26. NODAĻA Ragana un kaĶacis

Kad Eragons pamodās, diena jau bija gabalā. Viņš apģērbās, nomazgāja seju ūdenstraukā un paņēma rokā spoguli, lai sakārtotu matus. Kaut kas sejas atspulgā lika ciešāk ieskatīties spogulī. Kopš bēgšanas no Kārvahallas viņa seja bija izmainījusies. Maza bērna tuklie vaigi bija pazuduši ceļojuma, cīniņu un vingrinājumu pūliņos. Vaigu kauli tagad bija izspiedušies, un zoda līnija kļuvusi izteiktāka. Viņa ska­tiens bija kļuvis citāds, kas, ciešāk ieskatoties, sejai piešķīra īpatnēju negantu izteiksmi. Viņš izstiepa roku ar spoguli, un seja atguva ierasto izskatu tomēr tā aizvien likās svešāda.

Mazliet satraucies, viņš uzmeta stopu un bultas mugurā un devās ārā no istabas. Viņš vēl nepaguva nonākt gaiteņa galā, kad piesteidzās sulainis un pavēstīja:

Jaunais kungs, Nīla kungs kopā ar manu saimnieku rīta pusē devās uz citadeli. Viņš sacīja, ka jūs varat darīt, kas vien ienāk prātā, jo šodien viņš atgriezīsies tikai vakarā.

Eragons pateicās par ziņu un dedzīgi devās izpētīt Tērmu. Stundām ilgi viņš klīda pa ielām, iegriezdamies visos veikalos, kas iepatikās, un pļāpāja ar dažādiem cilvēkiem. Galu galā tukšais vēders un naudas trūkums jaunekli atkal atveda uz Džeoda mājām.

Kad viņš nonāca ielā, kur dzīvoja tirgotājs, Eragons apstā­jās pie zāļu zintnieces veikaliņa blakus durvīs. Veikalam tā bija neparasta vieta. Citi veikali atradās pie pilsētas mūriem, nevis bija iestūķēti starp dārgām mājām. Eragons mēģināja ieskatīties pa logu, taču to no iekšpuses nosedza biezs ložņaugu klājiens. Ziņkāres dzīts, viņš devās iekšā.

Sākumā puisis neko neredzēja, jo veikalā bija tumšs, taču pēc brīža acis pierada pie zaļganās gaismas, kas spraucās no logiem. Netālu no loga būrī sēdēja krāsains putns ar košu asti un asu knābi un pētījoši skatījās uz ienācēju. Sienas sedza augi, vītnes ķērās pie griestiem un nosedza tos redzams bija tikai sens gaismeklis; uz grīdas atradās liels katls ar ūdeni, kurā peldēja dzeltens zieds. Uz letes bija izkārtoti dažāda lieluma miezeri, piestas, metāla bļodas un caurspīdīga kristāla bumba Eragona galvas lielumā.

Viņš devās pie letes, uzmanīgi lodādams starp sarežģītām ierīcēm, akmeņu kastēm, rakstu tīstokļu kaudzēm un citiem priekšmetiem, kuriem nemaz nezināja nosaukumu. Sienu aiz letes sedza dažāda lieluma atvilktnes. Dažas no tām nebija lielākas par puiša mazo pirkstiņu, bet citās varēja ielikt veselu mucu. Augstu virs plauktiem vīdēja pēdu plata sprauga.

Piepeši tumšākajā kaktā nozibsnīja sarkanu acu pāris, un uz letes nolēca mežonīgs runcis. Tam bija kalsns ķermenis ar spēcīgiem pleciem un ļoti lielām ķepām. Viņa stūraino purnu ieskāva pinkainas krēpes, bet ausu galiņos vīdēja melni pušķīši. Balti ilkņi liecās pāri zodam. Tādu kaķi Eragons nekad iepriekš nebija redzējis. Dzīvnieks nomērīja puisi ar vērīgu skatienu un neapmierināts kulstīja asti.

Eragonam ienāca prātā iedvest kaķim, ka viņam nav nekādu ļaunu nodomu. Jauneklis mierināja dzīvnieku ar savām domām, mēģinādams likt tam saprast, ka ir draugs.

Tev tas nav jādara.

Eragons satraukts palūkojās apkārt. Kaķis nepievērsa viņam nekādu uzmanību un laizīja ķepu. Safira? Kur tu esi? viņš vaicāja, tomēr atbildes nebija. Samulsis viņš atspiedās pret leti un pastiepās pēc kaut kāda priekšmeta, kas izskatījās pēc koka nūjas.

Tas nav prātīgi darīts.

Beidz spēlēties ar mani, Safira, viņš atcirta un paņēma nūju.

Elektrības lādiņš izskrēja cauri visam ķermenim, un viņš locīdamies nokrita uz grīdas. Sāpes bija tik briesmīgas, ka viņam aizsita elpu. Kaķis nolēca no letes un skatījās uz viņu.

Tu neesi diez ko gudrs, lai būtu Pūka Jātnieks. Es tevi brī­dināju.

Tad tu to teici?! Eragons iesaucās. Kaķis nožāvājās, izstai­pījās un laiski devās prom pa grīdu, mezdams līkločus starp dažādiem izmētātiem priekšmetiem.

Kurš gan cits?

Bet tu esi vienkārši kaķis! jauneklis iebilda.

Kaķis ieņaudējās un metās pie viņa atpakaļ. Dzīvnieks uz­lēca Eragonam uz krūtīm un notupās, lūkodamies viņā ar spo­žām acīm. Jauneklis mēģināja apsēsties, taču tas ierūcās un izšāva nagus. Vai es esmu līdzīgs citiem kaķiem? Nē…

Kādēļ tad tu domā, ka es esmu parasts kaķis? Eragons kaut ko mēģināja sacīt, taču radījums iedzina savus nagus dziļāk viņa krūtīs. Acīmredzot tev ir nepilnīga izglītība. Es, tavai zināšanai, esmu kaķacis. Mūsu nav daudz, taču pat tādam lauku zeņķim kā tu vajadzētu par mums zināt.

Es nezināju, ka jūs patiesi pastāvat, Eragons pārsteigts sacīja. Kaķacis! Viņam nudien veicas. Tos reizēm pieminēja pasakās paši palikdami ēnā, tie šad tad deva kādu padomu. Ja leģendas par viņiem bija patiesas, kaķačiem piemita maģiskas spējas, tie dzīvoja ilgāk par cilvēkiem un parasti zināja daudz vai­rāk nekā sacīja. Kaķacis laiski samiedza jau tā šauros redzokļus. Zināšanas ir neatkarīgas no esamības. Es iepriekš nezināju, ka tu esi, pirms tu šeit neuzradies un neiztraucēji manu diendusu. Taču tas nenozīmē, ka tevis nebija, pirms tu mani pamodināji.

Eragons apjuka no viņa domu gājiena. Piedod, ka iztraucēju.

Labi jau, labi, es tāpat grasījos celties, tas attrauca. Kaķacis uzrāpās atpakaļ uz letes un sāka laizīt ķepu. Ja es būtu tavā vietā, pārāk ilgi to nūju rokās neturētu. Pēc dažām sekundēm tā atkal raidīs lādiņu.

Eragons aši nolika nūju vietā. Kas tas ir?

Parasts un visai garlaicīgs artefakts gluži pretēji man.

Kam tas ir domāts?

Vai tad tu to nenoskaidroji? Kaķacis beidza tīrīt ķepu, atkal izstaipījās un aizlēca uz savu guļvietu. Nosēdās, paspiedis ķepas zem krūtīm, un murrādams aizvēra acis.

Pagaidi, Eragons iebrēcās. Kā tevi sauc?

Viena no kaķača slīpajām acīm pavērās. Man ir daudz vārdu. Ja tu meklē manu isto, tad raugies pēc tā kaut kur citur. Acs atkal aizvērās. Eragons padevās un pagriezās, lai dotos prom. Tomēr tu vari mani dēvēt par Solembumu.

Paldies, Eragons nopietni pateicās. Solembuma murrāšana kļuva vēl skaļāka.

Veikala durvis atsprāga vaļā, pa tām iespīdēja saule. Andžela ienāca ar augiem pilnu auduma maisu. Viņas acis nozibsnīja Solembuma virzienā, un viņa šķita pārsteigta. Viņš saka, ka jūs abi sarunājāties.

- Tu arī proti runāt ar kaķaci? Eragons uzdeva pretjau­tājumu.

Viņa izslēja galvu. Protams, taču tas nenozīmē, ka viņš arī kaut ko atbild. Viņa nolika augus uz letes, aizgāja otrpus tās un nostājās zēnam pretī. Tu viņam patīc, un tas ir gaužām neparasti. Parasti Solembums nemaz nerādās pircējiem acīs. Turklāt viņš saka, ka tev ir zināmas dotības: ja ar tevi pastrā­dātu dažus gadiņus, varētu sanākt lietaskoks.

- Paldies.

- Komplimentu jau teica viņš, nevis es. Tu esi tikai trešais cilvēks, kas šeit ienācis un spējis ar viņu runāt. Pirmā pirms daudziem gadiem bija kāda sieviete, otrais bija akls ubags, un tagad tu. Bet es šeit neturu veikalu, lai pļāpātu. Vai tu kaut ko vēlējies? Varbūt ienāci vienkārši paskatīties?

- Vienkārši paskatīties, Eragons sacīja, aizvien vēl prāto­dams par kaķaci. Turklāt man nevajag nekādas zāles.

- Tas nav vienīgais, ar ko es nodarbojos, Andžela piebilda ar smīnu uz lūpām. Bagāti un dumji kungi man maksā par mīlas dziru un tamlīdzīgiem niekiem. Es jau nesaku, ka tās dar­bojas, taču nez kāpēc viņi vienmēr atgriežas pie manis. Un es nedomāju, ka tev vajadzīgas šīs viltības. Vai vēlies, lai izstāstu tev nākotni? To es arī daru visiem bagātajiem muļķiem un viņu dumjajām sievelēm.

Eragons smējās.

- Nē, man ir aizdomas, ka mana nākotne ir diezgan grūti nolasāma. Turklāt man nav naudas.

Andžela ziņkāri paskatījās uz Solembumu. Es domāju… Viņa pamāja uz kristāla bumbu, kas gulēja uz letes. Šī ir tikai izrādīšanai tā nekam neder. Bet man ir… Pagaidi šeit. Es tūlīt atgriezīšos. Viņa aizsteidzās uz istabu otrā veikala galā.

Tad zintniece elsdama atgriezās un rokās turēja ādas somu, ko nolika uz letes.

- Labu laiku neesmu šos lietojusi, gandrīz jau biju aizmir­susi, kur biju nobāzusi. Tā, tagad apsēdies man pretī, un es tev parādīšu, kāpēc sacēlu visu šo jezgu. Eragons atrada soliņu un apsēdās. Solembuma acis zalgoja no nišas virs atvilktnēm.

Andžela izklāja uz letes biezu auduma gabalu, tad uzmeta tam sauju gludu kauliņu katrs bija tikai nedaudz garāks par pirkstu. Gar malām vīdēja dažādi simboli un rūnu raksti. Andžela tiem maigi pieskārās un sacīja:

- Tie ir pūķu pirkstu kauliņi. Nejautā, kur es tos iegu­vu, šo noslēpumu es neatklāšu. Taču atšķirībā no tējas lapu biezumiem, kristāla bumbām, zīlēšanas kārtīm šiem piemīt īsts spēks. Tie nemelo, tomēr saprast, ko tie vēstī, ir… sarežģīti. Ja vēlies, es varētu izlikt tev tos un nolasīt vēstījumu. Taču paturi prātā zināt savu likteni ir visai bīstami. Tev jābūt pārliecinā­tam par savu lēmumu.

Eragons bailīgi uzlūkoja kauliņus. Te guļ daļa no tā, kas reiz piederējis pie Safiras cilts. Uzzināt likteni… Kā es varu izlemt, ja nezinu, kas mani gaida un vai man patiks dzirdētais ?

Neziņa patiešām ir svētlaime. Kāpēc tu man to piedāvā? viņš jautāja.

- Solembuma dēļ. Varbūt viņš bija diezgan nepieklājīgs, tomēr fakts, ka viņš vispār runāja ar tevi, ir tiešām īpašs. Galu galā viņš ir kaķacis. Es piedāvāju to pašu arī pārējiem diviem cilvēkiem, bet tikai sieviete piekrita. Viņu sauca Selēna. Ak, viņa to nožēloja. Viņas nākotne bija drūma un sāpju pilna. Šaubos, vai viņa tai noticēja, vismaz uzreiz ne.

Eragonam acīs saskrēja asaras no jūtu pārpilnības. Selēna, viņš nočukstēja pie sevis. Viņa mātes vārds. Vai tā varēja būt viņa? Vai viņas nākotne iezīmējās tik šaušalīga, ka mammai bija mani jāpamet ? Vai tu kaut ko atceries no viņas nākot­nes? viņš vaicāja, juzdamies pavisam nelāgi.

Andžela pakratīja galvu un nopūtās.

- Tas notika pirms tik daudziem gadiem, ka sīkumi ir saku­suši ar pārējo manu atmiņu daļu. Turklāt mana atmiņa vairs nav tik laba, kā reiz bija. Un es arī neteikšu, ko atceros. Tas bija tikai un vienīgi viņas ausīm domāts. Taču sacītais bija skumjš es nekad neaizmirsīšu viņas sejas izteiksmi.

Eragons aizvēra acis un centās nomākt pēkšņi uzbangojušo saviļņojumu.

- Kāpēc tu sūdzies par savu atmiņu? viņš noprasīja, lai novērstu skumjās domas. Tu taču neesi veca.

Andželas vaigos parādījās smaida bedrītes. Jūtos glaimota, tomēr neļauj sevi maldināt, es esmu daudz vecāka, nekā izskatos. Jauneklīgums man laikam no zālītēm, kuras ēdu bada laikos.

Eragons smaidot ievilka dziļi krūtīs elpu. Ja tā bija mana māte un viņa izturēja nākotnes paredzējumu, tad es arī to varu. Izliec kaulus arī man, viņš nopietni sacīja.

Andželas seja kļuva barga, kad viņa katrā saujā paņēma kaulus. Viņa aizvēra acis, bet lūpas kustējās neskanīgā čukstā. Tad viņa sparīgi noskandēja:

- Manin! Wyrda! Hugin! un uzmeta kaulus uz auduma gabala. Tie sakrita vienā kaudzē, maigi vizot nespodrajā gaismā.

Vārdi atbalsojās Eragona ausīs: viņš tos bija mācījies senajā valodā un iedomājās, ka Andželai vajadzētu būt raganai, ja jau viņa tos lietoja buršanās nolūkos. Viņa nemeloja tā bija īsta zīlēšana. Kamēr viņa pētīja kaulus, lēnām ritēja minūtes.

Beidzot Andžela atspiedās krēslā un izgrūda dziļu nopūtu. Viņa paberzēja uzacis un izvilka no letes apakšas ādas maisu ar vīnu. Vai tu nevēlies kādu lāsīti? viņa piedāvāja puisim. Eragons pakratīja galvu. Andžela paraustīja plecus un iedzēra pamatīgu malku vīna. Slaucīdama lūpas, viņa paskaidroja: Šī ir sarežģītākā zīlēšana, ar kuru man nācies saskarties. Tev bija taisnība. Tavu nākotni ne tuvu nav iespējams paredzēt. Es nekad neesmu sastapusi kādu, kura turpmākais ceļš būtu tik samežģīts un apmācies. Tomēr man izdevās izdabūt dažas atbildes.

Solembums uzlēca uz letes un apsēdās, abos nolūkodamies. Eragons sažņaudza rokas, kad Andžela norādīja uz vienu no kauliem.

- Bezgalība vai ļoti ilga dzīve, Andžela klusi sacīja. Es pirmo reizi nolasu to kāda nākotnē. Visbiežāk uzkrīt apse vai goba, kas liecina par parastu mūža ilgumu. Nezinu, vai tas nozī­mē, ka dzīvosi mūžīgi vai arī vienkārši garāku mūžu. Lai arī ko tas paredz vari būt drošs, ka tev vēl priekšā daudzi gadi.

Nav nekāds brīnums es taču esmu Jātnieks, nodomāja Eragons. Vai Andžela teiks tikai to, ko viņš jau zina?

- Tālāk zīmes ir grūtāk saprast, jo pārējie kauli ir sagūluši nesaprotamā kaudzē. Andžela pieskārās trim. Šeit kopā guļ ceļš, zibens bulta un kuģis raksts, kuru es nekad nebiju redzējusi, bet tikai dzirdējusi. Ceļš norāda, ka tavā nākotnē būs daudz izvēļu, un ar dažām tu saskaries jau šobrīd. Redzu milzī­gas kaujas tavā nākotnē, dažās tev jācīnās par savu dzīvību. Es redzu, kā šīs zemes varenie pūlas pakļaut tavu gribu un likteni. Tevi gaida daudzas un dažādas nākotnes un tās visas ir asiņu un kauju klātas. Un tikai viena no iespējamām nākotnēm tev sola laimi un mieru. Sargies zaudēt savu ceļu, jo tu esi viens no retajiem, kas patiešām spēj izvēlēties savu likteni. Šāda brīvība ir dāvana, taču arī pienākums, kas sien ciešāk par ķēdēm.

Tad viņas seja kļuva skumja. Un tagad, it kā nonākot pretrunā ar iepriekš teikto, zibens bulta. Tā ir ļaunu vēstoša zīme. Pār tevi guļ lāsts, tomēr es nezinu, kāds. Daļa no šī lāsta ir nāvē tādā, kas strauji tuvojas un liks tev gauži sērot. Bet pārējā daļa ir lielā ceļojumā. Ieskaties ciešāk šajā kaulā. Vari redzēt, kā tā gals guļ uz kaula ar kuģi. To nevar pārprast. Tavs liktenis pauž, ka tev uz visiem laikiem būs jāpamet šī zeme. Kur tu nonāksi, es nezinu, taču tu vairs nekad neatgriezīsies Alagēzijā. Tas ir neizbēgami arī tad, ja tu centīsies no tā izvairīties.

Viņas vārdi izbiedēja Eragonu. Vēl viena nāve… kurš man tagad būs jāzaudē? Viņš iedomājās par Roranu. Tad par savu dzimteni. Kas mani varētu piespiest doties prom ? Un kurp es došos? Ja pāri jūrai vai uz austrumiem ir citas zemes, tikai elfi zina par tām.

Andžela paberzēja deniņus un dziļi ieelpoja. Nākamo kaulu ir daudz vienkāršāk nolasīt, un tas vēsta ko patīkamu. Eragons paskatījās uz to un ieraudzīja rozes pumpuru starp augoša mēness ragiem.

Andžela pasmaidīja un sacīja: Tavā nākotnē gaidāma mīles­tība īpaša, uz to norāda mēness zīme. Tas ir mīlestības maģis­kais simbols, kas ir pietiekami spēcīgs, lai dzīvotu ilgāk par impērijām. Nevaru pateikt, vai šī kaislība beigsies laimīgi, taču tavas iemīļotās izcelsme ir dižciltīga. Viņa ir varena, gudra un skaista, otras tādas nav.

Dižciltīgas izcelsmes, Eragons izbrīnīts nodomāja. Kā tas iespējams ? Esmu nabadzīgs zemnieks.

- Kas attiecas uz pēdējiem diviem kauliem koku un vilk­ābeles sakni, tie ir sakrustojušies. Es gribētu, kaut tas tā nebū­tu, tas liecina tikai par raizēm, taču nodevība ir acīmredzama. Turklāt tā nāks no tavas ģimenes.

- Rorans uz to nebūtu spējīgs! Eragons strupi iebilda.

- Kas to lai zina, Andžela uzmanīgi iesāka. Taču kauli nekad nemelo, un tieši to tie saka.

Eragona prātā parādījās šaubas, taču viņš mēģināja tās ignorēt. Kāds Roranam būtu iemesls uzgriezt viņam muguru? Andžela mierinoši uzlika zēnam roku uz pleca un atkal pie­dāvāja iemalkot vīnu. Šoreiz Eragons neatteicās, un vīns lika justies labāk.

- Pēc visa tā nāve liksies kā atvieglojums, viņš nervozi pajokoja.

Rorana nodevība ? Tas nekad nenotiks! Nenotiks!

- Varbūt, Andžela nopietni piebilda un viegli iesmējās. Bet tu nevari raizēties par nākotnes nebūšanām. Nākotne mūs var iespaidot, vienīgi liekot raizēties. Esi drošs, ka jutīsies labāk, tiklīdz iziesi ārā, saulē.

- Varbūt. Diemžēl, Eragons nomākts domāja, nekam no viņas teiktā nav jēgas līdz brīdim, kamēr tas notiks. Ja notiks, viņš sevi palaboja. Tu lietoji spēka vārdus, viņš rāmi secināja.

Andželas acis iezibējās. Es būtu ar mieru daudz ko atdot, lai redzētu, kāda būs tava turpmākā dzīve. Tu runā ar kaķaci, zini seno valodu, un tevi gaida aizraujoša nākotne. Turklāt nav daudz jaunu vīriešu ar tukšām kabatām un raupjām drēbēm, kas var cerēt uz dižciltīgas sievietes mīlestību. Kas tu tāds esi?

Eragons saprata kaķacis nav atklājis Andželai, ka viņš ir Jātnieks. Viņš jau gandrīz izdvesa "Jūens", bet pārdomāja un vienkārši pateica: Mani sauc Eragons.

Andžela pacēla uzacis. Vai tas ir tavs vārds vai būtība?

- Abi, pasmaidījis atbildēja Eragons, domādams par savu vārdabrāli pirmo Jātnieku.

- Tagad es vēl vairāk gribētu zināt, kā iegrozīsies tava dzīve. Vakar ar tevi kopā bija kāds noskrandis vīrs?

Eragons nolēma, ka vēl viens vārds neko nemainīs. Viņu sauc Broms.

Pēkšņi Andžela nosprauslojās un saliecās no smiekliem. Viņa slaucīja acis un iemalkoja vīnu, un atkal sāka smieties kā kutināta. Beidzot nedaudz atguvusi elpu, viņa dabūja pār lūpām: O… tas ir viņš! Man nebija ne jausmas!

- Kas tad ir? Eragons noprasīja.

- Nē, nē, nedusmojies, Andžela sacīja, mēģinādama noslēpt smaidu. Vienkārši nu, viņš ir pazīstams manas profesijas aprindās. Man bail, ka nabaga vīra lāsts vai veiksme vēl ne vienu reizi vien izspēlēs kādu joku gan ar viņu pašu, gan ar mums.

- Nezobojies par viņu! Viņš ir labākais cilvēks, kādu vien var atrast! Eragons atcirta.

- Mieru, mieru, pārsteigtā Andžela izsprausloja caur smiekliem, es to zinu. Ja mums izdosies satikties īstā laikā, es tev noteikti pastāstīšu visu stāstu. Bet pagaidām tev vaja­dzētu… viņa aprāvās, jo starp viņiem ieslīdēja Solembums. Kaķacis nemirkšķinādams skatījās Eragonā.

Jā? Eragons aizkaitinātā tonī pajautāja.

Klausies uzmanīgi, es tev pateikšu divas svarīgas lietas. Kad pienāks laiks un tev vajadzēs ieroci, paskaties zem Menojas koka saknēm. Tad, kad viss šķitīs zudis un tev nebūs spēka, dodies pie Kutianas akmeņa un izrunā savu vārdu, lai atvērtu Dvēseļu velvi.

Pirms Eragons paguva pajautāt, ko Solembums ar to visu domājis, kaķacis devās prom graciozi kustinādams asti. Andžela izslēja galvu viņas pieri apēnoja biezu matu sproga.

- Es nezinu, ko viņš sacīja, un arī negribu to zināt. Viņš runāja tikai un vienīgi ar tevi. Nesaki neko arī citiem.

- Man vajadzētu doties prom, Eragons satrūcies ieru­nājās.

- Ja tu tā gribi, Andžela atkal pasmaidīja, taču esi laipni lūgts palikt šeit, cik ilgi vien vēlies, jo īpaši ja nopirksi kādas preces. Taču dodies prom, ja gribi, esmu droša, ka mēs ar Solembumu devām tev daudz vielas pārdomām.

- Jā, Eragons metās pie durvīm, paldies par manas nākotnes zīlēšanu. Es ceru.

- Ņem par labu, Andžela atbildēja, aizvien smaidīdama.

Eragons izgāja no veikala un stāvēja uz ielas, samiedzis acis,

līdz tās pierada pie spožās gaismas. Viņam vajadzēja kādu lai­ciņu, lai mierīgi apsvērtu visu, ko uzzinājis. Zēns sāka iet, nevi­ļus pielikdams soli; pēc īsa brīža viņš jau skrēja ārā no Tērmas uz Safiras slēptuvi, gandrīz lidodams.

Viņš pasauca pūķi no klints pakājes. Pēc minūtes Safīra jau laidās lejā un aiznesa zēnu uz klints virsotni. Kad abi bija nolaidušies uz klints, Eragons izstāstīja viņai dienā notikušo. Tātad, viņš secināja, Bromam bija taisnība: es vienmēr nonāku kaut kādās nepatikšanās.

Tev jāatceras, ko kaķacis sacīja. Tas ir svarīgi.

Kā tu zini? viņš ziņkāri jautāja.

Neesmu droša, tomēr vārdi, kurus viņš pateica, šķiet spē­cīgi. Kutianas akmens, viņa lēnām izrunāja šo vārdu. Nē, mēs nedrīkstam aizmirst, ko viņš teica.

Kā tu domā vai man pateikt Bromam ?

Tev pašam jāizvēlas, tomēr padomā: viņam nav tiesību zināt tavu nākotni. Ja pastāstīsi viņam par Solembumu, viņa vārdi varēs radīt jautājumus, uz kuriem tu varbūt negribēsi atbildēt. Un, ja tu nolemsi apjautāties, ko nozīmē šie vārdi, viņš gribēs zināt, kur tu tos esi ņēmis. Vai tu domā, ka tev izdosies pārlie­cinoši viņam samelot?

Nē, atzinās Eragons. Labāk neteikšu neko. Tomēr kaut ko loti svarīgu taču nevarēs slēpt no Broma. Viņi vēl parunāja, līdz vairs nebija, ko sacīt. Tad apsēdās un skatījās uz kokiem, līdz satumsa.

Eragons skriešus devās atpakaļ uz Tērmu un drīz jau klau­vēja pie Džeoda mājas durvīm.

- Vai Nīls jau atpakaļ? viņš vaicāja virssulainim.

- Jā, kungs, man šķiet, viņš šobrīd ir kabinetā.

- Paldies, Eragons pateicās un taisnā ceļā devās uz kabi­netu. Broms sēdēja pie kamīna un smēķēja. Kā veicās? Era­gons gribēja zināt.

- Sliktāk vairs nevar būt! Broms noburkšķēja ar pīpi zobos.

- Tātad tu runāji ar Brandu?

- Un no tā nebija nekāda labuma. Šis tirdzniecības pārraugs ir briesmīgākais burta kalps, ko esmu redzējis. Viņš ievēro katru likumu un izdomā uz vietas pats savu, ja attiecīgā panta trūkst. Viņš tikai grib apgrūtināt citiem dzīvi, turklāt tic, ka dara labu.

- Tātad viņš mums neļaus ieskatīties ierakstos? Eragons apvaicājās.

- Nē, Broms dusmīgi noskaldīja. Nekas no manis teiktā neizsita viņu no sliedēm. Viņš pat neņem kukuļus! Un es viņam solīju daudz! Es nemūžam nedomāju, ka reiz tikšos ar kādu diž­ciltīgo, ar kuru neko nevarēs sarunāt. Tagad, kad beidzot vienu esmu saticis, jāsaka: labāk, ja viņi ir alkatīgi maitas. Viņš nikni pūta dūmus un kārtīgi nolamājās.

Kad viņš mazliet nomierinājās, Eragons piesardzīgi apvai­cājās: Ko tagad iesāksim?

- Nākamajā nedēļā es tevi iemācīšu lasīt.

- Un ko pēc tam?

Broma sejā parādījās smaids. Pēc tam mēs Brandam sagā­dāsim nejauku pārsteigumu. Eragons mēģināja izvilkt kaut ko vairāk, taču Broms spītīgi klusēja.

Vakariņas tika pasniegtas greznā ēdamistabā. Džeods sēdēja vienā galda galā, bet sapīkusi Helēna otrā. Broms un Eragons bija apsēdināti starp viņiem, un jauneklis jutās neērti pustuk­šajā, plašajā telpā. Daži tukšie krēsli ļāva paglābties no nama saimnieku niknajiem skatieniem, ko viņi raidīja viens otram.

Ēdienu klusi pasniedza galdā, un Džeods un Helēna klusē­dami sāka ēst. Eragons ķērās pie maltītes, domādams, ka pat bēru mielasts mēdz būt jautrāks. Un viņš bija piedalījies tādos Kārvahallā. Viņš atminējās daudzus bēru mielastus, kas bija skumji, taču ne jau pārmērīgi. Šeit bija citādi visu vakariņu laiku varēja just, kā Helēna tik tikko valda aizvainojumu.

Загрузка...