Eragons

13. NODAĻA Dzīves netaisnība

Vēl bija tumšs, kad Eragons pielēca sēdus, smagi elpo­dams. Istaba bija ledaini auksta viņam uz rokām un pleciem uzmetās zosāda. Līdz rītausmai vēl jāgaida dažas stundas tas bija laiks, kad viss dzīvais pamirst, gaidot pirmos silto saules staru pieskārienus.

Viņa sirds sažņaudzās baisā priekšnojautā. Jauneklis jutās tā, it kā pasauli klātu līķauts un tā tumšākais stūris atrastos virs viņa istabas. Viņš klusi izrāpās no gultas un apģērbās. Eragons noraizējies skrēja pa gaiteni uz priekšu. Viņš satraucās vēl vairāk, kad ieraudzīja Garova istabas atvērtās durvis. Telpā bija sapulcējušies cilvēki.

Garovs mierīgi gulēja gultā. Viņš bija ieģērbts tīrās drēbēs, mati bija sasukāti un seja mierpilna. Varētu domāt, ka viņš ir aizmidzis, ja vien ap kaklu nebūtu sudraba amuleta un uz krūtīm uzlikts egļu zariņš atvadu dāvanas aizgājējam no palicējiem.

Katrīna stāvēja pie viņa gultas bālu seju un nodurtu ska­tienu. Viņš sadzirdēja meitenes čukstu:

Es cerēju kādudien viņu saukt par tēvu…

Sauc viņu par tēvu, Eragons rūgti domāja, ar tiesībām, kuru nav pat man. Viņš jutās kā spoks, kam zudis viss dzīvības spēks. Viss šķita nereāls, izņemot Garova seju. Asaras plūda pār Eragona vaigiem. Viņš tur stāvēja, pleciem drebot, taču nespēja izdvest ne skaņas. Māte, tante, tēvocis jauneklis bija zaudējis viņus visus. Bēdu smagums bija ļoti liels, necilvēcīgs, tas izsita

pamatu zem kājām. Kāds viņu aizveda uz istabu un teica, cik ļoti žēl tēvoča.

Viņš iekrita gultā, saķerdams ar rokām galvu, un konvul­sīvi šņukstēja. Eragons sajuta, ka Safīra mēģina sazināties ar viņu, taču viņš nostūma pūķi malā un ļāvās savām bēdām. Zēns nespēja noticēt, ka Garovs ir miris. Ja tā bija atgadījies kam lai viņš tagad tic? Tikai šai nežēlīgajai pasaulei, kas dzēsa dzīvību kā sveci. Izmisis un izbijies viņš pavērsa savu no asarām mitro seju pret debesīm un iekliedzās:

Kāds dievs to spētu nodarīt? Parādies! Viņš sadzirdēja, kā cilvēki skrēja uz viņa istabu, taču no augšas neatskanēja ne vārds. Viņš to nebija pelnījis!

Eragonam pieskārās mierinošas rokas, un viņš zināja, ka blakus sēž Elena. Viņa apskāvusi turēja raudošo zēnu, līdz bei­dzot viņš negribīgi iegrima miegā.