Eragons

14. NODAĻA Jātnieka asmens

Eragonu jau pamostoties pārņēma sāpes. Lai arī viņa acis bija ciet, tās nespēja apturēt jaunu asaru plūdus. Viņš prātoja par kādu domu vai cerību, kas palīdzētu saglabāt skaidru prātu. Es nevaru dzīvot ar šīm domām, viņš vaidēja.

Tad nedzīvo ar tām, Safiras vārdi atbalsojās viņa galvā.

Kā lai es to spēju ? Garovs ir miris! Un pēc laika mani gai­dīs tāds pats liktenis. Mīlestība, ģimene, sasniegumi viss ir satriekts drupās, neatstājot neko. Kāda jēga visam, ko darām ?

Jēga ir darbībā. Jēga pazūd, kad tu padodies un nemēģini mainīt vai dzīvot savu dzīvi. Taču izvēle ir tevis paša ziņā: izvē­lies vienu un velti tai savu dzīvi. Darbi sniegs tev jaunu cerību un uzdevumu.

Bet ko lai es iesāku ?

Vienīgais patiesais padomdevējs ir tava sirds. Tikai tad, kad tu sapratīsi, ko visvairāk vēlies, spēsi sev palīdzēt.

Viņa ļāva puisim apsvērt savos vārdos apslēpto jēgu. Eragons mēģināja saprast savas emocijas. Un, sev par lielu pārsteigumu, viņš apjauta, ka vairāk nekā bēdas viņu bija pārņēmušas dus­mas. Ko tu gribētu, lai es daru… Vai lai sekoju svešiniekiem ? Jā.

Viņas atklātā atbilde samulsināja puisi. Viņš ievilka dziļu, trīsošu elpu. Kāpēc?

Atceries, ko tu sacīji Korē? Kā tu man atgādināji manus pienākumus un es atgriezos kopā ar tevi, par spīti instinkta brīdinājumam? Tev tāpat ir jākontrolē pašam sevi. Es pēdējās

dienās nopietni visu pārdomāju un sapratu, ko nozīmē būt pūķim un Jātniekam: tas ir mūsu liktenis tiekties pēc neiespē­jamā, paveikt lielus varoņdarbus, par spīti bailēm. Tā ir mūsu atbildība par nākotni.

Man vienalga, ko tu saki, tie nav iemesli, lai pamestu dzimto vietu, iesaucās Eragons.

Tad ir arī citi. Manas pēdas redzēja pie mājas, un cilvēki ir satraukušies par manu klātbūtni. Agrāk vai vēlāk mani atklās. Turklāt tevi šeit vairs nekas nesaista. Nav vairs māju, ģimenes un…

Rorans nav miris, jauneklis ar visu savu būtību protestēja.

Ja tu paliksi Kārvahallā, tev būs jāpaskaidro, kas patiesībā notika. Tavam brālim ir tiesības zināt, kā un kāpēc viņa tēvs gāja bojā. Ko viņš sacīs, kad uzzinās par mani ?

Safiras iebilde griezās Eragona galvā, taču viņš baidījās pat domāt par to, ka vajadzēs pamest Palankāras ieleju. Šeit bija viņa mājas. Tomēr doma par atriebšanos svešiniekiem sildīja sirdi. Vai es esmu pietiekami spēcīgs?

Tev esmu arī es.

Šaubas pievārēja viņu. Tā būtu pilnīgi traka, bezcerīga lieta. Nicinājums pašam pret savu neizlēmību pieauga, un Eragona sejā parādījās skarbs smaids. Safīrai bija taisnība. Tikai dar­bībai bija jēga, nekam vairāk. Darīšanai ir jēga. Un kas spētu viņam dot vairāk apmierinājuma nekā svešinieku medības? Viņā sāka briest neprātīga enerģija un spēks. Tas pārņēma viņa emocijas un kaldināja tīras dusmas, kurās bija iegravēts viens vienīgs vārds: atriebība. Galvā dunēja, kad viņš ar ciešu pārliecību sacīja: Es to izdarīšu.

Eragons pārtrauca domu saikni ar Safiru un izripoja no gultas. Ķermenis bija uzvilkts kā atspere. Vēl bija agrs rīts, viņš bija gulējis tikai dažas stundas. Neviens nav bīstamāks par ienaidnieku, kuram nav ko zaudēt, viņš iedomājās. Un tieši par tādu es esmu kļuvis.

Vakar viņam bija grūti paiet, taču tagad viņš kustējās pār­liecinoši, un dzelžainā griba viņu turēja taisni. Viss augums sāpēja, tomēr zēns neļāva sāpēm sevi pakļaut, viņš tās vienkārši neņēma vērā.

Kad Eragons izlavījās no mājas, viņš dzirdēja, kā tuvumā sarunājas divi cilvēki. Ziņkāres dzīts, viņš apstājās un ieklausī­jās. Elena sacīja savā maigajā balsī:

- …vieta palikšanai. Mums ir istaba. Horsts kaut ko atbil­dēja zemā balsī, taču Eragons nespēja saklausīt vārdus. Jā, nabaga puisēns, atbildēja Elena.

Šoreiz Eragons dzirdēja Horsta atbildi:

-Varbūt… Tad iestājās klusuma brīdis. Es domāju par to, ko Eragons sacīja, un neesmu drošs, ka viņš atklāja visu, ko zina.

- Ko tu ar to gribi teikt? jautāja Elena. Viņas balsī ieska­nējās bažas.

- Kad mēs devāmies uz fermu, sākumā ceļš, pa kuru Eragons vilka dēli ar Garovu, bija gludi noblietēts. Tad mēs nonācām pie vietas, kur sniegs bija stipri nomīdīts, pēdas beidzās tur, taču mēs redzējām arī tos pašus milzīgo kāju nospiedumus, kas bija pie fermas. Un kas noticis ar viņa kājām? Es neticu, ka var zaudēt tik daudz ādas un neciest no tā. Es negribēju piespiest viņu atbildēt, bet tagad domāju nāksies vien to darīt.

- Varbūt tas, ko puika ieraudzīja, nobiedēja viņu tik ļoti, ka viņš negrib par to runāt, Elena ieteicās. Tu redzēji, cik izmisis bija Eragons.

- Tomēr tas neizskaidro, kā viņš atgādājis Garovu visu ceļu līdz šejienei, neatstājot nekādas pēdas.

Safirai bija taisnība, prātoja Eragons. Pienācis laiks doties prom. Pārāk daudz jautājumu, pārāk daudz cilvēku. Agrāk vai vēlāk viņi atradīs atbildes. Viņš turpināja lavīties cauri mājai, sastingstot pie katra trokšņa.

Ielas bija tukšas, tik agri no rīta nomodā bija tikai daži cil­vēki. Viņš uz bridi apstājās un centās sakopot domas. Man nav vajadzīgs zirgs. Safira būs mans rumaks, taču viņai nepiecie­šami segli. Viņa varēs medīt mums abiem, un man nevajadzēs raizēties par ēdienu tomēr man kaut kas jāsagādā. Visu pārējo, kas man varētu būt vajadzīgs, atradīšu mājas gruvešos.

Viņš devās uz Gedrika miecētavu Kārvahallas nomalē. Rie­bīgā smaka koda nāsīs, taču viņš turpināja iet uz pakalna malu būdas virzienā, kur tika glabātas miecētās ādas. Viņš nogrieza trīs lielas vēršādas, kas nokarājās no griestiem. Zagšanas dēļ zēns jutās vainīgs, taču tad apsvēra, ka tā nav īsta zagšana. Kādu dienu es Gedrikam atlīdzināšu, tāpat arī Horstam. Viņš saritināja biezos ādas gabalus un aiznesa pie koku pudura ārpus pilsētas, tad noslēpa ādas starp koku zariem un atgriezās Kārvahallā.

Tagad pārtika. Eragons devās uz krodziņu, domādams to iegūt tur, taču, ļauni nosmīnējis, mainīja virzienu. Ja viņam ir jāzog, labāk darīt to pie Sloana. Viņš aizlavījās līdz miesnieka mājai. Kad Sloana tur nebija, priekšdurvis vienmēr bija aizbul­tētas. Taču sāndurvis bija aizvērtas ar tievu ķēdi, kuru viņš viegli pārrāva. Istabā bija tumšs. Viņš akli taustījās, līdz rokas sajuta cietus gaļas kalnus, kas bija ievīstīti audumā. Viņš sabāza sev zem krekla tik daudz, cik vien varēja, tad metās atpakaļ uz ielas un zagšus aizvēra durvis.

Netālu kāda sieviete sauca viņa vārdu. Jauneklis saķēra krekla apakšu, lai gaļa neizkrīt, un pazuda ap stūri. Viņš no­drebēja, kad starp divām mājām nieka desmit pēdu attālumā parādījās Horsts.

Eragons skrēja prom, tiklīdz Horsts nozuda skatienam. Kājas svila, kad viņš metās lejā pa gatvi atpakaļ pie koku pudura. Puisis ieslīdēja starp koku stumbriem, tad palūkojās pār plecu, vai viņam kāds neseko. Nevienu neieraudzījis, viņš atvieglots pastiepās pēc ādas gabaliem, kas bija noslēpti kokā. To tur vairs nebija.

Dodies prom?

Eragons apsviedās riņķī. Broms dusmīgi skatījās uz zēnu. Vīram vienā galvas pusē vīdēja plašs ievainojums. Bromam pie sāniem karājās īss zobens brūnā makstī. Ādas viņš turēja rokās.

Eragons samiedza acis no aizkaitinājuma. Kā vecajam vīram izdevās viņu izsekot? Viss bija tik kluss, un viņš varētu apzvē­rēt, ka neviens tuvākajā apkārtnē viņu neredzēja.

- Atdod tās īpašniekam, puisis atcirta.

- Kāpēc? Lai tu varētu aizbēgt, pirms Garovs ir apbedīts? Tā bija smaga apsūdzība.

- Tā nav tava darīšana! jauneklis noskaldīja un juta, kā asinis iesitas galvā. Kāpēc tu mani izsekoji?

- Es nemaz nesekoju, noņurdēja Broms. Es tevi jau gai­dīju šeit. Tagad pastāsti kurp dodies?

- Nekur. Eragons rāvās pie ādām un izķēra tās no Broma rokām. Vecais vīrs neko nedarīja, lai apturētu zēnu.

- Ceru, ka tev ir pietiekami daudz gaļas, lai pabarotu savu pūķi.

Eragons sastinga.

- Par ko tu runā?

Broms sakrustoja rokas.

- Nemuļķo mani. Es zinu, kur tu dabūji to zīmi uz rokas, tā ir gedwēy ignasia mirdzošā plauksta. Tu aizskāri pūķa olu. Es zinu, kāpēc tu ieradies pie manis ar visiem tiem jautājumiem, un tagad es zinu, ka Jātnieki ir atgriezušies.

Eragons nometa ādas un gaļu. Beidzot tas ir noticis… Man ir jātiek prom! Es nevaru skriet ātrāk par viņu ar savām savai­notajām kājām, bet ja… Safira! viņš iesaucās.

Dažas mokošas sekundes viņa neko neatbildēja, un tad atskanēja: Jā.

Mēs esam atklāti! Tu man esi vajadzīga! Viņš tai aizsūtīja savas atrašanās vietas attēlu, un pūķis acumirklī devās ceļā. Tagad viņam tikai vajadzēja tikt vaļā no Broma.

- Kā tu to uzzināji? viņš jautāja dobjā balsī.

Broms skatījās tālumā un bez skaņas kustināja lūpas, it kā viņš runātu ar kādu citu. Tad vecais vīrs sacīja:

- Visur bija dažādas norādes un mājieni man tikai vaja­dzēja pievērst tiem uzmanību. Ikviens ar īstajām zināšanām būtu darījis to pašu. Pastāsti, kā klājas tavam pūķim!

- Viņai, teica Eragons, klājas labi. Mēs nebijām fermā, kad ieradās svešinieki.

- Ā, tavas kājas. Jūs lidojāt?

Kā Broms to varēja iedomāties? Varbūt svešinieki ir viņu piespieduši mani izprašņāt? Varbūt viņi grib uzzināt, kurp es gatavojos doties, lai varētu mūs noķert slazdā? Un kur ir Safira? Viņš domās sazinājās ar pūķi un atklāja, ka tas riņķo augstu virs galvas. Nāc!

Nē, es kādu brīdi pavērošu.

Kāpēc ?

Tāpēc, ka Doru Areabā notika slaktiņš.

Ko?

Broms atspiedās pret koku ar smaidu uz lūpām.

- Es runāju ar viņu, un viņa piekrita kādu brīdi palikt augšā virs mums, kamēr mēs atrisinām domstarpības. Kā redzi, tev nav nekādu iespēju neatbildēt uz maniem jautājumiem. Saki, uz kurieni dodaties!

Eragons samulsis pielika plaukstu deniņiem. Kā Broms spēja runāt ar Safiru? Viņa pakausis kaisa un prātā virpuļoja dažādas domas, tomēr viņš nonāca pie tā paša secinājuma: viņam kaut kas ir jāpasaka vecajam vīram. Tad zēns izdomāja atrunu: Man ir jāatrod kāda droša vieta, kamēr es izārstēšu kājas.

- Un pēc tam?

Jautājumu nevarēja atstāt bez ievērības. Dunoņa galvā pastiprinājās. Viņš nespēja domāt, nekas vairs nebija skaidrs. Vienīgais, ko viņš vēlējās, pastāstīt kādam dažu pēdējo mēnešu notikumus. Zēnam sirds vai plīsa pušu no apziņas, ka tie bijuši par cēloni Garova nāvei. Viņš padevās un trīcošā balsī sacīja:

- Es gatavojos sadzīt pēdas svešiniekiem un nogalināt viņus.

- Dižs darbs tik jaunam puisim, Broms sacīja pavisam vienkārši, it kā Eragons būtu piedāvājis paveikt pašu parastāko un viegli izdarāmo darbu. Neapšaubāmi, tas ir cienījams vei­kums, turklāt tāds, kam tu esi piemērots, tomēr es domāju, ka palīdzība tev varētu lieti noderēt.

Vecais vīrs pēc kaut kā pasniedzās aiz krūma un izvilka lielu saini. Viņa balss kļuva skarba.

-Jebkurā gadījumā es negrasos palikt mājās, kamēr kāds zaļknābis jādelē apkārt uz pūķa.

Vai viņš patiešām piedāvā palīdzību, vai tas ir slazds? Eragons baidījās no tā, ko viņa noslēpumainie ienaidnieki va­rētu izdarīt. Bet Broms pierunāja Safīru, un viņi sazinājās, abu prātiem saskaroties. Ja jau viņa nav noraizējusies… Jauneklis nolēma uz brīdi aizbīdīt malā savas aizdomas.

- Man nav nepieciešama palīdzība, sacīja Eragons, bet tu vari doties man līdzi.

- Tad labāk sāksim iet, sacīja Broms. Uz kādu mirkli viņa seja nobāla. Tavs pūķis tevi atkal ir gatavs klausīt.

Safira? Eragons vaicāja. Jā.

Viņš apvaldīja vēlmi iztaujāt Safīru. Vai tu sagaidīsi mūs mājās ?

Jā. Vai jūs vienojāties?

Tā izskatās. Safīra pārtrauca saskari un aizlidoja prom. Viņš paskatījās uz Kārvahallu un ieraudzīja, ka cilvēki skrien no mājas uz māju.

- Šķiet, ka viņi meklē mani.

Broms sarauca uzacis.

- Iespējams. Iesim?

Eragons vilcinājās.

- Es gribētu atstāt kādu ziņu Roranam. Man šķiet, ka nav pareizi pazust, ne vārda nesakot.

- Es par to jau parūpējos, nomierināja Broms. Es viņam atstāju vēstuli pie Ģertrūdes un šo to paskaidroju. Es arī brīdināju uzmanīties no briesmām. Vai ar to pietiks?

Eragons pamāja ar galvu. Viņš ietina gaļu ādās un devās ceļā. Viņi sargājās rādīties acīs, līdz nonāca pie ceļa. Tur viņi sāka iet straujākā solī, gribēdami pēc iespējas ātrāk attālināties no Kārvahallas. Eragons apņēmīgi brida cauri sniegiem, lai gan sāpēja kājas. Ceļš atbrīvoja prātu domām. Tiklīdz tiksim mājās, es nekur neiešu kopā ar Bromu, līdz nesaņemšu dažas atbildes, viņš sevī cieši nolēma. Ceru, ka viņš varēs vairāk pastāstīt par Jātniekiem un tiem, ar kuriem es cīnos.

Kad tālumā parādījās saimniecības drupas, Broma uzacis dusmās saraucās. Eragons satraukts ieraudzīja, cik daba ātri pārņēmusi ēkas savā ziņā. Sniegs un zeme jau bija sagūluši kaudzēs mājas iekšpusē, piesedzot svešinieku uzbrukuma pēdas. Staļļa vietā bija palicis tikai zūdošu nodeguļu četrstūris.

Kad virs kokiem ieskanējās Safiras spārnu švīkstoņa, Broma skatiens pašāvās augšup. Viņa laidās pāri abiem gājējiem, ar spārniem teju skardama viņu galvas. Abi sagrīļojās, kad gaisa vilnis gandrīz viņus notrieca no kājām. Safiras zvīņas zaigoja, kad viņa apmeta loku virs mājas un graciozi nolaidās.

Broms paspēra soli uz priekšu, viņa sejas izteiksme bija gan priecīga, gan nopietna. Viņa acis mirdzēja, un uz vaiga parādījās asara, tad tā pazuda bārdā. Vecais vīrs ilgu laiku turpināja stāvēt, smagi elpodams un skatīdamies uz Safiru. Arī pūķis raudzījās viņā. Eragons sadzirdēja murmināšanu un piegāja tuvāk, lai labāk saklausītu.

Tad… tas sākas no jauna, bet kur un kā tas beigsies? Mans skats ir aizmiglojies. Nezinu, vai tā būs traģēdija vai komē­dija, iespējamas ir abas… Taču var gadīties, ka mans stāvoklis nemainīsies un es…

Pēdējie vārdi izplēnēja gaisā, jo Safira strauji tuvojās. Eragons pagāja sāņus no Broma, izliekoties, ka neko nav dzirdējis, un sveicināja pūķi. Tagad viņu attiecībās kaut kas bija mainījies, it kā abi pazītu viens otru daudz dziļāk, bet tomēr būtu svešinieki. Viņš paglaudīja pūķa kaklu, un Eragona plauksta notirpa, kad abu prāti saskārās. Safira raidīja spēcīgu ziņkāri.

Es neesmu redzējusi nevienu cilvēku, izņemot tevi un Garovu, bet viņš bija ļoti savainots, viņa klāstīja.

Tu esi redzējusi cilvēkus ar manām acīm.

Tas nav tas pats. Safīra pienāca tuvāk un pagrieza galvu tā, lai varētu aplūkot Bromu ar vienu no savām lielajām, zilajām acīm. Jūs patiešām esat dīvaini radījumi, viņa kritiski novērtēja un turpināja blenzt uz veco vīru. Broms nekustējās, kamēr viņa izošņāja gaisu, un tad pastiepa Safīrai pretī roku. Pūķis lēnām nolieca kaklu un ļāva Bromam pieskarties savām uzacīm. Tad viņa nosprauslojās, atlēca malā un nostājās aiz Eragona.

Kas noticis ? viņš apjautājās. Pūķis neatbildēja.

Broms pagriezās pret Eragonu un pusbalsī apvaicājās:

- Kā viņu sauc?

- Safīra.

Broma sejai pārslīdēja dīvaina izteiksme. Viņš tik spēcīgi iegrūda zemē savu nūju, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. No visiem vārdiem, ko tu man iedevi, šis vienīgais viņai iepatikās. Es domāju, ka tas der, Eragons ātri piebilda.

- Der pavisam labi, sacīja Broms. Viņa balsī ieskanējās kaut kas savāds, neizprotams. Vai tās bija zaudējuma sāpes, pārsteigums, bailes, skaudība, Eragons nevarēja saprast. Iespē­jams, ka neviens no šiem iemesliem vai arī visi kopā.

Broms skaļā balsī sacīja:

- Esi sveicināta, Safīra. Jūtos pagodināts, tiekoties ar tevi. Viņš dīvaini salieca plaukstu un palocījās.

Man viņš patīk, klusi bilda Safira.

Protams, tev patīk. Glaimi patīk visiem. Eragons pieskārās viņas plecam un devās uz izpostīto māju. Safira un Broms viņam sekoja. Vecais vīrs gāja atsperīgā solī un izskatījās dzīves spara pilns.

Eragons ierāpās mājā un palīda zem durvīm vietā, kas reiz bija viņa istaba. Viņš to tikko spēja pazīt zem sakritušajiem koka dēļiem. Vadoties pēc atmiņas, viņš pameklēja tur, kur bija iekšējā siena, un atrada savu tukšo mugursomu. Tās rāmis bija daļēji salūzis, bet to varēja salabot. Viņš turpināja rakņāties un galu galā atrada stopa galu, kas aizvien vēl bija briežādas makstī.

Lai arī āda bija saskrambāta un salocīta, viņš priecājās, redzot, ka eļļainais koks nebija skarts. Beidzot taču paveicās. Viņš nospriegoja stopu un izmēģināja cīpslu tā nedz krakšķēja, nedz čīkstēja. Zēns apmierināts paņēma savu bultu maku, kas atradās līdzās. Daudzas bultas bija salauztas.

Viņš atspriegoja stopu un kopā ar maksti pasniedza to Bromam, kas sacīja:

- Tikai spēcīga roka spēj uzvilkt šo stopu.

Eragons klusi uzņēma šo atzinības izpausmi. Viņš turpināja meklēt mājas drupās citas noderīgas lietas un blakus Bromam nogāza salasītās mantas. Kaudze nebija pārāk liela.

- Kas tālāk? vaicāja Broms. Viņa acis lūkojās vērīgi un jautājoši. Eragons novērsās.

- Tagad mēs atradīsim slēptuvi.

- Vai tev ir kāda padomā?

- Jā. Visas mantas, izņemot stopu, viņš satina ciešā sainī un aizsaitēja. Zēns uzkrāva to plecos un sacīja: Šajā virzienā, un devās mežā. Safira, lido mums līdzi. Tavas pēdas ir pārāk viegli atrast un izsekot.

Ļoti labi. Pūķis pacēlās spārnos tieši aiz viņiem.

Gājiena mērķis nebija tālu, taču Eragons veda pa apkārtceļiem, lai jauktu pēdas iespējamiem sekotājiem. Aizritēja vairāk nekā stunda, pirms viņš beidzot apstājās biezi saaugušā kazenājā.

Nelielais klajums tā viducī bija pietiekami liels ugunskuram, diviem cilvēkiem un pūķim. Sarkanās vāveres skraidelēja pa kokiem un čakstināja, sūdzoties par nelūgto viesu ielaušanos. Broms atbrīvojās no vīnogulāju vītnes un ieinteresēti paraudzījās visapkārt.

- Vai vēl kāds zina par šo vietu? viņš apvaicājās.

- Nē, es to atklāju, kad mēs tikko pārcēlāmies uz šo saim­niecību. Es aizrakos līdz vidum tikai pēc kādas nedēļas, un vēl pēc nedēļas es jau biju iztīrījis visas kritalas.

Safīra nolaidās viņiem blakus un sakļāva spārnus, uzma­nīdamās no ērkšķiem. Viņa saritinājās, salauzdama sīkus zariņus ar savām cietajām zvīņām, un noguldīja galvu uz zemes. Pūķa neizprotamās acis abus cieši uzlūkoja.

Broms atspiedās pret savu nūju un tik cieši skatījās uz pūķi, ka šāda pētīšana Eragonam lika justies neomulīgi.

Jauneklis lūkojās uz abiem, līdz izsalkums aicināja rīkoties. Viņš sakrāva malku ugunskuram, piepildīja katliņu ar sniegu un uzlika uz liesmām, lai tas izkūst. Kad ūdens uzkarsa, Eragons sadalīja gaļu gabalos un iemeta katlā arī šķipsniņu sāls.

Neizskatās pēc īsta ēdiena, viņš nodomāja, bet jāēd vien būs. Varbūt kādu laiku no tā būs jāpārtiek, tāpēc labāk sākšu pierast.

Sautējums klusām burbuļoja, izplatīdams visā klajumā spē­cīgu smaržu. Satīras mēles galiņš izšāvās ārā un it kā pārbaudīja smaržu. Kad gaļa bija mīksta, pienāca Broms un Eragons salēja ēdienu bļodās. Viņi klusi ēda, izvairīdamies skatīties viens uz otru. Pēc tam Broms izņēma pīpi un slinki aizsmēķēja.

- Kāpēc tu gribi ceļot kopā ar mani? jautāja Eragons.

Dūmu mākonis pacēlās no Broma lūpām un aizvijās virs

kokiem, līdz izplēnēja.

- Man ir savtīgas domas: es gribu, lai tu paliktu dzīvs, viņš atbildēja.

- Kādā ziņā? pārjautāja Eragons.

-Atklāti runājot, es esmu stāstnieks un domāju, ka tu varētu radīt jauku stāstu. Tu esi pirmais Jātnieks, kuru es redzu pēdējo simt gadu laikā. Pirmais Jātnieks, kas nepakļaujas karalim, es gribēju teikt. Kas notiks turpmāk? Vai tu iesi bojā kā moceklis? Vai tu pievienosies vārdeniem? Varbūt tu nogalināsi karali Galbatoriksu? Es gribu saņemt atbildi uz šiem jautājumiem. Un es būšu līdzās, lai redzētu katru šā stāsta sīkumu, par spīti visam.

Eragonam pat šermuļi pārskrēja pār muguru. Viņš nespēja iedomāties, kā varētu paveikt kaut vai vienu no šiem uzde­vumiem, un vismazāk jau nu viņš vēlējās kļūt par mocekli. Es gribu atriebties, bet par pārējo… man nav nekādu mērķu, it īpaši tik lielu.

- Labi, es tevi sapratu, bet pastāsti, kā tu vari sarunāties ar Safiru!

Broms vilcinādamies iepildīja pīpē vēl tabaku. Viņš no jauna aizpīpēja pīpi un cieši saknieba to mutē, tad sacīja:

- Ļoti labi; ja tu gribi šo atbildi, tu to iegūsi, bet var gadīties, ka tev tā nepatiks.

Viņš piecēlās, paņēma saini, pienesa to pie ugunskura un izvilka garu, ievīstītu priekšmetu. Tas bija aptuveni piecas pēdas garš un šķita arī diezgan smags.

Broms sāka attīt to gabalu pa gabalam kā mūmiju. Eragons, nenovērsdams skatu, raudzījās, kā pamazām parādās zobens. Asaras formas zelta rokturī bija iestrādāts rubīns mazas olas lielumā. Pats rokturis apvīts ar sudrabainu vītni, nopulēts tik­tāl, ka spīdēja kā zvaigžņu gaisma. Zobena maksts bija vīna sar­kanumā un gluda kā stikls, to rotāja iegravēts melns simbols. Līdzās zobenam atradās arī ādas siksna ar smagu sprādzi. Kad bija nokritis pēdējais aptinums, Broms pasniedza ieroci Eragonam.

Rokturis iegūla puiša rokā, it kā būtu kalts tieši viņam. Eragons lēni izvilka zobenu, kas bez skaņas izslīdēja no maksts. Plakanais asmens bija zaigojoši sarkans un atstaroja uguns­kura liesmas. Smalkās zobena malas graciozi pārgāja slīpumā, veidojot asmeni. Uz metāla vīdēja tas pats melnais simbols. Zobens bija ideāli izlīdzsvarots. Jauneklim tas likās kā rokas pagarinājums un nemaz nelīdzinājās tiem raupjajiem zemnieku instrumentiem, pie kuriem viņš bija pieradis. Zobens izskatījās varens, it kā tā iekšienē būtu noslēpts neapturams spēks. Tas bija radīts nežēlīgām kaujām, lai atņemtu vīriem dzīvību, tomēr tajā viedās briesmīgs skaistums.

- Kādreiz šis zobens piederēja kādam Jātniekam, Broms nopietni piebilda. Kad Jātnieks pabeidza apmācību, elfi dāvāja tam zobenu. Tas, kā viņi tos izkala, aizvien vēl ir noslēpums. Tomēr viņu zobeni mūžam ir asi un nekad nesarūsē. Tradicionāli zobena asmens krāsa tika pieskaņota Jātnieka pūķa krāsai, taču es domāju, ka šajā gadījumā mēs varam izdarīt izņēmumu.

Šā zobena vārds ir Zaroks. Es nezinu, ko tas nozīmē, iespējams, kaut ko svarīgu tam Jātniekam, kuram tas piederējis. Viņš skatījās, kā Eragons šūpo zobenu.

- Kur tu to dabūji? vaicāja Eragons. Viņš negribīgi iesli­dināja asmeni atpakaļ makstī un gribēja atdot zobenu, taču Broms pat nepakustējās, lai paņemtu to.

- Tam nav nozīmes, sacīja vecais vīrs. Vienīgais, ko sacīšu, lai to iegūtu, izgāju cauri vairākiem negantiem un bīstamiem piedzīvojumiem. Uzskati zobenu par savu. Tev ir lielākas tiesības uz to nekā man, un, pirms viss beigsies, tev tas lieti noderēs.

Dāvana apmulsināja Eragonu.

- Tā ir karaliska dāvana, paldies. Nebūdams drošs, ko vēl vajadzētu piebilst, viņš paglaudīja zobena maksti.

- Ko nozīmē šis simbols?

- Tas ir Jātnieka personīgais ģerbonis. Eragons jau gribēja iestarpināt vēl kādu jautājumu, bet Broms nopietni uzlūkoja viņu un nebilda ne vārda.

- Ja gribi zināt, ikviens var iemācīties runāt ar pūķi. Tur­klāt, viņš uzsvērdams pacēla pirkstu, tas neko nenozīmē, ja to prot. Es zinu vairāk par pūķiem un to spējām nekā jebkurš cits cilvēks. Lai tu pats nonāktu pie zināšanām, ko tev iemācīšu, paietu gadi. Es tev piedāvāju savas zināšanas, lai tu nokļūtu pie tām pa īsāko ceļu. Taču to, kā esmu šīs zināšanas ieguvis, es paturēšu sevī.

Safira piecēlās, kad viņš beidza runāt, un aizčāpoja pie Eragona. Viņš izvilka asmeni un parādīja pūķim zobenu. Tam ir spēks, viņa sacīja, piebāzusi asmenim degungalu. Metāla zaigojošā krāsa saviļņojās kā ūdens, pieskaroties viņas zvīņām. Viņa pacēla galvu, apmierināti nosprauslādamās, un zobens at­guva tā parasto izskatu. Eragons satraukts ieslidināja to makstī.

Broms sarauca uzacis.

- Tieši par to es runāju. Pūķi tevi nemitīgi pārsteigs. Lie­tas norisinās viņiem līdzās noslēpumainas lietas, kas nav iespējamas nekur citur. Lai arī Jātnieki sadarbojās ar pūķiem gadsimtiem ilgi, viņi līdz galam nav atklājuši pūķu spēju robežas. Mēdz runāt, ka pūķi paši tās nezina. Viņi ar neredzamām saitēm ir saistīti ar šo zemi, un šī saskarsme tiem ļauj pārvarēt lielas grūtības. Tas, ko tikko paveica Safira, tikai pierāda manis sacīto: tu vēl daudz ko nezini.

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

- Var jau būt, sacīja Eragons, taču es varu iemācīties. Un tie svešinieki ir svarīgākais, par ko man tagad būtu jāuzzina. Vai tu zini, kas viņi ir?

Broms dziļi ievilka elpu.

- Viņus sauc par razakiem. Neviens nezina, vai tas ir rases nosaukums vai arī viņi paši izvēlējušies sevi šādi saukt. Razaki nebija manīti, pirms Galbatorikss nāca pie varas. Viņš tos laikam atrada kāda ceļojuma laikā un pieņēma savā dienestā. Nekas īpaši par viņiem nav zināms. Tomēr varu tev pateikt, ka tie nav cilvēki. Kad es paskatījos uz vienu no viņiem, ieraudzīju knābi un acis manas dūres lielumā. Taču man nav skaidrs, kā viņiem izdodas runāt. Protams, arī pārējais ķermenis ir tikpat dīvains. Tieši tādēļ viņi visu laiku sedzas ar apmetņiem, vien­alga, kādi būtu laikapstākļi.

Kas attiecas uz viņu spēku, tad šie ir stiprāki par jebkuru vīru un var palēkties neticami augstu, taču viņi nemāk burt. Vari būt priecīgs: ja viņi prastu lietot maģiju, tu būtu viņu ķetnās. Tāpat es zinu, ka viņiem ļoti nepatīk saules gaisma, taču tā neapturēs viņus, ja viņi kaut ko ir ieņēmuši galvā. Nepieļauj kļūdu, novērtējot razakus pārāk zemu, jo viņi ir slīpēti un glumi.

- Cik viņu kopā ir? tincināja Eragons, prātodams, no kurie­nes Broms to visu uzzinājis.

- Cik man zināms, tikai tie divi, kurus tu satiki. Varbūt ir vairāk, bet nekad neesmu dzirdējis. Varbūt tie ir pēdējie no kādas izmirstošas rases. Redzi, viņi ir karaļa personīgie pūķu mednieki. Tiklīdz Galbatoriksu sasniedz baumas par pūķi, viņš sūta raza­kus noskaidrot, vai tā ir taisnība. Viņiem līdzi velkas nāves sliede.

Broms izpūta vairākus dūmu aplīšus un skatījās, kā tie ceļas virs kazenājiem. Eragons nepievērsa uzmanību dūmiem, līdz pamanīja, ka tie maina krāsu un šaudās apkārt. Broms viltīgi piemiedza ar aci.

Eragons bija pārliecināts, ka neviens nebija redzējis Safīru; kā gan Galbatorikss būtu uzzinājis par viņu? Kad viņš skaļā balsī minēja savus iebildumus, Broms sacīja:

- Tev taisnība, diez vai kāds no Kārvahallas būtu informējis karali. Kāpēc nepastāsti, kur tu dabūji to olu un kā izaudzināji Safīru, tas varētu viest zināmu skaidrību.

Eragons vilcinājās, tad izstāstīja visus notikumus, kopš viņš Korē uzgāja olu. Zēns jutās labi, ka beidzot varēja ar kādu dalīties šajā noslēpumā. Broms uzdeva tikai dažus jautājumus, taču galvenokārt uzmanīgi klausījās. Saule jau taisījās uz rietu, kad Eragons beidza savu stāstu. Abi klusēja, līdz mākoņi iekrāsojās sārti. Tad Eragons pārtrauca klusumu:

- Es gribētu zināt, no kurienes viņa ir ieradusies, jo pati Safira to neatceras.

Broms paslēja galvu.

- Nezinu… Tavs stāsts daudz ko noskaidroja. Es esmu pār­liecināts, ka neviens, izņemot mūs, Safiru nav redzējis. Razaku informācijas avots, iespējams, ir ārpus šīs ielejas. Kāds, kas šobrīd varbūt ir miris… Šis laiks tev nav bijis viegls, un tu esi daudz ko paveicis. Esmu pārsteigts par tavu izturību.

Eragons nekustīgi skatījās tālumā un tad pajautāja:

- Kas notika ar tavu galvu? Izskatās, it kā tev iesists ar akmeni.

- Nē, bet tu esi tuvu patiesībai. Broms ievilka krietnu dūmu no savas pīpes. Es ložņāju pie razaku apmetnes pēc tumsas, mēģinādams uzzināt kaut ko, bet viņi mani pārsteidza ēnā. Tas bija labi sagatavots slazds, taču šie briesmoņi mani nenovērtēja, un es novedu viņus no pareizā ceļa. Taču diemžēl, viņš saviebās, par savu muļķību man nācās samaksāt ar šo ievainojumu. Apdullināts es nokritu zemē un neatguvu samaņu līdz nākamajai dienai. Bet tad jau viņi bija nonākuši pie tavas mājas. Bija jau par vēlu, lai apturētu razakus, taču es sekoju viņiem. Tieši tad mēs arī satikāmies uz ceļa.

Kas viņš tāds ir, ka iedomājas, ka varēs viens aizkavēt raza­kus? Viņi uzbruka Bromam tumsā un tikai apdullināja viņu? Eragons nepacietīgs un iekarsis jautāja:

- Kad tu ieraudzīji to zīmi -gedwēy ignasia uz manas plauk­stas, kāpēc nepaskaidroji, ka tie ir razaki? Es būtu brīdinājis Garovu, nevis pirmām kārtām devies pie Safiras, un mēs būtu aizbēguši visi trīs kopā.

Broms nopūtās.

- Es tobrīd nezināju, ko darīt. Domāju, ka varēšu noturēt razakus drošā attālumā no tevis un, kad tie dosies prom, uzdot tev tiešu jautājumu par Safiru. Taču viņi izrādījās gudrāki par mani. Es no sirds nožēloju šo kļūdu, kas tev tik dārgi mak­sājusi.

- Kas tu esi? asi vaicāja Eragons. Kā vienkāršam ciema stāstniekam var būt Jātnieka zobens? Kā tu zini par razakiem?

Broms izdauzīja pīpi.

- Man liekas, es skaidri pateicu, ka negrasos runāt par to.

- Mans tēvocis tā dēļ ir miris. Miris! Eragons iekliedzās, cirzdams ar roku tukšā gaisā. Es tev uzticējos, jo Safira tevi ciena, bet ne vairāk! Tu neesi tas cilvēks, ko pazinu Kārvahallā visus šos gadus. Paskaidro, kas tu esi!

Broms ilgi skatījās, kā dūmi virpuļo starp viņiem. Grumbas viņa pierē bija kļuvušas vēl dziļākas. Viņš nekustējās, vien laiku pa laikam pacēla pie mutes pīpi un ievilka dūmu, un tad beidzot sacīja:

- Varbūt tu nekad neesi par to domājis, taču lielākā daļa manas dzīves aizritējusi ārpus Palankāras ielejas. Stāstnieka apmetni es uzliku tikai Kārvahallā. Dažādiem cilvēkiem esmu spēlējis dažādas lomas mana pagātne nav vienkārša. Šeit es nonācu daļēji tāpēc, ka vēlējos aizbēgt no tās. Neesmu tas vīrs, par ko tu mani uzskati.

- Hā! nosmīkņāja Eragons. Un kas tad tu esi?

Broms mierīgi pasmaidīja.

- Es esmu tas, kurš atrodas šeit, lai tev palīdzētu. Nenopel šos vārdus tie ir patiesākie, kurus esmu sacījis. Taču es negra­sos atbildēt uz taviem jautājumiem. Pagaidām tev nav nekādas vajadzības dzirdēt manu stāstu, turklāt tu to vēl neesi pelnījis. Jā, man ir zināšanas, kuru nebūtu Bromam-stāstniekam, taču es esmu kas vairāk. Tev būs jāiemācās sadzīvot ar to, ko esi uzzinājis, kā arī ar to, ka es nesniedzu savas dzīves aprakstu ikvienam, kas prasa.

Eragons drūmi blenza viņā. Tad, celdamies kājās, izmeta:

- Es eju gulēt!

Broms neizskatījās pārsteigts, taču viņa acīs vīdēja skumjas. Viņš izritināja savu segu pie ugunskura, bet Eragons iekārtojās blakus Safīrai. Pāri apmetnei klājās ledains klusums.