Eragons

44. NODAĻA Ramras upe

Ceļotāji piespieda sevi celties ļoti agri krēslas stundās pirms rītausmas. Eragons trīsēja drēgnajā rīta gaisā.

Kā mēs vedīsim tālāk elfu? Viņa nevar ilgāk jāt uz Safiras muguras, nenobrāžot ādu gar viņas zvīņām. Safira nevar viņu nest nagos, tas ir nogurdinoši, un nosēšanās ir bīs­tama. Kamanas nederēs, tās satrieks gabalos, kamēr jājam, un es negribu palēnināt zirgu soli vēl viena cilvēka svara dēļ.

Murtags apdomāja sacīto, seglojot Tornaku.

- Ja tu jāsi ar Safīru, mēs varētu piesiet elfu pie Ledusliesmas, taču viņa tāpat nobrāzīs ādu gar zirga muguru.

Man ir risinājums, Safira negaidot ierunājās. Kāpēc nepiesiet elfu pie mana vēdera ? Es varēšu brīvi kustēties, un viņa būs drošībā. Vienīgi tad, ja kareivji izšaus bultas uz mani, tas varētu būt bīstami, tomēr es viegli varētu pacelties virs tām.

Neviens nespēja piedāvāt labāku ideju, tādēļ viņi ātri ķērās pie tā, ko ieteica Safira. Eragons salocīja vienu no savām segām, aptina elfas sīkajam augumiņam un aiznesa viņu pie Safiras. Segas un maiņas drēbju kārtu viņi ziedoja, savijot pietiekami garas virves, lai apjoztu Safiras rumpim. Ar šīm virvēm elfa tika piesieta pie Safiras vēdera, un viņas galva atradās starp pūķa priekškājām. Eragons kritiski apskatīja paveikto.

- Man liekas, ka zvīņas pārberzīs virves.

- Mums būs ik pa laikam jāpārbauda, kāds ir nodilums, Murtags ierunājās.

Vai dosimies ceļā? Safira apjautājās, un Eragons atkārtoja jautājumu.

Murtaga acis draudīgi iedzalkstījās, un uz lūpām sastinga smaids. Viņš atskatījās uz noieto ceļu, kur skaidri varēja sare­dzēt dūmus no karavīru apmetnēm, un sacīja:

- Man vienmēr ir patikušas zirgu skriešanas sacīkstes.

- Un tagad mēs sacenšamies par savu dzīvību!

Murtags ielēca Tornaka seglos un izjāja no apmetnes. Era­gons Ledusliesmas mugurā sekoja cieši līdzās. Safira pacēlās gaisā kopā ar elfu. Viņa lidoja zemu virs zemes, lai karavīri viņu neieraudzītu. Visi ceļinieki devās uz dienvidaustrumiem uz tālo Hadaraka tuksnesi.

Eragons ik pa brīdim palūkojās, vai vajātāji nav uz pēdām. Viņa domas grozījās ap elfu. Elfu! Viņš vienu patiešām ir redzējis, un šī elfa ceļo kopā ar viņiem! Viņš prātoja, ko par to sacītu Rorans. Viņam ienāca prātā ja reiz būs lemts atgriezties Kārvahallā, nemaz nebūs viegli visus pārliecināt, ka šie noti­kumi patiešām ir norisinājušies.

Līdz pat dienas beigām Eragons un Murtags traucās uz priekšu, nedomādami par grūtībām un nogurumu. Viņi dzina zirgus, cik vien tiem bija spēka. Reizēm viņi nokāpa no zirgiem un skrēja blakus, lai ļautu Tornakam un Ledusliesmai nedaudz atpūsties. Viņi apstājās tikai divas reizes zirgiem vajadzēja paēst un padzerties.

Lai arī Gileadas kareivji tagad bija palikuši tālu aiz mugu­ras, katru reizi, kad viņi šķērsoja kādu ciemu vai pilsētu, Eragonam un Murtagam bija jāizvairās no jauniem karavīru pulkiem. Kaut kādā veidā visas apdzīvotās vietas bija brīdinātas par bīstamajiem ceļiniekiem. Divreiz viņi gandrīz iekrita slazdā un izvairījās, tikai pateicoties Safīrai, kas laikus saoda cilvēkus viņu ceļā. Pēc otrās reizes viņi vairs nevēlējās doties uz priekšu pa šo ceļu.

Lauki pamazām grima vakara mijkrēslī, kas debesīm pār­vilka tumšu segu. Viņi turpināja ceļu arī naktī, nepagurdami mērojot jūdzes. Pašā nakts dziļumā zeme zem viņiem kļuva nelīdzena un veidoja mazus, kaktusiem klātus pakalnus.

Murtags norādīja uz priekšu.

- Tur ir pilsēta Buļļakore -, tā mums pēc dažām jūdzēm būs jāapiet. Tur noteikti ir izlikti sargkareivji, kas mūs meklē. Mums jāmēģina viņiem tikt garām naktī, kad vēl ir tumšs.

Pēc trim stundām viņi ieraudzīja salmu dzeltenos Buļļakores lukturus. Karavīri patrulēja starp sardzes ugunskuriem, kas bija izvietoti visapkārt pilsētai. Eragons un Murtags ievīstīja zobenus makstīs un uzmanīgi nokāpa no zirgiem. Viņi veda dzīvniekus apkārtceļā ap Buļļakori, uzmanīgi klausīdamies, vai apmetnē nav saklausāmi aizdomīgi trokšņi.

Kad pilsēta jau bija aiz muguras, Eragons mazliet atslābi­nājās. Debesis pamazām sāka kļūt gaišākas, sārtojot pamali un sasildot ledaino nakts gaisu. Viņi apstājās uz pakalna kores un aplūkoja apkārtni. Ramras upe bija gan pa kreisi, gan arī pa labi no viņiem. Upe plūda uz dienvidiem dažas jūdzes, tad apmeta nelielu loku un turpināja tecējumu uz rietumiem. Dienas laikā abi ceļinieki bija pieveikuši vairāk nekā sešpadsmit jūdzes.

Eragons atspiedās pret Ledusliesmas kaklu, priecīgs par noieto attālumu.

- Mums jāatrod kāda ieplaka, kur varam netraucēti atpūs­ties.

Viņi apstājās pie nelielas kadiķu audzes un izklāja savas segas zem tiem. Safīra pacietīgi gaidīja, līdz abi nosēja elfu no viņas vēdera.

- Es pirmais stāvēšu sardzē un pamodināšu tevi rīta pusē, Murtags sacīja, nolikdams kailo zobenu sev uz kājām. Eragons piekrītoši nomurmināja un uzvilka segu pār pleciem.

Pienāca nakts, un ceļotāji bija atkal gatavi doties uz priek­šu, par spīti nogurumam un miega badam. Kad viņi gatavojās doties ceļā, Safīra teica Eragonam: Šonakt jau ir trešā nakts, kopš mēs izglābām jūs no Gileadas, taču elfa vēl aizvien nav pamodusies. Esmu noraizējusies. Turklāt, viņa turpināja, visu šo laiku viņa nav ne dzērusi, ne ēdusi. Es neko daudz par elfiem nezinu, taču viņa ir tik tieviņa, un es šaubos, vai elfa varēs vēl ilgi iztikt bez ēšanas.

- Kas noticis? Murtags vaicāja, pārliecies pāri Tornaka mugurai.

- Elfa, Eragons sacīja, lūkodamies uz viņu. Safīra uztrau­cas, ka viņa visu šo laiku nav ne pamodusies, ne ēdusi. Arī mani tas satrauc. Es sadziedēju viņas brūces vismaz tās, kuras ir redzamas, taču liekas, ka tas neko daudz nav līdzējis.

- Varbūt Ēna izkropļojusi viņas prātu, Murtags ieteicās.

- Tad mums viņai jāpalīdz.

Murtags notupās blakus elfai. Viņš uzmanīgi aplūkoja jauno sievieti, tad papurināja galvu un piecēlās.

- Man šķiet, ka viņa vienkārši guļ. Liekas, es varētu viņu uzmodināt no snauda, tikai uzrunājot vai pieskaroties viņai. Viņas nesamaņa varētu būt kaut kas līdzīgs pašaizsardzībai vai sevis nošķiršanai no ievainojuma sāpēm, taču kāpēc viņa to neizbeidz? Šobrīd viņai nedraud briesmas.

- Vai viņa to zina? Eragons klusi vaicāja.

Murtags uzlika roku viņam uz pleca. Tas var pagaidīt. Mums jādodas uz priekšu tagad, vai arī mēs riskējam zaudēt sūri grūti iegūto pārsvaru. Tu varēsi apkopt viņu vēlāk, kad apstāsimies.

- Pagaidi mazliet, Eragons sacīja. Viņš iegremdēja drānu ūdenī un izspieda to, lai ūdens piles tecētu uz elfas lūpām. Jauneklis to vairākas reizes atkārtoja un apslaucīja viņas ieslī­pās uzacis, juzdams savādu maigumu.

Jātnieki devās cauri pakalniem, izvairīdamies no virsotnēm, lai viņus neieraudzītu sargkareivji. Safīra palika uz zemes tā paša iemesla dēļ. Lai arī viņa bija masīva, tomēr lunkana: tumsā varēja dzirdēt tikai viņas asti, kas švīkstēja pa zemi kā liela, zila čūska.

Drīz debesis austrumos kļuva gaišākas. Kad parādījās rīta zvaigzne Ajedaila, viņi sasniedza krauju, ko klāja nelieli krūmāji.

Apakšā rēca ūdens straume, atsitoties pret akmeņiem un apska­lojot zarus.

- Ramra! Eragons ierunājās, mēģinādams pārkliegt troksni.

Murtags pamāja ar galvu.

- Jā! Mums jāatrod brasls, lai pārietu tai pāri.

Tas nav nepieciešams, Safira iebilda. Es varu jūs pārnest pāri, vienalga, cik plata ir upe.

Eragons paskatījās uz viņas zili pelēko augumu. Un ko iesāk­sim ar zirgiem ? Mēs nevaram viņus šeit pamest. Tie ir pārāk smagi, lai tu viņus paceltu.

Ja jūs nesēdēsiet tiem mugurā un tie pārāk nespārdīsies, mierīgi pārnesīšu viņus pāri. Ja es varu lavierēt starp bultām ar trim cilvēkiem uz muguras, tad ar zirgu vienā stiepienā pārlaidīšos pāri upei.

Es ticu tev, bet labāk pameklēsim braslu. Tavs piedāvājums ir pārāk bīstams.

Viņa nokāpa no krasta. Mēs nevaram atļauties izšķiest laiku.

Eragons sekoja viņai, vadīdams Ledusliesmu. Krasts strauji aprāvās pie upes. Upes straume bija ātra un tumša. No ūdens cēlās balta migla, it kā salā kūpētu asinis. Otru upes krastu nemaz nevarēja saskatīt. Murtags iemeta zaru straumē un skatījās, kā to aizrauj prom nežēlīgā virpulī.

- Cik dziļa tā varētu būt? Eragons vaicāja.

- Nevaru noteikt, Murtags raižpilnā balsī atbildēja. Vai vari ar maģijas palīdzību palūkoties, cik tālu otrs krasts?

- Nedomāju vis, ja vien neizgaismoju šo vietu kā bāku.

Safira savēcināja spārnus un aizlidoja pāri Ramrai. Pēc īsa

brīža viņa sacīja: Esmu otrā krastā. Upe ir vairāk nekā pusjūdzi plata sliktāku vietu upes šķērsošanai būtu grūti atrast. Ramra šajā vietā met loku un ir loti plata.

- Pusjūdzi! Eragons iesaucās. Viņš pastāstīja Murtagam par Safiras piedāvājumu visus pārvest pāri upei.

- Zirgu dēļ es labāk nemēģinātu to darīt. Tornaks nav tik ļoti pieradis pie Satīras kā Ledusliesma. Viņš varētu sākt trakot un savainot abus. Palūdz, lai Safira pameklē kādu seklāku vietu, kur varam droši pārpeldēt pāri. Ja tādas vietas jūdzes attālumā nav, tad lai viņa ceļ mūs pāri.

Pēc Eragona ieteikuma Safira piekrita pameklēt braslu. Kamēr pūķis bija prom, abi vīrieši notupās blakus zirgiem un iekoda sausu maizi. Safira drīz vien atgriezās, samta spārniem čabot rīta gaisā. Ūdens ir dziļš un straujš gan augšup pa strau­mi, gan lejup.

Tiklīdz tas bija pateikts, Murtags sacīja:

Labāk es pirmais došos pāri, lai varu pieskatīt zirgus. Viņš ierāpās Safiras seglos. Uzmanies ar Tornaku. Viņš ar mani kopā bijis daudzus gadus. Negribu, lai ar viņu notiek kas nelāgs. Un Safira pacēlās gaisā.

Kad viņa atgriezās, bezsamaņā gulošā elfa jau bija nosieta no pūķa vēdera. Eragons aizveda Tornaku pie Safiras, neņemdams vērā zirga satrauktos zviedzienus. Safira pacēlās uz pakaļkā­jām, lai ar priekškājām apķertu zirgu ap vēderu. Eragons paska­tījās uz viņas lieliskajiem nagiem un iesaucās: Pagaidi! Viņš pārkārtoja Tornaka zirgadeķi, piesienot to pie zirga vēdera, lai pasargātu zirgu, un pamāja Safīrai, lai viņa turpina iesākto.

Tornaks nosprauslojās no bailēm un mēģināja spert, kad Safiras priekškājas iespīlēja zirgu skavās, tomēr pūķis viņu cieši turēja. Zirgs mežonīgi bolīja acis un rādīja acu baltumus, Eragons mēģināja Tornaku nomierināt ar domām, taču zirgs panikā pretojās viņa pieskārienam. Tornaks nepaguva izbēgt, kad Safira palēcās gaisā un viņas pakaļkāju nagi atstāja dziļas sliedes piekrastes akmenī. Pūķa spārni neganti saspringa, cen­šoties pacelt smago nastu. Kādu brīdi likās, ka viņa nokritīs atpakaļ uz zemes. Tad, izdarījusi pēdējo izrāvienu, viņa aizšāvās gaisā. Tornaks šausmās zviedza spārdīdamies un mētādamies. Visu apkārtni piepildīja griezīga skaņa.

Eragons lādējās, prātodams, vai kāds ir pietiekami tuvu, lai dzirdētu. Safira, labāk pasteidzies. Kamēr viņš gaidīja pūķi atgriežamies, puisis ieklausījās, vai tuvumā nav karavīru. Viņš pētīja tintes melnumā grimstošo ainavu, vai kaut kur nodevīgi neuzplaiksnīs lāpa. Drīz Eragons saskatīja raitnieku rindu, kas lavījās lejā no kraujas nieka jūdzes attālumā.

Kad Safīra nolaidās, viņš pieveda Ledusliesmu. Murtaga dumjais dzīvnieks ir pilnīgi satrakojies. Viņam Tornaks bija jāpiesien, lai tas neaizauļotu prom. Pūķis satvēra Ledusliesmu un pacēlās gaisā, neņemot vērā zirga skaļos zviedzienus. Eragons skatījās, kā viņa laižas prom, un jutās bezgala vientuļš tumšajā naktī. Raitnieki vairs nebija tālu.

Beidzot Safīra ieradās, lai paņemtu Eragonu, un drīz vien abi bija uz cietas zemes, bet Ramra aiz muguras. Kad zirgi bija nomierināti un segli uz to muguras sakārtoti, ceļinieki atkal bēga Beoru kalnu virzienā. Gaisu pieskandināja agrīnās putnu dziesmas.

Eragons jājot snauda. Viņš tik tikko apjauta, ka Murtags ir tikpat miegains. Reizēm zirgi gāja pilnīgi savā nodabā, un tikai Safiras neatlaidība visus vadīja pareizā virzienā.

Pamazām zeme kļuva mīksta un sāka plūst zem viņu kājām, liekot apstāties. Saule spīdēja augstu virs galvas. Ramras upe bija vairs tikai dūmakaina līnija tālumā.

Viņi bija nonākuši pie Hadaraka tuksneša.