19. NODAĻA Brīdinājums

Tiklīdz bija atguvis spēkus, Eragons izstreipuļoja no alejas, vairoties no mirušajiem monstriem. Viņš netika necik tālu, kad Kadoks jau rikšoja klāt.

- Labi, ka tu neesi ievainots, Eragons nomurmināja. Zēns juta, ka briesmīgi trīc rokas un kustības ir savādi mehāniskas. Viņam likās, it kā tas viss būtu noticis ar kādu citu cilvēku.

Eragons uzgāja Ledusliesmu zirga nāsis bija plaši ieples­tas un ausis cieši pieglaustas pie galvas -, tas dīžājās pie mājas stūra, kuru katru brīdi gatavs mesties auļos. Broms aizvien nekustīgi sēdēja seglos. Eragons domās nomierināja zirgu un, tiklīdz tas bija izdarīts, piegāja pie Broma.

Vecajam vīram uz labās rokas vīdēja gara, cirsta brūce. Asinis no ievainojuma plūda aumaļām, taču cirtiens nebija nedz dziļš, nedz arī plašs. Tomēr Eragons zināja, ka tas ir jāpārsien, pirms Broms zaudē pārlieku daudz asiņu. Brīdi paglaudījis Ledusliesmu, Eragons izslidināja Bromu no segliem. Vecais vīrs bija pārāk smags un nokrita zemē. Eragons bija satriekts par savu vājumu, jo viņš nebija spējis noturēt savu biedru.

Zēna galvā ieskanējās nikns kliedziens. Safira metās lejā no debesīm un nolaidās tieši viņa priekšā, spārnus nesakļaujot. Viņa nikni šņāca, viņas acis meta liesmas. Pūķa aste nikni kul­stījās, un Eragons sarāvās, kad tā noplīkšķēja virs galvas. Vai tu esi ievainots ? viņa jautāja, niknumā vārīdamās.

- Nē, viņš atteica, noliekot Bromu uz muguras.

Viņa norēcās un iesaucās: Kur ir slepkavas? Es viņus saplosīšu gabalos!

Viņš lēni norādīja alejas virzienā. Nav nekādas vajadzības: viņi jau ir miruši.

Vai tu viņus nogalināji ? Safira izklausījās pārsteigta.

Viņš pamāja. Kaut kā tā sanāca. Dažos vārdos viņš aprakstīja, kas bija noticis, un vienlaikus meklēja seglu somās saites, kurās bija ietīts Zaroks.

Safira domīgi novilka: Tu esi audzis.

Eragons noņurdēja. Viņš atrada garu saiti un uzmanīgi atrotīja Broma piedurkni. Jauneklis iztīrīja brūci ar dažiem stīviem vēzieniem un cieši apsaitēja roku. Es gribētu, lai mēs būtu Palankāras ielejā, viņš bilda Safīrai. Tur es zināju, kādi augi noder dziedināšanai. Šeit man nav skaidrs, kas viņam varētu palīdzēt. Viņš pacēla Broma zobenu no zemes, notīrīja to un ielika atpakaļ maksti pie Broma jostas.

Mums jādodas prom, sacīja Safira. Var gadīties, ka apkārtnē ložņā urgļi.

Vai tu vari panest Bromu ? Tavi segli noturēs viņu vietā, un tu vari aizsargāt veco vīru.

Jā, bet vienu es tevi neatstāšu.

Labi, lido aiz manis, un dodamies prom no šejienes. Viņš piesēja seglus uz Safiras muguras, tad apkampa Bromu un mēģināja viņu pacelt, taču spēka vēl aizvien bija par maz. Safira, palīdzi!

Viņa izlocīja kaklu un paņēma zobos Broma apmetni. Sasprindzinājusi kaklu, Safira pacēla veco vīru no zemes kā kaķene mazu kaķēnu un uzlika sev uz muguras. Tad Eragons ielika Broma kājas kāpšļos un nostiprināja tās. Viņš paskatījās uz veco vīru, kad tas ievaidējās un sakustējās.

Broms mirkšķināja acis un aptaustīja galvu. Viņš norūpējies paskatījās uz Eragonu. Vai Safira paguva ierasties laikus?

Eragons pakratīja galvu. Es paskaidrošu vēlāk. Tava roka ir ievainota. Es to apsaitēju, cik labi vien varēju, taču tev vajag atpūsties kādā drošā vietā.

-Jā, Broms teica, piesardzīgi taustot roku. Vai tu zini, kur ir mans zobens… Ā, redzu, ka esi to atradis.

Eragons beidza savilkt ciešāk seglu saites.

- Safira nesīs tevi uz muguras un sekos aiz manis.

- Vai esi pārliecināts, ka gribi, lai es jāju ar viņu? pārvai­cāja Broms. Es varu jāt ar Ledusliesmu.

- Nejau tagad. Tu esi ievainots. Jājot ar Safiru, tu nenokritīsi, ja arī zaudēsi samaņu.

Broms pamāja ar galvu. Man tas ir liels gods. Viņš ar veselo roku apskāva Safiras kaklu, un pūķis strauji pacēlās gaisā. Eragons atkāpās, izvairīdamies no viņas spārnu izraisī­tajiem virpuļvējiem, un atgriezās pie zirgiem.

Viņš piesēja Ledusliesmu aiz Kadoka un devās prom no Jazuakas, atgriezdamies uz pazīstamās takas un virzīdamies uz dienvidiem. Tā locījās cauri akmeņainam apvidum, pagriezās pa kreisi un turpināja vīties gar Ninoras krastu. Takas malā vietām auga papardes, sūnas un mazi krūmi. Zem kokiem bija patīkami vēss, taču Eragons neļāva jaukajam laikam ieaijāt modrību. Viņš uz brīdi apstājās, lai uzpildītu ūdens maisus un padzirdītu zirgus. Palūkodamies uz leju, viņš ievēroja razaku pēdas. Vismaz mēs dodamies pareizā virzienā. Safira riņķoja virs galvas, modri viņu sargājot.

Viņi bija redzējuši tikai divus urgļus, un tas nelika viņam mieru. Tikai liela urgļu orda varēja nogalināt visus pilsētniekus un izlaupīt pašu pilsētu, taču kur tā ir? Varbūt tie, kurus mēs sastapām, sargāja aizmuguri vai arī bija lamatas, kas sagata­votas tiem, kuri sekoja urgļiem.

Tad viņa domas pievērsās tam, kā viņš nogalināja monstrus. Kāda atklāsme lēnām ienāca viņam prātā. Viņš, Eragons zemnieku puisis no Palankāras ielejas -, bija iesaistījis cīņā maģiju. Maģija! Tas bija vienīgais izskaidrojums notikušajam. Izklausījās neiespējami, taču viņš nespēja noliegt redzēto. Kaut kādā veidā es kļuvu par burvi! Taču viņš nezināja, kā atkal likt lietā šo spēku, ne arī to, kādas ir tā robežas vai tā radītās briesmas. No kurienes man var būt šīs spējas ? Vai tās bija izpla­tītas starp Jātniekiem ? Un, ja Broms zināja par to, kāpēc viņš neko neieminējās par šim spējām ? Pārsteigts un samulsis viņš pakratīja galvu.

Eragons pārmija dažus vārdus ar Safiru, lai noskaidrotu Broma stāvokli un dalītos savās pārdomās. Viņa bija tikpat samulsusi par maģiju kā Eragons. Safira, vai vari atrast kādu drošu vietu? No šejienes es necik tālu neredzu. Kamēr viņa mek­lēja, Eragons turpināja jāt gar Ninoru.

Sauciens domās ieskanējās īsi pirms dienas beigām. Nāc! Safira nosūtīja viņam nomaļas vietas attēlu nelielu klajumu koku audzē pie upes. Eragons pagrieza zirgus un palaida tos rikšos. Safira palīdzēja atrast lieliski nomaskēto pļaviņu tā bija labi noslēpta un diez vai nezinātājs to varētu uziet.

Kad viņš ieradās mazajā klajumā, uguns jau kurējās un gaisā cēlās neliela dūmu strūkliņa. Broms sēdēja blakus ugunskuram, viņa roka bija nolikta savādā leņķī, un Broms to viegli glāstīja. Safira tupēja aiz viņa, un viss pūķa ķermenis bija sasprindzis.

Viņa cieši lūkojās uz Eragonu, jautādama: Vai esi pārlieci­nāts, ka neesi ievainots?

No ārpuses ne… taču par pārējo ķermeni neesmu pārlieci­nāts.

Man bija jāierodas ātrāk.

Nemoki sevi. Mēs visi šodien pieļāvām kļūdas. Man vajadzē­ja palikt tavā tuvumā. Viņas pateicība par šo piezīmi pāršalca pār Eragonu kā vilnis. Viņš paskatījās uz Bromu.

- Kā tu jūties?

Vecais vīrs paskatījās uz savu roku. Skramba ir liela un sāp arī pēc velna, bet vajadzētu ātri sadzīt. Man nepieciešams jauns apsējs. Šis neturēja tik ilgu laiku, kā cerēju.

Viņi uzvārīja ūdeni, lai izmazgātu Broma ievainojumu. Tad Broms uzlika jaunu apsēju un sacīja:

- Man ir jāēd, un tu arī izskaties izbadējies. Vispirms paēdī­sim un tad parunāsim.

Kad abu vēderi jau bija pilni ar siltu ēdienu, Broms aizde­dzināja pīpi.

- Tagad pienācis laiks, lai tu izstāstītu, kas atgadījās, kamēr es biju bezsamaņā. Man ļoti kārojas zināt. Uguns liesmu ņir­boņa atplaiksnīja viņa sejā, izceļot spurainās uzacis.

Eragons nervozi sažņaudza rokas un izklāstīja visu stāstu bez izpušķojumiem. Broms sēdēja kluss, kamēr zēns runāja, arī no viņa sejas neko nevarēja noprast. Kad Eragons beidza stāstu, Broms nodūra acis. Ilgu laiku vienīgā skaņa nāca no sprakšķošā ugunskura. Beidzot Broms sakustējās.

- Vai esi izmantojis šo spēku arī pirms tam?

. Nē. Vai tu kaut ko zini par to?

- Mazliet. Broms kļuva domīgs. Laikam jau esmu tavs parādnieks, jo tu izglābi manu dzīvību. Ceru kādreiz tev to atlī­dzināt. Tev jābūt lepnam reti kurš tiek sveikā cauri pēc pirmās tikšanās ar urgli. Taču veids, kādā tu to paveici, ir ļoti bīstams. Varēja gadīties, ka tu būtu iznīcinājis sevi un visu pilsētu.

- Man taču nebija izvēles, Eragons aizstāvējās. Es jau gandrīz biju urgļu nagos. Ja es vilcinātos, viņi sakapātu mani gabalos.

Broms enerģiski košļāja pīpes kātu. Tev nebija ne jausmas, ko dari.

- Tad pastāsti man, Eragons mudināja. Es cenšos atrast atbildi šim noslēpumam, taču man nesanāk. Kas notika? Kā es pēkšņi varēju lietot maģiju? Neviens nekad mani nav apmācījis. Es pat buramvārdus vēl nezinu.

Broma acis iezalgojās.

- Tas nav nekas tāds, ko tev vajadzētu apgūt, un vēl jo mazāk lietot!

- Nu, es to jau esmu lietojis, un, iespējams, man šīs zināša­nas būs nepieciešamas cīņā. Taču es to nespēšu, ja tu man nepa­līdzēsi. Kā lai to visu saprotu? Vai ir kāds noslēpums, ko man vajadzētu uzzināt tikai tad, kad kļūšu gudrs un vecs? Varbūt tu pats arī neko daudz nezini par maģiju?

- Puis! Broms ieaurojās. Tu ne tikai pieprasi atbildes uz pilnīgi nesakarīgiem jautājumiem, bet esi arī tāds nekauņa, kādu reti gadās sastapt. Ja tu zinātu, ko jautā, tu vairs nebūtu tik mudīgs uz jautājumu uzdošanu. Neizaicini mani. Broms ieturēja pauzi, ievilka elpu un kļuva daudz laipnāks.

- Zināšanas, kuras tu gribi iegūt, ir daudz sarežģītākas, nekā tu šobrīd spēj saprast.

Eragons kaismīgi iebilda:

- Man ir tāda sajūta, ka esmu iemests šajā pasaulē, kur valda dīvaini noteikumi. Man pēc tiem jādzīvo, taču neviens negrasās izskaidrot šos noteikumus.

- Saprotu, Broms sacīja. Viņš virpināja pirkstos zāles stieb­riņu. Jau ir vēls, un mums jāiet gulēt, taču es tev pateikšu dažas lietas, lai tu beigtu mani tirdīt. Maģijai un tā bija ma­ģija ir noteikumi tāpat kā visam pārējam šajā pasaulē. Ja tu pārkāp noteikumus, tiec sodīts ar nāvi bez žēlastības. Tavu rīcību ierobežo paša spēki, vārdi, kurus zini, un tava iztēle.

- Ko nozīmē vārdi "kurus zini"? Eragons vaicāja.

- Vēl vairāk jautājumu! Broms iesaucās. Kādu brīdi es jau sāku cerēt, ka tev tie beigušies. Taču tu pareizi dari, ka uzdod tos. Kad tu nogalināji urgļus, vai tu kaut ko sacīji?

- Jā, brisingr. Uguns iedegās ar spožāku liesmu, un Era­gons nodrebēja. Kaut kas šajā vārdā viņam lika justies īpaši dzīvam.

- Tā jau es domāju. Vārds brisingr cēlies no senas valodas, kurā reiz runāja visas dzīvās būtnes. Taču laika gaitā to aiz­mirsa, un gadu tūkstošiem ilgi Alagēzijā tajā neviens nerunāja, iekams elfi to atkal atveda no aizjūras. Viņi seno valodu iemā­cīja citām tautām, kas izmantoja to dižiem darbiem un lielu uzdevumu veikšanai. Valodā ir vārdi jebkam, tikai tie jāmeklē un jāatrod.

- Un kāds tam sakars ar maģiju? Eragons pārtrauca.

- Visciešākais! Valoda ir visa spēka pamats. Tā apraksta lietu patieso dabu, ne jau virspusējās izpausmes, kuras redz ikviens. Piemēram, uguni sauc brisingr. Tas nav vienkārši vēl kāds vārds ugunij, tas ir tās īstais vārds. Ja tu esi pietiekami spēcīgs, vari lietot brisingr, lai liktu ugunij darīt to, ko gribi. Un tieši tas arī šodien notika.

Eragons kādu brīdi pārdomāja. Kāpēc uguns bija zila? Kā man izdevās, lai tā dara tieši to, ko gribēju, ja vienīgais, ko pateicu, ir uguns?

- Dažādiem cilvēkiem ir atšķirīga krāsa. Tas atkarīgs no tā, kas izrunā vārdu. Vajag daudz vingrināties, lai uguns darītu to, ko gribi. Lielākajai daļai iesācēju ir jāpasaka, kam būtu jānotiek. Kad viņi iegūst lielāku pieredzi, tas vairs nav nepieciešams. īsts meistars var pateikt ūdens un radīt kaut ko pilnīgi citu piemē­ram, dārgakmeni. Tu nespēsi saprast, kā viņš to paveicis, taču meistars būs saskatījis sakarību starp ūdeni un dārgakmeni un izmantos to sava spēka koncentrēšanai. Vingrināšanās ir māksla. Tu paveici ļoti sarežģītu darbu.

Safīra pārtrauca Eragona domas. Broms ir burvis! Tāpēc viņš spēja aizdedzināt ugunskuru klajumā. Viņš ne tikai zina par maģiju, bet prot arī to lietot!

Eragona acis iepletās. Tev taisnība!

Pajautā viņam par spēku, taču jautā piesardzīgi. Nav prātīgi rotaĻāties ar tiem, kam piemīt šāds spēks. Ja viņš ir burvis, kas to zina, kādi bijuši viņa nodomi, apmetoties Kārvahallā ?

Eragons lika ieteikumu aiz auss un lēnām iesāka:

- Mums abiem ar Safiru tikko kaut kas ienāca prātā. Tu spēj likt lietā maģiju, vai ne? Tieši tā jau arī tu aizdedzināji uguns­kuru, kad pirmajā dienā ceļojām pa klajumu.

Broms mazliet pielieca galvu. Man ir zināmas iemaņas.

- Kāpēc tad tu neizmantoji tās cīņā ar urgļiem? Patiesību sakot, es atminos daudzas reizes, kad šī prasme būtu lieti node­rējusi, tu varētu aizsargāt mūs no viesuļa, neļaut putekļiem padarīt aklas mūsu acis.

Broms no jauna piepildīja pīpi un sacīja: Dažu vienkāršu iemeslu dēļ. Es neesmu Jātnieks. Tu savos vājākajos brīžos esi daudz stiprāks par mani. Turklāt es vairs neesmu jauns ne­esmu tik spēcīgs, kāds reiz biju. Katra reize, kad ķēros pie maģijas, padodas arvien grūtāk.

Eragons samulsis nodūra acis. Piedod.

- Ir jau labi, Broms attrauca, auklējot ievainoto roku. Tas notiek ar ikvienu.

- Kā tu apguvi maģiju?

- To es šobrīd negribētu izpaust… Pietiks, ja sacīšu tas bija tālu prom no šejienes, nomaļā vietā pie ļoti laba skolotāja. Es vismaz varu paļauties uz viņa mācīto. Broms nodzēsa pīpi ar mazu akmeni. Es zinu, ka tevi tirda vēl vairāk jautājumu, un noteikti atbildēšu uz tiem, tomēr tev būs jāgaida līdz rītam.

Viņš paliecās uz priekšu, acīm mirdzot.

- Līdz tam laikam es vēl piebildīšu vienu lietu, lai tu neiedo­mātos uz savu roku izmēģināt maģiskos spēkus. Maģija paņem tikpat daudz enerģijas, it kā tu būtu licis lietā savas rokas vai muguru. Tieši tādēļ tu juties tik noguris pēc urgļu nogalināša­nas. Un tieši šā iemesla dēļ es biju nikns. Ja maģija izmantotu vairāk enerģijas, nekā tās bija tavā ķermenī, burvestība būtu tevi nogalinājusi. Tev jāizmanto maģija tikai tādiem darbiem, kurus nevar paveikt parastā veidā.

- Kā var zināt, ka burvestība paņems visu enerģiju? Era­gons sabijies vaicāja.

Broms pacēla roku. Visbiežāk tu to nezini. Tieši tādēļ burvjiem ir labi jāzina savu spēju robežas, un arī tad viņi ir piesardzīgi. Tiklīdz tu ķeries pie darba un atbrīvo ceļu maģijai, tu nevari griezties atpakaļ arī tad, ja tā nogalinās tevi. Es gribu uzsvērt tas ir brīdinājums. Nemēģini kaut ko pasākt, līdz iegūsi vairāk zināšanu. Bet šai naktij jau pietiks.

Kad viņi izklāja savas segas, Safira apmierināti teica: Mēs kļūstam spēcīgāki, Eragon, mēs abi. Drīz vien mums neviens nespēs stāties ceļā.

Jā, bet būtu labi uzzināt, kāds ceļš mūs gaida turpmāk.

Kādu vien vēlēsimies, Safīra gandarīta piebilda, iekārtojoties naktsguļai.

Загрузка...