Eragons

58. NODAĻA Kauja zem Farthenduras

Sākas, Arja sacīja bēdīgā balsī. Karavīri apmetnē stā­vēja kaujas gatavībā, izvilkuši ieročus. Oriks izvicināja savu āvu, lai pārliecinātos, vai viņam pietiek vietas. Arja uzvilka bultu stopā un sagatavoja izšaušanai.

Pirms dažām minūtēm no tuneļa izskrēja izlūks, Murtags sacīja Eragonam. Urgļi tuvojas.

Viņi kopā skatījās uz tuneļa tumšo muti cauri vīru rindām un uzasinātajiem mietiem. Pagāja viena minūte, tad vēl viena… un vēl viena. Nenovēršot skatu no tuneļa, Eragons ielēca Safiras seglos, sažņaudzis ciešāk rokā Zaroku. Murtags aiz viņa uzlēca Tornaka mugurā. Un kāds vīrs iesaucās: Es dzirdu urgļus!

Karavīri sastinga rokas ciešāk satvēra ieročus. Neviens nekustējās… neviens neelpoja. Kaut kur iegrudzinājās zirgs.

Debesis pāršķēla asi urgļu saucieni, kad tumši stāvi izvirda no tuneļa mutes. Pēc komandas uz viņu pusi tika novirzīti katli ar verdošo piķi, dedzinošais šķidrums lija tuneļu badī­gajās rīklēs. Monstri no sāpēm auroja, rokas tā vien gāja pa gaisu. Burbuļojošajai darvai uzmeta virsū degošu lāpu, un no tuneļa pacēlās sarkanīgu liesmu stabs, kas gluži kā elle aprija urgļus. Eragonam kļuva nelabi no šā skata, viņš aplūkoja visu Farthenduru un pārējos divus bataljonus un ieraudzīja līdzīgus ugunskurus pie katra no tiem. Jauneklis ielika Zaroku makstī un uzvilka stopu.

Citi urgļi sastampāja darvu un rāpās ārā no tuneļiem pāri saviem sadegušajiem sugas brāļiem. Viņi sastājās kopā, veidojot

masīvu mūri pret rūķiem un cilvēkiem. Aiz nocietinājuma, kura būvi bija uzraudzījis Oriks, pirmā strēlnieku rinda uzvilka sto­pus un izšāva bultas. Eragons un Arja papildināja tās ar savām bultām un skatījās, kā šautras izēdas cauri urgļu rindām.

Urgļu līnija sašūpojās, draudot izjukt, taču viņi aizklāja sevi ar vairogiem un izturēja uzbrukumu. Strēlnieki atkal izšāva, tomēr urgļi turpināja nākt virszemē ar mežonīgu ātrumu.

Eragonu satrieca viņu lielais skaits. Vai tiešām būs jāno­galina viņi visi? Tas taču ir tīrais neprāts. Vienīgais mierinā­jums nekur neredzēja Galbatoriksa vīrus kopā ar urgļiem. Vismaz pagaidām.

Uzbrūkošā armija izveidoja masīvu ķermeņu mūri, izskatī­jās, ka tas stiepjas līdz bezgalībai. Monstru vidū pacēlās sadriskāti un netīri karogi. Farthendurā atskanēja drūmas piezīmes, kad nogranda kara taures un visi urgļi mežonīgi ieaurojās.

Viņi rāvās uz aso mietu rindu, nošķiežot to ar lipīgām asinīm un atstājot aiz muguras biedru ļenganos ķermeņus, kad priek­šējās rindas bija uzdūrušās sadzītajiem pāļiem. Melnu bultu mākonis pārlidoja aizsargvalnim, kur tās atvairīja notupušies aizsargi. Eragons palīda zem vairoga, un Safīra apsedza galvu. Bultas norībēja pret pūķa bruņām, tomēr neievainoja viņu.

Uz brīdi apjukuši no pārsteiguma mietiem -, urgļi mīņājās uz vietas. Vārdeni saliedējās ciešāk un gaidīja nākamo uzbruku­mu. Pēc mirkļa atkal atskanēja kaujas rēcieni, un urgļi metās uz priekšu. Trieciens bija nežēlīgs. Urgļi rāvās cauri mietiem, kur viņus jau gaidīja pīķneši, kas izmisīgi dūra uzbrucēju pirmajai rin­dai, mēģinot tos atvairīt. Pīķi tikai uz mirkli atsita urgļu uzbru­kumu, un drīz draudīgais monstru vilnis vairs nebija apturams.

Pirmā aizsardzības līnija tika pārrauta, un pirmo reizi abas armijas nonāca aci pret aci. Kaujas laukam pārvēlās cilvēku un rūķu apdullinošais kara sauciens. Safīra ierēcās un metās cīņā, ienirstot trokšņa un karadarbības viesulī.

Safira plosīja urgļus ar žokļiem un nagiem. Viņas zobi bija tikpat nāvējoši kā jebkurš zobens, bet aste līdzinājās gigantiskai

vālei. Sēžot pūķa mugurā, Eragons atvairīja urgļu vadoņa āmura cirtienu pa Safiras neaizsargātajiem spārniem. Šķita, ka Zaroka tumši sarkanais asmens apmierināti mirdz no plūstošās asins straumes.

Ar acs kaktiņu Eragons redzēja, ka Oriks cērt kāda urgļa kaklu ar savu vareno āvu. Netālu no rūķa cīnījās Murtags sava zirga Tornaka mugurā. Viņa seja bija sašķiebta naidīgā smīnā, cērtot pa labi un pa kreisi. Tad Safira apsviedās riņķī un puisis ieraudzīja Arju lecam pāri nedzīva pretinieka ķermenim.

Kāds urglis nogāza ievainotu rūķi un cirta ar savu zobenu pret Safiras priekšējo labo kāju. Viņa ierocis atlēca no pūķa bruņām, šķiežot dzirksteļu jūru uz visām pusēm. Eragons trieca zobenu pret monstra galvu, taču Zaroks iestrēga urgļa ragos, un tas izrāvās no puiša tvēriena. Nolamājies jauneklis nolēca no Safiras muguras un aizturēja urgli, sašķaidot tā seju ar vairogu. Eragons izrāva Zaroku no monstra ragiem un izvairījās, kad nākamais urglis uzbruka viņam.

Safira, tu man esi vajadzīga! viņš iesaucās, taču kaujinieku straumes nošķīra vienu no otra. Piepeši kuilis pielēca puisim klāt, sagatavojis vāli sitienam. Nespēdams pacelt vairogu laikā, Eragons iesaucās: -Jierda! Kuiļa galva atkrita atpakaļ ar skaļu krakšķi, kad pārlūza tā kakls. Vēl četri urgļi salīka zem Zaroka plēsīgā dzēliena, tad Murtags piejāja pie Eragona un urgļi atkāpās.

Nāc! viņš iesaucās, pasniedzās lejā no Tornaka un uzvilka Eragonu zirgā. Viņi traucās pie Safiras, ko bija apstājis naidnie­ku bars. Divpadsmit šķēpneši bija ielenkuši pūķi un bakstīja to ar saviem pīķiem. Viņiem jau bija izdevies caurdurt abus pūķa spārnus. Safiras asinis nošķieda zemi, un katru reizi, kad viņa mēģināja sagrābt kādu urgli, monstri saspiedās cieši kopā un centās trāpīt pūķim acīs. Viņai nekas cits neatlika kā atkāpties. Pūķis centās aizslaucīt šķēpus ar nagiem, taču urgļi atlēca un izvairījās no Safiras.

Safiras asinis satracināja Eragonu. Viņš nolēca no Tornaka ar mežonīgu kliedzienu un iedūra krūtīs tuvākajam urglim, nebaidīdamies ne no kā un neprātīgi cenzdamies palīdzēt Safirai.

Puiša uzbrukums novērsa monstru uzmanību un ļāva pūķim izrauties no aplenkuma. Ar kājas spērienu Safira aizlidināja vienu no urgļiem un pielēkšoja pie Eragona. Jauneklis sagrāba pūķa muguras radzi un pievilkās līdz segliem. Murtags pacēla roku un devās uzbrukumā nākamajam urgļu baram.

Safira pacēlās gaisā virs kaujā iesaistītajām armijām, cen­šoties gūt mazu atelpu. Eragona elpa raustījās. Muskuļi bija saspringuši, gatavi atvairīt nākamo uzbrukumu. Katra viņa ķermeņa daļa kūsāja enerģijas pārpilnībā, liekot jusies dzīvā­kam nekā jebkad agrāk.

Safira apmeta loku, līdz abi atguva spēkus, un tad šāvās lejā pret urgļiem, pārbaudot apkārtni, lai viņus neatklātu. Pūķis tuvojās monstriem no mugurpuses, kur bija pulcējušies urgļu strēlnieki.

Pirms urgļi saprata, kas notiek, Eragons jau bija nocirtis galvu diviem urgļu strēlniekiem, bet Safira iznīcināja trīs pārē­jos. Kad atskanēja trauksme, pūķis atkal pacēlās gaisā, ātri lidojot prom no bultu lietus.

Abi atkārtoja šo paņēmienu arī citā armijas flangā. Safiras piesardzība un ātrums krēslas aizsegā neļāva urgļiem noteikt, kur sekos nākamais uzbrukums. Eragons lika lietā savu stopu katru reizi, kad Safira pacēlās gaisā, taču drīzumā viņam aptrūkās bultu. Drīz vienīgais ierocis, kas palika jaunekļa bultu makā, bija maģija, kuru viņš gribēja paturēt rezervē, līdz bez tās nevarēs iztikt.

Safiras lidojums virs kaujas lauka ļāva Eragonam iegūt priekšstatu par to, kā veidojas cīņas gaita. Farthendurā norisi­nājās trīs atsevišķas cīņas pie katras tuneļa ieejas. Urgļi atradās neizdevīgā pozīcijā, jo viņu armija bija saskaldīta, turklāt mons­tri nevarēja izvest visu savu armiju no tuneļiem vienlaikus. Tomēr vārdeni un rūķi nespēja noturēt urgļus, lai tie nedotos uz priekšu, un kaujas vilnis lēni stūma viņus uz Troņheimas pusi. Aizsargu skaits pret urgļu masu šķita nenozīmīgs, jo monstri turpināja līst ārā no tuneļiem un viņu skaits strauji pieauga.

Urgļi pulcējās pie vairākiem karogiem, katrs no tiem pār­stāvēja noteiktu klanu, tomēr nebija skaidrs, kas tos visus vada. Klani nepievērsa nekādu uzmanību cits citam, it kā viņi saņemtu rīkojumus no citurienes. Eragons vēlējās, kaut varētu uzzināt, kas ir virspavēlnieks, lai viņi abi ar Safīru varētu to padarīt nekaitīgu.

Atceroties Ažihada rīkojumu, viņš sāka klāstīt informāciju dvīņiem. Tie ieinteresējās par to, ka urgļiem it kā neesot virspa­vēlnieka, un sāka viņu iztaujāt sīkāk. Domu apmaiņa ritēja ļoti gludi un īsi. Dvīņi viņam sacīja: Tev liek palīdzēt Hrotgaram, viņš ar grūtībām tiek galā.

Skaidrs, Eragons atbildēja.

Safira žigli aizlidoja pie kaujas grūtībās nonākušajiem rū­ķiem, zemu planējot virs Hrotgara. Ietērpies zelta bruņās, rūķu valdnieks stāvēja nelielas grupas priekšgalā, vicinādams Volundu savu priekšteču āmuru. Baltā bārda mirdzēja laternu gaismā; kad rūķu valdnieks palūkojās augšup uz Safīru, viņa acīs parādījās apbrīna.

Safira nolaidās aiz rūķiem un stājās pretī uzbrūkošajiem urgļiem. Pat paši drosmīgākie kuiļi nodrebēja no pūķa nik­numa, ļaujot rūķiem pavirzīties kaujā uz priekšu. Eragons mēģināja pasargāt Safiru no ievainojumiem. Viņas kreiso sānu sargāja rūķi, taču priekšā un labajā pusē vilnīja ienaidnieku jūra. Jauneklis nevienu nežēloja un izmantoja jebkuru izdevību, likdams lietā maģiju, kad Zaroks nespēja palīdzēt. Šķēps atsitās pret Eragona vairogu, atstādams tajā iedobi un nobrāzdams plecu. Grīļodamies no sāpēm, viņš pārcirta urgļa galvaskausu, sajaucot smadzenes ar metālu un kauliem.

Eragons apbrīnoja Hrotgaru, kurš, lai arī skaitījās vecs gan pēc cilvēku, gan rūķu ieskatiem, tomēr kaujas laukā bija neuzveicams. Nedz urglim, nedz kuilim nebija nekādu izredžu izdzīvot cīņā ar rūķu karali un viņa sargiem. Katru reizi, kad Volunds pret kādu atsitās, tas bija nāves gongs kārtējam ienaid­niekam. Kad vienu no viņa kareivjiem notrieca šķēps, Hrotgars pats savām rokām to sagrāba un divdesmit jardu attālumā ar pārsteidzošu spēku caururba tā īpašnieku. Šāds varoņdarbs pamudināja Eragonu uz vēl lielāku risku, viņš gribēja līdzinā­ties dižajam valdniekam.

Eragons uzklupa milzīgam kuilim, kas atradās tvēriena attālumā, un gandrīz nokrita no Safiras segliem. Pirms viņš attapās, kuilis nokļuva aiz Safiras aizsardzības joslas un atvē­zēja zobenu. Spēcīgs trieciens pa bruņucepuri Eragonu atsvieda sāņus, gar acīm ņirbēja zvaigznītes, ausīs sāka dunēt zvani.

Apdullis viņš mēģināja uzslieties sēdus, taču kuilis jau bija sagatavojies nākamajam cirtienam. Taču, pirms monstra roka nolaidās, no viņa krūtīm izspraucās tievs tērauda asmens. Kuilis rēkdams nokrita uz sāniem. Viņa vietā stāvēja Andžela.

Burvei mugurā bija sarkans apmetnis, kas slēpa ar melnu un zaļu emalju segtas bruņas. Viņai bija dīvains, abām rokām turams ierocis gara koka nūja, kurai abos galos bija piestipri­nāti zobena asmeņi. Andžela viltīgi piemiedza ar aci Eragonam un skrēja prom, griežot rokā savu nūjzobenu kā dervišs. Viņai pa pēdām steidzās Solembums jauniņa, pinkaina puišeļa izska­tā. Kaķacis rokās turēja mazu, melnu dunci, zobi bija atņirgti kampienam.

Eragons vēl aizvien jutās apdullis no trieciena, tomēr saņē­mās un noturējās seglos. Safira pacēlās spārnos un riņķoja aug­stu gaisā, ļaujot jauneklim atgūties. Viņš nopētīja Farthenduru un, sev par šausmām, pamanīja, ka visas trīs kaujas noritēja neveiksmīgi. Nedz Ažihads, nedz Jormundurs, nedz arī Hrotgars nespēja apturēt urgļus. To vienkārši bija pārāk daudz.

Eragons prātoja, cik daudz urgļu viņš vienlaikus varētu nogalināt ar maģijas palīdzību. Savu spēku robežas viņš apzi­nājās labi. Ja viņš varētu nogalināt pietiekami daudzus, lai mainītu kaujas gaitu… iespējams, viņš pats ietu bojā. Tas varētu būt upuris uzvarai.

Cīņa turpinājās stundu pēc stundas. Vārdeni un rūķi jau bija paguruši, bet urgļus papildināja jauni karavīru spēki.

Eragons raudzījās uz notiekošo kā uz ļaunu murgu. Lai arī viņi abi ar Safīru cīnījās, cik spēja, tikko nogalināta urgļa vietā vienmēr stājās cits monstrs. Viss viņa ķermenis sāpēja, jo sevišķi galva. Katru reizi, kad jauneklis izmantoja maģiju, viņš zaudēja daļu enerģijas. Safirai klājās nedaudz labāk, taču viņas spārnus izroboja sīki ievainojumi.

Kamēr viņš atsita uzbrukumu, dvīņi steidzīgi gribēja sazi­nāties ar Eragonu. Zem Troņheimas dzirdami skaļi trokšņi. Izklausās, ka urgli mēģina ierakties pilsētā! Mums vajag jūs abus ar Arju, lai sagrautu visus tuneļus, caur kuriem viņi rokas.

Eragons sacirta pretinieku ar zobenu. Mēs tūlīt ieradīsimies. Viņš lūkojās pēc Arjas un ieraudzīja elfu cīnāmies ar bariņu urgļu. Safira aši iztīrīja eju pie elfas, atstājot aiz sevis sakrop­ļotu ķermeņu kaudzi. Eragons pastiepa roku un uzsauca:

Lec augšā!

Arja bez vilcināšanās uzlēca Safiras mugurā. Viņa apvija labo roku ap Eragona vidukli, bet otrā rokā turēja savu asinīm notraipīto zobenu. Kad Safira pietupās un gatavojās celties gaisā, pieskrēja urglis, rēcot atvēzējās ar kara cirvi un ietrieca to pūķim krūtīs.

Safira ieaurojās no sāpēm un palēcās uz augšu, kājas atrāvās no zemes. Viņas spārni atsprāga vaļā, un pūķis visiem spēkiem centās tos nesalauzt, zvārodamies ceļoties augšup, tomēr labā spārna gals skrāpēja zemi. Urglis atvēzējās, lai mestu kara cirvi. Taču Arja pacēla plaukstu, iekliedzās un smaragdzaļas enerģijas bumba izšāvās urgļa virzienā, nogalinot to. Ar plecu muskuļu pārdabisku piepūli Safira izlīdzināja lidojumu un laidās zemu virs karavīru galvām. Sēcoši elpojot, viņa ar spēcīgiem spārnu vēzieniem laidās projām no kaujas lauka.

Vai ar tevi viss kārtībā? Eragons satraukts vaicāja. Viņš neredzēja, kur pūķim iecirsts.

Izdzīvošu, viņa drūmi norūcja, bet manas jaunās krūšu bru­ņas ir sacirstas. Sāp krūškurvis, un man ir grūti kustējies.

Vai tu vari mūs aiznest līdz pūku apmetnei?

Redzēsim.

Eragons pastāstīja par Safiras stāvokli Arjai.

- Kad mēs nolaidīsimies, es palikšu pie Safiras un palīdzēšu viņai. Tiklīdz atbrīvošu pūķi no bruņām, piebiedrošos tev.

- Paldies, Eragons pateicās. Safīrai lidojums bija ļoti mo­košs: viņa planēja, kad vien radās izdevība. Kad viņi nonāca pūķu apmetnē, Safira smagnēji nolaidās uz Isidara Mitrima, kur abiem dvīņiem vajadzēja vērot kaujas gaitu. Taču tur nevie­na nebija. Eragons nolēca uz grīdas un saviebās, ieraudzījis, kādu postu pūķim nodarījuši urgļi. Četras no metāla plātnēm uz Safiras krūtīm bija sakaltas kopā, un viņas spējas elpot un grozīties tagad bija ļoti ierobežotas.

- Turies, Eragons sacīja, uzlikdams roku viņai uz sāna, un izskrēja cauri arkai.

Viņš apstājās un dusmīgi iesaucās. Eragons bija Volturina, Nebeidzamo kāpņu, pašā augšā. Rūpējoties par Safiras veselību, viņš nebija domājis, kā nokļūt līdz Troņheimas apakšai, kur mēģināja ielauzties urgļi. Tagad nebija laika kāpt lejā. Puisis palūkojās uz šauro spraugu blakus kāpnēm, paķēra ādas spil­venu un laidās lejā.

Akmens slīdceļš bija tikpat gluds kā nopulēts koks. Ādas spilvens nesa jaunekli lejā šausminošā ātrumā apkārtējās sienas ņirbēja garām, un katrā pagriezienā viņš uzlidoja līdz sienas vidum. Gaiss švīkstēja gar Eragona bruņucepuri, tā vibrēja kā vējrādis. Slīdceļš viņam bija par mazu, un zēns laiku pa laikam gandrīz izlidoja no tā. Taču, kamēr viņš valdīja pār savām rokām un kājām, Pūķa Jātnieks bija drošībā.

Nolaidiens bija ļoti ātrs, tomēr tas ilga vismaz desmit minū­tes. Pašās beigās slīdceliņš izlīdzinājās un viņš aizslīdēja pa milzīgu halcedona grīdu.

Kad Eragons beidzot apstājās, viņa galva bija pārāk norei­buši, un viņš nevarēja paiet. Pēc pirmā mēģinājuma pieslieties kājās jauneklis juta nelabumu, tādēļ saritinājās un saņēma galvu rokās, gaidīdams, kad viss acu priekšā beigs griezties. Kad Jātnieks jutās labāk, viņš piecēlās un uzmanīgi palūkojās apkārt.

Lielā telpa bija pilnīgi tukša un likās baisa. No Isidara Mitrima atspīdēja sārta gaisma. Viņš vilcinājās kurp tagad būtu jāiet? Mēģināja sazināties ar dvīņiem. Nekā. Eragons sastinga, kad sadzirdēja skaļu soļu dunoņu visā Troņheimā.

Gaisu pāršķēla sprādziens. Liela grīdas plātne saliecās un uzsprāga trīsdesmit pēdu augstumā. Kad tā nokrita atpakaļ, uz visām pusēm lidoja akmens šķembas. Eragons pārsteigts atkā­pās un sataustīja Zaroku. No spraugas grīdā sāka līst kroplīgie urgļu stāvi.

Eragons vilcinājās. Vai viņam būtu jābēg? Vai būtu jāpaliek un jānoslēdz tunelis? Ja arī viņam to izdosies paveikt, pirms urgļi uzbruks, kāda tam jēga, ja tie ielauzušies vēl kādā vietā Troņheimā? Viņš nevarēs atrast visas šīs vietas laikus, lai neļautu ieņemt pilsētkalnu. Taču, ja es skriešu pie kādiem no Troņheimas galvenajiem vārtiem un atraušu tos vaļā, vārdeni varētu ieņemt Troņheimu bez aplenkuma. Viņš vēl nepaguva izlemt, kad no tuneļa parādījās garš vīrs tērpies melnās bru­ņās un lūkojās tieši Eragonam virsū.

Tas bija Durza.

Ēna nesa savu bālo asmeni, ko Ažihads bija ieskrambājis. Otrā rokā viņš turēja apaļu vairogu, ko rotāja sarkana zīme. Viņa tumšā bruņucepure bija bagātīgi izgreznota kā ģenerālim, bet ap Ēnas augumu vilnīja čūskādas apmetnis. Viņa sarkanī­gajās acīs gailēja neprāts tāds neprāts, kas lika priecāties par varu un izmantot to.

Eragons zināja, ka nav nedz pietiekami ātrs, nedz arī tik stiprs, lai aizbēgtu no ienaidnieka. Viņš acumirklī brīdi­nāja Safiru, lai arī zināja, ka pūķis tagad nespētu glābt savu Jātnieku. Viņš acumirklī sarāvās čokurā un apdomāja visu, ko Broms bija stāstījis par kauju ar citu maģijas lietotāju. Zināšanas nebija diez ko uzmundrinošas. Turklāt Ažihads teica, ka Ēnas var nogalināt, vienīgi iedurot tām sirdī.

Durza nicinoši raudzījās zēnā un sacīja:

Kaz jtierl trazhid! Otrag Bagh.

Urgļi aizdomīgi aplūkoja Eragonu un izveidoja apli pa telpas perimetru. Durza lēnām pienāca tuvāk Eragonam, viņa acis bija triumfa pilnas.

- Mans jaunais Jātniek, mēs atkal tiekamies. Tu rīkojies muļķīgi, aizbēgot no manis Gileadā. Beigās tev tas dārgi maksās.

- Tu nekad mani nenotversi dzīvu, Eragons norūca.

- Vai tiešām? Ēna pārvaicāja, saraucis uzacis. Gaisma no zvaigžņu safīra meta viņa sejā rēgainu toni. Es nekur neredzu tavu "draugu" Murtagu, kas varētu palīdzēt. Tagad tu mani nevari apturēt. Neviens to nevar!

Eragons sajuta bailes. Kā Ēna zina par Murtagu? Ielicis savā balsī visu nicinājumu, uz kādu vien bija spējīgs, viņš apjautājās:

- Un kā tev patiktu būt nošautam?

Durzas seja acumirklī sastinga.

- Tu par to samaksāsi ar asinīm. Tagad saki kur slēpjas tavs pūķis?

- Nemūžam!

Ēnas savaldība pamazām zuda.

- Tad es piespiedīšu tevi to pateikt!

Viņa zobena cirtiens nosvilpa gaisā. Brīdī, kad Eragons to atsita ar vairogu, viņa prātā ieurbās mentālā zonde. Cīnīdamies, lai aizsargātu savu prātu, puisis atsita Durzu un uzbruka tam.

Eragons no visa spēka cīnījās pret izturīgo aizsargmūri, kas apjoza Durzas prātu, taču nespēja izlauzties tam cauri. Viņš atvēzējās ar Zaroku, mēģinādams pārsteigt Ēnu. Tomēr tas viegli atsita cirtienu un atkal uzbruka Eragonam, kustēdamies gaismas ātrumā.

Zobena gals aizskāra Eragona ribas, caururbjot bruņas un aizsitot elpu. Tomēr asmens noslīdēja pa bruņām un zobens pagāja garām par mata tiesu. Durza tieši gribēja novērst Eragona uzmanību, lai ielauztos viņa prātā un pārņemtu to savā kontrolē.

- Nē! Eragons iesaucās, mezdamies virsū Ēnai. Viņa seja šausmās sašķobījās, kad viņš saķērās ar Durzu un metās virsū tā rokai, kas turēja zobenu. Durza centās nocirst Eragona roku, taču to sargāja bruņucimds, kas asmeni apturēja. Kad Eragons iespēra viņam pa kāju, Durza atņirdza zobus un atvēzējās ar vairogu, notriekdams jaunekli zemē. Pūķa Jātnieks mutē sajuta asins garšu, bet kakls sāpēs pulsēja. Lai gan ievainots, jauneklis apmeta kūleni un svieda vairogu pret Durzu. Kaut arī Ēna kus­tējās pārdabiskā ātrumā, smagais vairogs trāpīja tam pa gurnu. Durza saļodzījās, un Eragons iecirta viņam pa augšdelmu ar Zaroku. Pa Ēnas roku sāka plūst asins strūkla.

Eragons iekļuva Ēnas prātā un ātri pārvarēja Durzas novā­jināto aizsargjoslu. Piepeši viņa prātu pārņēma dažādi tēli, kas plūda cauri apziņai…

Durza vēl bērns, dzīvojot kopā ar saviem vecākiem nomadu dzīvi līdzenumā. Cilts padzen viņus un nosauc viņa tēvu par zvēresta lauzēju. Taču toreiz viņš vēl nebija Durza, bet Karsaībs vārds, kuru dungoja māte, ķemmējot viņa matus…

Ēna mežonīgi locījās, sāpēs saviebis seju. Eragons centās kontrolēt atmiņu plūsmu, taču nevarēja savaldīt to spēku.

Durza stāv uz pakalna pie savu vecāku kapa un gaužas, ka vīri nav nogalinājuši arī viņu. Tad pagriežas un akli maldās tuksnesī…

Durza skatījās Eragonam acīs. No viņa sarkanajiem redzok­ļiem plūda briesmīgs naids. Eragons bija nometies uz viena ceļa, visiem spēkiem cenzdamies noslēgt savu prātu.

Kā vecais vīrs izskatījās, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja Karsaību tuvu nāvei guļam tuksneša smiltīs. Dienas, kas aizritēja, līdz Karsaībs atlaba, un bailes, ko viņš sajuta, atklājot, ka glābējs ir burvis. Cik loti viņš lūdzās, lai vecais vīrs iemāca kontrolēt garus. Cik negribīgi Haegs beidzot piekrita. Tas sauca viņu par "Tuksneša žurku"…

Tagad Eragons stāvēja kājās. Durza uzbruka… pacēlis zobe­nu… savā neprātā neredzēdams vairogu.

Dienas, kas pavadītas mācībās zem svelošas saules, vienmēr paturot acīs ķirzakas, ko viņi ķēra pārtikai. Kā pamazām auga viņa spēks, liekot justies lepnam un pārliecinātam. Nedēļas, kuras pavadīja, kopjot skolotāju pēc kļūdaini lietotas burvestī­bas. Viņa prieks, kad Haegs atlaba…

Nebija laika, lai atsistu uzbrukumu… nebija laika…

Bandīti, kas uzbruka viņiem nakts laikā un nogalināja Haegu. Niknums, ko Karsaībs sajuta, un gari, kurus viņš izsau­ca, lai atriebtos. Taču gari bija spēcīgāki, nekā viņš gaidīja. Tie vērsās pret viņu, pārņemot prātu un ķermeni. Viņš kliedza. Viņš bija… ES ESMU DURZA!

Zobens smagi triecās pret Eragona muguru, caururbjot gan bruņas, gan ādu. Viņš iekliedzās, kad sāpes izskrēja cauri visam ķermenim, nogrūžot viņu ceļos. Eragons sagrīļojās, mēģinā­dams aptvert notiekošo, kamēr pāri mugurai plūda karstu asiņu straume. Durza kaut ko sacīja, taču jauneklis to nedzirdēja.

Eragons sāpēs pavērsa skatienu pret debesīm, un asaras straumēm plūda pār vaigiem. Viss zudis. Vārdeni un rūķi bija sakauti. Viņš bija zaudējis. Safīra dosies drošā nāvē viņa dēļ kā jau darījusi agrāk -, bet Arju atkal notvers un nogalinās. Kāpēc viss beidzās šādi? Vai tāda ir taisnība? Viss bijis veltīgi.

Kad viņš lūkojās uz Isidara Mitrimu, augstu virs tā velvēm puiša acis apžilbināja gaismas stars. Pēc sekundes visa telpa nodrebēja apdullinošā grāvienā. Viņš atkal kļuva redzīgs un nespēja noticēt savām acīm.

Zvaigžņotais safīrs nodrebēja. Smailas dārgakmens šķembas milzīgā klājienā gāzās lejā uz grīdas mirdzošās druskas atsitās pret sienām. Telpas vidū, virzīdamās ar galvu pa priekšu, lidoja

Safira. Viņas žokļi bija atvērti, un starp tiem parādījās gara liesmu mēle spilgti dzeltena ar zilu nokrāsu. Pūķim mugurā sēdēja Arja: mežonīgi plandošiem matiem, paceltu roku, plauks­tai apkārt gailēja zaļš maģijas nimbs.

Šķita, ka laiks apstājas, kad Eragons ieraudzīja, kā Durza paceļ galvu pret griestiem. Vispirms Durzas seju izkropļoja šausmas, tad dusmas. Niknumā atiezis zobus, viņš pacēla roku un notēmēja uz Safīru, pamazām veidojot ar lūpām vārdu.

Pēkšņi Eragonā uzvilnīja slēptas spēka rezerves, kas izvirda no pašām viņa būtības dzīlēm. Pirksti apvijās ap zobena spalu. Puisis ienira aiz sava prāta aizsargjoslas un sauca palīgā maģiju. Visas sāpes un niknums koncentrējās vienā vārdā:

Brisingr!

Zaroks uzliesmoja ar asiņainu gaismu, un aukstas liesmas apņēma tā asmeni…

Eragons metās uz priekšu…

Un iedūra asmeni Durzam sirdī.

Durza šausmās skatījās uz asmeni, kas bija caurdūris tā sirdi. Viņa mute bija vaļā, taču vārdu vietā no krūtīm izlauzās kliedziens kā no pašas elles dziļumiem. Zobens izkrita no nejū­tīgajiem pirkstiem. Viņš sagrāba Zaroku, mēģinādams to izraut, taču zobens bija stingri iedzīts Durzas sirdī.

Tad Ēnas āda lēnām kļuva caurspīdīga. Zem tās nebija ne miesas, ne kaulu, tikai mutuļojošas tumsas veidoli. Viņš kliedza vēl skaļāk, kad tumsa pulsējot plēsa tā ādu. Pēdējais kliedziens pārplēsa Durzu no galvas līdz pēdām, atbrīvojot tumsu, kas sadalījās trijos vieglos vālos un izlidoja cauri Troņheimas sie­nām prom no Farthenduras. Ēna pazuda.

Eragona spēki bija galā, un viņš izplestām rokām atkrita uz grīdas. Virs viņa Safira un Arja gandrīz jau bija nolidojušas līdz grīdai izskatījās, ka viņas gatavojas to satriekt ar īsidara Mitrima pārpalikumiem. Eragona skatiens satumsa, un likās, ka viss Safira, Arja un safira lauskas apstājas kritienā un nekustīgi karājas gaisā.