Eragons

53. NODAĻA Svētī bērnu, Argetlam!

Eragons gaiteni izstaipījās mugura bija stīva no ilgās sēdē­šanas. Viņam aiz muguras dvīņi iegāja Ažihada kabinetā un aizvēra durvis. Eragons paskatījās uz Oriku.

- Piedod, ka manis dēļ tev ir nepatikšanas, viņš atvainojās.

- Nesatraucies, Oriks noņurdēja, paraustīdams bārdu. Ažihads iedeva man to, ko es gribēju.

Pat Safira bija pārsteigta par šo paziņojumu.

- Ko tu gribi teikt? Eragons vaicāja. Tu nevari pieda­līties mācībās vai kaujās, un tev jāsargā mani. Kā tu varēji to gribēt?

Rūķis mierīgi ieskatījās viņam acīs.

- Ažihads ir labs vadonis. Viņš saprot, kā ievērot likumu, tomēr arī būt taisnīgam. Es saņēmu sodu par nepakļaušanos viņa virsvadībai, tomēr es esmu arī Hrotgara padotais. Viņa virsvadībā man ir brīvas tiesības darīt, ko vien vēlos.

Eragons saprata, ka nav prātīgi aizmirst Orika dubultpakļautību un varas dalījumu Troņheimā.

- Tad jau Ažihads tevi ielicis nozīmīgā postenī.

Oriks iesmējās: Tieši tā, un dvīņiem nav par ko sūdzē­ties. Protams, viņi būs aizkaitināti. Ažihads ir ciets rieksts. Nāc, puis, gan jau esi izbadējies. Un mums jāievieto stallī tavs pūķis.

Safira nošņācās. Eragons aši piebilda:

- Viņu sauc Safira.

Oriks paklanījās viņai.

- Atvainojiet. Es ņemšu vērā un atcerēšos. Tad viņš paņē­ma no sienas oranžu lampu un veda viņus tālāk pa gaiteni.

- Vai citi Farthendurā ari spēj lietot maģiju? Eragons apvaicājās, mēģinādams turēties līdzi rūķa ātrajam solim. Viņš uzmanīgi nesa Zaroku rokās, ar plaukstu piesegdams simbolu uz maksts.

- Tikai daži, sacīja Oriks, paraustīdams plecus zem bru­ņām. Turklāt tie prot tik vien kā izārstēt nobrāzumus. Viņi visi tagad aizvesti pie Arjas lai viņu izārstētu, vajadzīgs liels spēks.

- Dvīņu gan tur nav.

- Jā jau, jā, Oriks noņurdēja. Viņa tāpat negribētu abu palīdzību. Dvīņu māksla nav dziedēt. Viņu talants ir shēmu izstrādāšana un plānu perināšana, lai nodarītu citiem kaitē­jumu. Deinors, Ažihada priekšgājējs, ļāva abiem pievienoties vārdeniem, jo viņam bija nepieciešams šo atbalsts… neviens nevar pretoties Impērijai, ja tam nav tādu burvju, kas spēj burt kaujas laukā. Viņi abi ir nejauks pāris, taču vajadzīgs.

Viņi iegāja vienā no četriem tuneļiem, kas sadalīja Troņheimu. Cilvēku un rūķu bari steidzās pa to turpu šurpu, un skaļās bal­sis atbalsojās no pulētās grīdas. Tiklīdz gājēji ieraudzīja Safīru, sarunas pēkšņi aprāvās un pūķim pievērsās simtiem acu. Oriks likās skatītājus neredzam un pagriezās pa kreisi, dodamies uz Troņheimas tālākajiem vārtiem.

- Kurp mēs ejam? Eragons jautāja.

- Ārpus šīm sienām, lai Safīra varētu lidot uz pūķu apmetnes vietu virs Isidara Mitrima. Pūķu apmetnes vietā nav jumta Troņheimas virsotnē paveras debesis, jo tā ir atvērta, tāpat kā Farthenduras virsotne, tādēļ viņa, tas ir, tu, Safīra, varēsi lidot tieši uz pūķu mājvietu. Tur Jātnieki mēdza apmesties, kad cie­mojās Troņheimā.

- Vai bez jumta tur nebūs auksts un mitrs? Eragons taujāja.

- Nē jau, Oriks papurināja galvu. Farthendura sargā mūs no sniega un lietus. Tie šeit vienkārši nevar iekļūt. Turklāt apmetnes sienās ir izcirstas marmora alas pūķiem, tajās ir mājīgi. Jābaidās vienīgi no lāstekām. Gadījies dzirdēt, ka tās var pārcirst zirgu uz pusēm.

Ar mani viss būs kārtībā, Safira mierinoši sacīja. Marmora ala ir drošāka par visām vietām, kur līdz šim esam bijuši.

Iespējams… Kā tu domā, vai ar Murtagu viss būs kārtībā?

Ažihads šķiet godavīrs. Ja vien Murtags negrasīsies bēgt, šaubos, vai viņam notiks kas ļauns.

Eragons sakrustoja rokas, negribēdams turpināt sarunu. Viņš bija samulsis par tik straujo apstākļu maiņu kopš vakar­dienas. Trakā bēgšana no Gileadas beidzot bija beigusies, bet viņa augums vēl aizvien tiecās skriet un jāt.

- Kur ir mūsu zirgi?

- Staļļos pie vārtiem. Mēs varam viņus apciemot, pirms dodamies prom no Troņheimas.

Viņi izgāja no Troņheimas pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija iegājuši. Zelta grifi mirdzēja krāsainās gaismās, kas spīdēja no daudzajām laternām. Saule bija aizvirzījusies citur, kamēr Eragons sarunājās ar Ažihadu, un gaisma vairs neplūda caur krātera atvērumu. Bez šiem stariem dobjā kalna iekšiene bija samtaini melna. Vienīgais gaismas avots bija Troņheimā, kas spoži mirdzēja. Pilsētkalna starojums izgaismoja apkārtni daudzu simtu pēdu attālumā.

Oriks norādīja uz Troņheimas balto smaili un vērsās pie Safiras:

- Tur tevi gaidīs svaiga gaļa un skaidrs kalnu ūdens. Tu vari palikt kādā alā. Tiklīdz tu vienu būsi izvēlējusies, tur tiks novietota guļvieta un neviens tevi netraucēs.

- Man likās, ka mēs dosimies kopā. Es negribu dzīvot šķirti no Safiras, Eragons iebilda.

Oriks pagriezās pret viņu un sacīja:

- Jātniek Eragon, es darīšu visu iespējamo, lai sagādātu tev ērtības, tomēr būs daudz labāk, ja Safira pagaidīs pūķu apmet­nē, iekams tu paēd. Tuneļi uz banketa zāli nav tik lieli, lai viņa varētu doties kopā ar mums.

- Kāpēc jūs nevarat man vienkārši atnest ēdienu uz apmetni?

- Nu, Oriks sacīja ar piesardzīgu sejas izteiksmi, ēdienu gatavo lejā, un līdz smailei ir tāls ceļš ejams. Ja tu vēlies, mēs varam sūtīt kalpotāju uz apmetni, lai aiznes tev ēdienu. Kādu laiku tas prasīs, tomēr tad tu varēsi ēst kopā ar Satīru.

Viņš tiešām tā darītu, Eragons iedomājās, pārsteigts par to, ka vārdeni gatavi tik daudz darīt viņa labā. Turklāt puisim likās, ka Oriks viņu kaut kādā veidā pārbauda.

Es esmu nogurusi, Satīra sacīja, turklāt tā pūku apmetne man ir pa prātam. Ej un paēd, un tad atgriezies pie manis. Beidzot mēs varēsim atpūsties, nebaidoties no meža dzīvniekiem un karavīriem. Mēs esam pārāk ilgi cietuši no ceļa grūtībām.

Eragons domīgi paskatījās uz viņu un sacīja Orikam:

- Es došos ēst lejā.

Rūķis apmierināti pasmaidīja. Eragons atsēja Safiras seglus, lai viņa varētu ērti apgulties. Vai tu paņemsi Zaroku sev līdzi ?

Jā, viņa piekrita un paņēma zobenu un seglus savos nagos. Tomēr lai stops paliek pie tevis. Mums jāuzticas cilvēkiem, taču nedrīkstam būt muļķīgi.

Zinu jau, viņš satraucies sacīja. Ar spēcīgu grūdienu Safira pacēlās no zemes, sakuļot mierīgo gaisu. Vienmērīgie spārnu vēzieni bija vienīgā tumsā dzirdamā skaņa. Kad viņa pazuda aiz Troņheimas virsotnes malas, Oriks gari nopūtās:

- Eh, puis, tu gan esi laimīgs. Mani pēkšņi sagrāba tādas ilgas pēc plašām debesīm un augstiem kalniem, un es gribētu medīt kā vanags. Tomēr manas kājas stingrāk stāv uz zemes un vēl labāk zem tās.

Viņš skaļi sasita plaukstas.

- Es pavisam esmu aizmirsis savus namatēva pienākumus. Atceros, ka neesi ēdis kopš tām nožēlojamām vakariņām, kuras dvīņi atzina par labām, lai jums pasniegtu. Nāc, iesim sameklēt pavārus un palūgsim viņiem maizi un gaļu!

Eragons sekoja rūķim atpakaļ uz Troņheimu cauri gaiteņu labirintam, kamēr nonāca līdz garai istabai, kurā garās rindās stāvēja akmens galdi tik augsti, lai rūķiem pie tiem būtu ērti. Aiz garas letes ziepjakmens krāsnīs kvēloja uguns.

Oriks nepazīstamā valodā nobēra vārdus kādam tuklam rūķim ar sārtu seju, kurš aši pasniedza viņiem akmens šķīvjus ar kūpošām sēnēm un zivi. Tad Oriks vedināja Eragonu vairā­kus kāpņu posmus uz augšu uz mazu nišu, kas bija izgrebta Troņheimas ārējā sienā. Viņi apsēdās sakrustotām kājām, un Eragons bez vārda runas sniedzās pēc ēdiena.

Kad abi bija iztukšojuši savus šķīvjus, Oriks apmierināti nopūtās un izvilka garu, rievainu pīpi. Viņš to aizkūpināja un sacīja:

- Pienācīga maltīte, tomēr nenāktu par ļaunu kāds malks medalus, lai to visu noskalotu lejā.

Eragons aplūkoja apkārtni.

- Vai jūs Farthendurā iekopjat laukus?

- Nē, šeit pietiek saules gaismas tikai ķērpjiem, sēnēm un sūnām. Troņheimā nespēj izdzīvot bez piegādēm no apkārtējām ielejām, un tieši tāpēc daudzi no mums izvēlas dzīvot kaut kur citur Beoru kalnos.

- Tātad ir vēl arī citas rūķu pilsētas?

- Ne tik daudz, cik mēs vēlētos. Troņheimā ir lielākā no visām. Viņš atspiedās pret elkoni un dziļi ievilka dūmu no savas pīpes.

- Tu esi redzējis tikai apakšējos stāvus, tādēļ arī neievēroji, ka lielākā Troņheimas daļa ir pustukša. Jo augstāk tu kāpsi, jo mazāk iemītnieku sastapsi. Daži stāvi stāvējuši tukši gadsim­tiem ilgi. Lielākā daļa rūķu labprātāk dzīvo zem Troņheimas un Farthenduras alās un ejās un drupina akmeni. Gadsimtiem ilgi mēs esam cirtuši tuneļus zem Beoru kalniem. Tu vari iet zem kalnu grēdas visā tās garumā un ne reizi neiznākt virszemē.

- Vai tā nav izšķērdība uzturēt visu šo neizmantoto Troņ­heimas platību? Eragons vaicāja.

Oriks pamāja ar galvu. Daži no mums jau ilgāku laiku runā par došanos prom no šīs vietas un dēvē to par naudas mešanu caurā maisā. Tomēr Troņheimā var būt noderīga vēl kaut kam, un šajā ziņā tā ir nepārvērtējama.

- Kam tad?

- Sliktos laikos šeit var apmesties visa rūķu cilts. Visas vēs­tures laikā trīs reizes nācies to darīt, taču katru reizi Troņheimā izglābusi rūķus no pilnīgas un drošas iznīcības. Tieši tādēļ mēs to uzturam kārtībā un kaujas gatavībā kā īstu garnizona pilsētu.

- Nekad neesmu redzējis kaut ko tik diženu, Eragons atzina.

Oriks smaidīja, turot pīpi mutē.

- Priecājos, ka tu tā domā. Troņheimu cēla daudzas rūķu paaudzes un mūsu dzīves ilgums ir daudz garāks par jūsējo. Diemžēl nolādētās Impērijas dēļ tikai dažiem ārpusē dzīvojoša­jiem rūķiem ļauts ieraudzīt šīs celtnes diženumu.

- Cik daudz vārdenu šeit ir?

- Rūķu vai cilvēku?

- Cilvēku es gribu noskaidrot, cik daudziem izdevies aiz­bēgt no Impērijas.

Oriks izpūta lielu dūmu mākoni, kas slinki tinās viņam ap galvu.

- Šeit mitinās kādi četri tūkstoši tavējo. Tomēr tas neko daudz nenozīmē. Pie mums ierodas tikai tie cilvēki, kuri grib cīnīties. Pārējie ir Surdas valdnieka Orina aizbildniecībā.

Tik maz! Eragonam dūša saskrēja papēžos. Kad karaliskā armija bija kaujas gatavībā, tajā bija sešpadsmit tūkstoši vīru, neskaitot urgļus.

- Kāpēc Orins necīnās ar Impēriju? viņš gribēja zināt.

- Ja viņš atklāti izrādītu naidīgumu, Galbatorikss satriektu viņu pīšļos. Tomēr Galbatorikss izvairās no uzbrukuma Surdai, jo uzskata to par niecīgu draudu. Tā ir kļūda. Vārdeni lielāko daļu ieroču un citu preču iegūst, pateicoties Orinam. Bez viņa palīdzības Impērijai neviens nespētu pretoties. Nekrīti izmisu­mā par to, ka Troņheimā nav visai liels skaits cilvēku. Šeit ir ļoti daudz rūķu daudz vairāk, nekā redzēji, un visi būs gatavi cīņai, kad pienāks laiks. Arī Orins mums piesolīja savu armiju, kad būs jādodas kaujā ar Galbatoriksu. Arī elfi teicās palīdzēt.

Eragons izklaidīgi domās pieskārās Safirai un atklāja, ka viņa ir aizņemta, graužot kāda dzīvnieka asiņaino pakaļkāju. Puisis atkal pievērsās veserim un zvaigznēm, kas bija iegravētas uz Orika bruņucepures. Ko šis simbols nozīmē? Es to redzēju arī uz grīdas Troņheimā.

Oriks noņēma dzelzs bruņucepuri un pārvilka ar pirkstu pāri gravējumam. Tas ir mana klana simbols. Mēs esam ingītumi metālapstrādātāji un meistarīgi kalēji. Veseris un zvaigznes ir iestrādātas Troņheimas grīdā, jo tas bija mūsu ciltstēva Korgana ģerbonis. Viens klans valda pār pārējiem divpadsmit. Valdnieks Hrotgars arī ir Durgrimstas ingītums un nesis manam klanam daudz slavas un cieņas.

Kad viņi nesa tukšos šķīvjus pavāram, gaitenī pretī nāca rūķis. Viņš apstājās iepretim Eragonam, paklanījās un cieņpilni bilda: Argetlam!

Eragons apjuka no rūķa negaidītās rīcības, nosarka, tomēr juta neparastu apmierinājumu. Neviens līdz šim nebija klanījies viņa priekšā. Ko viņš sacīja? jauneklis jautāja, pieliekdamies Orikam tuvāk.

Oriks apjucis paraustīja plecus:

- Tā elfi sauca Jātniekus. Šis vārds nozīmē sudraba roka.

Eragons paraudzījās uz savu mirdzošo plaukstu, prātodams

par gedwēy ignasia, kuras dēļ plauksta bija neparasti gaiša.

- Vai gribi atgriezties pie Safiras?

- Vai es varētu kaut kur nomazgāties? Jau labu laiku nees­mu varējis notīrīt ceļa putekļus. Arī mans krekls ir notraipīts ar asinīm, saplēsts un smirdīgs. Es gribētu tikt pie jauna, taču man nav naudas. Varbūt es varētu nolīdzināt parādu strādājot?

- Vai tu gribi noniecināt Hrotgara viesmīlību? Oriks nopra­sīja. Kamēr būsi Troņheimā, tev nekas nebūs jāpērk. Tu atlīdzināsi citā veidā. Kā to tev pavēstīs Ažihads un Hrotgars.

Nāc. Es tev parādīšu, kur varēsi nomazgāties, un atnesīšu arī kreklu.

Viņš veda Eragonu lejup pa garām kāpnēm, līdz viņi nonāca dziļi zem Troņheimas. Gaiteņi šeit vairāk līdzinājās tuneļiem, un Eragonam vajadzēja saliekties, jo tie bija tikai piecas pēdas augsti. Visas laternas bija sarkanā krāsā. Lai gaisma neapžilbinātu, kad ieej vai izej no tumšas alas, Oriks paskaidroja.

Viņi iegāja tukšā istabā ar mazām durtiņām tālākajā sienā. Oriks norādīja:

- Te ir vairākas peldvietas, kā ari sukas un ziepes. Atstāj savas drēbes šeit. Kad nāksi ārā, šo vietā gaidīs jaunas drēbes.

Eragons pateicās un sāka izģērbties. Būt vienam tik dziļi pazemē likās nomācoši, un zemie akmens griesti šo sajūtu vēl jo vairāk pastiprināja. Viņš aši noģērbās un nosalis ātri izskrēja cauri mazajām durtiņām, nonākot dziļā tumsā. Eragons taus­tījās uz priekšu, līdz kājas sajuta siltu ūdeni un augums lēnām iegremdējās tajā.

Baseina ūdens bija mazliet sāļš, taču glāsmains un mierīgs. Kādu mirkli viņš baidījās aizpeldēt pārāk tālu no durvīm, taču drīz vien atklāja, ka ūdens sniedzas tikai līdz viduklim. Eragons taustījās gar slidenu sienu un atrada ziepju gabalu un suku, ar ko nomazgāties. Pēc tam viņš slīdēja pa ūdens virsmu un izbaudīja tā siltumu.

Izkāpis no ūdens un vēl pilēdams, viņš nonāca gaišā ista­bā, kur bija nolikts dvielis, smalks lina krekls un bikšu pāris. Drēbes derēja gana labi, un viņš apmierināts izgāja ārā tunelī.

Oriks jau viņu gaidīja ar pīpi rokā. Abi kopā sāka kāpt pa kāpnēm, lai atgrieztos Troņheimā, līdz nonāca pašā tā virsotnē. Eragons skatījās uz pilsētkalna smaili un domās pasauca Safīru. Kad viņa nolaidās lejā no pūķu apmetnes, puisis vaicāja:

- Kā jūs sazināties ar ļaudīm Troņheimas pašā virsotnē?

Oriks iesmējās:

- To mēs atrisinājām jau pirms kāda laika. Varbūt nepama­nīji, taču aiz atklātajām arkām, kas iezīmē katru stāvu, atrodas kāpņu telpa, kurā ap Troņheimas centrālo telpu vijas kāpnes līdz pašai pūķu apmetnei un virs Isidara Mitrima. Mēs to dēvē­jam par Volturinu nebeidzamajām kāpnēm. Skriet augšā vai lejā ārkārtas gadījumā ir par lēnu, un kāpnes arī nav diez ko ērtas parastai kāpšanai. Tādēļ mēs lietojam lāpas, lai nodotu ziņu. Ir arī kāds pārvietošanās veids, tomēr to izmanto ļoti reti. Kad cēla Volturinu, tam līdzās tika izcirsta pulēta rene. Tā kalpo par milzīgu slīdceļu kalna augstumā.

Eragona lūpas savilkās smaidā. Vai tas ir bīstams?

- Nemaz nedomā to izmēģināt. Slīdceļu būvēja rūķu vajadzī­bām, un cilvēkiem tas ir par šauru. Ja tu noslīdēsi no tā, tevi var uzmest uz kāpnēm vai pret arkām un, iespējams, pat kādā tukšā vietā.

Satīra nolaidās šķēpa sviediena attālumā, un viņas zvīņas sausi nočabēja. Kad pūķis pasveicināja Eragonu, cilvēku un rūķu bars izskrēja ārā no Troņheimas, ziņkārīgi pulcējās pūķim apkārt un sačukstējās. Eragons satraukti vēroja, kā pūlis kļūst aizvien lielāks.

- Labāk ej, Oriks mudināja, bukņīdams puisi uz priekšu. Satiksimies pie šiem vārtiem rīt no rīta. Es tevi gaidīšu.

Eragons vilcinājās un prasīja: Kā es zināšu, ka pienācis rīts?

- Es aizsūtīšu kādu, lai tevi pamodina. Tagad ej! Eragons negribīgi piekrita un devās cauri murdošajam pūlim, kas bija apstājis Safīru, un uzlēca pūķim mugurā.

Pirms Safīra pacēlās gaisā, pūļa priekšā iznāca veca sieviņa un dedzīgi satvēra Eragona kāju. Viņš centās izrauties, taču sievietes roka ap viņa potīti turējās kā dzelzs ķetna puisis nespēja atbrīvoties no viņas stingrā tvēriena. Sieviņa neatrau­damās skatījās jauneklī ar kvēlojošām acīm, kuras apņēma dzīves rūpju izvagotas krunkas vīstošā āda nokarājās pār noļukušajiem vaigiem. Uz viņas kreisās rokas gulēja noskrandis vīstoklis.

Eragons sabijies vaicāja:

- Ko tu vēlies?

Sieviete pacēla roku, un no sainīša noslīdēja auduma gabals, atklājot bērna seju. Sieviete ierunājās aizsmakušā un izmisušā balsī:

- Bērnam nav vecāku nav neviena, izņemot mani, kas par viņu rūpētos, taču es esmu vārga. Argetlam, svētī viņu ar savu spēku. Svētī viņu, lai meitene ir laimīga!

Eragons bezpalīdzīgi palūkojās uz Oriku, taču rūķis vienīgi piesardzīgi vēroja notiekošo. Pūlis apklusa, gaidīdams Eragona atbildi. Sievietes skatiens bija cieši piekalts Eragonam.

- Svētī viņu, Argetlam, svētī, viņa atkārtoja.

Eragons nekad nevienu nebija svētījis. Alagēzijā neviens ar vieglu roku nedeva svētību, jo kaut kas varēja noiet greizi un nodarīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Ir sevišķi tad, ja vārdi tika izrunāti ar ļaunu nolūku vai arī ar pārliecības trūkumu. Vai man ir tiesības uzņemties šādu atbildību ? viņš sevī prātoja.

- Svētī viņu, Argetlam, svētī.

Pēkšņi izlēmis, viņš meklēja teikumu vai izteicienu, ko va­rētu izmantot šajā situācijā. Nekas prātīgs galvā nenāca, līdz viņš iedomājās par seno valodu. Tā būtu patiesa svētība izrunā­ta ar spēka vārdiem, izrunāta ar tāda lūpām, kam piemīt spēks.

Viņš paliecās uz priekšu un sakopoja gaismu uz savas labās rokas. Uzlikdams plaukstu uz bērna pieres, viņš uzsvērti sacīja:

- Atra guļai un ilian tauthr ono un atra ono waise skolir frā rauthr.

Pēc vārdu izrunāšanas viņš sajutās ārkārtīgi noguris, it kā būtu licis lietā kādu burvestību. Viņš lēnām noņēma mirdzošo plaukstu un teica sievietei:

- Tas ir viss, ko varu viņas labā darīt. Ja ir kādi vārdi, kas var novērst ļaunu likteni, šie ir īstie.

- Paldies, Argetlam, viņa nočukstēja, viegli palocīdamās. Vecā sieviete atkal sāka vīstīt bērnu, taču Satīra nosprauslājās un pieliecās, līdz tās galva atradās tieši virs bērna. Sieviete sastinga, no bailēm nespēdama pat paelpot. Safīra pielieca galvu un ar deguna galiņu paberzēja bērna pierīti starp uzacīm un, pabeigusi darāmo, līgani pagāja nost.

Pūli pāršalca izbrīna sauciens, jo uz bērna pieres, kur Satīra bija pieskārusies ar deguna galu, tagad vīdēja gaišs ādas lau­kumiņš zvaigznes formā. Tikpat balti sudrabains kā gedwēy ignasia uz Eragona rokas. Sieviete drudžaini, pateicības pilnām acīm skatījās uz Safīru.

Pūķis acumirklī pacēlās spārnos, tricinādams pārsteigtos ska­tītājus ar vēja brāzmām no savu milzīgo spārnu vēzieniem. Kad zeme jau pazuda viņiem zem kājām, Eragons dziļi ievilka elpu un cieši saspieda pūķa kaklu. Ko tu izdarīji? viņš klusi vaicāja.

Es dāvāju viņai cerību. Un tu dāvāji viņai nākotni.

Piepeši Eragonu sagrāba vientulība, lai gan viņš taču bija tik cieši klāt Safīrai. Apkārtne šķita tik sveša pirmo reizi viņš aptvēra, cik tālu ir no mājām. Mājas bija izpostītas, tomēr tur bija palikusi viņa sirds. Par ko es esmu kļuvis, Safira ? jaunek­lis vaicāja. Es tikai šogad esmu kļuvis par vīrieti, tomēr tikko runāju ar vārdenu vadoni. Galbatorikss man dzenas pa pēdām, un es ceļoju kopā ar Morzana dēlu un tagad no manis sagai­da svētību! Kādu gudrību es viņiem varu sniegt, ko viņi jau nav apguvuši ? Kādus varoņdarbus es varu paveikt, ko armija nevarētu labāk ? Tas ir neprāts! Man būtu jādodas atpakaļ uz Kārvahallu pie Rorana.

Safira ilgu laiku klusēja, un viņas atbilde, kad tā beidzot atskanēja, bija maiguma pilna. Tu vēl esi bērns, lūk, kas tu esi. Bērns, kas cenšas ielauzties šajā pasaulē. Gadu ziņā es esmu jaunāka par tevi, taču savās atmiņās esmu ļoti veca. Neraizējies par šīm lietām. Samierinies ar to, kur esi un kas esi. Cilvēki parasti zina, kas darāms. Vienīgais, kas tev jādara, jārāda viņiem ceļš. Un tā arī ir gudrība. Kas attiecas uz varoņdar­biem neviena armija nespētu dot svētību, kuru tu dāvāji.

Bet tas taču bija nieks, viņš iebilda. Sīkums.

Nē, nebija gan. Tas, ko tu redzēji, bija cita stāsta, citas leģendas sākums. Vai tu domā, ka tas bērns kādreiz būs mierā kļūt par krodziņa īpašnieci vai zemnieci, ja viņas pieri iezīmējis pūka pieskāriens un spēka vārdi likteni ? Tu nenovērtē mūsu varenību un to, kā tā ietekmē ļaužu likteņus.

Eragons nolieca galvu. Tas viss ir nomācoši. Man šķiet, ka es mitu ilūzijā, sapnī, kurā viss ir iespējams. Pasaulē tiešām gadās brīnumaini notikumi, taču tie vienmēr norisinās kaut kādās tālās vietās un senos laikos. Bet es atradu tavu olu, mani apmācīja Jātnieks, un es cīnījos ar Ēnu parasts zemnieku puisis, kāds es esmu vai biju, to nespētu. Kaut kas mani ved un maina.

Tas ir tavs liktenis, kas tevi veido, Safira atbildēja. Katram laikmetam ir vajadzīgs savs varonis iespējams, izvēle tagad kritusi uz tevi. Zemnieku puišus nenosauc pirmo Jātnieku vār­dos bez iemesla. Tavs vārds bija tava likteņa aizsākums, un tavās rokās ir tā turpinājums. Vai arī beigas.

Ak, Eragons nopūtās, pašūpojot galvu. Runāšana mīklās… Taču, ja viss ir jau iepriekš noteikts vai mūsu izvēlei ir kāda jēga? Varbūt mums vienkārši jāiemācās pieņemt savu likteni ?

Safira cieši noskaldīja: Eragon, es tevi izvēlējos, atrazdamās olā. Tev dota iespēja, par kuru citi būtu gatavi atdot dzīvību. Vai tu esi nelaimīgs? Tiec vaļā no šādām domām. Uz tām nav atbildes, un, ja būtu, tās liktu tev justies vēl jo nelaimīgākam.

Taisnība, viņš drūmi novilka. Tomēr nekas nelīdz, un šis domas turpina klist pa manām smadzenēm.

Dzive ir… izsista no sliedēm… kopš Broma nāves. Es nevaru nomierināties, Safīra atzinās. Un tas bija pārsteidzoši, jo pūķis reti par kaut ko satraucās. Viņi lidoja virs Troņheimas. Eragons palūkojās lejā caur pilsētkalna smailes atvērumu un ieraudzīja pūķu apmetnes grīdu: Isidara Mitrimu lielo zvaigznes safī­ru. Viņš zināja, ka zem tā ir Troņheimas centrālā zāle. Safira klusi nolaidās pūķu apmetnē. Viņa pārlaidās pār tās malu un nonāca zemē uz Isidara Mitrima, noklakšķinot nagus pret cieto dārgakmeni.

Vai tu to nesaskrāpēsi? Eragons satraucās.

Domāju, ka ne. Tas nav vienkāršs dārgakmens. Eragons noslīdēja no viņas muguras un lēnām skatījās apkārt, neparas­tā skata aizgrābts. Viņi atradās apaļā telpā bez jumta, tā bija sešdesmit pēdu augsta un sešdesmit pēdu plata. Sienās rēgojās tumšas alu ieejas dažas bija cilvēka augumā, citas lielākas par māju. Marmora sienās bija iebūvētas mirdzošas kāpnes, lai ļaudis varētu tikt arī līdz augstākajām alām. Pūķu apmetnes izeju veidoja gigantiska arka.

Eragons izpētīja milzīgo dārgakmeni zem savām kājām un, acumirklīgas ierosas vadīts, nogūlās uz tā. Viņš piespieda vaigu pie vēsā safīra, mēģinādams saskatīt, kas ir zem tā. Līniju mudžeklis un mirgojoši, krāsaini punkti vīdēja akmens iekšienē, taču tā biezums neļāva neko skaidri saskatīt milzīgajā zālē jūdzi zemāk.

Vai man būs jāguļ atsevišķi, kādā citā telpā ?

Safira pakratīja galvu. Nē, manā alā ir gulta arī tev. Nāc paskaties. Viņa pagriezās un, neatvērusi spārnus, palēcās div­desmit pēdas virs grīdas, nolaižoties vidēji lielā alā. Jauneklis uzrāpās pa kāpnēm.

Alas iekšiene bija tumši brūna un dziļāka, nekā Eragons bija gaidījis. Rupji tēstās sienas radīja iespaidu, ka alas ir dabas vei­dojums. Līdzās sienai atradās milzīgs spilvens, uz kura Safira varēja bez bēdām saritināties. Turpat bija arī sienā iebūvēta gulta. Alu apspīdēja vientuļa sarkana lāpa, ko varēja aizklāt ar īpašu slēģi.

Man te patīk, Eragons paziņoja. Šeit ir droši.

Jā. Safira saritinājās uz spilvena un skatījās uz zēnu. Skaļi nopūzdamies, Eragons atkrita gultā un sāka viegli laisties miegā.

Safira, tu neko daudz neesi sacījusi, kamēr mēs esam šeit. Ko tu domā par Troņheimu un Ažihadu ?

Redzēsim… Šķiet, ka mēs esam iekūlušies jaunā karadarbības laukā. Zobeni un nagi te ir bezjēdzīgi, tomēr vārdiem un sabied­rotajiem var būt īpaša vara. Mēs nepatīkam dvīņiem mums jāuzmanās no ikvienas divkosības, uz ko šie varētu būt naski.

Arī daudzi rūķi mums neuzticas. Elfi negribēja Jātnieku cil­vēku, tādēļ arī no viņu puses gaidāma pretestība. Prātīgākais, ko mēs varam darīt, noskaidrot, kas ir pie varas, un censties sadraudzēties ar tiem. Turklāt neatliekot ne dienu.

Vai tu domā, ka varēšu būt neatkarīgs no dažādiem vado­ņiem?

Viņa sakārtoja spārnus ērtāk. Ažihads atbalsta mūsu brī­vību, taču var gadīties, ka mēs nespēsim izdzīvot, ja nepiesliesimies vienai vai otrai grupai. Lai kā tas būtu drīz mēs visu uzzināsim.