Eragons

36. NODAĻA Murtags

Ilgu laiku Eragons juta tikai dedzinošas sāpes sānā. Sāpēja pat katrs elpas vilciens. Eragonam likās, ka duncis būtu iedūries viņā, nevis Bromā. Laika izjūta bija pazudusi bija grūti pateikt, vai pagājušas dažas nedēļas vai arī tikai dažas minūtes. Kad apziņa beidzot atgriezās, viņš atvēra acis un pētoši lūkojās uz ugunskuru dažu soļu attālumā. Viņa rokas aizvien vēl bija sasietas kopā, taču dziras iedarbība bija beigusies, jo domas atkal kļuva skaidras. Safira, vai tu esi ievainota?

Nē, bet tu un Broms gan. Viņa notupās pie Eragona, un spārni kā sargājot izpletās uz abām pusēm.

Safira, tu taču neiekāri to ugunskuru, vai ne tā ? Un tu neva­rēji pati saviem spēkiem atbrīvoties no ķēdēm. Nē.

Es jau arī tā nedomāju. Eragons piecēlās uz ceļiem un ierau­dzīja jaunu vīrieti sēžam tālākajā ugunskura pusē.

Svešinieks bija ģērbies novalkātās drēbēs, no viņa vēdīja pašpārliecinātība un miers. Viņam rokās bija stops, bet pie sāniem īss zobens. Balts rags, apdarināts ar sudraba rotājumu, gulēja klēpī, bet no zābaka rēgojās dunča spals. Jaunā vīrieša nopietno seju un dedzīgās acis ieskāva brūnu matu cirtas. Viņš likās dažus gadus vecāks par Eragonu un varbūt arī kādu collu garāks. Viņam aiz muguras bija piesiets pelēks kaujas zirgs. Svešinieks piesardzīgi lūkojās uz Safīru.

Kas tu esi? Eragons vaicāja, sēcoši elpojot. Vīra roka ciešāk satvēra stopu. Murtags. Viņa balss ska­nēja dobji un savaldīgi, tomēr tajā varēja just dedzību.

Eragons sakoda zobus, kad sānā atkal uzliesmoja sāpes.

- Kāpēc tu mums palīdzēji?

- Jūs neesat vienīgie razaku ienaidnieki. Es viņiem sekoju.

- Vai tu zini, kas viņi ir? -Jā.

Eragons koncentrējās uz virvēm, kas saistīja viņa rokas, un sniedzās pēc maģijas. Viņš brīdi vilcinājās, redzēdams Murtaga pētošo skatienu, tad nolēma, ka tam nav nekādas nozīmes.

- Jierda! viņš izmeta. Virves nokrita no plaukstu locītavām. Jauneklis berzēja rokas, atjaunodams asinsriti.

Murtags dziļi ievilka elpu. Eragons aptvēra sevi ar rokām, mēģinādams piecelties, taču viņa ribas mežonīgi sāpēja. Viņš atkrita atpakaļ, elsodams caur sakostiem zobiem. Murtags gri­bēja viņam palīdzēt, taču Safīra rūkdama apturēja svešo. Es tev jau iepriekš būtu palīdzējis, taču pūķis neļāva tev tuvoties.

- Viņu sauc Safīra, Eragons izspieda caur sakostiem zo­biem. Tagad lauj viņam pienākt! Es nevaru tikt galā viens pats. Turklāt viņš mūs izglāba. Safīra atkal ierūcās, taču tad salocīja savus spārnus un atkāpās. Murtags stingri paskatījās uz viņu un pagāja uz priekšu.

Viņš satvēra Eragona roku un uzmanīgi palīdzēja piecelties kājās. Eragons iestenējās un bez viņa palīdzības būtu nokri­tis. Abi piegāja pie ugunskura, kur gulēja Broms. Kā viņam ir? Eragons vaicāja.

- Slikti, atbildēja Murtags, palīdzot puisim apsēsties.

- Nazis iedūries tieši starp ribām. Pēc brītiņa tu varēsi aplū­kot viņu, taču vispirms paskatīsimies, kā razaki apstrādājuši tevi. Viņš palīdzēja Eragonam novilkt kreklu un nosvilpās vien. Ir nu gan!

- Nu gan! Eragons vārgi piebalsoja. Sānos kreisajā pusē vīdēja grumbuļains nobrāzums. Apsārtusī āda vairākās vietās bija pārplēsta. Murtags uzlika roku uz nobrāzuma un viegli piespieda. Eragons iekliedzās, un Safīra brīdinoši ierūcās.

Murtags uzmeta skatienu Safīrai un paķēra palagu. Man liekas, ka tev ir lauztas dažas ribas. Grūti noteikt, taču vismaz divas, varbūt pat vairāk. Tev paveicies, ka nespļauj asinis. Viņš saplēsa palagu un pārsēja Eragona krūškurvi.

Eragons uzstīvēja kreklu. Jā… man paveicies. Viņš sēcoši ieelpoja un piegāja pie Broma, ieraudzījis, ka Murtags pārgrie­zis apmetņa sānu, lai pārsietu brūci. Drebošiem pirkstiem viņš atraisīja pārsēju.

- Es tavā vietā to nedarītu, Murtags brīdināja, bez apsēja viņš noasiņos līdz nāvei.

Eragons nepievērsa uzmanību svešinieka vārdiem un noņē­ma saiti no Broma sāna. Ievainojums bija neliels un šaurs, taču dziļš. Asinis straumē plūda no brūces. No tiem laikiem, kad Garovs bija ievainots, jauneklis atcerējās, ka ievainojums, ko cirtuši razaka roka, dzīst ļoti lēni.

Viņš novilka cimdus un steidzīgi centās atcerēties īstos dziedēšanas vārdus, kurus Broms viņam mācīja. Palīdzi man, Safira, viņš lūdza. Esmu pārāk vājš, lai viens pats ar to tiktu galā.

Safīra notupās viņam līdzās, cieši skatīdamās uz Bromu. Es esmu šeit, Eragon. Kad viņas prāts savienojās ar zēna prātu, Eragona ķermenī ieplūda jauns spēks. Eragons koncentrēja visu uzmanību uz viņu abu spēku un izrunāja vārdus. Viņa roka drebēja, kad puisis turēja to virs ievainojuma un izrunāja vār­dus: Waise heill! Plauksta iemirdzējās, un Broma āda savilkās kopā, it kā nekad nebūtu ievainota. Murtags visā noraudzījās.

Dziedināšana drīz vien beidzās. Kad gaisma pazuda, Eragons apsēdās, juzdamies slims. Mēs nekad agrāk kopā neko tādu nebijām darījuši, viņš piebilda.

Safīra pamāja ar galvu. Abi kopā mēs varam maģiju likt lietā daudz spēcīgāk nekā katrs atsevišķi.

Murtags nopētīja Broma sānu un jautāja: Vai viņš ir pil­nībā izdziedēts?

- Es spēju dziedēt tikai to, kas ir virspusē. Nezinu tik daudz, lai sadziedētu to, ko manas acis neredz. Turpmākais tagad at­karīgs no viņa paša. Es izdarīju visu, ko varēju. Eragons no noguruma uz brīdi aizvēra acis. Mana… mana galva, šķiet, lidinās mākoņos.

- Varbūt tev derētu paēst, Murtags sacīja, es izvārīšu zupu.

Kamēr Murtags gatavoja maltīti, Eragons prātoja, kas ir šis svešinieks. Viņa zobens un stops bija smalki darināti, tāpat arī rags. Vai nu viņš bija zaglis, vai arī pieradis pie naudas tur­klāt daudz naudas. Kāpēc viņš dzinās pēc razakiem ? Ko tie bija izdarījuši, lai viņš kļūtu par razaku ienaidnieku ? Varbūt viņš darbojas vārdenu labā?

Murtags pasniedza jauneklim bļodu ar virumu. Eragons paēda un vaicāja: Cik ilgs laiks pagājis, kopš razaki aizbēguši?

- Dažas stundas.

- Mums jādodas prom, pirms viņi atgriežas ar jauniem spē­kiem.

- Varbūt tu varētu ceļot, taču viņš nespēj, sacīja Murtags, pamādams uz Broma pusi. Neviens nevar piecelties un bēgt prom, kad tam iedurts nazis ribās.

Ja mēs izveidosim nestuves, vai tu varēsi Bromu nest savos nagos, kā reiz nesi Garovu? Eragons vaicāja Safīrai.

Jā, taču nolaišanās būs sarežģīta.

Galvenais, lai to vispār var izdarīt. Eragons sacīja Murtagam: Safīra varētu viņu nest, taču mums nepieciešamas nestuves. Vai tu varētu tās pagatavot? Man nav spēka.

- Pagaidi šeit. Murtags devās prom no apmetnes, turē­dams zobenu gatavībā. Eragons aizkliboja līdz savām somām un paņēma stopu, kur razaki to bija nometuši. Viņš uzvilka stiegru, atrada bultu maku un Zaroku, kas gulēja ēnā. Tad viņš sagatavoja nestuvēm segu.

Murtags atgriezās ar diviem mietiem. Viņš tos nolika paralē­li uz zemes un piesēja segu starp nūjām. Vīrietis piesēja Bromu pie ātri pagatavotajām nestuvēm. Safīra satvēra nagos nūjas un izmēģināja lidot ar kravu. Nekad nebiju domājis ieraudzīt šādu skatu, Murtags sacīja savādā balsī.

Kad Safira pazuda tumšajās debesīs, Eragons uzgūla Kado­kam un ievilkās seglos, lai gan ribas nežēlīgi sāpēja. Paldies, ka palīdzēji mums. Tagad tev jādodas prom. Jāj prom, cik vien tālu vari. Tu būsi briesmās, ja Impērija tevi atradīs kopā ar mums. Mēs tevi nevaram pasargāt, un es negribu, ka tu mūsu dēļ iekūlies nepatikšanās.

- Lieliska runa, nolīdzinādams ugunskura vietu, Murtags teica, taču kurp jūs dosieties? Vai tuvumā ir kāda droša vieta, kur varat paslēpties?

- Nē, Eragons atzinās.

Murtaga acis iezaigojās, kad viņš ar pirkstu pārvilka zobena spalam. Tādā gadījumā es jūs pavadīšu, līdz būsiet drošībā. Man tāpat nav citur, kur iet. Turklāt, ja palikšu kopā ar jums, man ir lielākas iespējas tikties ar razakiem nekā vienam pašam. Tur, kur ir Jātnieki, vienmēr notiek interesantas lietas!

Eragons vilcinājās un prātoja, vai vajadzētu pieņemt palī­dzību no svešinieka. Taču viņš pilnībā apzinājās, ka ir pārāk vājš, lai pats tiktu galā. Ja Murtags izrādīsies neuzticams, Safira varēs viņu padzīt. Ja gribi, nāc mums līdzi, Eragons, paraustījis plecus, teica.

Murtags pamāja ar galvu un apsegloja savu sirmo kara zirgu. Eragons sagrāba Ledusliesmas grožus un jāja prom no apmetnes. Dilstošā mēness ragi lēja niecīgu gaismu, taču viņš zināja, ka tā būs pietiekama, lai razakiem būtu vieglāk sadzīt viņiem pēdas.

Eragons vēlējās iztaujāt Murtagu, tomēr klusēja, krādams spēkus jāšanai. Kad rīts vairs nebija tālu, Safira sacīja: Man ir jāapstājas. Mani spārni ir noguruši, un Bromu vajadzētu apkopt. Es ieraudzīju labu apmešanās vietu kādu divu jūdžu attālumā.

Viņi ieraudzīja pūķi sēžam plaša smilšakmens veidojuma pakājē, kas slējās kā milzīgs pakalns. Malās tam bija izveidoju­šās gan lielas, gan mazas alas. Apkārtnē bija vairāki līdzīgi vei­dojumi. Safira izskatījās apmierināta ar sevi. Es atradu alu, ko nevar redzēt no zemes. Tā ir pietiekami liela mums visiem arī zirgiem. Seko man. Viņa pagriezās un sāka kāpt pa smilšakme­ni, pūķa asie nagi dziļi iegrima mīkstajā akmeni. Zirgiem bija grūti kāpt, jo viņu pakavi slīdēja pa smilšakmeni. Eragonam un Murtagam bija jāvelk un jāgrūž dzīvnieki gandrīz stundu, līdz visi nokļuva līdz alai.

Ala bija aptuveni simt pēdu gara un vairāk nekā divdesmit pēdu plata, šaurā ieeja sargāja ceļiniekus no slikta laika un ziņkārīgām acīm. Alas tālākais gals grima tumsā, kas, līdzīgi tumšai segai, stiepās no vienas sienas līdz otrai.

Iespaidīgi, Murtags sajūsminājās. Iešu sameklēt malku ugunskuram. Eragons steidzās pie Broma. Safīra viņu bija noguldījusi uz neliela akmens paaugstinājuma alas dziļumā. Eragons satvēra Broma ļengano roku un noraizējies skatījās uz viņa skarbo seju. Pēc dažām minūtēm viņš nopūtās un devās pie ugunskura, kuru Murtags bija paguvis iekurt.

Viņi klusēdami paēda, tad mēģināja iedot Bromam ūdeni, taču vecais vīrs nedzēra. Sarūgtināti viņi saklāja guļvietas un devās pie miera.