Eragons

37. NODAĻA Jātnieka svētība

Mosties, Eragon! Viņš sakustējās un ieņurdējās.

Man vajadzīga tava palīdzība. Kaut kas ir noticis!

Eragons mēģināja neievērot balsi un turpināja gulēt.

Celies!

Ej prom, viņš nomurmināja.

Eragon! Alā atskanēja aurošana. Viņš uzrāvās sēdus, taus­tīdamies pēc stopa. Safira bija noliekusies pār Bromu; tas bija noripojis no akmens paaugstinājuma un svaidījās uz alas grīdas. Viņa seja bija saviebta, bet rokas sažņaugtas dūrēs. Eragons pārbijies pieskrēja klāt.

-Palīdzi man viņu noturēt! Viņš savainos sevi! jauneklis sauca Murtagam, satvēris Broma rokas. Sāns nežēlīgi sāpēja, kad vecais vīrs locījās krampjos. Eragons un Murtags valdīja Bromu, līdz konvulsijas beidzās. Tad viņi lēnām aizveda savu biedru uz akmens paaugstinājumu.

Eragons pataustīja Broma pieri. Āda bija tik karsta, ka drudzi varēja just pat no attāluma. Atnes ūdeni un kādu drānu, viņš noraizējies sacīja Murtagam. Tas atnesa prasīto, un Eragons maigi apslaucīja Broma seju, cenzdamies to atvēsi­nāt. Alā atkal iestājās klusums, un viņš pamanīja, ka laukā spīd saule. Cik ilgi mēs gulējām? viņš vaicāja Safirai.

Krietnu laiciņu. Gandrīz visu šo laiku es nenovērsu no Broma skatienu. Viņš bija mierīgs, tikai pirms dažām minūtēm piepeši sāka svaidīties. Es pamodināju tevi, kad viņš nokrita uz grīdas.

Eragons izstaipījās. Viņš samiedza acis, kad sāpes atkal uzvilnīja sānā. Piepeši viņa plecu sagrāba roka. Broma acis bija plaši atvērtas, un viņš skatījās uz Eragonu ar stiklainu skatienu.

- Tu! viņš nosēca. Atnes man vīna maisu!

- Brom? Eragons priecīgi iesaucās, dzirdot veco vīru. Tev nevajadzētu dzert vīnu: tev kļūs sliktāk.

- Atnes, puis, vienkārši atnes… Broms nopūtās. Viņa roka noslīdēja no Eragona pleca.

- Es tūlīt atnesīšu pagaidi. Eragons aizskrēja pie seglu somām un kā neprātīgs rakņājās pa tām. Es to nevaru atrast! viņš sauca, izmisīgi lūkodamies visapkārt.

- Reku, paņem manējo, sacīja Murtags, sniegdams ādas maisu.

Eragons paķēra to un atgriezās pie Broma. Man ir vīns, viņš pietupies sacīja. Murtags aizgāja līdz alas ieejai, lai abi varētu palikt vienatnē.

Nākamie Broma vārdi skanēja vārgi, taču noteikti. Labi… viņš nevarīgi pakustināja roku. Tagad… nomazgā manu labo roku ar vīnu.

- Ko… Eragons ievaicājās.

- Nejautā! Man nav laika. Neko nesaprazdams, Eragons atraisīja vīna maisu un uzlēja mazliet šķidruma uz Broma plaukstas. Viņš berzēja ar to vecā vīra ādu, ziezdams pirkstus un plaukstas iekšpusi. Vairāk, Broms ierunājās čerkstošā balsī. Eragons vēlreiz uzlēja vīnu uz plaukstas. Viņš enerģiski berzēja, līdz brūnā krāsa no Broma plaukstas pazuda, tad apstā­jās ar izbrīnā pavērtu muti. Broma plaukstā mirdzēja gedwēy ignasia.

- Tu esi Jātnieks! viņš neticīgi iesaucās.

Broma sejā noplaiksnīja sāpīgs smaids. Tiesa, reiz biju… taču vairs ne. Kad es biju jauns… jaunāks nekā tu tagad, mani izvēlējās… Jātnieki izvēlējās mani, lai es pievienotos viņu rindām. Kamēr viņi mani apmācīja, es sadraudzējos ar citu mācekli…

Morzanu, pirms viņš kļuva Atkritējs. Eragons ievilka elpu. Tas notika vairāk nekā pirms simt gadiem. Taču tad viņš nodeva mūs Galbatoriksam… un kaujā pie Doru Areabas Vroengardas pilsētas nogalināja manu jauniņo pūķi. Viņu sauca… Safīra.

- Kāpēc tu man to neizstāstīji agrāk? Eragons klusi jautāja.

Broms iesmējās. Jo… nebija vajadzības. Vecais vīrs apklu­sa. Viņam kļuva aizvien grūtāk elpot, rokas bija cieši sažņaug­tas. Es esmu vecs, Eragon… tik vecs. Lai arī manu pūķi nogalināja, mana dzīve bijusi garāka nekā vairumam ļaužu. Tu nenojaut, ko nozīmē sasniegt manu vecumu, atskaties pagātnē un saproti, ka lielāko daļu no tās neatceries; skaties nākotnē un saproti, ka priekšā vēl daudzi gadi… Pēc visiem šiem gadiem es vēl aizvien skumstu pēc savas Salīras… un ienīstu Galbatoriksu par to, ko viņš man atņēmis. Broma drudžainās acis ieurbās Eragonā, kad viņš dedzīgi sacīja: Neļauj tam notikt. Neļauj! Sargā Safīru kā sevi pašu jo bez viņas dzīvei ir maz jēgas.

- Tu nedrīksti tā runāt. Nekas ar viņu nenotiks, Eragons noraizējies sacīja.

Broms pagrieza galvu sāņus. Varbūt es murgoju. Viņa neko neredzošais skatiens pievērsās Murtagam, tad atkal cieši uzlūkoja Eragonu. Broma balss kļuva spēcīgāka: Eragon! Es vairs ilgi nedzīvošu. Šis… šis ir smags ievainojums; tas izsūc manus spēkus. Man nav spēka ar to cīnīties… Pirms es aizeju, vai tu pieņemsi manu svētību?

- Viss būs labi, Eragons sacīja ar asarām acīs, tev tas nav jādara.

- Tāda ir lietu kārtība… man tas jādara. Vai pieņemsi svē­tību?

Eragons nolieca galvu un pamāja. Broms uzlika drebošo roku uz viņa pieres. Tad es tev to sniedzu. Lai turpmākie gadi tev nes daudz laimes. Viņš pamāja, lai Eragons piespiežas tuvāk. Ļoti klusu viņš pačukstēja septiņus vārdus senajā valodā, tad vēl klusāk pateica, ko tie nozīmē. Tas ir viss, ko es tev varu dot… Liec tos lietā tikai lielas vajadzības dzīts.

Broms pagrieza neko neredzošās acis pret griestiem. Un tagad, viņš murmināja, es došos dižākajā no visiem ceļoju­miem…

Eragons raudādams turēja vecā vīra roku un mierināja, cik labi vien spēja. Viņš visu laiku atradās pie sava biedra, neat­kāpdamies ne soli, noraidīdams ēdienu un dzērienu. Pagāja vairākas stundas, un Broma seju pārklāja pelēcīgs bālums, bet acu skatiens lēnām izdzisa. Rokas kļuva ledainas, un apkār­tne neomulīga. Eragons bezspēcīgi nolūkojās, kā razaku cirs­tais ievainojums paņem viņa biedru.

Diena jau sliecās uz vakara pusi un ēnas kļuva garākas, kad Broma ķermenis sastinga. Eragons sauca Bromu vārdā un lūdza Murtaga palīdzību, taču viss bija velti. Kad gaiss sastinga no klusuma, Broms cieši ieskatījās Eragona acīs. Tad vecā vīra seja atmaiga un elpa pameta viņa lūpas. Tā aizgāja mūžībā Broms Stāstnieks.

Eragons drebošiem pirkstiem aizvēra Broma acis. Satīra žēlabās pacēla galvu, stāvot aiz viņa, un sērīgi ierēcās. Eragonam pa vaigiem ritēja asaras, kad viņš apjauta briesmīgā zaudējuma sāpes. Saņēmies viņš sacīja: Mums viņš jāapglabā.

- Mūs var ieraudzīt, Murtags brīdināja.

- Man vienalga!

Murtags vilcinājās, tad pacēla Broma ķermeni kopā ar visu zobenu un nūju. Safira viņiem sekoja. Uz virsotni, Eragons aizlūzušā balsī sacīja, norādīdams uz smilšakmens pakalna augšu.

- Mēs nevaram izrakt kapu akmenī, Murtags iebilda.

- Es varu.

Eragons uzrāpās gludā pakalna virsotnē, lai gan viņa sāni sāpēja tikpat stipri kā agrāk. Tur Murtags noguldīja Bromu uz akmens.

Eragons noslaucīja asaras un nenovērsdamies skatījās uz smilšakmeni. Pamādams ar roku, viņš sacīja: Moi stenr! -

Akmens nodrebēja. Tas sāka plūst kā ūdens, izveidodams tik dziļu bedri, lai paslēptu cilvēka augumu. Mīcīdams smilšakmeni kā mālu, jauneklis ap padziļinājumu uzcēla sienas, kas sniedzās līdz viņa viduklim.

Viņi ievietoja Bromu kopā ar zobenu un nūju nepabeigtajā smilšakmens velvē. Eragons atkāpās un ar maģijas palīdzību pabeidza veidot kapavietu. Akmens sakļāvās virs Broma nekus­tīgās sejas un garā, slīpā smailē stiepās uz augšu. Eragons, godinot Broma piemiņu, iegravēja akmenī rūnu rakstus:

Šeit atdusas Broms,

Kas bija Pūķa Jātnieks

Un bija man Tēva vietā.

Lai viņa vārds dzīvo mūžīgi mūžos.

Tad Eragons nolieca galvu un neslēpdamies sēroja. Viņš nekustīgi stāvēja līdz pašam vakaram, kad izzuda pēdējie gais­mas stari.

Tonakt jauneklis atkal sapņoja par cietumā ieslodzīto sie­vieti.

Viņš redzēja, ka ar svešinieci kaut kas nav kārtībā. Viņas elpa bija saraustīta un viss ķermenis drebēja nevarēja saprast, vai no aukstuma vai sāpēm. Celles pustumsā skaidri varēja saskatīt vienīgi viņas roku, kas karājās pāri gultas malai. No pirkstu galiem pilēja tumšs šķidrums. Eragons zināja, ka tās ir asinis.