Eragons

34. NODAĻA Ellesdzirnu pielūdzēji

Kad Eragons pamodas, istaba viņš atradās viens pats. Uz sienas ar ogli bija uzskrāpēta zīmīte:

Eragon!

Šodien atgriezīšos vēlu. Nauda pārtikai ir zem matrača.

Izpēti pilsētu, papriecājies, taču esi nemanāms!

Broms

P. S. Izvairies no pils. Nekur neej bez sava stopa! Turi to

gatavībā.

Eragons noslaucīja sienu un paņēma naudu no matrača apakšas. Uz muguras viņš uzlika stopu, domādams: Es gribētu, lai man visu laiku nebūtu jāstaigā apbruņotam.

Viņš devās prom no "Zelta lodes" un vieglā gaitā gāja pa pilsētas ielām, apstādamies aplūkot visu, kas saistīja skatienu. Pilsētā bija daudz pievilcīgu veikalu, tomēr neviens no tiem nebija tik aizraujošs kā Andželas veikaliņš Tērmā. Reizēm jauneklis uzmeta skatu tumšajiem, noslēgtajiem namiem un vēlējās, kaut varētu tikt prom no pilsētas. Kad par sevi atgādi­nāja izsalkums, viņš nopirka gabalu siera un maizes klaipu un notiesāja tos, sēžot uz ietves malas.

Vēlāk Drasleonas tālajā galā viņš izdzirdēja vairāksolītāju nosaucam preču cenas. Ziņkāres dzīts, viņš devās turp, kur skanēja balss, un nonāca pie plaša laukuma starp divām ēkām. Uz paaugstinājuma stāvēja desmit vīri. Viņiem priekšā bija sapulcējies grezni un krāsaini ģērbies trakulīgs pūlis. Kur tad ir preces, ko izsola ? Eragons prātoja.

Vairāksolīšanas vadītājs beidza cenu saraksta lasīšanu un mudināja jaunu vīrieti kāpt uz paaugstinājuma. Vīrs lempīgi uzrāpās augšā, ķēdes žvadzēja viņam pie kājām un rokām.

Mūsu pirmā prece, izsoles vadītājs paziņoja. Veselīgs vīrietis no Hadaraka tuksneša, noķerts pagājušajā mēnesī, lie­liskā stāvoklī. Paskatieties uz šīm rokām un kājām: viņš ir spē­cīgs kā vērsis! Viņš būtu lielisks sargs, taču, ja negribat viņam uzticēties, būs labs smaga darba strādnieks. Taču ļaujiet man jums, dāmas un kungi, sacīt, ka tā būtu gatavā izšķērdība. Viņa prāts ir ass kā nagla, ja piedabūsiet viņu runāt civilizētā mēlē!

Pūlis smējās, un Eragons grieza zobus no niknuma. Viņa lūpas jau sāka veidot vārdu, kas atbrīvotu vergu, un viņa roka nesen atbrīvota no apsēja pacēlās. Zīme uz viņa rokas mirgoja. Jauneklis jau gatavojās atbrīvot maģiskos spēkus, kad piepeši viņam ienāca prātā vergs nevarēs aizbēgt! Vergu notvers, vēl pirms viņš nonāks pie pilsētas mūra. Eragons visu vēl vairāk sarežģītu, ja mēģinātu palīdzēt. Viņš nolaida roku un klusām nolamājās. Domā! Nedomājot jau tu iekūlies nepatikšanās ar urgļiem.

Viņš bezspēcīgi lūkojās, kā vergu pārdeva garam vīram ar līku degunu. Nākamā prece bija maza meitenīte ne vairāk kā sešus gadus veca -, kuru izrāva no raudošās mātes rokām. Kad izsoles vadītājs sāka vairāksolīšanu, Eragons piespieda sevi doties prom, iekšēji sastindzis aiz niknuma un aizvainojuma.

Raudas apklusa tikai vairāku kvartālu attālumā. Es gribētu redzēt, kā tagad zaglis mēģina nogriezt manu naudas maku, Eragons drūmi nodomāja, gandrīz vēloties, lai tas notiktu. Viņš dusmīgi iesita pa tuvējo sienu, nobrāzdams pirkstu kauliņus.

Cīnoties ar Impēriju, es varētu apturēt verdzību, viņš iedo­mājās. Es varētu atbrīvot vergus ar Safiras palīdzību. Man ir dotas īpašas spējas: no manas puses būtu savtīgi tās neizmantot citu labā. Ja es to nedarīšu, nav jēgas būt par Jātnieku.

Pagāja labs laiks, līdz viņš atguva savaldību. Piepeši viņš attapās pie katedrāles. Savijušās smailes klāja statujas un arabesku rotājumi. Uz dzegām sēdēja gorgonas atņirgtiem zobiem. Fantastiski radījumi locījās uz sienām, bet zemāk sasaluši marmorā soļoja karaļi un varoņi. Katedrāles sānu sienas ro­tāja dažādu lielumu kolonnas, arkas ar asām šķautnēm un aug­sti vitrāžu logi. Vientuļš tornis saturēja ēku kā masts.

Katedrāles priekšā, paslēptas ēnā, atradās apkaltas dzelzs durvis ar inkrustētu sudraba rakstu. Eragons tajā pazina seno valodu. Cik labi prazdams, viņš izlasīja: Šeit nākušais lai atstāj savu pieķeršanos iemīļotajiem un saprot visa zudību.

Pār Eragona muguru pārskrēja drebuļi. Ēkā jautās ļaunums, it kā pilsētā tupētu plēsoņa, kas gaida savu nākamo upuri.

Platas kāpnes veda uz katedrāles ieeju. Eragons svinīgi uzkāpa pa tām un apstājās pie durvīm. Vai es varētu tikt iekšā ? Viņš nedroši pagrūda durvis. Tās līgani atvērās, gludi slīdēda­mas ieeļļotajās eņģēs. Jauneklis iegāja iekšā.

Tukšajā katedrālē bija tik kluss kā sen pamestās kapenēs. Gaiss bija auksts un sauss. Kailas sienas stiepās pretī velvētiem griestiem, kas bija tik augsti, ka Eragons jutās mazs kā skudra. Logu vitrāžās bija redzamas ainas, kas simbolizēja niknumu, naidu un nožēlu. Spokainas gaismas stari lauzās caur vitrāžu stikliem, izgaismojot granīta plāksnes un varenās kolonnas, pārējo atstājot ēnā. Arī Eragona rokas krāsojās tumši zilas.

Starp logiem bija novietotas statujas ar sastingušām, blāvām acu zīlītēm. Viņš ieskatījās akmens tēlu bargajās sejās un lēnām devās uz vidusjomu, baidīdamies sacelt troksni. Eragona ādas zābaki klusi slīdēja pa gadu gaitā nopulēto akmens grīdu.

Altāris bija milzīga akmens plātne bez jebkādiem rotāju­miem. Vientuļš gaismas stars krita pār to, izgaismojot zelta putekļu virpuli, kas lidinājās gaisā. Aiz altāra ērģeļu stabules tiecās pret griestu kupolu, atveroties visiem pasaules vējiem.

Instruments droši vien spēlētu mūziku, kad Drasleonai pāri brāztos vētra.

Eragons aiz cieņas pret ticību nometās ceļos un nolieca galvu. Viņš nelūdzās, vienkārši godāja pašu katedrāli. Pasaules bēdas, ko celtne bija pieredzējusi, kā arī nepatika pret izsmalci­nāto, tukšo greznību, kas valdīja tās iekšpusē, plūda no katedrā­les akmeņiem. Tā bija draudīga vieta kaila un auksta. Tomēr šajā stindzinošajā saskarē varēja apjaust mūžības dzirksti un slēptu spēku.

Beidzot Eragons pacēla galvu un uzrausās kājās. Kluss un sērīgs viņš sevī nomurmināja vārdus senajā valodā, pagriezās promiešanai un sastinga. Jaunekļa sirds salēcās, dauzīdamās kā bungas.

Katedrāles durvīs stāvēja divi razaki un skatījās uz Eragonu. Viņu zobeni bija izvilkti, un to asie asmeņi sarkanajā gaismā likās asiņaini. Atskanēja mazākā razaka svelpjošais šņāciens. Neviens no viņiem nekustējās.

Eragons iesvēlās niknumā. Tik daudzas nedēļas viņš bija dzinies pakaļ razakiem, ka sāpes par to izdarīto slepkavību jau bija notrulušas. Taču tagad atriebe bija rokas stiepiena attā­lumā. Viņa dusmas eksplodēja kā vulkāns, un nesenie vergu tirdzniecības skati tās vēl jo vairāk uzkurināja. Eragona lūpās atskanēja rēciens, atbalsodamies kā pērkona grāvieni; viņš pakampa stopu, tad veikli ielika bultu stopā un izšāva. Pēc mirkļa pirmajai sekoja vēl divas.

Razaki izvairījās no bultām mežonīgā ātrumā. Viņi šņāca, skrienot starp soliem, apmetņi plīvoja kā kraukļa spārni. Eragons sniedzās pēc nākamās bultas, taču apdomājās un apstā­jās. Ja viņi zināja, kur es esmu, arī Broms ir briesmās! Man viņš jābrīdina! Tad Eragons šausmās ieraudzīja, kā karavīru ierinda ieskrēja katedrālē, un pamanīja kaujas apģērbos tērpušos vīrus arī ārpusē.

Eragons uzmeta plēsīgu skatu galvenajam razakam un apmetās riņķī, meklēdams bēgšanas iespēju. Viņa uzmanību pievērsa neliela priekštelpa altāra kreisajā pusē. Zēns metās cauri velvētai ejai un skrēja uz priekšu pa gaiteni, kas veda uz klosteri ar zvanu torni. Razaku pēdu dipoņa lika jozt, ko kājas nes, taču piepeši eja beidzās pie slēgtām durvīm.

Viņš dauzīja pa durvīm, mēģinot tās atlauzt vaļā, taču koks bija pārāk biezs. Razaki jau bija pavisam tuvu. Izmisis viņš ievilka elpu un izkliedza:

Jierda! Durvis sasprāga sīkās šķēpelēs. Eragons nokļuva mazā istabiņā un turpināja skriet.

Viņš brāzās cauri daudzām telpām, pārsteidzot priesteru bariņu. Jaunekli pavadīja kliedzieni un lamas. Brīdinoši ieska­nējās klostera zvans. Eragons lavījās cauri virtuvei, paskrēja garām dažiem mūkiem, tad ieslīdēja sānu durvīs. Viņš atdūrās dārzā, kas bija apjozts ar augstu, gludu mūri. Nekur nemanīja izeju.

Eragons pagriezās, lai dotos prom, taču, viņam tuvojoties sānu durvīm, atskanēja razaka klusais šņāciens. Izmisumā viņš traucās pie sienas, juzdams, kā asinis šalc dzīslās. Maģija šeit nevarēja līdzēt ja viņš ar tās palīdzību izlauztos cauri sienai, nebūtu spēka skriet tālāk.

Viņš lēca. Jauneklis spēja pieķerties tikai mūra sienas aug­šējai malai, lai arī rokas bija izstiepis, cik vien tālu varēja. Ķermenis atsitās pret sienu, elpa aizcirtās. Eragons elsoja un karājās pie sienas, cenzdamies nenokrist. Razaki ložņāja pa dārzu, grozīdami galvu no vienas puses uz otru kā asinssuņi, kas mēģina saost upuri.

Eragons juta viņus tuvojamies un pievilkās augšā pie sienas. Viņa pleci sāpēs krakšķēja, rāpjoties pāri mūrim, iekams varēja nolēkt otrā pusē. Viņš streipuļoja, līdz atguva līdzsvaru, un brāzās cauri alejai brīdī, kad arī razaki šķērsoja mūri. Saņēmis spēkus, Eragons skrēja, ko kājas nes.

Viņš joņoja kādu jūdzi, līdz nolēma apstāties un atvilkt elpu. Viņš nebija pārliecināts, vai ir sajaucis pēdas razakiem, tādēļ atrada ļaužu pilnu tirgus laukumu un paslēpās zem ratiem.

Kā viņi mani atrada? viņš prātoja. Viņi zināja, kur es esmu… varbūt kaut kas noticis ar Bromu! Viņš domās sazinājās ar Safiru un sacīja: Razaki atrada mani. Mēs visi esam briesmās! Pārbaudi, vai ar Bromu viss kārtībā. Ja viņš ir drošībā, brīdini viņu un liec satikties ar mani viesnīcā. Un esi gatava lidot šurp, cik ātri vien spēj. Var gadīties, ka mums būs nepieciešama tava palīdzība.

Viņa klusēja, tad atbildēja: Viņš tiksies ar tevi pie viesnīcas. Neapstājies, tu esi lielās briesmās.

- It kā es to nezinātu, Eragons nomurmināja, izripodams no ratu apakšas. Viņš steidzās uz "Zelta lodi", ātri savāca viņu mantas, apsegloja zirgus un izveda tos laukā. Drīz vien ieradās arī Broms, dusmīgi skatīdamies apkārt, ar nūju rokā. Viņš uz­lēca Ledusliesmas mugurā un jautāja: Kas notika?

- Es biju katedrālē, kad razaki vienkārši uzradās man aiz muguras, Eragons teica, rāpdamies Kadokam seglos. Es skrē­ju atpakaļ, cik ātri vien varēju, taču viņi var šeit ierasties kuru katru brīdi. Safira piebiedrosies mums uzreiz aiz Drasleonas.

- Mums jātiek ārā no pilsētas, pirms viņi aizver vārtus, ja vien tos nav jau noslēguši, Broms sacīja. Ja tie būs aizslēgti, diez vai mums radīsies iespēja tikt laukā. Lai ko tu darītu, paliec manā tuvumā. Eragons sastinga, izdzirdējis karavīru rindas maršējam ielas galā.

Broms nolamājās, paskubināja Ledusliesmu ar pavadu un jāja prom. Eragons noliecās zemu pie Kadoka skausta un seko­ja. Viņi gandrīz nokrita, vairākas reizes mežonīgi triecoties uz priekšu cauri cilvēku pūlim, kas pildīja ielas pie pilsētas vār­tiem. Kad beidzot varēja saskatīt vārtus, Eragons bailēs parāva Kadoka pavadu. Vārti jau bija līdz pusei nolaisti, un divas karavīru rindas, bruņotas ar gariem pīķiem, neļāva virzīties uz priekšu.

- Viņi mūs saraus gabalos! Eragons iesaucās.

- Mums jāmēģina tikt cauri, Broms noteica balsī, kas nepieļāva iebildumus. Es tikšu galā ar vīriem, bet tev jātur vaļā vārti. Eragons pamāja ar galvu, sakoda zobus un iespieda papēžus Kadokam sānos.

Viņi triecās cauri pūlim pie nekustīgajiem karavīriem, kas nolaida pīķus pret zirgu krūtīm un iestiprināja tos zemē. Zirgi sprauslāja no bailēm, un Eragons un Broms tos mierināja. Eragons dzirdēja karavīru saucienus, taču neļāva novērst uzma­nību no vārtiem, kas collu pa collai vērās ciet.

Kad viņi tuvojās asajiem pīķiem, Broms pacēla roku un kaut ko teica senajā valodā. Vārdi precīzi trāpīja mērķī: karavīri krita uz abām pusēm, it kā viņiem būtu izsists pamats zem kājām. Sprauga zem vārtiem saruka ik sekundi. Cerēdams, ka piepūle nebūs pārlieku liela, Eragons sasprindzināja spēkus un iesaucās:

- Du grind hildr!

Vārti nodrebēja, atskanēja čērkstoša skaņa, kad tie apstājās. Pūlis un sargi apklusa, pārsteigumā bolīdami acis. Broms un Eragons, zirgu pakavu dipoņas pavadīti, metās ārā no pilsētas mūriem. Tiklīdz viņi bija drošībā, Eragons atbrīvoja vārtus. Tie nodrebēja un aizvērās.

Jauneklis grīļojās no noguruma, taču turējās un jāja tālāk. Broms noraizējies skatījās uz viņu. Viņu bēgšana turpinājās cauri Drasleonas piepilsētai, kad piepeši uz pilsētas mūra noska­nēja tauru trauksmes signāls. Safīra, slēpdamās kokos, gaidīja viņus pie pilsētas robežas. Viņas acis liesmoja, aste nikni locījās uz visām pusēm.

- Jāj ar Safīru, Broms sacīja. Un šoreiz paliec gaisā, lai kas ar mani notiktu. Es došos uz dienvidiem. Lido netālu: pil­nīgi vienalga, vai kāds redzēs Safiru vai ne.

Eragons ātri uzkāpa pūķa mugurā. Kad zeme pazuda viņiem zem kājām, jauneklis vēroja, kā Broms jāj pa ceļu.

Vai ar tevi viss kārtībā? Safīra vaicāja.

Jā, Eragons atbildēja. Taču tikai tāpēc, ka mums ļoti paveicās.

Pūķim no nāsīm izplūda dūmu mākonis. Laiks, kad mēs meklējām razakus, bija veltīgi izniekots.

Es zinu, viņš atbildēja, ļaudams galvai noslīdēt uz pūķa zvīņām. Ja razaki būtu vienīgie ienaidnieki pilsētā, es paliktu un cīnītos, taču tas viss karavīru pulks viņu pusē tā nebūtu godīga cīņa!

Pēc visa notikušā mums vajadzēs aprunāties; tu taču to saproti. Tā nebija neuzkrītoša bēgšana. Izvairīties no Impērijas būs grūtāk nekā jebkad agrāk. Viņas balsī parādījās pieskaņa, kādu Eragons līdz šim nebija dzirdējis.

Es zinu.

Viņi lidoja pavisam zemu virs ceļa. Leonas ezers palika aiz viņiem: zeme kļuva sausa un akmeņaina, un šur tur parādījās sīksti, asi krūmi un gari kaktusi. Mākoņi aizklāja debesis. Tālumā noplaiksnīja zibens. Kad sāka gaudot vējš, Safira nolaidās tieši priekšā Bromam. Viņš apturēja zirgus un vaicāja:

- Kas noticis?

- Vējš ir pārāk stiprs.

- Nav tik ļauni, Broms iebilda.

Broms lādējās un pasniedza Kadoka pavadu. Viņi devās prom; Safira viņiem skriešus sekoja, tomēr uz zemes viņai bija grūti tikt līdzi zirgiem.

Vētra kļuva spēcīgāka, tā lidināja smiltis pa gaisu un izvijās kā šamanis. Ceļinieki aptina šalles ap galvu, lai pasargātu acis. Broma apmetnis plīvoja gaisā, bet bārda šaudījās uz visām pusēm, it kā tā būtu kāds svešs un dzīvs radījums. Eragons cerēja, ka drīz sāks līt lietus. Lai arī viņiem klātos vēl ļaunāk, tas tomēr iznīcinātu pēdas.

Drīz iestājās tumsa un viņiem nācās apstāties. Zvaigžņu gaismas pavadībā bēgļi devās prom no ceļa un ierīkoja apmetni aiz diviem laukakmeņiem. Viņi baidījās dedzināt ugunskuru, tādēļ paēda aukstas vakariņas, kamēr Safīra ar spārniem sargāja viņus no vēja.

Pēc pieticīgajām vakariņām Eragons strupi pajautāja:

- Kā viņi mūs atrada?

Broms sāka aizdegt pīpi, taču pārdomāja un nolika to nost.

- Viens no pils kalpotājiem brīdināja mani, ka starp viņiem ir spiegi. Kaut kādā veidā Tabors un līdz ar to arī razaki ir uzzinājuši par mani un maniem jautājumiem.

- Mēs nevaram atgriezties Drasleonā, vai ne? Eragons vaicāja.

Broms pakratīja galvu. Ne ātrāk kā pēc dažiem gadiem.

Eragons satvēra galvu rokās. Tad mums būs jāizvilina razaki ārā! Ja mēs ļausim Satīrai parādīties atklātībā, viņi skriešus atskries pie pūķa.

- Un, kad viņi ieradīsies, līdzi būs arī piecdesmit karavīri, Broms sacīja. Jebkurā gadījumā šobrīd nav īstais laiks to ap­spriest. Mums jācenšas palikt dzīviem. Šī nakts būs visbīstamākā, jo razaki dzīs mums pēdas tumsā, kad viņi ir visspēcīgākie. Mums pārmaiņus būs jāstāv sardzē līdz rītam.

- Skaidrs, Eragons, celdamies kājās, sacīja. Viņš vilcinājās un, samiedzis acis, skatījās tumsā. Skatiens notvēra niecīgu kustību, nelielu krāsas plankumu, kas izcēlās apkārtnes tumsā. Viņš aizgāja līdz apmetnes malai, mēģinādams labāk saskatīt.

- Kas tur ir? Broms vaicāja, atritinādams segas.

Eragons lūkojās tumsā, tad pagriezās atpakaļ.

- Nezinu. Man liekas, es kaut ko redzēju. Laikam putns. Piepeši viņa pakausim izšāvās cauri sāpe un Safīra ierēcās. Tad Eragons bezsamaņā sabruka zemē.