Eragons

30. NODAĻA Pilnības vīzija

Eragons sačokurojās zem segas, negribēdams vērt vaļā acis. Viņš snauda, bet piepeši prātā ienāca nomācoša doma… Kā es šeit nokļuvu? Samulsis viņš vēl ciešāk ieritinājās segā un sajuta kaut ko cietu uz savas labās rokas. Viņš mēģināja pakustināt plaukstas locītavu. Tā smeldza no sāpēm. Urgļi! Viņš uzmetās sēdus.

Viņš gulēja ne visai plašā, pilnīgi tukšā klajumā, tur dega vienīgi neliels ugunskurs, uz kura burbuļoja katls ar sautējumu. Zarā čakstināja vāvere. Jaunekļa stops un bultu maks gulēja līdzās segām. Viņš saviebās sāpēs, kad mēģināja piecelties stāvus. Muskuļi bija vārgi un sāpoši. Labajai rokai bija uzlikta smaga šina.

Kur visi palikuši? Viņš jutās pamests. Jauneklis centās sasaukt Safīru, taču šausmās atskārta, ka nespēj viņu sajust. Eragonu pārņēma izsalkums, un viņš apēda visu sautējumu. Vēl aizvien izsalcis, viņš mēģināja atrast seglu somas, lai uzietu kādu maizes gabalu. Klajumā nebija redzami ne zirgi, ne seglu somas. Es esmu pārliecināts, ka tam visam ir kāds iemesls, viņš nodomāja, nomākdams nepatīkamās sajūtas.

Viņš klīda pa klajumu, tad atgriezās pie segām un sarullēja tās. Tā kā nebija nekā cita, ko darīt, Eragonam kļuva garlaicīgi un viņš sāka pētīt apkārtnes mežu. Drīz viņš nogura un atlaidās slīpi zem egles, kas bija atbalstījusies pret laukakmeni ar nelielu padziļinājumu vidū, kurā bija sakrājies ūdens.

Eragons skatījās ūdenī un domāja par to, ko Broms bija teicis par priekšmetu atveidošanu apziņā. Varbūt es varētu ieraudzīt, kur ir Safira. Broms teica, ka maģiskajai skrejošanai vajadzīgs daudz enerģijas, bet es esmu spēcīgāks par viņu… Viņš dziļi ievilka elpu un aizvēra acis. Viņš atsauca prātā Safiras tēlu, cenzdamies to atveidot pēc iespējas dzīvīgāku. Tas prasīja vairāk laika, nekā viņš bija domājis.

Tad viņš sacīja: Draumr kopa! un paskatījās ūdenī.

Tā virsma kļuva pilnīgi gluda, it kā nezināma spēka sasal­dēta. Atspīdumi arī pazuda, un ūdens kļuva skaidrs. Tajā uz­plaiksnīja Safiras veidols. Apkārtne bija pilnīgi balta, taču Eragons redzēja, ka viņa lido. Broms sēdēja viņai uz mugu­ras bārda plīvoja, un zobens gulēja uz ceļiem.

Eragons jutās noguris un ļāva attēlam izzust. Vismaz viņi ir drošībā. Brītiņu atguvies, viņš atkal noliecās virs ūdens. Roran, kā tev iet? Prātā viņš skaidri redzēja brālēnu. Viņš impulsīvi atkal piesauca maģiju un izrunāja vārdus.

Ūdens kļuva gluds kā spogulis, un uz tā virsmas parādījās attēls. Parādījās Rorans viņš sēdēja uz neredzama krēsla. Tāpat kā Safīrai arī viņa apkārtne bija balta. Rorana sejā bija parādījušās jauni vaibsti, un viņš izskatījās ļoti līdzīgs Garovam. Eragons noturēja attēlu uz ūdens, cik ilgi vien spēja. Vai Rorans ir Terinsfordā ? Viņš noteikti nav tur, kur es esmu bijis.

No sasprindzinājuma jauneklim uz pieres parādījās sviedru lāses. Viņš nopūtās un kādu brīdi vienkārši sēdēja. Tad viņam iešāvās prātā absurds nodoms. Ja nu es pamēģinātu saskatīt kaut ko, kas radies manā prātā, vai arī to, ko esmu redzējis sapnī? Viņš pasmaidīja. Varbūt es ieraudzīšu, kāda izskatās manis paša apziņa ?

Ideja likās vilinoša. Viņš atkal pietupās pie ūdens. Ko es varētu paskatīties ? Viņš apsvēra dažas lietas, tomēr atmeta tās, līdz atcerējās par sievieti cietuma kamerā.

Viņš sakopoja domas uz sievietes tēlu, izrunāja vārdus un sasprindzis skatījās ūdenī. Viņš brīdi gaidīja, tomēr nekas neno­tika. Eragons saīga un jau bija gatavs pārtraukt maģijas varu, kad pēkšņi ūdenī parādījās tumsa tintes melnumā. Tad vientuļa svece, kas līpinājās tumsā, iedegdamās spožāk un izgaismodama akmens celli. Sieviete, ko viņš redzēja sapnī, bija saritinājusies uz gultas telpas tālākajā kaktā. Viņa pacēla galvu, un mel­nie mati noslīdēja viņai uz muguras. Sieviete skatījās tieši uz Eragonu. Skatiens stindzināja jaunekli un neļāva pakustēties. Kad abu skatieni sastapās, zēnam pār muguru pārskrēja skud­riņas. Tad sieviete nodrebēja un nevarīgi sabruka gultā.

Ūdens atkal kļuva skaidrs. Eragons elsodams traucās atpa­kaļ, ko kājas nes.

- Tas nevar būt. Viņa nevar būt īstenībā: es vienkārši redzēju viņu sapnī! Kā viņa varēja zināt, ka es skatos? Un kā es varēju ieskatīties cietuma iekšienē, kurā nekad neesmu bijis? Viņš nošūpoja galvu, prātodams, vai kāds no viņa sapņiem nav bijis vīzija.

Eragona domu pavedienu pārtrauca Safiras spārnu ritmis­kie vēzieni. Viņš steidzās uz klajumu, ierazdamies tieši brīdī, kad pūķis laidās lejā. Broms sēdēja Safīrai mugurā, kā Eragons jau bija redzējis, taču tagad viņa zobens bija asiņains. Vecā vīra seja bija sadrūmusi, bet bārda vietu vietām izraibināta ar sar­kaniem plankumiem.

- Kas notika? Eragons jautāja, baidīdamies, ka Broms ir savainots.

- Kas notika? vecais vīrs iebrēcās. Es centos savest kār­tībā jucekli, kas palika pēc tevis! Viņš cirta gaisā ar zobenu, un no tā noritēja asins pilieni. Vai tev ienāca prātā, kas iznāca no tā tava mazā joka? Ienāca?

- Es apturēju urgļus, lai viņi tevi nenoķertu, Eragons atbildēja, un viņa vēders sarāvās čokurā.

- Jā, Broms norūca, bet maģija gandrīz nogalināja tevi! Tu guli jau divas dienas. Tur bija divpadsmit urgļu. Divpadsmit! Taču skaits tevi neatturēja, tu sviedi tos bezmaz līdz Tērmai! Par ko tu domāji? Mest akmeni pret viņu galvām būtu daudz gudrāks gājiens. Bet nē tev viņi bija jāapdullina, lai šie vēlāk varētu atgūties un aizbēgt. Man pagāja divas dienas, iekams sadzinu tiem pēdas. Un, lai gan es lidoju Safiras mugurā, trīs no urgļiem izbēga!

- Es viņus negribēju nogalināt, Eragons sacīja, juzdamies nožēlojami.

- Jazuakā tev nebija grūtību.

- Toreiz man nebija izvēles, jo es nepratu kontrolēt maģiju. Šoreiz man tas likās… par traku.

- Par traku! Broms iesaucās. Tas nebūtu par traku, ja viņi tev izrādītu to pašu žēlsirdību. Un kāpēc, ak, kāpēc, tu parādīji viņiem, kas esi?

- Tu sacīji, ka viņi ir atraduši Safiras pēdas. Nebija vairs nekādas nozīmes, vai viņi redz mani vai ne, Eragons aizstā­vējās.

Broms iedūra zobenu zemē un atcirta:

- Es sacīju, ka viņi varbūt ir atraduši Safiras pēdas. Mēs to droši nezinājām. Varbūt viņiem likās, ka seko dažiem noklīdu­šiem ceļiniekiem. Taču tagad viņi tā nedomā! Galu galā tu nolai­dies tieši viņu acu priekšā! Un tu atstāji viņus dzīvus, lai šie varētu pulcēties pa stūriem un klāstīt visādas pasakas! Tas var nonākt ausīs pat Impērijai! Viņš pameta rokas uz augšu. Tev pat nav tiesību saukties par Jātnieku pēc visas šīs jezgas, puis. Broms izrāva zobenu no zemes un aizslāja līdz ugunskuram. Viņš izvilka lupatu no sava apmetņa un sāka tīrīt zobena asmeni.

Eragons bija mēms. Viņš mēģināja prasīt padomu Satīrai, bet pūķis tikai noteica: Runā ar Bromu.

Eragons neveikli aizklumpačoja līdz ugunskuram un jau­tāja: Vai līdzēs, ja es lūgšu piedošanu?

Broms nopūtās un ielika zobenu makstī.

- Nē, nelīdzēs gan. Tavas jūtas notikušo neizmainīs. Viņš iebakstīja Eragonam krūtīs ar pirkstu. Tu izdarīji dažas nepa­reizas izvēles, kurām varēja būt sliktas sekas. Tu gandrīz gāji bojā! Nomiri, Eragon! Kopš šā brīža tev būs jāsāk domāt. Mūsu galvā ir smadzenes, nevis akmeņi un tam ir savs iemesls!

Eragons samulsis pamāja ar galvu.

- Tomēr nav tik slikti, kā tu domā: urgļi jau zināja par mani. Viņiem bija uzdots mani notvert.

Broma acis pārsteigumā izpletās, un viņš iebāza neaizdegto pīpi mutē.

- Nē, tas nav tik slikti, kā es domāju. Tas ir vēl ļaunāk! Safira sacīja, ka tu sarunājies ar urgļiem, taču to viņa nepie­minēja.

Eragonam vārdi bira no mutes neapstādamies, kamēr viņš centās aprakstīt sadursmi.

- Tad jau viņiem ir tāds kā vadonis, vai ne? Broms apvai­cājās.

Eragons pamāja ar galvu.

- Un tu vienkārši meti izaicinājumu viņa vēlmēm, apvainoji un uzbruki viņa vīriem? Broms pakratīja galvu. Nedomāju, ka var kļūt vēl ļaunāk. Ja tu būtu nogalinājis urgļus, tavu rup­jību neviens nemanītu, taču tagad to nav iespējams neievērot. Apsveicu, tu tikko sev ieguvi par ienaidnieku vienu no varenā­kajiem radījumiem Alagēzijā.

- Skaidrs, es pieļāvu kļūdu, Eragons drūmi piebilda.

- Jā, pieļāvi gan, Broms piekrita, acīm nozibsnot. Tomēr tagad mani uztrauc kas ir šis urgļu vadonis?

Eragons nodrebēja un klusi pajautāja: Ko mēs tagad darī­sim?

Iestājās nepatīkams klusuma brīdis.

- Tavai rokai būs nepieciešamas vismaz dažas nedēļas, lai sadzītu. Būtu labi šo laiku pavadīt, iedzenot tev kādu sajēgu. Domāju, ka tā daļēji ir mana vaina. Es tev mācīju, kā paveikt šīs lietas, bet nesacīju, vai tev vajadzētu likt tās lietā. Tad nepie­ciešama piesardzība, kuras tev reizēm trūkst. Visa Alagēzijas maģija tev nepalīdzēs, ja tu nezināsi, kad to izmantot.

- Bet mēs aizvien esam ceļā uz Drasleonu? Eragons jautāja.

Broms izmisumā izvalbīja acis.

- Protams, mēs turpināsim meklēt razakus, taču, kamēr tu nebūsi izārstējies, neķersimies viņiem klāt arī tad, ja atradīsim. -

Viņš sāka ņemt nost Safīrai seglus. Vai esi pietiekami atko­pies, lai jātu?

- Šķiet, ka jā.

- Labi, tad šodien vēl varam nojāt dažas jūdzes.

- Kur ir Kadoks un Ledusliesma?

Broms norādīja uz nomaļu vietu. Reku tur. Es viņus sapinu zālē. Eragons bija gatavs doties prom un sekoja Bromam pie zirgiem.

Safīra uzsvēra: Ja tu būtu paskaidrojis, ko gatavojies darīt, nekas tāds nebūtu noticis. Es tev pateiktu, ka nenogalināt urgļus ir slikta doma. Es piekritu darīt to, ko sacīji, jo cerēju, ka tas būs daudzmaz saprātīgi!

Es negribu par to runāt.

Kā vēlies, viņa novīpsnāja.

Kamēr viņi jāja, katra bedre un gramba lika Eragonam cie­šāk sakost zobus. Ja viņš būtu viens, tad noteikti apstātos. Taču viņš neuzdrošinājās sūdzēties Bromam. Turklāt Broms sāka mācīt viņam dažādas kauju shēmas, iekļaujot urgļus, maģiju un Safīru. Iztēlotās kaujas bija daudz un dažādas. Reizēm tajās parādījās arī Ēna vai kāds cits pūķis. Eragons atklāja, cik ļoti iespējams mocīt gan viņa prātu, gan ķermeni. Uz lielāko daļu jautājumu Eragons atbildēja nepareizi un pavisam saīga.

Kad viņi apstājās, lai atpūstos, Broms norūca: Tas bija sākums. Eragons zināja, ka vecais vīrs ir vīlies.