Eragons

21. NODAĻA Dareta

Dareta atradās Ninoras krastā šajā apvidū varēja izdzī­vot tikai pie ūdens. Pilsētiņa bija maza un diezgan noslēgta iedzīvotāji nekur nebija redzami. Eragons un Broms tuvojās tai ļoti piesardzīgi. Šoreiz Safira noslēpās netālu no pilsētas. Ja rastos kādas nepatikšanas, pūķis būtu klāt pēc dažām sekundēm.

Viņi iejāja Daretā, pūlēdamies izturēties klusi. Broms ar veselo roku sažņaudza ciešāk zobenu, modri skatīdamies uz visām pusēm. Eragons turēja gatavībā uzvilktu stopu, kamēr viņi virzījās starp klusajām mājām. Diez ko labi neizskatās, Eragons domās teica Safīrai. Viņa neatbildēja, taču jauneklis juta, ka pūķis ir gatavs doties palīgā. Puisis palūkojās zemē un atvieglots ieraudzīja pavisam nesenus bērna pēdu nospiedumus. Bet kur viņi ir?

Broms sastinga, kad viņi iejāja Daretas centrā un tas izrā­dījās tukšs. Vējš pūta pilsētas tukšajās ielās, vietām sagriežot putekļu vērpetes. Broms pagrieza Ledusliesmu apkārt.

Taisāmies, ka tiekam prom no šīs pilsētas. Man nepatīk šejienes noskaņojums.

Viņš palaida Ledusliesmu auļos. Eragons sekoja viņam, mu­dinādams Kadoku uz priekšu.

Viņi paguva tikai mazliet tikt uz priekšu, kad pēkšņi ceļu aizšķērsoja rati, parādoties no māju pagalma puses. Kadoks nosprauslājās, iecirta pakavus zemē un slīdot apstājās blakus Ledusliesmai. Melnīgsnējs vīrs pārlēca pāri ratiem un nostājās ceļinieku priekšā. Viņam pie sāniem karājās zobens un rokās bija uzvilkts stops. Eragons pacēla savu stopu un nomērķēja uz svešinieku, kurš pavēloši sauca:

- Stāt! Nolaidiet ieročus! Jūs ir ielenkuši sešdesmit loka strēlnieki. Ja jūs kustēsieties, viņi šaus.

Un kā uz burvja mājienu uz apkārtējo māju jumtiem parā­dījās bruņotu vīru silueti.

Safira, turies no šejienes pa gabalu! Eragons iesaucās. Viņu ir pārāk daudz. Ja tu ieradīsies, viņi nogalinās tevi vēl gaisā. Netuvojies! Viņa dzirdēja, tomēr jauneklis nebija pārliecināts, vai pūķis viņu paklausīs. Viņš gatavojās likt lietā maģiju. Man būs jāaptur bultas, pirms tās ieurbsies manī vai Bromā.

- Ko jūs vēlaties? Broms mierīgā balsī vaicāja.

- Kāpēc jūs esat ieradušies? vīrs noprasīja.

- Lai nopirktu pārtiku un dzirdētu jaunumus. Neko vairāk negribam. Mēs esam ceļā pie mana brālēna Drasleonā.

- Jūs esat diezgan krietni bruņojušies.

- Jūs arī, atbildēja Broms. Šis ir bīstams laiks.

- Taisnība. Vīrs uzmanīgi viņus aplūkoja. Es nedomāju, ka vēlat mums ļaunu, taču mums nesen ir bijusi darīšana ar urgļiem un laupītājiem, tāpēc es tik viegli nepaļaujos uz jūsu vārdiem.

- Ja jau nav nekādas nozīmes tam, ko sakām, kas tagad notiks? pārjautāja Broms. Vīri uz jumtiem nebija pakustēju­šies. Pēc viņu nekustīguma Eragons sprieda, ka viņi ir vai nu ļoti disciplinēti… vai ari ļoti nobijušies. Viņš cerēja, ka vaino­jams varētu būt otrs iemesls.

-Jūs teicāt, ka gribat tikai pārtiku. Jums jāpiekrīt palikt tepat, līdz mēs atnesam nepieciešamo, tad samaksājiet un neka­vējoties dodieties prom.

- Jā, mēs esam ar mieru.

- Labi, sacīja vīrs, nolaižot stopu, taču turēja to gatavībā. Viņš pamāja ar roku vienam no strēlniekiem, kas zibenīgi no­kāpa lejā no jumta un pieskrēja klāt.

- Pasaki viņam, ko gribat.

Broms ātri noskaitīja visu, ko vajadzēja, un tad piebilda:

- Un, ja jums ir kāds lieks cimdu pāris, kas derētu manam brāļadēlam, es vēlētos nopirkt arī tos. Strēlnieks pamāja ar galvu un skriešus metās prom.

- Mans vārds ir Trevors, sacīja melnīgsnējais vīrs. Paras­tos apstākļos es paspiestu jums roku, taču laiki ir tādi, ka labāk turēšos tālāk. Sakiet, no kurienes jūs nākat!

- No ziemeļiem, sacīja Broms, bet mēs nekur neesam palikuši uz ilgu laiku. Vai urgļi lika jums ķerties pie ieročiem?

- Jā, atbildēja Trevors, urgļi un arī vēl ļaunāki radījumi. Vai jums ir kādas ziņas par citām pilsētām? Retu reizi saņemam kādu vārdu no viņiem, bet esam dzirdējuši par uzbrukumiem apkārtējām pilsētām.

Broms sadrūma. Es gribētu, kaut tie nebūtu mēs, kas atnes jums šo vēsti. Pirms kādām divām nedēļām mēs jājām cauri Jazuakai. Pilsēta bija izlaupīta. Visi pilsētas iedzīvotāji bija nogalināti un sakrauti lielā kaudzē. Mēs gribējām viņus pienācīgi apglabāt, taču tieši tad mums uzbruka divi urgļi.

Trevors satriekts ar asarām acīs atkāpās.

- Šī ir patiešām melna diena. Tomēr es nesaprotu, kā divi urgļi varēja sakaut veselu pilsētu. Turienes ļaudis bija labi karotāji arī daži mani draugi.

- Mēs ievērojām vairākas zīmes, kas liecināja, ka pilsētu ir izpostījusi urgļu banda, Broms paskaidroja. Domāju, ka tie, kurus sastapām, bija dezertieri.

- Cik liela bija banda?

Broms kādu brīdi virpināja pirkstos seglu somas aizdari.

- Pietiekami liela, lai noslaucītu Jazuaku no zemes virsmas, tomēr ne tik maza, lai nemanīta virzītos pa laukiem. Ne vairāk par simtu, taču ne mazāk par piecdesmit. Ja vien es nekļūdos, abos gadījumos viņi var kļūt jums liktenīgi.

Trevors tik tikko manāmi pamāja ar galvu.

- Jums būtu jādodas prom, Broms turpināja. Šī nav droša vieta pārāk bīstama, lai ilgstoši cerētu uz mierīgu dzīvošanu.

- Es zinu, bet šejienieši atsakās kaut kur doties. Šīs ir viņu mājas un arī manējās, lai gan es te dzīvoju tikai dažus gadus. Viņi tās vērtē augstāk par savu dzīvību. Trevors nopietni palūkojās uz viņiem. Mēs esam atsituši dažu urgļu uzbruku­mus, un tas devis pilsētiņas iedzīvotājiem lielāku pārliecību par pašu spējām. Man bail, ka vienu rītu mēs visi pamodīsimies ar pārgrieztu rīkli.

Loka šāvējs izskrēja no mājām ar preču kaudzi rokās. Viņš tās nolika blakus zirgiem, un Broms viņam samaksāja. Kad vīrs devās prom, Broms apvaicājās:

- Kāpēc viņi izvēlējušies tevi par Daretas aizsargu vadoni?

Trevors paraustīja plecus. Es dažus gadus dienēju karaļa

armijā.

Broms rakņājās atnestajās precēs un pasniedza Eragonam cimdu pāri, bet pārējās lietas ielika seglu somās. Eragons uz­vilka cimdus, uzmanīgi turēdams plaukstas uz leju, un sažņau­dza rokas. Cimdu āda labi piegulēja rokai, lai arī bija krietni vien noskrambāta no lietošanas.

- Labi, Broms iesāka, kā jau solījām, tagad mēs dosimies prom.

Trevors pamāja.

- Kad jūs nokļūsiet līdz Drasleonai, vai izdarīsiet mums pakalpojumu? Paziņojiet Impērijai par mūsu bēdīgo stāvokli. Ja ziņas vēl nav nonākušas līdz karalim, mums tas liek satrauk­ties. Un, ja vēsts jau nonākusi līdz viņam un karalis nolēmis nerīkoties, arī tas ir iemesls satraukumam.

- Mēs nogādāsim jūsu ziņu. Lai jūsu zobeni vienmēr asi! sacīja Broms.

- Tāpat kā jūsējie!

Rati tika nostumti nost no viņu ceļa, un ceļinieki jāja no Daretas prom uz meža pusi gar Ninoru. Eragons raidīja Safīrai domas. Mēs dodamies prom. Viss beidzās labi. Atbildes vietā viņš sajuta, ka pūķis vai vārījās dusmās.

Broms paraustīja bārdu.

- Impērija ir sliktākā stāvoklī, nekā es biju domājis. Kad tir­goņi ieradās Kārvahallā, viņi atnesa sev līdzi stāstus par nemie­riem, taču man likās, ka tie ir pārspīlēti. Urgļi ir visapkārt, un tā vien liekas, ka pati Impērija ir briesmās. Taču tā nav devusi pavēli nedz karaspēkam, nedz kareivjiem. Liekas, ka karalis nemaz nesatraucas par savu īpašumu.

- Tas ir dīvaini, Eragons piekrita.

Broms pielieca galvu, lai neatsistos pret zemu zaru.

- Kamēr mēs bijām Daretā, vai tu liki lietā kādu no savām spējām?

- Nebija nekādas vajadzības.

- Nepareizi, Broms palaboja. Tu varētu sajust Trevora nolūkus. Pat es ar savām ierobežotajām spējām varēju to izda­rīt. Ja pilsētnieki būtu sapulcējušies, lai nogalinātu mūs, es tāpat vien tur nesēdētu. Tomēr es jutu, ka ar viņiem ir iespē­jams sarunāties, un tieši to arī darīju.

- Kā es varēju zināt, ko Trevors domā? Eragons vaicāja. Vai man jāspēj redzēt citu cilvēku domas?

- Beidz, novilka Broms, tev būtu jāzina atbilde uz šo jau­tājumu. Tu varēji atklāt Trevora nolūkus tādā pašā veidā, kā tu sazinies ar Kadoku vai Safiru. Cilvēku prāts daudz neatšķiras no pūķa vai zirga prāta. Sarežģīti tas nav, tomēr šis spēks tev jāizmanto ar apdomu un lielu piesardzību. Cilvēka prāts ir tā pēdējais patvērums. Tu nedrīksti tajā iekļūt vardarbīgi, ja vien tevi uz to nespiež apstākļi. Jātnieki bija izveidojuši stingrus noteikumus par domu nolasīšanu. Ja tos pārkāpa bez acīmre­dzamas vajadzības, sods bija ļoti bargs.

- Vai tu vari lasīt domas, lai gan pats neesi Jātnieks? pār­vaicāja Eragons.

- Kā jau iepriekš tev sacīju, ikviens spēj sazināties domās, ja vien viņš ir pareizi mācīts, taču atšķiras domu pārraides līme­nis. Vai tur pie vainas ir maģija grūti pateikt. Maģiskās spējas, protams, veicina šo talantu vai arī saistība ar pūķi, taču esmu pazinis daudzus, kas to iemācījušies paši uz savu roku. Padomā: tu spēj sazināties ar ikvienu dzīvu būtni, lai gan kontakts varē­tu būt neskaidrs. Tu vari pavadīt visu dienu, klausoties putna domās vai arī mēģinot saprast, kā jūtas slieka lietusgāzes laikā. Man, piemēram, putni nešķiet interesanti. Tev es ieteiktu sākt ar kaķi: starp tiem mēdz būt neparastas personības.

Eragons ņurcīja rokās Kadoka pavadu, prātodams par Broma vārdiem.

- Ja es spēju iekļūt citu cilvēku prātā, vai tas nozīmē, ka arī citi spēj to pašu izdarīt ar mani? Kā es varu zināt, vai kāds neokšķerē pa manu galvu? Vai ir kāds veids, kā to apturēt? Kā es varu zināt, vai Broms zina, ko es šobrīd domāju ?

- Kā tad ne. Vai Safira nav kādreiz norobežojusi tevi no savām domām?

- Reizēm, Eragons atzinās. Kad viņa aizveda mani uz Kori, es vispār nespēju ar viņu parunāt. Viņa nevis ignorēja mani, bet, manuprāt, Safira mani pat nedzirdēja. Viņas prātu apjoza siena, kurai es nevarēju tikt cauri.

Kādu brīdi Broms kārtoja savu apsēju, pavelkot to mazliet augstāk.

- Tikai daži cilvēki spēj noteikt, vai kāds ložņā pa viņu prātu, un no visiem šiem cilvēkiem tikai daži var atturēt tevi no iekļūšanas domās. Tas ir atkarīgs no vingrināšanās un veida, kā tu domā. Pateicoties tavām maģiskajām spējām, tu vienmēr zināsi, ja kāds iekļuvis tavā prātā. Tiklīdz to sajutīsi, tu spēsi nobloķēt iebrucēju, vienkārši koncentrējoties tikai uz vienu lietu, nobīdot malā visu pārējo. Piemēram, ja tu domāsi tikai par ķieģeļu sienu, tas būs vienīgais, ko ienaidnieks nopratīs no tavām domām. Tomēr ir vajadzīga liela enerģijas deva un paš­disciplīna, lai bloķētu kādu no savām domām uz ilgāku laiku. Ja tavas domas novērsīs kaut visniecīgākais iemesls, tava siena sagrīļosies un ienaidnieks izmantos šo vājuma brīdi.

- Kā es to varu iemācīties? Eragons gribēja zināt.

- Ir tikai viens ieteikums vingrināties, vingrināties un vēl vairāk vingrināties. Iedomājies kaut ko un mēģini noturēt šo attēlu, cik ilgi vien spēj, izslēdzot no prāta visu pārējo. Šo spēju apgūst tikai daži, un tā liecina par ļoti augstu meistarī­bu, Broms uzsvēra.

- Man nav nepieciešama augsta meistarība, tikai drošība. Ja spēju ieiet kāda prātā, vai es varētu arī izmainīt viņa domas ? Katru reizi, kad uzzinu ko jaunu par maģiju, kļūstu vēl piesar­dzīgāks.

Kad abi nokļuva pie Safiras, pūķis nikni metās viņiem virsū. Zirgi satraukti kāpās atpakaļ. Safira rūpīgi nopētīja Eragonu un klusi nošņācās. Viņas acis bija cietas kā krams. Eragons uzmeta bažīgu skatu Bromam viņš nekad nebija redzējis Safiru tik dusmīgu un apjautājās: Vai ir kādas problēmas ?

Tu, viņa ierēcās. Tu pats esi problēma.

Eragons sarauca pieri un nokāpa no Kadoka. Tiklīdz jaunekļa kājas skāra zemi, Safira ar asti nogāza viņu zemē un pienagloja ar saviem nagiem.

- Ko tu dari? viņš kliedza, mēģinādams piecelties, taču pūķis bija stiprāks. Broms uzmanīgi vēroja notiekošo, sēdēdams Ledusliesmas mugurā.

Safira šūpoja galvu virs Eragona, līdz abu acis satikās. Puisis vairījās no pūķa nekustīgā skatiena. Tu! Ikreiz, kad dodies kaut kur bez manis, tu nonāc nepatikšanās. Tu esi kā tāds mazulis, kas visur bāž savu degunu. Un ja nu kāds tev to nokož ? Ko tad tu darīsi? Es nevaru tev palīdzēt, ja esmu jūdzēm tālu. Es slēpos, lai neviens mani neieraudzītu, bet nu vairs negribu to darīt. Ne jau tad, kad tava dzīvība ir briesmās.

Es saprotu, kāpēc tu esi dusmīga, sacīja Eragons, bet es esmu daudz vecāks par tevi un pats varu par sevi rūpēties. Tieši tu esi tā, kura ir jāsargā!

Viņa nošņakstināja zobus Eragonam tieši pie auss. Vai tu tiešām tam tici? Rīt tu jāsi ar mani ne jau ar to nožēlojamo briežlopu, ko jūs saucat par zirgu, vai arī es tevi nesīšu savos nagos. Tu esi Pūka Jātnieks vai ne? Vai arī man nav nekādas daļas par tevi ?

Jautājums it kā apsvilināja Eragonu, un viņš nolaida acis. Viņš zināja, ka Safirai taisnība, taču viņam bija bail no jāšanas ar pūķi. Lidojums bija smagākais pārbaudījums, ko viņš jebkad bija piedzīvojis.

- Kas noticis? Broms noprasīja.

- Viņa grib, lai es rītdien jāju ar viņu, Eragons vārgi novilka.

Broma acis uzzibsnīja.

- Tev ir segli. Domāju, ja jūs abi paliksiet nemanāmi, tā nebūs problēma. Safīra pievērsa skatienu vecajam vīram un tad atkal Eragonam.

- Kas notiks, ja tev kāds uzbruks vai atgadīsies vēl kas neparedzēts? Es nepagūšu laikā un…

Safira spēcīgāk uzspieda viņa krūtīm, pārtraucot vārdu plūsmu. Tieši par to jau es arī domāju, mazais.

Šķita, ka Broms mēģina noslēpt smaidu.

- Risks ir tā vērts. Tev taču jāiemācās ar viņu jāt. Padomā par to no tāda viedokļa: no augšas tu jau laikus ieraudzīsi ikvie­nas lamatas, slēpni vai citus nepatīkamus pārsteigumus.

Eragons paskatījās uz Safīru un sacīja: Labi, darīsim tā. Tagad laid mani vaļā.

Dod man savu godavārdu.

Vai tas tiešām ir vajadzīgs? viņš prasīja. Safīra mirkšķināja acis. Ļoti labi. Es dodu savu godavārdu, ka rīt lidošu ar tevi. Apmierināta?

Es esmu apmierināta.

Safīra ļāva viņam uzslieties kājās un, atsperoties pret zemi, pacēlās gaisā. Eragons nodrebēja, noskatoties pūķa lidojumā. Ņurdēdams viņš atgriezās pie Kadoka un sekoja Bromam.

Kad saule jau bija gandrīz norietējusi, viņi iekārtojās uz naktsguļu. Eragons, kā parasti, pirms vakariņām cīnījās ar Bromu. Kaujas laikā Eragons tik spēcīgi cirta ar savu koka zobenu, ka pārlauza abus māņu ieročus kā sīkus zariņus. Koku pārpalikumi nozuda tumsā. Broms iemeta ugunskurā to, kas bija palicis pāri no viņa nūjas, un sacīja:

- Mēs esam beiguši vingrināties ar nūjām met prom ari savējo. Ar nūjām mēs esam apguvuši visu, ko varējām. Neko vairāk tu no tām iegūt nespēj. Tagad ir pienācis laiks ķerties pie zobeniem. Viņš izņēma Zaroku no Eragona somas un iedeva jauneklim.

- Mēs sagraizīsim viens otru driskās, Eragons iebilda.

- Nē taču. Tu atkal aizmirsi par maģiju, sacīja Broms. Viņš pacēla zobenu un pagrieza tā, lai uguns atspīdētu asmenī. Viņš uzlika pirkstu uz zobena asmens šķautnes un saspringa rievas viņa pierē padziļinājās. Kādu brīdi nekas nenotika, tad viņš nočukstēja: Gēuloth du knifr! Un acumirklī starp viņa pirk­stiem parādījās maza, sarkana liesma. Kamēr tā mirgoja, viņš slīdināja pirkstus visgarām zobena asmenim. Tad pagrieza un darīja to pašu ar otru asmens pusi. Liesma pazuda, tiklīdz viņa pirksti atrāvās no metāla.

Broms pacēla roku ar plaukstu uz augšu un cirta pret to ar zobenu. Eragons metās uz priekšu, taču bija par lēnu, lai viņu apturētu. Jauneklis bija pārsteigts, kad Broms smaidīdams pacēla savu nesavainoto roku.

- Kā tev tas izdevās? Eragons taujāja.

- Patausti asmeni, Broms teica. Eragons pieskārās tam un sajuta neredzamu virsmu zem saviem pirkstiem. Šķērslis bija kādu ceturtdaļu collas plats un ļoti slīdīgs.

- Tagad dari to pašu ar Zaroku, Broms norīkoja. Tu bloķēsi citādi nekā es, tomēr gala rezultātam vajadzētu būt tādam pašam.

Viņš iemācīja Eragonam, kā jāizrunā vārdi, un palīdzēja tikt galā ar uzdevumu. Eragons dažas reizes pamēģināja, un drīz vien Zaroka asmens bija bloķēts. Viņš nostājās pārliecinošā kaujinieciskā pozā. Pirms abi sāka kauju, Broms brīdināja:

- Šie zobeni nespēj cirst brūces, tomēr tie var salauzt kaulus. Es gribētu izvairīties no tā, tādēļ nevicinies ar zobenu tik daudz kā parasti. Sitiens pa kaklu var izrādīties nāvējošs.

Eragons pamāja ar galvu un metās virsū bez brīdinājuma. Dzirksteles vien nošķīda no viņa zobena asmens, kad Broms atsita uzbrukumu, un nometni piepildīja metāla skaņa. Pēc koka nūju kaujām Eragonam zobens šķita lēns un smags. Nespēdams kustināt Zaroku pietiekamā ātrumā, Eragons saņēma spēcīgu sitienu pa celi.

Kad mācību cīņa bija galā, abiem bija dziļas skrambas Eragonam vairāk nekā Bromam. Zēns apbrīnā skatījās, ka Zaroks nav ne saskrambāts, ne saliekts pēc smagajiem sitie­niem, kas zobenam bija jāatvaira.