Eragons

17. NODAĻA Pērkona grāvieni un zibens zibsni

Nākamajā rītā Eragons vairījās domāt par kādu no nese­najiem notikumiem. Tas bija pārāk sāpīgi. Toties viņš sakopoja visu savu enerģiju, lai izskaitļotu, kā atrast un nogalināt razakus. Es to paveikšu ar stopu, viņš nolēma, iztēlo­damies, kā bultas caurdurs apmetni tītos augumus.

Pēc cīņas stundām viņam bija grūti piecelties. Muskuļi savil­kās krampjos pēc visniecīgākās kustības, bet viens no pirkstiem karsa un bija uzpampis. Kad viņi bija gatavi doties ceļā, Eragons uzrāpās Kadoka mugurā un dzēlīgi izmeta:

- Ja tā turpināsies, tu mani sadauzīsi gabalos.

- Es neuzbruktu tik strauji, ja nezinātu, ka esi pietiekami spēcīgs.

- Reizēm man patiktu, ja tu par mani zinātu mazāk, zēns klusām piebilda.

Kadoks nervozi dīžājās, kad Safīra nāca tuvāk. Pūķis uzlū­koja zirgu ar tādu kā riebuma izteiksmi un sacīja: Līdzenumā nav kur noslēpties, tādēļ es necentīšos slēpties. Tagad es lidošu tieši virs jums.

Viņa pacēlās spārnos, bet Eragons un Broms sāka doties lejup. Taka daudzviet izzuda, un viņiem pašiem vajadzēja mek­lēt ceļu. Brīžiem, kad taka kļuva pavisam krauja, viņi kāpa nost no zirgiem un ejot turējās pie kokiem, lai nenoslīdētu pa nogāzi. Vietumis akmeņi vaļīgi kustējās, un kāpiens bija bīs­tams. Lai gan pūta auksts vējš, viņi bija nosvīduši un visu laiku dusmojās.

Ceļinieki sasniedza kalna pakāji dienas vidū un apstājās, lai atpūstos. Anora tecēja pa kreisi no viņiem un plūda uz zie­meļiem. Ass vējš zēģelēja pa līdzenumu, nežēlīgi pātagodamsceļotājus. Zeme bija sažuvusi, un putekļi triecās acīs.

Līdzenums nomāca Eragonu, visā apkārtnē nebija ne paugu­ra, ne uzkalna. Visu savu dzīvi viņš bija dzīvojis līdzās lieliem un maziem kalniem. Bez to klātbūtnes viņš jutās kails un ievai­nojams kā pele zem ērgļa visu redzošās acs.

Aizvijusies līdz līdzenumam, taka sadalījās trijos ceļos. Pir­mais atzars veda uz ziemeļiem, uz to pusi, kur atradās Konona viena no lielākajām ziemeļu pilsētām. Otrais atzars veda pāri līdzenumam uz priekšu, bet pēdējais uz dienvidiem. Ceļinieki izpētīja visus trīs ceļus, meklējot razaku pēdas, un galu galā atrada tās uz vidējā atzara.

- Pēc visa spriežot, viņi devušies uz Jazuaku, Broms do­mīgi novilka.

- Kur tas ir?

- Tieši uz austrumiem. Jājot ar zirgiem, paies četras dienas, ja nekas nekavēs ceļā. Tas ir mazs ciems Ninoras krastā. Viņš norādīja ar roku uz Anoru. Mūsu vienīgā ūdenskrātuve ir šeit. Mums jāpiepilda ūdens maisi, pirms sākam doties pāri līdzenu­mam. Starp Jazuaku un šejieni nav nevienas citas ūdenskrā­tuves.

Eragons pamazām sāka just medību prieku. Pēc dažām dienām, varbūt pat ātrāk, viņš varēs izmantot savas bultas, lai atriebtu Garova nāvi. Un tad… Jauneklis vairījās domāt, kas varētu būt pēc tam.

Viņi piepildīja ūdens maisus, padzirdīja zirgus un arī paši padzērās, cik vien spēja. Safira piebiedrojās viņiem un arī iedzēra dažus malkus ūdens. Iestiprinājušies viņi pagriezās uz austrumiem un devās pāri līdzenumam.

Eragonam ienāca prātā, ka vējš viņu padara traku. Tā dēļ viņš jutās nožēlojami lūpas sasprēgāja, mute izkalta un acis

iekaisa. Nemitīgas brāzmas sekoja ceļiniekiem visu dienu. Un vakarā vējš tikai kļuva vēl spēcīgāks.

Nekādas nojumes tuvumā nebija, tādēļ viņiem vajadzēja veidot apmetni atklātā laukā. Eragons atrada kādu pundurkrūmu mazu, sīkstu augu, kas spēja augt šajos skarbajos apstāk­ļos, un izrāva to. Viņš rūpīgi izveidoja ugunskuru un mēģināja kaudzi aizdedzināt, taču neizžuvušie zari tikai dūmoja un izpla­tīja kodīgu smaku. Pārskaities viņš pameta šķiltavas Bromam.

- Es nevaru iekurt, turklāt traucē tas griezīgais vējš. Varbūt tu vari to aizdedzināt citādi būs jāēd aukstas vakariņas.

Broms aptupās pie krūma un vērtējoši to aplūkoja. Viņš pārbīdīja dažus zarus, tad aizšķīla šķiltavas tā, ka dzirksteles vien pašķīda uz sauso augu. Sāka plūst dūmi. Broms drūmi paskatījās un mēģināja vēlreiz, taču viņam neveicās labāk par Eragonu. Brisingr! viņš nikni iesaucās, atkal šķiļot uguni. Pēkšņi parādījās liesmas, un viņš pakāpās malā ar priecīgu sejas izteiksmi.

- Te nu būs, laikam uguns gailēja iekšpusē.

Abi pacīnījās ar paštaisītiem zobeniem, kamēr ēdiens vārījās. Nogurums lika sevi manīt, tādēļ viņi saīsināja mācību stundu. Pēc tam kad abi bija jau paēduši, viņi nogūlās pie Safiras sāniem un aizmiga pateicīgi par viņas spārnu sniegto nojumi.

Rīts sveicināja viņus ar to pašu auksto vēju, kas gaudoja pāri baisajam plašumam. Eragona lūpas naktī bija sasprēgājušas, un katru reizi, kad viņš runāja vai smaidīja, tās noklāja asins lāses. Nolaizot lūpas kļuva vēl sāpīgākas. Bromam neklājās labāk. Viņi iedeva zirgiem nedaudz padzerties un tad kāpa tiem mugurā. Diena aizritēja vienmuļā un grūtā jāšanā.

Trešās dienas rītā Eragons pamodās krietni izgulējies. Tur­klāt vējš bija norimis un Eragons bija lieliskā omā. Taču drīz vien labais noskaņojums pazuda. Tālumā debesis satumsa un gaisu satricināja pērkona dārdi.

Broms paraudzījās uz mākoņiem un saviebās.

Parasti es izvairītos no šāda negaisa, taču tas sasniegs mūs, lai ko mēs darītu. Tad jau labāk doties uz priekšu.

Kad viņi tika līdz tumšajiem mākoņiem, visapkārt bija kluss. Viņi iejāja negaisa ēnā, un Eragons pacēla galvu. Negaisa māko­nim bija dīvaina forma tas izskatījās pēc katedrāles ar milzīgu, izliektu jumtu. Mazliet sasprindzinot iztēli, viņš spēja saskatīt pīlārus, logus, ēkas stāvus un ņirdzošas gorgonas. Negaisā jau­tās mežonīgs skaistums.

Eragons nolaida skatienu un ieraudzīja, kā zāle sakustas milzīgā vilnī. Tikai pēc sekundes viņš saprata, ka vilni bija izraisījusi negaidītā vēja brāzma. Arī Broms to ieraudzīja, un viņi nolieca plecus, gatavodamies vētrai.

Kad negaiss jau teju teju bija turpat virs viņiem, Eragonam prātā ienāca šausminoša doma, un viņš atliecās seglos, klieg­dams gan balsī, gan domās: Safir-a laidies lejā! Broms nobā­lēja. Virs galvām viņi ieraudzīja pūķi laižamies zemē. Viņa nespēs nolaisties!

Safīra savērsās virzienā, no kura viņi bija ieradušies, lai iegūtu laiku. Kamēr viņi skatījās, vētra nikni triecās pret viņiem. Eragons centās ievilkt elpu un saspieda ar gurniem seglus, kad neciešami griezīga skaņa piepildīja galvu. Kadoks sašūpojās un iedzina pakavus zemē, krēpēm plivinoties pa gaisu. Vējš pluinīja viņu drēbes, bet apkārtne satumsa sacelto putekļu mākoņos.

Eragons samiedza acis, cenzdamies saskatīt Safiru. Viņš ieraudzīja pūķi smagi nolaižamies un sakumpušu ieķeramies ar nagiem zemē. Vējš sasniedza Safiru brīdī, kad viņa jau locīja sev klāt spārnus. Ar niknu rāvienu vējš atrāva tos un pacēla pūķi uz augšu. Kādu brīdi viņa karājās, nespējot pakustējies. Tad vētra pūķi nometa lejā uz muguras.

Eragons spēji pavērsa Kadoku un auļoja atpakaļ pa taku, skubinādams zirgu gan ar piešiem, gan ar domām. Safira! viņš kliedza. Mēģini palikt pie zemes es nāku! Viņš juta, ka pūķis vārgi atsaucas. Kad viņi tuvojās Safīrai, Kadoks iecirtās un negāja tai klāt, tādēļ Eragons nolēca no zirga un metās pie pūķa.

Stops sitās pret galvu. Spēcīgs pūtiens izsita zēnu no līdz­svara, un viņš aizlidoja uz priekšu, nokrītot uz krūtīm. Eragons pūlējās piecelties un nikni uzrāvās kājās, nelikdamies ne zinis par nobrāzumiem.

Safīra bija tikai trīs jardu attālumā, taču zēns nespēja pie­nākt klāt viņas spārnu dēļ, tie bezspēcīgi plivinājās. Safira visiem spēkiem centās tos ielocīt. Zēns pieskrēja pie viņas labā spārna, cenšoties noturēt to pie zemes, taču vējš pameta pūķi uz augšu, un viņa aizkūleņoja virs Eragona. Dzelkšņi uz viņas muguras aizslīdēja tikai dažas collas no zēna galvas. Safira iedzina nagus zemē, cenzdamās noturēties lejā.

Viņas spārni atkal sāka celties gaisā, taču, pirms tie pacēla pūķa augumu, Eragons pieskrēja pie kreisā spārna. Spārns nokrakšķēja locītavās, taču Safira to paspēja piespiest pie ķer­meņa. Eragons pārlēca viņai pār muguru un uzkrita uz labā spārna. Piepeši tas sāka celties augšā, bet zēns noslīdēja uz zemes. Viņš vēlās prom, taču tad spēja pielēkt kājās un atkal sagrāba pūķa spārnu. Safira centās spārnu salocīt, un Eragons ar visu savu spēku viņai palīdzēja. Vējš kādu brīdi cīnījās ar viņiem, taču pūķis un zēns to pieveica ar pēdējiem spēkiem.

Eragons piespiedās Safīrai, glaudīdams viņu. Vai ar tevi viss kārtībā? Viņš juta, kā pūķis dreb.

Safira atbildēja tikai pēc mirkļa. Es… man liekas, ka viss ir kārtībā. Viņa izklausījās satriekta. Nekas nav salauzts es neko nevarēju iesākt. Vējš man vienkārši neļāva. Es biju bezspēcīga. Viņa nodrebēja un apklusa.

Eragons noraizējies paskatījās uz pūķi. Nebaidies, tagad tu esi drošībā. Viņš ieraudzīja kaut kur tālumā Kadoku, kas stā­vēja ar muguru pret vēju. Eragons domās lika zirgam atgriezties pie Broma. Tad viņš uzrāpās Safiras mugurā. Pūķis lēni rāpoja pa ceļu, cīnoties ar vētru, bet Eragons bija cieši ieķēries pūķa mugurā un turēja galvu zemu noliektu.

Broms sauca viņus, mēģinādams pārkliegt vētru.

Vai viņa ir savainota?

Eragons pakratīja galvu un nolēca zemē no Safiras mugu­ras. Kadoks pierikšoja viņam klāt, klanot galvu. Kamēr puisis glaudīja dzīvnieka garo galvu, Broms norādīja uz tumšu lietus aizkaru, kas milzīgiem pelēkiem vāliem brāzās viņu virzienā.

Kas tad atkal? Eragons kliedza, sajožot drēbes ciešāk. Viņš saviebās, kad lietusgāze panāca viņus. Stindzinošais lietus bija auksts kā ledus, drīz vien viņi bija izmirkuši līdz ādai un trīcēja.

Debesīs izšāvās zibens šautra, tā uzplaiksnīja un izzuda. Jūdzes augstumā zili zibens zibšņi plosīja debesis līdz pat apvār­snim; tos pavadīja pērkona dārdi, kas tricināja zemi. Skats bija reizē skaists un šaušalīgs. Šur tur zālē parādījās nelieli uguns­grēki, kurus nodzēsa lietus straumes.

Dabas stihija pamazām norima tikai pret vakaru, un tās atblāzma bija redzama vienīgi pašā pamalē. Debesis atkal no­skaidrojās, un rietošā saule spoži mirdzēja pie apvāršņa. Kad gaismas stari iekrāsoja mākoņus liesmojošās krāsās, katrs sīkums uz zemes spilgti izgaismojās spožs vienā pusē un tumšs, pat melns otrā. Priekšmeti ieguva pārsteidzošu apjo­mu zāles stublāji izskatījās tik stingri un cēli kā marmora kolonnas. Vienkāršas lietas ieguva pārdabisku skaistumu, un Eragonam likās, ka viņš atrodas kādas burvju gleznas iekšienē.

Zeme bija atspirgusi un svaigi smaržoja; ceļinieku domas noskaidrojās un gars kļuva priecīgs. Safira izstaipījās, izlocīja kaklu un laimīga ierēcās. Zirgi aši aizauļoja prom no viņas, bet Eragons un Broms tikai pasmaidīja par pūķa jūtu vētraino izpausmi.

Jau pirms saulrieta viņi nonāca nelielā ieplakā. Abi bija pārāk noguruši, lai čīkstētos, tādēļ uzreiz pēc vakariņām devās gulēt.