs jau kādu laiku ceļojam kopā.

Džeods izskatījās apmulsis.

- Bet, ja viņi nav sūtījuši nekādu ziņu, kā tu vari zināt, ka tas ir…

Broms viņu ātri apsteidza, sakot:

- Eragona tēvoci nežēlīgi noslepkavoja razaki. Tie nodedzi­nāja viņa māju un gandrīz jau noķēra arī viņu pašu. Viņš alkst atriebt tēvoča nāvi, taču razaki mums nav atstājuši nekādas pēdas, kurām varētu sekot, un mums nepieciešama palīdzība, lai tos atrastu.

Džeoda seja noskaidrojās.

- Skaidrs… Bet kāpēc jūs ieradāties šeit? Es nezinu, kur varētu slēpties razaki, un neviens, kurš to varētu zināt, jums neteiks.

Broms nostājās un izvilka no apmetņa razaku blašķi. Viņš to pasniedza Džeodam.

- Te iekšā ir sitras eļļa bīstamais variants. Razaki to va­dāja sev līdzi. Viņi to pazaudēja, un mums gadījās atrast. Mums jāredz ieraksti par jūras kravu saņemšanu Tērmā, lai varam izsekot Impērijas eļļas iepirkumiem. Tie mums varētu norādīt, kur ir razaku midzenis.

Džeods kādu bridi domāja, tad norādīja uz grāmatām plauktos.

- Vai redzi tos? Tie ir ieraksti par maniem darījumiem. Viena uzņēmuma darījumiem. Tu esi iepinies lietā, kuras atri­sināšanai varētu būt nepieciešami mēneši. Turklāt ir vēl kāda daudz lielāka problēma. Ieraksti, kurus tu meklē, ir šajā sarg­tornī, taču tikai Brands, Ristharta tirdzniecības pārvaldnieks, regulāri tos caurskata. Tādiem tirgoņiem kā es nav atļauts ielūkoties ierakstos. Viņi baidās, ka mēs viltosim rezultātus un blēdīsimies ar nodokļu nomaksu mūsu dārgajai Impērijai.

- Nekas, gan jau mēs tiksim ar to galā, kad pienāks laiks, sacīja Broms. Taču mums vajag dažas dienas atpūsties, pirms sākam domāt par turpmāko.

Džeods nosmīkņāja. Šķiet, ka tagad ir mana kārta tev palīdzēt. Mans nams ir jūsu nams. Vai jums ir citi vārdi, kamēr uzturēsieties šeit?

- Jā, sacīja Broms, es esmu Nīls, un puika ir Jūens.

- īstajā vārdā Eragons, Džeods domīgi novilka. Tev ir īpašs vārds. Reti kurš ir nosaukts pirmā Jātnieka vārdā. Savas dzīves laikā esmu lasījis tikai par trim, kurus sauca šajā vārdā. Eragons bija pārsteigts, ka Džeods zina viņa vārda izcelsmi.

Broms paskatījās uz Eragonu.

- Vai tu varētu iet apskatīt zirgus un pārliecināties, ka tiem nekas nekaiš? Man liekas, ka diez ko cieši nepiesēju Ledusliesmu pie dzelzs gredzena.

Viņi mēģina kaut ko noslēpt no manis. Tiklīdz es iziešu no istabas, viņi par to runās. Eragons izrausās no krēsla un devās ārā, aizcirzdams durvis. Ledusliesma nebija pakustējies, un mezgls, kas turēja zirgu ciet, bija kārtīgi sasiets. Eragons kasīja zirgiem kaklu un saīdzis atslējās pret citadeles sienu.

Tas nav taisnīgi, viņš pie sevis sūdzējās. Ja vien es varētu dzirdēt, ko viņi runā. Viņš salēcās, kā sajutis elektrības lādiņu. Broms reiz iemācīja viņam spēka vārdus, kas spēja uzlabot viņa dzirdi. Dzirdīgas ausis nav gluži tas, ko es gribu, taču man vajadzētu spēt iedarbināt vārdus. Galu galā redz, ko es iespēju ar brisingr!

Viņš sakoncentrējās un domās sauca palīgā maģisko spēku. Sajutis spēka pieplūdumu, zēns sacīja: Thverr stenr un atra eka horna! Likās, ka viss varenums ieplūdis šajos vārdos. Kad spēks izskrēja viņam cauri, jauneklis sadzirdēja vien neskaidru čukstēšanu un neko vairāk. Neapmierināts viņš atslējās pret sienu, tad parāvās nost, jo izdzirdēja Džeodu sakām:

- …un es to daru jau gandrīz astoņus gadus.

Eragons paskatījās apkārt. Neviena tuvumā nebija, izņemot dažus sargkareivjus, kas stāvēja pie citadeles tālākās sienas. Smīnēdams viņš notupās pagalmā un aizvēra acis.

- To nu gan es negaidīju, ka kļūsi par tirgotāju, Broms sacīja. Pēc visiem tiem gadiem, ko veltīji senām grāmatām. Un atrast izeju šādā veidā! Kas tev lika ķerties pie tirgošanās, nevis turpināt zinātnieka gaitas?

- Pēc Gileadas man vairs nebija patikas sēdēt iepelējušās istabās un lasīt ruļļus. Es nolēmu palīdzēt Ažihadam, cik vien labi varēju, taču es neesmu karavīrs. Mans tēvs arī bija tirgo­tājs varbūt vēl atceries. Viņš man palīdzēja sākt tirdzniecību. Tomēr liela daļa manu darījumu nav nekas vairāk kā vien aiz­segs es taču nogādāju kaut ko uz Surdu.

- Taču esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā viss nav gājis gluži gludi, Broms piebilda.

- Jā, neviens no pēdējiem sūtījumiem nav nonācis galā, un Troņheimai nav piegādāts daudz preču. Impērija kaut kādā veidā atklājusi tos, kas cenšas palīdzēt Troņheimai. Visticamāk, tieši viņi sagrābj kuģus, tomēr neesmu līdz galam pārliecināts, ka tā ir Impērija. Nav redzēts neviens kareivis. Es to nesapro­tu. Varbūt Galbatorikss nolīdzis algotņus, lai nomocītu mūs.

- Dzirdēju, ka nesen esi zaudējis kuģi.

- Pēdējo, kas man piederēja, Džeods rūgti piebilda. Ik­viens vīrs uz šā kuģa bija man uzticīgs un drosmīgs. Šaubos, vai vēl kādreiz kādu no viņiem satikšu… Vienīgā izeja, kas man palikusi, pa sauszemi sūtīt karavānas uz Surdu vai Gileadu -, un es zinu, ka tās nenonāks galamērķī, vienalga, cik sargu es nolīgšu. Es varētu arī palūgt, lai kāds cits aizgādā manas preces, taču neviens nepiekritīs ņemt tās uz klāja.

- Cik daudz tirgotāju tev palīdz? taujāja Broms.

- O, diezgan liels skaits gar visu piekrasti. Viņus visus vajāja vienas un tās pašas nelaimes. Zinu, ko tu domā: pats esmu cau­ras naktis par to lauzījis galvu, tomēr nespēju pieļaut domu par nodevēju, kam būtu tik daudz zināšanu un varas. Ja tāds tomēr ir, mēs visi esam lielās briesmās. Tev jāatgriežas Troņheimā.

- Un aizvest turp Eragonu? pārtrauca Broms. Viņi to saraus gabalos. Pašlaik tā viņam ir vissliktākā vieta. Varbūt pēc dažiem mēnešiem vai vēl jo labāk pēc gada. Iedomājies tikai, ko sacīs rūķi? Ikviens mēģinās viņu iespaidot, jo īpaši Islanzadi. Viņš un Safira nebūs drošībā Troņheimā. Man viņi jāievada vismaz tuatha du orothrim līmenī.

Rūķi! Eragons sajūsmināts domāja. Kur ir tā Troņheimā? Un kāpēc viņš pastāstīja Džeodam par Safiru ? Viņam to neva­jadzēja darīt bez manas ziņas!

- Tomēr man ir sajūta, ka viņiem nepieciešama tava vara un zināšanas.

- Zināšanas, nosprauslājās Broms. Es jau esmu tikai tas, ko tu iepriekš sacīji, vecs, kašķīgs vīrs.

- Daudzi tam nepiekristu.

- Tā ir viņu darīšana. Man nav jāstāsta par sevi. Nē, Ažihadam būs jāiztiek bez manis. Tas, ko daru šobrīd, ir daudz svarīgāk. Taču iespējamais nodevējs uzdod daudzus satraucošus jautājumus. Un, ja Impērija tādā veidā uzzināja, kur ir… Viņa balss kaut kur aizpeldēja.

- Un es domāju, kāpēc man neviens par to neziņo, Džeods piebilda.

- Varbūt viņi mēģināja. Taču, ja ir nodevējs… Broms apklu­sa. Man jānosūta ziņa Ažihadam. Vai tev ir kāds ziņnesis, kam vari uzticēties?

- Es ceru, Džeods sacīja, tas atkarīgs no tā, kurp viņam jādodas.

- Nezinu, Broms atbildēja. Ilgu laiku esmu bijis prom, un, iespējams, mani sakarnieki vairs nav starp dzīvajiem vai aizmirsuši mani. Vai tu vari aizsūtīt ziņnesi pie kāda, kas saņem tavus sūtījumus?

- Jā, bet tas var būt bīstami.

- Kur gan mūsdienās ir droši? Cik drīz viņš var doties ceļā?

- Viņš var doties ceļā no rīta. Es aizsūtīšu viņu uz Gileadu. Tā būs ātrāk, Džeods sacīja. Ar ko viņš varēs pārliecināt Ažihadu, ka ziņa nāk no tevis?

- Ņem, iedod savam vīram manu gredzenu. Un piebilsti: ja viņš to pazaudēs, es pats ar savām rokām izraušu viņam aknas. Man to iedeva karaliene.

- Tu nezin kāpēc neesi priecīgs, to pieminot, Džeods teica.

Broms kaut ko noņurdēja. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš piebilda:

- Labāk dosimies ārā pie Eragona. Man nav mierīgs prāts, kad viņš paliek viens. Tam puisim ir pārdabiska tieksme iepīties dažādās nepatikšanās.

- Vai tu esi par to pārsteigts?

- Ne pārāk.

Eragons izdzirdēja, kā tiek atstumti krēsli. Viņš ātri vien novērsa savu prātu un atvēra acis. Kas notiek? viņš klusu nomurmināja. Džeods un citi tirgotāji nonākuši nepatikšanās, jo palīdz cilvēkiem, kurus vajā Impērija. Broms kaut ko atradis Gileadā un devies uz Kārvahallu to noslēpt. Kas varēja būt tik svarīgs, ka viņš lāva savam labākajam draugam vairāk nekā divdesmit gadus domāt, ka ir miris? Viņš pieminēja karalieni, taču nevienā man zināmā karaļvalstī nav karalienes. Un rūki, kas, kā viņš man pats sacīja, pazuduši pazemē pirms senseniem laikiem.

Viņš gribēja iegūt atbildes uz visiem jautājumiem! Taču viņš nevaicās Bromam tagad un nepakļaus briesmām viņu misiju. Nē, viņš pagaidīs, kad viņi dosies prom no Tērmas, un tad uzstās, līdz vecais vīrs atklās visus noslēpumus. Eragons vēl nebija pilnībā atguvies no savām pārdomām, kad atvērās durvis.

- Vai ar zirgiem viss kārtībā? Broms apvaicājās.

- Jā, kārtībā, Eragons attrauca. Viņš atsēja zirgus un devās prom no citadeles.

Kad ceļinieki bija nokļuvuši Tērmas centrā, Broms ieru­nājās:

- Redzu, Džeod, ka beidzot esi apprecējies. Turklāt, viņš piemiedza ar aci vecajam draugam, ar jaunu, glītu sievieti. Apsveicu!

Džeods nebija priecīgs par apsveikumu. Viņš saguma plecos un nodūra acis.

- Paldies, bet diez vai tavi apsveikumi šobrīd ir vietā. Helēna nav laimīga.

- Kāpēc? Kā viņai trūkst? Broms jautāja.

- Parastās lietas, sacīja Džeods, grūtsirdīgi paraustot ple­cus. Laba māja, laimīgi bērni, ēdiens uz galda un jauka kom­pānija. Helēna nāk no bagātas ģimenes, un viņas tēvs ir manos darījumos ieguldījis daudz naudas. Ja es vēl cietīšu zaudējumus, nepietiks naudas, lai viņa varētu dzīvot tā, kā pieradusi līdz šim.

Džeods turpināja:

- Taču, lūdzu, manām raizēm nav nekāda sakara ar jums. Namatēvam nav jāapgrūtina viesi ar savām raizēm. Kamēr esat manā mājā, es neļaušu, ka jums traucē kaut kas cits, nevis pārēšanās.

- Paldies, Broms pateicās. Paldies par viesmīlību. Mēs esam labu laiku ceļojuši un esam noguruši no klaidoņu dzīves. Vai tu gadījumā nezini, kur būtu kāds lētāks veikals? Ceļošana krietni papluinījusi mūsu drēbes.

- Protams, zinu. Es taču esmu tirgotājs, Džeods noprie­cājies sacīja. Viņš dedzīgi runāja par cenām un veikaliem, līdz ceļinieki nonāca pie viņa mājas. Tad viņš apjautājās:

- Vai jūs neiebilstu, ka dodamies paēst kaut kur citur? Ja jūs nāksiet iekšā tūlīt pat, tas varētu šķist dīvaini.

- Dari, kā tev pašam labāk, Broms sacīja.

Džeods izskatījās atvieglots.

- Paldies. Novietosim zirgus manā stallī.

Viņi darīja, kā sacīts, un sekoja Džeodam uz lielu krogu. Atšķirībā no "Zaļā kastaņa" tas bija tīrs, skaļš un pilns ar runā­tīgiem cilvēkiem. Kad atnesa galveno ēdienu pildītu sivēnu -, Eragons aizrautīgi ķērās pie gaļas, taču kartupeļus, burkānus, rāceņus un saldos ābolus viņš tiesāja ar īpašu baudu. Ilgu laiku viņi bija pārtikuši tikai no medījuma.

Viņi pusdienoja vairākas stundas, Džeods un Broms visu laiku pārmaiņus stāstīja dažādus piedzīvojumus. Eragons nebil­da ne vārda. Viņam bija silti, apkārt skanēja jautras balsis, bet ēdiena bija vairāk, nekā varēja iedomāties. Dzīvīgā murdoņa krogā patīkami sildīja sirdi.

Kad viņi beidzot izgāja no kroga, saule jau tuvojās apvārsnim.

- Jūs abi dodieties uz priekšu, man šis tas jāpārbauda, Eragons paziņoja. Viņš gribēja apraudzīt Safiru un pārliecinā­ties, ka viņa ir droši noslēpusies.

Broms izklaidīgi piekrita.

- Uzmanies un nekavējies ilgi.

- Pagaidi, sacīja Džeods. Vai tu grasies doties ārpus Tērmas? Eragons vilcinājās, tad piekrītoši pamāja. Pārlie­cinies, ka tiec atpakaļ aiz sienām pirms tumsas iestāšanās. Tad vārti tiek aizvērti un sargi tevi nelaidīs iekšā līdz rītam.

- Es ilgi nekavēšos, Eragons apsolīja. Viņš apmetās riņķī un aizlēkšoja pa ielu pie Tērmas ārējā mūra. Tiklīdz jauneklis izkļuva no pilsētas, viņš dziļi ievilka elpu, izbaudīdams svaigo gaisu. Safira! viņš pasauca. Kur tu esi? Pūķis vedināja Eragonu prom no ceļa līdz sūnainas klints pakājei kļavu ielokā. Viņš ieraudzīja, kā pūķa galva iznira no kokiem, un pamāja ar roku. Kā es tur varētu nokļūt?

Ja tu atradīsi klajumu, es aizlidošu un atvedīšu tevi šurp.

Nē, Eragons sacīja, nopētīdams klinti, tas nav nepieciešams. Es vienkārši rāpšos augšā.

Tas ir pārāk bīstami.

Bet tu pārāk uztraucies. Ļauj man papriecāties.

Eragons novilka cimdus un sāka rāpties. Viņš tīksminājās par jauno izaicinājumu. Kāpšana nebija grūta, jo varēja pieķer­ties daudziem izciļņiem. Drīz vien viņš bija tālu virs kokiem. Pusceļā jauneklis nolēma atvilkt elpu un piestāja pie klintsradzes.

Kad spēki atkal bija atgriezušies, viņš stiepās pēc nākamā izciļņa, taču roka bija par īsu. Sasprindzinājis spēkus, viņš meklēja kādu plaisu vai iedobi, kur pieķerties. Nevienas nebija. Eragons mēģināja pakāpties lejup, taču kājas nevarēja aizskart pēdējo balstu. Safira skatījas uz viņu, nemirkšķinādama acis. Viņš padevās un sacīja: Palīdzība man varētu noderēt.

Tu pats esi vainīgs.

Jā! Es zinu. Vai tu man palīdzēsi vai ne?

Ja manis nebūtu tuvumā, tu būtu ļoti nelāgā situācijā.

Eragons izbolīja acis. Tev tas man nav jāsaka.

Tev taisnība. Galu galā kā tāds prasts pūķis var kaut ko sacīt tādam virām kā tu? Patiesību sakot, visiem vajadzētu apbrīnā stāvēt miera stājā un noraudzīties tavā spožajā izdo­mā, kā ņemt nelabu galu. Ja tu būtu sācis kāpienu dažas pēdas tālāk, taka uz augšu būtu vieglāka. Viņa pastiepa galvu ar lies­mojošajām acīm uz viņa pusi.

Labi! Es kļūdījos. Vai tu tagad varētu man palīdzēt tikt ārā no šejienes? viņš lūdzās. Pūķis pagāja prom no klints malas. Pēc kāda brīža jauneklis iesaucās: Safira? Virs viņa šūpojās tikai koki. Safira! Atgriezies! viņš kliedza.

Safira skaļi savēzēja spārnus un pacēlās virs klints, plivi­nādamās tuvu zemei. Viņa nolaidās pie Eragona kā milzu sik­spārnis un sagrāba viņa kreklu ar nagiem, noskrāpēdama jau­nekļa muguru. Eragons atlaida akmeņus, kad pūķis parāva viņu gaisā. Pēc īsa lidojuma pūķis uzmanīgi nolaida viņu pašā klints augšā un atsvabināja nagus no Eragona krekla.

Tā nu gan bija muļķība no tavas puses, Safira maigi sacīja.

Eragons lūkojās prom, pētīdams apkārtni. No klints pavērās brīnišķīgs skats, jo īpaši uz mutuļojošo jūru, turklāt tajā varēja noslēpties no nevēlamiem skatieniem. Vienīgi putni šeit varēja ieraudzīt Safiru. Šī bija ideāla vieta.

Vai Broma draugs ir uzticams? viņa vaicāja.

Nezinu. Eragons izklāstīja dienas notikumus. Šajā lietā ir iesaistīti spēki, par kuriem mums nav ne jausmas. Dažkārt es domāju, vai mēs līdz galam sapratīsim mūsu līdzcilvēku nolū­kus pret mums. Viņiem visiem ir kādi noslēpumi.

Tāda nu ir pasaule. Neņem vērā nevienu shēmu un uzticies tikai katra atsevišķa cilvēka dabai. Broms ir labs. Viņš mums nevēl ļaunu. Mums nav jābaidās no viņa plāniem.

Es ceru, viņš sacīja, raudzīdamies uz savām rokām.

Razaķu meklēšana ar rakstu palīdzību ir dīvains pēdu dzī­šanas veids, viņa piebilda. Varbūt var kaut kā izmantot maģiju, lai redzētu ierakstus istabā un nevajadzētu līst ienaidnieka midzenī?

Nezinu. Derētu apvienot redzēšanas vārdus ar attālumu… vai varbūt gaismu un attālumu. Jebkurā gadījumā tas ir diez­gan sarežģīti. Apvaicāšos Bromam.

Tas būtu prātīgi. Abi uz bridi apklusa.

Zini, mēs te kādu brīdi varētu uzkavēties.

Safiras atbildē ieskanējās rūgtums. Un es, kā vienmēr, palikšu gaidīt ārpusē.

Tā nav mana izvēle. Drīz mēs atkal ceļosim kopā.

Kaut šī diena pienāktu ātrāk.

Eragons pasmaidīja un apskāva pūķi. Pēkšņi viņš pamanīja, ka gaisma ātri zūd. Man tagad jāiet, lai es nepaliktu aiz pilsētas mūriem. Rīt dodies medībās, tiksimies vakarā.

Viņa izpleta spārnus. Nāc, es tevi nonesīšu lejā. Viņš uzsē­dās uz zvīņainās muguras un cieši pieķērās, kad Safira pacēlās no klints, pārslīdēja kokiem un nolaidās uz paugura. Eragons pateicās un skriešus devās atpakaļ uz Tērmu.

Viņš nonāca pie paceļamajiem vārtiem brīdī, kad tie jau sāka nolaisties. Uzsaucis sargiem, lai pagaida, viņš skrēja vēl ātrāk un ieslīdēja iekšā mirkli, pirms vārti aizcirtās.

- Paguvi pēdējā brīdī. Ja būtu kavējies, vārti tevi pārcirstu uz pusēm, teica viens no sargiem.

- Vairs tā nedarīšu, Eragons nosolījās, saliecies līkumā, lai atgūtu elpu. Viņš atrada Džeoda māju krēslainajā pilsētā. Pie durvīm karājās lukturis kā bākuguns.

Viņa klauvējienam durvis atvēra tukls virssulainis un bez vārda runas ieaicināja mājā. Akmens sienas klāja gobelēni. Nospodrināto koka grīdu, kurā atspīdēja gaisma no trim zelta svečturiem, vietām klāja izsmalcināti paklāji. Dūmi no svecēm kāpa augšup un palika turpat pie griestiem.

- Šeit, kungs. Jūsu draugs ir darbistabā.

Viņi izgāja cauri veselam lērumam durvju, līdz virssulainis pavēra ceļu uz darbistabu. Istabas sienas klāja grāmatas. Taču atšķirībā no grāmatām Džeoda birojā šīs bija dažādas gan pēc lieluma, gan izskata. Kamīnā dega milzu pagales, un istabā bija silti. Broms un Džeods sēdēja pie ovāla rakstāmgalda un drau­dzīgi pļāpāja. Broms pacēla pīpi un jautrā balsī sacīja:

- Lūk, arī tu! Mēs jau sākām raizēties par tevi. Kāda bija pastaiga?

Interesanti, kāpēc viņš ir tik labā garastāvokli? Kāpēc viņš vienkārši neiznāk ārā un neapvaicājas, kā klājas Safirai? Patīkama, bet sargi mani gandrīz atstāja aiz pilsētas mūriem. Un Tērma ir liela. Tik tikko spēju atrast šo māju.

Džeods iesmējās.

- Kad ieraudzīsi Drasleonu, Gileadu vai Kuastu, šī mazā piekrastes pilsēta tev nemaz neliksies tik liela. Tomēr man šeit patīk. Kad nelīst lietus, Tērma patiešām ir diezgan skaista pilsēta.

Eragons pagriezās pret Bromu.

- Vai tev ir kāda nojausma, cik ilgi mēs šeit paliksim?

Broms izstiepa uz priekšu rokas.

- Grūti pateikt. Tas atkarīgs no tā, vai mēs varēsim piekļūt ierakstiem un cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai atrastu vaja­dzīgo. Mums visiem būs jāpieliek roka tas būs milzīgs darbs. Es parunāšu ar Brandu rīt, un tad redzēsim, vai viņš mums ļaus ielūkoties ierakstos.

- Nedomāju, ka varēšu palīdzēt, Eragons sacīja, neveikli sarosījies krēslā.

- Kāpēc ne? Broms izbrīnīts vaicāja. Tev būs darba pilnas rokas.

Eragons nokāra galvu. Es nemāku lasīt.

Broms izslējās taisni, nespēdams noticēt savām ausīm.

- Tu gribi teikt, ka Garovs tev neiemācīja?

- Viņš mācēja lasīt? Eragons pārsteigts vaicāja. Džeods abus aizrautīgi vēroja.

- Protams, viņš prata, Broms izmeta. Lepnais muļ­ķis kas viņam bija prātā? Man vajadzēja iedomāties, ka viņš tevi nebūs mācījis. Viņš, iespējams, domāja, ka tā ir nevajadzīga greznība. Broms drūmi skatījās un dusmīgi raustīja bārdu. Tas nedaudz maina mūsu plānus, taču nekā nelabojama tur nav. Man vienkārši tev jāiemāca lasīt. Tas nebūs ilgi, ja tu kār­tīgi ķersies klāt.

Eragons saviebās. Broma apmācība parasti bija neatlaidīga un reizēm pat nežēlīga. Cik daudz zināšanu vienlaikus viens cilvēks var apgūt? Droši vien tas ir nepieciešams, viņš noskumis sacīja.

- Tev tas patiks. Tu daudz ko uzzināsi no grāmatām un senajiem ruļļiem, Džeods piebilda. Viņš norādīja ar roku uz sienām.

- Šīs grāmatas ir mani draugi, mani līdzgaitnieki. Tās man liek smieties un raudāt, un meklēt dzīves jēgu.

- Izklausās aizraujoši, Eragons piekrītoši novilka.

- Zinātnieks caur un cauri, Broms noteica.

Džeods paraustīja plecus.

- Vairs jau ne. Droši vien esmu pārvērties par parastu bibliofilu.

- Par ko?

- Par cilvēku, kas mīl grāmatas, Džeods paskaidroja un atsāka sarunu ar Bromu. Eragons garlaikots pārlūkoja grāmat­plauktus. Viņa uzmanību piesaistīja smalks izdevums, greznots ar zelta kniedēm. Zēns to izvilka no plaukta un ziņkāri aplū­koja.

Tā bija iesieta melnas ādas vākos, ko rotāja noslēpumaini rūnu raksti. Eragons pārvilka ar pirkstu pār vāku, tas bija patīkami vēss un gluds. Burti bija rakstīti ar sarkanīgu, spīdī­gu tinti. Viņš laida lapas caur pirkstiem. Zēna skatu piesaistīja rakstu rindas, kas atšķīrās no pārējiem rakstiem. Vārdi bija gari un plūstoši līganu līniju un asu šķautņu pilni.

Eragons aiznesa grāmatu Bromam.

- Kas tas ir? viņš norādīja ar pirkstu uz savādajām rakstu zīmēm.

Broms ciešāk ieskatījās lapā un pārsteigumā iesaucās:

- Džeod, tu esi paplašinājis savu kolekciju. Kur tu ieguvi šo? Es nevienu neesmu manījis jau gadiem ilgi.

Džeods izstiepa kaklu, lai paskatītos uz grāmatu.

- Ak jā, Domia abr Wyrda. Pirms dažiem gadiem garām gāja kāds vīrs un mēģināja to pārdot tirgonim lejpusē kuģu piestātnei. Laimīgā kārtā man gadījās būt netālu un es izglābu grāmatu līdz ar vīra kaklu. Viņam nebija ne jausmas, kas tā par grāmatu.

- Dīvaini, Eragon, ka tu paņēmi rokās šo grāmatu Likteņa varenība, sacīja Broms. Šī grāmata, iespējams, ir pats vēr­tīgākais priekšmets šajā mājā. Tajā ir apkopota visa Alagēzijas vēsture sākot ar laikiem, pirms vēl elfi bija ieradušies šeit, un beidzot ar laiku pirms dažiem gadu desmitiem. Grāmata ir ļoti reti sastopama un pati labākā savā nozarē. Kad tā tika uzrak­stīta, Impērija to nosauca par zaimojošu un Heslantu Mūku, tās autoru, sadedzināja. Es neticēju, ka vēl kāds eksemplārs ir saglabājies. Vārdi, par kuriem jautāji, ir senā valodā rakstīti.

- Par ko tie stāsta? Eragons vēlējās zināt.

Broms kādu brīdi lasīja rakstu zīmes.

-Tā ir daļa no elfu poēmas un stāsta par laikiem, kad elfi cīnījās ar pūķiem. Šis fragments apraksta vienu no viņu kara­ļiem, Kerantoru, un stāsta, kā tas jāja cīņā. Elfi tur godā šo poēmu un bieži to skandē taču, lai to izstāstītu visā pilnībā, vajadzīgas veselas trīs dienas. Elfi domā, ka šī poēma palīdz viņiem neatkārtot pagātnes kļūdas. Brīžiem tā skan tik skaisti, ka, liekas, pat akmeņi sāks raudāt.

Eragons atgriezās krēslā, maigi turēdams grāmatu. Tas ir apbrīnojami, ka miris virs spēj runāt ar cilvēkiem caur šim lapām. Kamēr grāmata dzīvo, ari viņa idejas nezūd. Interesanti, vai tajā ir kāds vārds arī par razakiem ?

Viņš lūkojās grāmatā, kamēr Broms un Džeods sarunājās. Stundas ritēja, un Eragons jau sāka snauduļot. Iežēlojies par nogurušo zēnu, Džeods novēlēja viņiem labu nakti.

- Virssulainis parādīs jūsu istabas.

Kāpjot pa kāpnēm, sulainis sacīja:

-Ja jums nepieciešama palīdzība, paraustiet zvanu pie gul­tas. Viņš apstājās pie trim durvīm, paklanījās un devās prom. Broms iegāja durvīs pa labi, taču Eragons piepeši apvaicājās:

- Vai es varu runāt ar tevi?

- Tu jau tikko to darīji, bet nāc vien iekšā.

Eragons aizvēra aiz sevis durvis.

- Safīrai un man ienāca prātā kāda doma. Vai ir…

Broms apturēja vārdu plūdus, paceļot roku, un aizvilka aizkarus.

- Kad tu runā par šādām lietām, pārliecinies, vai tuvumā nav kādu nevēlamu ausu.

- Piedod, Eragons sacīja, šķendēdamies pie sevis par kļūmi. Tātad, vai ir iespējams izsaukt tēlu vai kaut ko citu, ko nav iespējams ieraudzīt?

Broms apsēdās uz savas gultas malas.

- Tu runā par maģisko skrejošanu [1] ? dažās situācijās tā ir iespējama un ļoti vērtīga, taču tai ir kāds pamatīgs trūkums. Tu vari aplūkot cilvēkus, vietas un lietas, ko esi jau redzējis. Ja tu gribētu ieraudzīt razakus, tu viņus redzētu visai skaidri, taču nespētu saskatīt apkārtni. Turklāt ir arī citas problēmas. Piemēram, tad, ja tu gribi apskatīt lappusi grāmatā, ko esi jau redzējis. Tu varētu ieraudzīt lapu, ja grāmata būtu atvērta tieši tajā vietā. Ja grāmata ir aizvērta, lapa izskatīsies pilnīgi melna, kad tu izmēģināsi maģisko skrejošanu.

- Kāpēc nevar ieraudzīt priekšmetus, kurus iepriekš neesi redzējis? Eragons tincināja. Arī ar šiem ierobežojumiem ceļo­jums apziņā varētu būt ļoti noderīgs. Interesanti, vai es varētu ieraudzīt kaut ko jūdzēm tālu un izmantot maģiju, lai ietekmētu tur notiekošo?

- Lai atveidotu kaut ko savā apziņā, tev tas ļoti labi jāpa­zīst, jo tieši uz to tiks virzīts tavs maģiskais spēks. Pat tad, ja kāds tev aprakstījis svešinieka izskatu, tev nebūs iespējams to ieraudzīt, nemaz nerunājot par viņa apkārtni. Tev ir jāzina, ko tu gatavojies atveidot savā apziņā, pirms tu to tiešām ieraugi. Vai esmu atbildējis uz tavu jautājumu?

Eragons kādu mirkli domāja.

- Bet kā to dara? Vai tad attēls parādās tā vienkārši no zila gaisa?

- Ne jau vienmēr, Broms atbildēja, pašūpojot balto galvu. Maģiskajai skrejošanai vajag vairāk enerģijas, nekā vien­kārši atspoguļojot attēlu uz kādas spoguļvirsmas, piemēram, ūdens vai spoguļa. Daži Jātnieki centās ceļot, kur vien iespē­jams, lai pēc iespējas vairāk ieraudzītu. Un, ja izcēlās karš vai kāds cits posts, viņi savā prātā spēja ieraudzīt, kas notiek visā Alagēzijā.

- Vai es varu pamēģināt? Eragons vaicāja.

Broms uzmanīgi paskatījās uz zēnu.

- Tagad ne. Tu esi noguris, bet maģiskajai skrejošanai vajag daudz spēka. Es tev pateikšu īpašos vārdus, taču tev jāapso­la, ka nemēģināsi tos likt lietā šonakt. Un es vispār ieteiktu pagaidīt, līdz dodamies prom no Tērmas, man tev vēl šis tas jāiemāca.

Eragons pasmaidīja. Es apsolu.

- Ļoti labi, Broms pieliecās un ļoti klusi iečukstēja Era­gonam ausī: Draumr kopa.

Eragons iegaumēja vārdu un sacīja:

- Varbūt pēc tam, kad dosimies prom no Tērmas, es varētu atsaukt savā apziņā Roranu. Es gribētu zināt, kā viņam klājas. Man bail, ka razaki varētu nodarīt viņam ko ļaunu.

- Es negribu tevi biedēt, taču tas ir visai iespējams, Broms piebilda. Lai arī Rorans nebija Kārvahallā, kad razaki tur iera­dās, esmu pilnīgi drošs, ka tie uzdeva jautājumus arī par viņu. Kas to zina, varbūt viņi satika Roranu, kad bija Terinsfordā. Jebkurā gadījumā es šaubos, vai viņu ziņkāre ir apmierināta. Tu esi uz brīvām kājām, un valdnieks, iespējams, tos biedē ar šausmīgiem sodiem, ja tevi neatradīs. Ja viņi nonāks pamatīgās sprukās, var gadīties, ka atgriezīsies Kārvahallā, lai izprašņātu arī Roranu. Tas ir tikai laika jautājums.

- Ja tā ir taisnība, tad vienīgā iespēja pasargāt Roranu ir ļaut razakiem uzzināt, kur es esmu, lai viņi sekotu man, nevis viņam.

- Nē, tas arī nederēs. Tu par maz domā, Broms aizrādīja. Ja tu nespēj saprast savus ienaidniekus, kā tu ceri paredzēt viņu gājienus? Pat ja tu atklātu savu atrašanās vietu, razaki turpinātu dzīt pēdas arī Roranam. Zini, kāpēc?

Eragons izslējās taisni un mēģināja apsvērt visas iespējas.

- Nu, ja es slēptos pārāk ilgi, viņi notvertu Roranu, lai es ātrāk atklātu savu atrašanās vietu. Ja tas neizdotos, razaki viņu nogalinātu, lai sāpinātu mani. Ja es kļūtu par Impērijas ienaidnieku, viņi varētu izmantot Roranu par ēsmu, lai noķertu mani. Un, ja es tiktos ar Roranu un viņi uzzinātu par to, razaki mocītu viņu tik ilgi, līdz noskaidrotu, kur es esmu.

- Ļoti labi. Tu esi visu labi apsvēris, Broms secināja.

- Un kāds ir atrisinājums? Es nevaru ļaut viņiem nogalināt Roranu!

Broms sakrustoja pirkstus.

- Atrisinājums ir diezgan acīmredzams. Roranam būs jāie­mācās sevi aizstāvēt. Tas varētu izklausīties cietsirdīgi, taču, kā tu pats secināji, tu nevari riskēt un tikties ar viņu. Var būt, ka tu neatceries tu toreiz nebiji īsti vesels -, taču, kad mēs devāmies prom no Kārvahallas, es tev ieminējos, ka esmu atstājis brīdinājuma vēstuli Roranam, tādēļ viņš ir sagatavots briesmām. Ja viņš ir prātīgs cilvēks, viņš ņems kājas pār ple­ciem, tiklīdz razaki atkal uzradīsies Kārvahallā.

- Man tas viss nepatīk, Eragons nelaimīgs piebilda.

- Bet tu esi kaut ko piemirsis.

- Ko tad? viņš gribēja zināt.

- Šajā stāstā ir arī kaut kas labs. Karalis nevar atļauties Jātnieku, kas jādelē riņķī un nepakļaujas viņam. Galbatorikss ir vienīgais zināmais dzīvais Jātnieks, izņemot tevi, taču viņš gribētu kādu savā pakļautībā. Pirms viņš mēģinās nogalināt tevi vai Roranu, valdnieks piedāvās tev kalpot viņam. Diemžēl, ja viņam kādreiz izdosies tev piekļūt gana tuvu, lai piedāvātu šo iespēju, tev jau būs par vēlu bēgt un palikt dzīvam.

- Un to tu sauc par kaut ko labu!

- Tas ir vienīgais, kas sargā Roranu. Kamēr karalis nezina, kurai pusei tu esi pieslējies, viņš neriskēs darīt tev sāpes, noga­linot tavu brālēnu. Paturi to cieši savā prātā. Razaki nogalināja Garovu, tomēr es domāju, ka tas no viņu puses nebija pareizs lēmums. Es pazīstu Galbatoriksu, un viņš to nebūtu pieļāvis, ja vien no tā viņam nebūtu kāds labums.

- Un tas nozīmē, ka es riskēju ar dzīvību, ja nepakļaujos karaļa gribai? Eragons asi noskaldīja.

Broms nopūtās. Viņš devās pie sava naktsskapīša un iemēr­ca pirkstus rožūdenī.

- Galbatorikss vēlas, lai tu ar viņu sadarbojies no brīva prāta. Ja noraidi piedāvājumu, tu esi bīstams un nederīgs. Tā mēs nonākam pie jautājuma ja tu nonāc pie šādas izvēles, vai esi gatavs mirt par to, kam tici? Jo tas ir vienīgais veids, kā tu vari viņu atraidīt.

Jautājums palika bez atbildes.

Broms beidzot sacīja:

- Tas ir sarežģīts jautājums, un neviens uz to nespēj atbil­dēt, pirms nav saskāries ar to. Paturi prātā, ka daudzi cilvēki ir izvēlējušies nāvi savas pārliecības dēļ, īstenībā tas notiek visai bieži. Patiesa drosme ir dzīvot un ciest savas pārliecības dēļ.