Eragons

11. NODAĻA Vientiesības lāsts

Kad Eragons no rīta atvēra acis, viņam likās, ka debesis ir nogāzušās. Nepārtraukta zilgme pletās virs galvas un atdūrās pret zemi turpat līdzās. Vēl aizvien būdams pa pusei aizmidzis, viņš izstiepa roku un pirkstos sajuta smalku plēvi. Tikai pēc minūti ilgušām pārdomām viņš saprata, ko redz. Jauneklis mazliet palieca galvu uz priekšu un paskatījās uz zvīņaino gurnu, uz kura gulēja. Eragons izstaipīja kājas, un apžuvušās kreveles tūlīt pat ieplaisāja. Sāpes bija mazliet norimušas, taču viņš negribēja ne domāt par iešanu. Smeldzoša bada sajūta atgādināja par visām nenotiesātajām maltītēm. Jauneklis sasprindzināja spēkus, lai pakustētos, un vārgi iebelza pa Safiras sānu.

Hei, mosties! viņš iebrēcās.

Pūķis sarosījās un pacēla spārnu, ielaižot saules kūli. Eragons samiedza acis, jo sniegs vienā mirklī tās apžilbināja. Safira izstaipījās kā kaķis un nožāvājās, nozibinot baltu zobu rindu. Kad Eragona acis pierada pie gaismas, viņš sāka pētīt apkārtni. Visapkārt slējās nepazīstami kalni, mezdami klajumā lielas ēnas. Vienā malā viņš pamanīja sniegā iemītu dzīvnieku taku, kas veda uz meža pusi, kur dzirdēja straumītes urdzēšanu.

Eragons ņurdēdams piecēlās kājās, sagrīļojās un stīvi aizkli­boja līdz kokam. Viņš pieķērās pie zara un uzgūlās tam ar visu savu svaru. Kādu brīdi tas turējās pretī, līdz beidzot salūza. Eragons aplauza sīkos zariņus, pierīkoja vienu zara galu sev zem paduses, bet otru stingri atsita pret zemi. Ar šo uz ātru roku sameistaroto kruķi viņš aizkliboja pie aizsaluša strauta. Eragons izsita caurumu cietajā ledū un padzērās skaidro, rūgteno ūdeni. Remdējis slāpes, viņš atgriezās klajumā. Iznācis no meža, zēns beidzot sāka orientēties un pazina kalnus.

Tieši šeit apdullinoša trokšņa pavadībā pirmo reizi parādījās Safiras ola. Eragons atkal atspiedās pret grubuļaino stumbru. Viņš nevarēja kļūdīties, jo tagad pazina arī pelēkos kokus, kas bija zaudējuši skujas sprādziena laikā. Kā Safira varēja zināt, kur tas ir noticis? Viņa taču vēl atradās olā. Manas atmiņas devušas viņai pietiekami daudz informācijas, lai te nonāktu. Klusā apbrīnā viņš papurināja galvu.

Safira pacietīgi gaidīja. Vai tu mani aizvedīsi mājās, viņš jautāja pūķim. Safira izslēja galvu. Es zinu, ka tu negribi, bet tev tas jādara. Mēs abi esam Garovam parādā pateicību. Viņš rūpējās par mani un tātad arī par tevi. Vai tu noliegsi šo parādu ? Ko par mums runās pēc gadiem, ja mēs tagad neatgriezīsimies, ka mēs paslēpāmies kā gļēvuli, kamēr mans tēvocis bija briesmās ? Es jau tagad dzirdu stāstu par Jātnieku un viņa gļēvulīgo pūķi! Ja būs kauja, cīnīsimies un nebēgsim. Tu esi pūķis! Pat Ēna bēgtu no tevis! Bet tu bēguļo pa kalniem kā nobijies trusis.

Eragons gribēja saniknot pūķi, un tas arī izdevās. Safiras žokļi nozibsnīja tikai dažas collas no puiša sejas, no rīkles izlau­zās rēciens. Viņa atieza zobus un nikni skatījās uz Eragonu, no nāsīm mutuļoja dūmi. Viņš cerēja, ka nav aizgājis par tālu. Viņas domas nonāca pie zēna, kvēlojošas no dusmām. Asinis maksās par asinīm. Es cīnīšos. Mūsu likteņzīmes, mūsu likteņi ir savijušies, taču neizaicini mani. Es saprotu, kas ir pienā­kums, bet mēs lidojam, tavas muļķīgās iegribas vadīti.

Muļķīgas vai ne, viņš skaļi atbildēja, bet nav citas izvē­les mums ir jādodas. Viņš saplēsa savu kreklu uz pusēm un pārsedza ar skrandām ievainotās kājas. Zēns piesardzīgi uzrā­pās Safirai mugurā un cieši pieķērās viņas kaklam. Šoreiz, viņš tai sacīja, lido zemāk un ātrāk. Laiks ir dzīvība.

Turies stingrāk un neatlaid vaļā rokas, viņa brīdināja un uzlidoja debesīs. Viņi pacēlās virs meža, izlīdzināja gaitu, īsu brīdi uzkavēdamies virs koku galiem. Eragonam sametās nelabi, un viņš pat nopriecājās, ka gandrīz diennakti nav neko ēdis.

Ātrāk, ātrāk, viņš mudināja. Pūķis neko neteica, bet spārnu vēzieni kļuva ātrāki. Zēns cieši aizvēra acis un sakumpa. Era­gons cerēja, ka krekla audums aizsargās kājas, taču katra kustība izraisīja asas sāpes. Drīz vien karstu asiņu strūkliņas tecēja lejup pa kājām. Safīra domās juta līdzi Eragonam. Tagad viņa lidoja vēl ātrāk un spārni bija piepūlē nospriegoti. Ainava zem viņiem mainījās lielā ātrumā, it kā kāds rautu uz priekšu attēlus. Eragons iedomājās, ka, skatoties no zemes, viņi šķiet tikai kā izplūdis plankums.

Agrā pēcpusdienā zem viņiem jau pletās Palankāras ieleja. Mākoņi aizsedza skatu uz dienvidiem. Kārvahalla atradās zie­meļos. Safīra nolaidās mazliet zemāk, un Eragons sāka meklēt mājas. Pamanījis tās, viņš sastinga šausmās. Melni dūmi ar sarkanīgām liesmām dejoja virs krāsmatām.

Safira, viņš iesaucās un norādīja: Ved mani turp! Tagad!

Viņa sakļāva spārnus un metās lejup, brāzdamās ar šaus­minošu ātrumu. Tad viņa mazliet izmainīja lidojuma virzienu un devās uz meža pusi. Eragons kliedza, pārspēdams ausīs svelpjošo gaisu.

Nolaidies uz lauka! Viņš vēl ciešāk satvēra pūķa kaklu, kad abi brāzās lejā. Safira nogaidīja un, kad līdz zemei bija palicis tikai daži simti pēdu, vairākas reizes savēcināja spārnus uz priekšu. Viņa smagi nolaidās zemē, un Eragons nenoturējās. Viņš nokrita zemē, tad pietrausās kājās, mēģinādams atgūt elpu.

Māja bija saspridzināta. Dēļi, kas reiz kalpoja par sienām un jumtu, bija izkaisīti plašā apkārtnē. Koks bija pārvērties skai­dās, it kā gigantisks āmurs būtu to saskaldījis. Visur mētājās nokvēpuši koka gabali. Dažas salocītas metāla plātnes bija vienī­gais, kas palicis pāri no plīts. Sniegs bija nokaisīts ar sadauzītu trauku lauskām un ķieģeļu gabaliem no sagruvušā skursteņa.

Biezi, eļļaini dūmi cēlās virs staļļa, kas dega rūkdams. Mājlopi no staļļa bija pazuduši vai nu nogalināti, vai arī aizbaidīti.

- Tēvoc! Eragons skrēja cauri krāsmatām, izpostītajās ista­bās meklēdams Garovu. Nekur no viņa nebija ne miņas.

- Tēvoc! Eragons atkal iesaucās. Safira apgāja mājas stū­rim un apstājās pie viņa sāniem.

Šeit mājo skumjas, viņa teica.

- Tas nebūtu noticis, ja tu nebēgtu prom un neaiznestu līdzi arī mani!

Tevis nebūtu starp dzīvajiem, ja mēs būtu palikuši.

- Paskaties! viņš kliedza. Mēs varējām brīdināt Garovu! Tā ir tava vaina, ka viņš nebēga prom! Eragons trieca dūri pret kārti, pārsizdams ādu uz pirkstu kauliņiem. Asinis ritēja pa pirkstiem uz leju, bet viņš devās prom no mājas. Viņš aizklumpačoja līdz takai sniegā, kas veda uz lielo ceļu, un noliecās, lai izpētītu pēdas. Uz lielo ceļu veda vairākas pēdas, taču redze nebija tik asa, un nospiedumus tik tikko varēja saskatīt. Vai es kļūstu akls? viņš sevī brīnījās. Zēns pataustīja vaigus ar drebošu roku un atklāja, ka tie ir slapji no asarām.

Pār viņu nolaidās ēna, kad Safira noliecās virs viņa, sar­gājot ar saviem spārniem. Nomierinies varbūt viss vēl nav zudis. Jauneklis cerībā palūkojās uz pūķi. Paskaties uz taku: manas acis redz tikai divus pēdu pārus. Garovs no šejienes nav aizvests.

Eragons koncentrēja skatienu uz nomīdīto sniegu. Divu ādas zābaku pāru neskaidrie nospiedumi vedināja skatienu uz māju pusi. Šie paši zābaki bija atstājuši pēdu nospiedumus, pametot māju. Tie bija tikpat dziļi kā pirmie, tātad prom ejošie nebija nesuši nekādus smagumus. Tev taisnība, Garovam jābūt tepat! Viņš uzlēca kājās un metās uz mājas pusi.

Es pārlūkošu apkārtni pie ēkām un mežu, sacīja Safira.

Eragons ierāpās krāsmatās, kur reiz bija virtuve, un sāka drudžaini rakņāties pa laukakmeņu kaudzi. Gruveši, kurus viņš parasti nespētu izkustināt, tagad, šķiet, lidoja paši no sevis.

Trauku skapis kādu bridi stīvējās viņam pretī, un tad Eragons aizlingoja to pa gaisu. Kad viņš vilka skapi, aiz muguras kaut kas nograbēja. Jauneklis apsviedās apkārt, gatavs uzbruku­mam.

Zem sabrukušā jumta gabala vīdēja roka. Tā vārgi kustējās, un viņš to sagrāba, kliegdams:

- Tēvoci, vai tu mani dzirdi?

Atbildes nebija. Eragons plosīja koka gabalus, nedomājot par skabargām, kas caururba viņa rokas. Viņš ātri vien atbrī­voja cietušā roku un plecu, taču smaga sija viņu apturēja. Zēns mēģināja palikt zem tās plecu un stūma ar katru sava ķermeņa muskuli, taču neko nevarēja līdzēt.

- Safīra! Tu man esi vajadzīga!

Pūķis nekavējoties ieradās. Dēļi krakšķēja zem viņas kājām, rāpjoties pāri sagrautajām sienām. Ne vārda nesakot, viņa piesardzīgi nostājās aiz Eragona un atbalstīja sānu pret siju. Satīras nagi iegrima gruvešos, kas reiz bija grīda, muskuļi saspringa. Sija padevās ar griezīgu skaņu, un Eragons palīda zem tās. Garovs gulēja uz vēdera, gandrīz visas viņa drēbes bija norautas. Zēns izvilka tēvoci no gruvešiem. Tiklīdz viņi bija drošībā, Safīra atlaida siju, ļaujot tai nokrist sagrautajā telpā.

Eragons izvilka Garovu no sagrautās mājas un noguldīja zemē. Viņš sabijies pieskārās tēvocim. Tā āda bija pelēka, nedzī­va un sausa, it kā drudzis būtu izžāvējis visus sviedrus. Lūpas bija sasprēgājušas, un uz vaigu kaula vīdēja gara skramba, taču tas bija nieks. Lielāko daļu Garova ķermeņa klāja dziļi, robaini apdegumi. Brūču malas bija krīta baltumā, un no tām sūcās caurspīdīgs šķidrums, no kura nāca skāņa puvušu dārzeņu smaka. Garovs elpoja grūdieniem, un katra skaņa līdzinājās pirmsnāves gārdzienam.

Slepkavas, domās nošņācās Safīra.

Nerunā tā. Viņu vēl var glābt! Mums viņš jāaizgādā līdz dziedniecei, līdz Ģertrūdei. Tomēr es nevaru aiznest viņu līdz Kārvahallai.

Safīra tūlīt piedāvāja viņam risinājumu, domās parādot, ka Garovs karājas viņas ķetnās, bet viņi ar Eragonu lido.

Vai tu vari pacelt mūs abus ?

Man jāvar.

Eragons rakņājās pa gruvešiem, līdz atrada dēli un ādas saites. Viņš lika Safīrai izurbināt ar nagu caurumu katrā dēļa stūrī, tad izvilka ādas strēmeli cauri katram caurumam un piesēja to pie pūķa priekškājām. Pārbaudījis, vai mezgli ir droši, Eragons uzvēla Garovu uz dēļa un piesēja pie tā. Melnas drānas gabals izkrita no tēvoča plaukstas. Tas bija izrauts no svešinieku drēbēm. Eragons dusmīgi ietūcīja lupatu kabatā, uzrāpās Safīrai mugurā un sāpēs aizvēra acis: noberztās kājas bija saskārušās ar pūķa zvīņām. Aiziet!

Safīra cēlās augšā, bet pakaļkājas turpināja mīdīt zemi. Spārni švīkstēja, un viņa lēnām sāka celties gaisā. Cīpslas saspringa un krakšķēja, kad viņa cīnījās ar zemes pievilkšanas spēku. Ilgu, mokoši garu sekundi nekas nenotika, bet tad pūķis spēcīgi izrāvās uz priekšu un viņi pacēlās augstāk. Tiklīdz viņi uzlidoja virs meža, Eragons sacīja: Dodies pa ceļu uz priekšu. Ja vajadzēs nolaisties, uz tā pietiks vietas.

Mani var ieraudzīt.

Tam vairs nav nozīmes! Safīra neiebilda un devās uz ceļa pusi Kārvahallas virzienā. Dēlis ar piesieto Garovu mežonīgi mētājās zem viņiem, un tikai īsās ādas saites neļāva vīram nokrist.

Papildu nešļava palēnināja Safiras lidojuma ātrumu. Viņas galva pagurumā nokārās, ap muti parādījās putas. Pūķis visiem spēkiem centās turpināt ceļu, tomēr kādu jūdzi no Kārvahallas sakļāva spārnus un laidās lejā.

Viņas pakaļkājas saskārās ar sniega klāju. Eragons nokūle­ņoja no pūķa skausta, smagi noveļoties uz sāna, lai vēl vairāk nesavainotu kājas. Viņš ar mokām pieslējās stāvus un ķērās pie darba, lai atsietu ādas saites no Safiras ķetnām. Viņa skaļi elsoja, un tas bija saklausāms visā apkārtnē. Sameklē drošu paslēptuvi, viņš teica. Es nezinu, cik ilgi būšu prom, tādēļ tev kādu laiku vajadzēs rūpēties par sevi.

Es gaidīšu, viņa atbildēja.

Viņš sakoda zobus un sāka vilkt Garovu pa ceļu. Jau paši pirmie soļi izraisīja neciešamas sāpes.

Es to nespēju! viņš kliedza, tad pieveica vēl dažus soļus. Viņa mute izlocījās sāpēs. Eragons stīvi skatījās zemē un sako­poja spēkus, lai turpinātu gaitu. Tā bija cīņa ar paša izmocīto augumu cīņa, ko viņš nevēlējās zaudēt. Minūtes vilkās mokošā ātrumā. Katrs jards, ko viņš pieveica, likās daudzreiz garāks. Eragons izmisis domāja, vai Kārvahalla vispār vēl eksistē, var­būt svešinieki ir nodedzinājuši arī to. Pēc kāda laika cauri sāpju plīvuram viņš sadzirdēja saucienus un palūkojās augšup.

Broms skrēja viņam pretī izplestām acīm, sajauktiem matiem, uz viņa deniņiem bija sakaltušas asinis. Viņš mežonīgi vēcināja rokas, tad nometa nūju un sagrāba Eragona plecus, kaut ko sacīdams skaļā balsī. Eragons neizpratnē mirkšķināja acis. Pēkšņi, bez kāda brīdinājuma, zeme skrēja viņam pretī un mutē ieplūda asins garša. Jauneklis zaudēja samaņu.