56. NODAĻA Arjas pārbaude

Trešās dienas rītā kopš ierašanās Troņheimā Eragons izvē­lās no gultas atpūties un enerģijas pilns. Viņš piesēja Zaroku pie jostas, uzmeta mugurā stopu un līdz pusei pilno bultu maku. Pēc līgana lidojuma ar Safīru Farthenduras iekšienē viņš pie vieniem no Troņheimas četriem galvenajiem vārtiem satika Oriku. Eragons pavaicāja rūķim par Nasuadu.

- Neparasta meitene, Oriks atbildēja, ar nepatiku noraudzīdamies uz Zaroku. Viņa visu laiku velta savam tēvam un palīdz viņam, kā vien spēj. Man šķiet, visus viņas labos darbus Ažihads nemaz nezina meitene ir tikusi galā ar viņa ienaid­niekiem, pat neko nesakot tēvam par savu līdzdalību.

- Kas ir viņas māte?

- To gan es nezinu. Ažihads bija viens, kad atveda jaun­dzimušo Nasuadu sev līdzi uz Farthenduru. Viņš nekad nav stāstījis, no kurienes abi ieradušies.

Tātad arī Nasuada ir izaugusi, nezinot, kas ir viņas māte. Eragons tomēr ātri aizgaiņāja šīs domas.

- Es nevaru nosēdēt mierā un gribētu likt lietā savus musku­ļus. Kurp man jādodas, lai veiktu Ažihada noteikto pārbaudi?

Oriks norādīja uz Farthenduru.

- Mācību lauks ir pusjūdzes attālumā no Troņheimas, taču no šejienes to nevar redzēt, jo tas atrodas aiz pilsētkalna. Laukums ir milzīgs, un tur trenējas gan rūķi, gan cilvēki.

Es arī turp došos, Safira teica.

Eragons pateica viņas vārdus Orikam, un rūķis paraustīja bārdu.

- Varbūt tā nav diez ko laba doma. Mācību laukā ir daudz cilvēku, un tu pilnīgi noteikti pievērsīsi viņu uzmanību.

Safira skaļi ierūcās: Es turp došos! Un jautājums bija izlemts.

Nācējus mācību laukā pārsteidza nevaldāms cīņas troksnis, skaļa metāla šķindoņa, bultu būkšķi, tām atsitoties pret pol­sterētiem mērķiem, koka nūju klakšķēšana un viru kliedzieni kaujas mācībās. Troksnis skanēja no visām pusēm, taču katrai grupai bija tai vien raksturīgs ritms un darbošanās veids.

Lielāko daļu mācību lauka aizņēma kājnieku vads, cīnoties ar vairogiem un āvām, kas bija gandrīz pašu karavīru augumā. Ierindas apmācībā viņi piedalījās kā vienota grupa. Blakus šai grupai vingrinājās daudzi atsevišķi karavīri, kas bija apgādāti ar zobeniem, vālēm, nūjām, spriguļiem, dažāda lieluma un izmēra vairogiem; Eragons pat ieraudzīja kādu ar dakšām. Gandrīz visiem karavīriem mugurā bija bruņukrekls un galvā bruņucepure. Plākšņu bruņas bija retāk sastopamas. Rūķu un cilvēku bija aptuveni vienlīdz daudz, tomēr abas grupas turējās atstatu viena no otras. Aiz kājniekiem stāvēja plata strēlnieku josla, kas citu pēc citas šāva bultas uz pelēkiem, no maisauduma veidotiem izbāžņiem.

Pirms vēl Eragons paguva apsvērt, kas viņam būs jādara, piesteidzās bārdains vīrs, kura galvu un milzīgos plecus klāja bruņas. Pārējo ķermeni sargāja biezs vēršādas apģērbs, vēl aizvien klāts ar dzīvnieka spalvu. Pāri mugurai stiepās milzīgs zobens gandrīz Eragona augumā. Vīrs aši pārlaida skatienu Eragonam un Satīrai, it kā mēģinādams noteikt, cik abi ir bīs­tami, un tad piebilda rupjā balsī:

- Knurla Orik, tu biji prom pārāk ilgu laiku. Šeit vairs nav neviena, ar ko es varētu cīnīties.

Oriks pasmaidīja.

- Ojē, tas tādēļ, ka tu ar savu briesmīgo zobenu visus noslāni no galvas līdz kājām.

- Visus, izņemot tevi, virs pārlaboja.

- Tas tādēļ, ka esmu izveicīgāks par tādu milzeni kā tu.

Vīrs atkal palūkojās uz Eragonu.

- Mani sauc Fredriks. Man teica, lai noskaidroju, ko tu spēj. Cik spēcīgs tu esi?

- Var iztikt, Eragons attrauca. Man jābūt spēcīgam, vār­gulis nespēj cīnīties ar maģijas palīdzību.

Fredriks papurināja galvu, un bruņas iedžinkstējās kā zutenis, pilns ar naudas gabaliem.

- Maģijai šeit nav nekādas nozīmes. Ja vien neesi dienējis armijā, šaubos, vai kāda no kaujām, kurā esi piedalījies, bijusi ilgāka par dažām minūtēm. Mēs esam nobažījušies, vai spēsi turēties kaujā, kas turpinās stundām vai pat nedēļām ilgi, ja nonāksim aplenkumā. Vai zini, kā lietot kādu citu ieroci, izņe­mot zobenu un stopu?

Eragons brīdi padomāja un teica:

- Tikai savas dūres.

- Laba atbilde! Fredriks smējās. Labi, sāksim ar stopu un tad redzēsim, kā tev veicas. Tad, tiklīdz laukumā kļūs mazliet brīvāks, mēs mēģināsim…

Piepeši viņš aprāvās pusvārdā un skatījās Eragonam pār plecu, nikni bolīdams acis.

Runātājiem tuvojās dvīņi, un abu plikās galvas ar bālo ādu izcēlās pret purpurkrāsas apģērbu. Oriks kaut ko nomurmināja savā valodā un izvilka kara cirvi, kas bija aizbāzts aiz jostas.

- Es jums teicu turēties pa gabalu no mācību lauka, Fred­riks sacīja, draudīgi tuvodamies abiem nācējiem. Dvīņi izskatī­jās vārgi pret viņa masīvo stāvu.

Abi nicīgi paskatījās uz karavīru un sacīja:

- Ažihads mūs norīkojis pārliecināties, ko Eragons prot maģijā, pirms tu nomoki viņu, mētādams pret metāla gaba­liem.

Fredriks drūmi palūkojās uz viņiem.

- Kādēļ viņu nevarētu pārbaudīt kāds cits?

- Neviens cits nav pietiekami spēcīgs, dvīņi novīpsnāja. Satīra dobji norūcās un nikni paskatījās uz abiem. No viņas nāsīm parādījās dūmu mākonis, taču dvīņi nepievērsa pūķim uzmanību. Nāc mums līdzi, viņi pavēlēja un devās uz lauka tukšāko daļu.

Eragons paraustīja plecus un sekoja kopā ar Safīru. Puisis sadzirdēja, kā Fredriks sarunājas ar Oriku viņam aiz muguras. Mums viņi jāaptur, ja šie sadomā iet par tālu.

- Vajadzētu, Oriks klusi atbildēja, taču es nedrīkstu iejaukties. Hrotgars pateica man skaidri un gaiši, ka nākamo reizi viņš vairs nespēs mani aizsargāt.

Eragons aizgaiņāja drūmās priekšnojautas. Dvīņi varētu, zināt vairāk vārdu un paņēmienu, nekā likās… Tomēr viņš atcerējās Broma vārdus: Jātnieki maģijā bija daudz spēcīgāki par parastiem cilvēkiem. Taču vai ar to pietiktu, lai pretotos dvīņu apvienotajam spēkam?

Neraizējies tik loti. Es tev palīdzēšu, Safīra mierināja. Mēs arī esam divi.

Viņš maigi pieskārās pūķa kājai, atviegloti uzelpodams par Satīras vārdiem. Dvīņi palūkojās uz Eragonu un jautāja:

- Un ko tu mums atbildēsi, Eragon?

Neņemdams vērā pārējo pavadoņu neizpratnes pilnos ska­tienus, viņš sausi atbildēja: Nē.

Dvīņi cieši saknieba lūpas. Abi iesāņus pagriezās pret Era­gonu, saliecās viduklī un uzzīmēja uz zemes milzīgu pentagrammu. Viņi iegāja tās viducī un asi nobrēcās:

- Tagad sāksim. Tu mēģināsi izdarīt to, ko mēs tev liksim… tas arī viss.

Viens no brāļiem parakņājās kabatā, izņēma pulētu akmeni Eragona dūres lielumā un nolika zemē.

- Pacel to acu augstumā.

Tas gan nav grūti, Eragons pačukstēja Satīrai: Stenr reisa!

Akmens sakustējās un viegli pacēlās no zemes. Taču, nonācis līdz vienas pēdas augstumam, atdūrās pret negaidītu pretestību un apstājās pusceļā. Dvīņu lūpas sašķobījās smaidā. Eragons nikni paskatījās uz viņiem un saprata dvīņi grib, lai viņš zaudētu! Ja viņš jau tagad iztērētu lielāko daļu spēka, grūtākus uzdevumus vairs nespētu paveikt. Acīmredzot viņi bija pārlie­cināti, ka abu apvienotās prasmes viegli spēs novest Eragonu līdz spēku izsīkumam.

Taču es arī neesmu viens, Eragons novīpsnāja sevī. Safira, palīdzi! Pūķa prāts sakusa ar puiša domām, un akmens palēcās gaisā līdz acu līmenim. Dvīņi ļauni samiedza acis.

- Ļoti… labi, viņi nošņāca. Fredrikam no maģijas izrādīša­nas saskrēja dūša papēžos.

- Tagad griez akmeni uz apli.

Eragons atkal cīnījās pret abu pūlēm apstādināt viņu, tomēr, dvīņiem par lielām dusmām, uzvarēja. Uzdevumi ātri vien kļuva sarežģītāki un grūtāk izpildāmi. Eragonam vajadzēja kārtīgi apdomāt, kurus vārdus lietot. Un katru reizi dvīņi no visa spēka cīnījās viņam pretī, lai arī abu sejas palika tikpat mierīgas kā sākumā.

Vienīgi Safiras atbalsts neļāva Eragonam bezspēkā nokrist. Pārtraukumā starp diviem uzdevumiem viņš vaicāja pūķim: Kāpēc viņi turpina pārbaudi ? Viņi taču varēja spriest par mūsu spējām pēc tā, ko redzēja manā prātā. Safira domīgi nošķieba galvu uz sāniem. Zini ko, puisis drūmi novilka, kad beidzot pār viņu nāca apskaidrība. Viņi to izmanto kā iespēju izzināt, kādus senos vārdus es zinu, kā arī iemācīties kādus jaunus.

Tad runā klusu, lai viņi nevarētu tevi dzirdēt, un runā pašus vienkāršākos vārdus.

Kopš tā brīža Eragons teica tikai pašus vienkāršākos vārdus, lai paveiktu uzdevumus. Tomēr mēģinājumi atrast vienkāršus vārdus, kas aizvietotu garus teikumus, pārbaudīja viņa izdomas spēju līdz galējai robežai. Viņu gan priecēja dvīņu skābās sejas, kuras varēja redzēt katru reizi, kad Eragons atkal un atkal abus apveda ap stūri. Lai arī abi neatlaidīgi pūlējās, viņi nespēja pie­dabūt zēnu izrunāt vairāk vārdu senajā valodā.

Pagāja vairāk nekā stunda, taču nelikās, ka dvīņi gatavo­tos beigt tincināšanu. Eragonam bija karsti un gribējās dzert, tomēr viņš nelūdza atelpu viņš turpinās tikpat ilgi kā dvīņi. Uzdevumi bija dažnedažādi: kustināt ūdeni, mest uguni, izvei­dot apziņā kādu tēlu, žonglēt ar akmeņiem, padarīt ādu cietu, sasaldēt priekšmetus, vadīt bultas lidojumu un dziedēt nobrāzumus. Eragons sāka prātot, pēc cik ilga laika dvīņiem sāks izsīkt viņu izdoma.

Beidzot dvīņi pacēla rokas un teica:

- Palikusi tikai viena lieta. Šis uzdevums ir diezgan vienkāršs ikvienam zinošam maģijas lietotājam tas būtu tīrais nieks.

Viens no brāļiem novilka no pirksta sudraba gredzenu un, apmierināti smaidot, pasniedza Eragonam.

- Izsauc sudraba būtību.

Eragons neizpratnē skatījās uz gredzenu. Kas viņam tagad būtu jādara? Sudraba būtība kas tā tāda? Un kā to varēja izsaukt? Arī Satīrai nebija ne jausmas, un dvīņi jau nu negrasījās palīdzēt. Viņš nekad nebija apguvis sudraba vārdu senajā valodā, taču zināja, ka tam jābūt daļai no argetlam. Izmisumā viņš sakombinēja vienīgo vārdu, kas varētu noderēt, -ethgri jeb "atmodināt" ar arget.

Izslējies visā augumā, viņš sakopoja visus spēkus, kas vien bija palikuši, un jau pavēra lūpas, lai atmodinātu sudrabu. Piepeši gaisu pāršķēla skaidra, skanīga balss:

- Apstājies!

Vārds pāršalca Eragonam kā auksta ūdensstrūkla balss bija dīvaini pazīstama, it kā jau gandrīz aizmirsta dziesma. Viņam notirpa pakausis. Puisis lēnām pagriezās uz to pusi, no kuras nāca balss.

Aiz muguras stāvēja vientuļš stāvs Arja. Ādas strēmele apvija viņas pieri, savaldot biezos, melnos matus, kas plūda elfai pār muguru mirdzošā klājienā. Viņas smalkais zobens bija pie­siets pie sāna, stops uz muguras. Vienkāršs melnas ādas tērps izcēla Arjas sievišķīgos apveidus. Elfa bija garāka nekā lielākā daļa vīriešu, un viņas stāja bija atbrīvota un vingra. Gaišajā sejā nebija ne miņas no nesen pārdzīvotajām šausmām.

Arjas mirdzošās smaragdzaļās acis nekustīgi raudzījās uz dvīņiem, kas bailēs bija kļuvuši pavisam bāli. Viņa klusiem soļiem tuvojās un vērsās pie dvīņiem mierīgā, saltā balsī:

- Kauns! Kauns prasīt no viņa to, kas tikai meistaram pa spēkam. Kauns, ka ķeraties pie šādiem paņēmieniem. Kauns, ka sacījāt Ažihadam, ka nezināt par Eragona spējām. Viņš ir zinošs. Tagad ejiet!

Arja dusmīgi sarauca pieri, un viņas slīpās, zibens šautrām līdzīgās uzacis izliecās V burta veidā. Elfa norādīja uz gredzenu Eragona pirkstā un pērkondimdošā balsī iesaucās: Arget!

Sudrabs iemirdzējās, un tam līdzās parādījās spocīgs gredze­na dubultnieks. Abi izskatījās līdzīgi kā divas ūdens piles, vie­nīgi dubultnieks bija spodrāks un mirdzēja tīri balts. Ieraugot šo skatu, dvīņi apmetās riņķī un, paltrakiem plandot, metās, ko kājas nes. Spocīgais gredzens pazuda no Eragona pirksta, atstājot tikai sudrabainu apli. Oriks un Fredriks bija gatavi iejaukties un vērīgi nopētīja Arju. Safira pietupās un sagatavo­jās lēcienam.

Elfa visus nopētīja. Viņas slīpās acis apstājās pie Eragona. Tad viņa pagriezās un devās cīkstēšanās lauka pašā viducī. Kareivji pārtrauca cīnīties un apbrīnā nolūkojās viņā. Pēc dažiem mirkļiem viss mācību laukums noklusa, saviļņots no elfas klātbūtnes.

Arī Eragons nespēja ne acu novērst no elfas. Safira kaut ko sacīja, taču viņš nespēja koncentrēties un neko nesaprata. Arju ieskāva milzīgs karavīru pūlis. Skatoties Eragonam tieši acīs, viņa paziņoja:

- Es pārbaudīšu tavu prasmi rīkoties ar ieroci. Izvelc zobenu!

Viņa grib ar mani cīnīties!

Bet domāju, ka ne tāpēc, lai ievainotu tevi, Safira lēnām noteica. Viņa piebikstīja zēnam ar degunu. Ej un dari, ko vari. Es skatīšos.

Eragons negribīgi pagāja uz priekšu. Pēc mokošās maģijas pārbaudes viņam nebija nekāda prieka cīnīties, un mācību laukā bija pārāk daudz vērotāju. Turklāt, iespējams, Arja vēl nebija tik vesela, lai cīnītos. Kopš viņai deva Tunivoras nektāru, bija pagājušas nieka divas dienas. Es mazināšu cirtienu spēku, lai nesavainotu viņu, Eragons sevī nosprieda.

Viņi nostājās viens otram pretī karavīru ielenkumā. Arja izvilka zobenu ar kreiso roku. Ierocis bija plānāks par Eragona zobenu, taču tikpat garš un ass. Viņš izrāva Zaroku no pulētās maksts un turēja to gar sāniem ar sarkano asmens galu uz leju. Kādu brīdi viņi stāvēja nekustoties elfa un cilvēks -, pētīdami viens otru. Eragona atmiņā pazibēja ainas, kā viņi ar Bromu tāpat iesāka savas cīņas.

Viņš lēnām pavirzījās uz priekšu. Arja ar māņu kustību palēca uz priekšu, triecot zobenu pret puiša ribām. Eragons nedomājot atsita uzbrukumu, un abu zobeni saskārās, dzirkste­lēm šķīstot uz visām pusēm. Zaroks tika atsists malā, it kā būtu mušas vieglumā. Elfa neizmantoja iespēju un, matiem plīvojot, metās uz labo pusi un uzbruka Eragonam no otras puses. Viņš tik tikko paguva apstādināt cirtienu un izmisīgi atkāpās, pār­steigts par elfas enerģisko uzbrukumu un ātrumu.

Eragons pārāk vēlu atcerējās Broma brīdinājumu, ka pats vārgākais elfs viegli pievārēja cilvēku. Viņam bija tikpat lielas cerības uzvarēt Arju, kā reiz bija sakāvis Durzu. Viņa atkal uzbruka, vicinot zobenu pret jaunekļa galvu. Viņš pieliecās zem asā asmens. Kādēļ elfa… spēlējās ar viņu? Dažas sekundes Eragons bija pārāk aizņemts, aizsargājoties no Arjas uzbruku­ma, lai domātu par to, taču galu galā saprata: Viņa grib zināt, cik es esmu prasmīgs.

Nonācis pie šāda slēdziena, Eragons sāka sarežģītāko uzbru­kumu virkni, kādu vien zināja. Viņš ķērās pie viena paņēmiena un cita, nepagurdams kombinējot un mainot tos visos iespēja­mos veidos. Taču, lai gan viņš lika lietā visu izdomas spēju, Arjas zobens viņu vienmēr apturēja un bez piepūles atsita uzbrukumus.

Abu augumi bija saistījušies ugunīgā dejā, tos šķīra vienīgi asmeņu ziboņa. Reizēm viņi gandrīz pieskārās viens otram, saspringtā āda bija tikai mata attālumā, bet tad katrs aizvir­puļoja pretējā virzienā, lai pēc sekundes atkal pietuvotos. Abu cīnītāju ik mirkli mainīgie apveidi savijās kopā kā vēja pūstu dūmu grīstes.

Eragons vairs nespēja atcerēties, cik ilgi turpinājās cīniņš. Laika izjūta bija zudusi, pastāvēja tikai rīcība un atbildes sitiens. Zaroks viņa rokā kļuva smags kā svins, roka sāpēs smeldza pēc katra cirtiena. Beidzot Eragons klupa uz priekšu, Arja veikli pakāpās sāņus, atvēzējās un neticamā ātrumā pieskārās ar zobena galu Eragona zodam.

Eragons sastinga, kad ledainais metāls pieskārās viņa ādai. Muskuļi drebēja no piepūles. Neskaidri viņš dzirdēja Safiras rēcienu un karavīru aizsmakušo balsu priecīgos kliedzienus viņiem apkārt. Arja nolaida zobenu un ielika to makstī.

- Tu izturēji pārbaudi, kņadas vidū atskanēja viņas klusā balss.

Samulsušais jauneklis lēnām izslējās taisni. Fredriks bija pienācis Eragonam klāt un enerģiski sita viņam pa muguru.

- Tā tik bija zobenu cīņa! Es pat iemācījos dažas jaunas kus­tības, skatoties uz jums abiem. Un elfa bija satriecoša!

Bet es zaudēju, viņš sevī klusībā zūdījās. Oriks atzinīgi smai­dīja, taču vienīgais, ko Eragons redzēja, bija Arja, kas vientuļa un klusa stāvēja malā. Viņa viegli pamāja ar pirkstu ar tikko redzamu kustību uz paugura pusi aptuveni jūdzes attālumā no mācību laukuma, pagriezās un devās prom. Pūlis elfas priek­šā pašķīrās, gan cilvēki, gan rūķi apbrīnā apklusa, kad viņa gāja garām.

Eragons vērsās pie Orika:

- Man jāiet. Pūķu apmetnē atgriezīšos pēc kāda brīža.

Eragons aši ieslidināja Zaroku makstī un uzlēca Satīrai

mugurā. Pūķis pacēlās virs mācību lauka, kas pārtapa augšup pavērstu seju jūrā, jo ikviens skatījās uz Safiru.

Kamēr abi lidoja uz paugura pusi, Eragons redzēja Arju skrienam zem viņiem viegliem, samērīgiem soļiem. Safīra pie­bilda: Tev patīk viņas augums, vai ne?

Jā, Eragons atzinās un nosarka.

Viņas seja ir izteiksmīgāka nekā lielākajai daļai cilvēku, viņa novīpsnāja. Taču tā ir gara kā zirgam, un viss ķermenis ir diezgan bezveidīgs.

Eragons pārsteigts palūkojās uz Safīru: Tu esi greizsirdīga!

Neiespējami. Es nekad nekļūstu greizsirdīga, viņa nikni aizsargājās.

Tagad tu esi atzīsties! Viņš smējās.

Viņa skaļi sacirta kopā žokļus. Es neesmu! Puisis pasmai­dīja un pakratīja galvu, tomēr ļāva pūķu meitenei palikt pie sava. Safīra smagnēji nolaidās uz paugura, spēcīgi sakratīdama Jātnieku. Viņš nolēca no pūķa muguras un neko neteica.

Arja drīz vien pieskrēja pie paugura. Eragons vēl nekad nebija redzējis kādu, kas spētu tik ātri paskriet. Kad elfa nonā­ca pakalna virsotnē, viņas elpa bija mierīga un nesaraustīta. Eragons pēkšņi nespēja parunāt un nodūra skatienu. Arja pie­nāca tuvāk un sacīja Safīrai:

- Skulblaka, eka celobra ono un mulabra ono un onr Shur'tugal nē haina. Atra nosu waise fricai.

Eragons lielāko daļu izteikto vārdu nezināja, taču Safira acīmredzot sacīto saprata. Viņa savēcināja spārnus un ziņkā­rīgi nopētīja Arju. Tad viņa pamāja, dobji nodūcot, un Arja pasmaidīja.

- Es priecājos, ka tu izveseļojies, Eragons teica. Mēs nezinājām, vai tu izdzīvosi vai ne.

- Tieši tādēļ es šodien šeit ierados, Arja atbildēja, cieši uzlūkojot viņu. Elfas sulīgā balss skanēja mazliet savādi, un vārdi tika izrunāti ar īpašu uzsvaru. Viņa runāja skaidri, un balss nedaudz vibrēja, it kā viņa gatavotos dziedāt. Es esmu tava parādniece un gribu tev atlīdzināt. Tu izglābi manu dzīvību. Es to nekad neaizmirsīšu.

- Tas… tas tāds nieks vien bija, Eragons nomurmināja, zinot, ka tā nav taisnība. Viņš samulsa un ātri mainīja sarunas tematu.

- Kā tu nokļuvi Gileadā?

Arjas sejai pārskrēja sāpju izteiksme. Viņa lūkojās tālumā.

- Labāk pastaigāsimies.

Viņi nokāpa lejā no pakalna un devās Farthenduras virzienā. Eragons nepārtrauca Arjas klusēšanu, un Safira klusām dipināja viņiem blakus. Beidzot Aija pacēla galvu un iesāka runāt ar elfiem raksturīgu smalkumu:

- Ažihads izstāstīja, ka tu redzēji, kā parādījās Safiras ola. -Jā.

Pirmo reizi Eragonam ienāca prātā tas milzīgais enerģijas patēriņš, kas bija nepieciešams, lai nogādātu olu daudzu desmi­tu līgu attālumā no Du Veldenvardenas līdz Korei. Mēģinājums paveikt kaut ko līdzīgu varēja beigties ar pilnīgu izgāšanos vai pat nāvi.

Tālāk teiktais bija smaguma pilns.

- Tad zini, ka kopš tā brīža, kad pirmo reizi paņēmi to rokās, es biju Durzas nagos.

Elfas balsī ieskanējās rūgtums un skumjas.

- Durza vadīja urgļus, kas mums uzbruka no slēptuves un nogalināja manus ceļabiedrus Faolinu un Glenvingu. Viņš kaut kā bija uzzinājis, kur mūs gaidīt, mūs neviens pat nebrī­dināja. Mani sazāļoja un aizveda uz Gileadu. Tur Galbatorikss bija norīkojis Durzu uzzināt, kurp es aizsūtīju olu, un izspiegot visu, ko zinu par Ellesmēru.

Eragona skatiens kļuva ledains un žokļi saspringa.

- Viņš mēģināja izspiest no manis šīs zināšanas vairāku mēnešu garumā. Durzas izspiešanas paņēmieni bija… skarbi. Kad mocīšana cieta neveiksmi, viņš pavēlēja saviem karavīriem mani izmantot pēc saviem ieskatiem. Laimīgā kārtā man bija gana spēka, lai sabikstītu viņu prātus un padarītu nespējīgus. Galu galā Galbatorikss pavēlēja mani nogādāt uz Urūbaenu. Kad to uzzināju, mani pārņēma šausmas, jo gan mans prāts, gan ķermenis bija novārguši un es nespētu viņam pretoties. Ja nebūtu tevis, pēc nedēļas es stātos Galbatoriksa priekšā.

Eragons iekšēji nodrebinājās. Neaptverami, cik daudz viņa bija pārdzīvojusi! Puisis vēl aizvien skaidri atcerējās elfas ievai­nojumus.

Tad viņš klusi apjautājās:

- Kādēļ tu man to stāsti?

- Lai tu zinātu, no kā mani izglābi. Es nekad nespēšu aiz­mirst to, ko tu paveici.

Viņš sakautrējies nolieca galvu.

- Ko tu tagad darīsi? Atgriezīsies Ellesmērā?

- Nē, pagaidām ne. Man šeit ir vēl daudz darāmā. Es nevaru pamest vārdenus likteņa varā Ažihadam vajadzīga mana palī­dzība. Es redzēju tavu pārbaudi gan maģijā, gan zobenu cīņā. Broms ir tevi labi apmācījis. Vai esi gatavs turpināt mācības?

- Vai tu domā, ka man būtu jādodas uz Ellesmēru?

-Jā.

Eragons jutās aizkaitināts. Vai viņam un Safīrai vairs vispār nebija nekādas teikšanas šajā lietā?

-Kad?

- Tas vēl jāizlemj, taču ne ātrāk kā pēc dažām nedēļām.

Vismaz viņi atvēlējuši mums tik daudz laika, Eragons nodo­māja. Safira kaut ko piebilda, un viņš tūlīt to pajautāja Arjai:

- Ko dvīņi gribēja, lai es izdaru?

Arjas glezni veidotās lūpas nepatikā saviebās.

- Kaut ko tādu, ko pat paši nespēja paveikt. Senajā valodā pateikt priekšmeta vārdu un izsaukt tā patieso veidolu. Lai to paveiktu, gadiem ilgi cītīgi jāmācās, taču kā atlīdzību var iegūt pilnīgu varu pār priekšmetiem un dzīvām būtnēm. Tieši tādēļ ikviena patiesais vārds tiek tik rūpīgi slēpts; ja tas kļūtu zināms, kāds, kuram ir ļauna sirds, varētu viegli iegūt varu pār šo dzīvo būtni.

- Savādi, Eragons pēc mirkļa teica, taču, vēl pirms mani notvēra Gileadā, es tevi redzēju sapņos. Tas līdzinājās tam, kā es veidoju kāda tēlu savā apziņā, un vēlāk es arī spēju izveidot tavu tēlu, taču tikai sapņos.

Arja domīgi savilka lūpas.

- Reizēm es jutu, ka mani kāds novēro, taču bieži mans prāts bija neskaidrs un drudžains. Es nekad neesmu dzirdējusi ne teikā, ne leģendā -, ka cilvēks vai elfs spētu atveidot kāda tēlu savos sapņos.

- Es arī pats to nesaprotu, Eragons atbildēja, pētot savas rokas. Viņš pagrozīja Broma gredzenu pirkstos. Ko nozīmē tas tetovējums uz tava pleca? Es to netīšām ieraudzīju, kad dziedēju tavus ievainojumus… nevarēju no tā izvairīties. Tas ir tāds pats kā simbols uz šā gredzena.

- Vai tev ir gredzens ar iegravētu yawē? viņa asi noprasīja.

- Jā. Tas reiz piederēja Bromam. Redzi?

Viņš noņēma gredzenu no pirksta un iedeva Arjai. Viņa nopētīja safīru un tad sacīja:

- Šo dāvanu mēdz pasniegt tikai pašiem uzticamākajiem elfu draugiem tik uzticamiem, ka nevienam tas nav pasniegts gadsimtiem ilgi. Vismaz es tā domāju. Nezināju, ka karaliene Islanzadi tik augstu vērtēja Bromu.

- Tad es to nedrīkstētu valkāt, Eragons piebilda, baiļoda­mies, ka elfa noturēs viņu par iedomīgu.

- Nē, paturi to pirkstā. Tas tevi pasargās, ja netīšām satiksi manus tautiešus, turklāt var gadīties, ka tas nodrošinās kara­lienes labvēlību. Nevienam nesaki par manu tetovējumu. To nedrīkst izpaust.

- Labi.

Eragons priecājās, runājot ar Arju, un vēlējās, kaut saruna turpinātos ilgāk. Kad viņu ceļi šķīrās, puisis klaiņoja pa Fart­henduru un sarunājās ar Safīru. Lai gan tika tincināts, pūķis atteicās atklāt, ko elfā bija pateikusi. Pamazām Eragona domas pievērsās Murtagam un Nasuadas padomam. No sākuma sada­būšu kaut ko ēdamu un tad iešu viņu apraudzīt, puisis nolēma. Vai tu gaidīsi mani, lai varam kopā atgriezties pūku nometnē?

Es pagaidīšu ej, Safira teica.

Eragons pateicībā pasmaidīja un traucās uz Troņheimu, tur paēda kādā tumšā virtuves stūrī un tad, sekojot Nasuadas norādījumiem, nonāca pie pelēkām durvīm, kuras sargāja cil­vēks un rūķis. Kad Eragons lūdza atļauju ieiet, rūķis trīs reizes pabungoja pa durvīm un atbultēja tās.

- Uzkliedz, kad gribēsi doties prom, vīrs piebilda, drau­dzīgi uzsmaidījis.

Kamera bija silta un gaiša. Vienā stūrī atradās izlietne, bet otrā rakstāmgalds, uz kura stāvēja tinte un rakstāmspalvas. Griestus rotāja izgrebtas, lakotas figūras, bet grīdu klāja mīksts paklājs. Murtags gulēja masīvā gultā, lasīdams rakstu rulli. Viņš pārsteigts paskatījās augšup un priecīgi iesaucās:

- Eragon! Es cerēju, ka drīz atnāksi!

- Kā tad… es gribēju sacīt, domāju…

- Tu domāji, ka esmu iemests kaut kādā žurku alā un krimšļāju kaulus, Murtags piebilda, uzsliedamies stāvus ar smīnu sejā. Īstenībā es gaidīju to pašu, bet Ažihads ļāva man dzīvot šeit, ja vien neizraisu nekārtības. Viņi man piegādā kārtīgu mal­tīti un visu, ko vien vēlos no bibliotēkas. Ja es nepiesargāšos, pārvērtīšos par tuklu zinātnieku.

Eragons iesmējās un pārsteigts apsēdās līdzās Murtagam.

- Un tu neesi dusmīgs? Tu taču esi cietumnieks.

- O, tikai sākumā, Murtags atzinās, paraustījis plecus. Taču, jo vairāk es par to domāju, jo labāk saprotu, ka šī man ir pati īstākā vieta. Pat tad, ja Ažihads mani atbrīvotu, lielāko daļu laika es pavadītu savā istabā.

- Kāpēc?

- Nu, tu jau pats zini. Manā klātbūtnē neviens nejustos brīvi, zinot manu izcelsmi, turklāt vienmēr būtu ļautiņi, kas ļautu vaļu skatiem vai vārdiem. Bet beigsim runāt par šīm lietām man kārojas zināt, kas jauns notiek pasaulē. Klāj vaļā.

Eragons atstāstīja pēdējo divu dienu notikumus, arī par tik­šanos ar dvīņiem bibliotēkā. Kad viņš beidza, Murtags domīgi atlaidās guļus.

- Man ir aizdomas, ka Arja ir daudz nozīmīgāka, nekā mēs domājām. Apsver visu, ko esi uzzinājis: viņa meistarīgi lieto zobenu, ir lietpratīga maģijas zinātāja, un, kas vēl jo svarīgāk, viņu izvēlēja sargāt Safiras olu. Nevar būt, ka viņa ir parasta elfa.

Eragons piekrita.

Murtags skatījās griestos.

- Zini, man šis apcietinājums sniedz savādu miera izjūtu. Pirmo reizi dzīvē man vairs nav jābaidās. Es zinu, ka vajadzē­tu… taču kaut kas šajā vietā man liek justies mierīgam. Labs naktsmiegs arī palīdz.

- Zinu, ko tu domā, Eragons sausi piebilda. Viņš pavirzījās uz mīkstāku vietu gultā. Nasuada sacīja, ka bijusi tevi apcie­mot. Vai viņa pavēstīja kaut ko interesantu?

Murtaga acu skatiens aizplīvurojās, un viņš pakratīja galvu.

- Nē, viņa vienkārši gribēja mani satikt. Vai viņa nelīdzinās princesei? Un cik cēli viņa staigā! Kad viņa pirmo reizi parādījās šajās durvīs, domāju, ka ienākusi kāda no Galbatoriksa galma dāmām. Es esmu redzējis hercogu un grāfu sievas, kas salīdzi­nājumā ar Nasuadu vairāk iederējās kūtī, nevis pilī.

Eragons ieklausījās šajos slavinošajos vārdos, un pamazām viņam viss kļuva skaidrs. Varbūt arī tas neko nenozīmē, viņš sev pieteica. Tu pārāk ātri izdari secinājumus. Tomēr priekšnojau­ta jaunekli nepameta. Mēģinādams atkratīties no šīm domām, viņš vaicāja:

- Murtag, cik ilgu laiku tu paliksi apcietinājumā? Mūžīgi tu šeit nevari slēpties.

Murtags bezrūpīgi paraustīja plecus, taču vārdi pār lūpām nāca smagi:

- Šobrīd mani apmierina šī vieta un es gribu atpūsties. Pagaidām nav jēgas kaut kur citur meklēt patvērumu vai nodot sevi dvīņu pārbaudei. Protams, pēc kāda laika man tas apniks, taču pagaidām… esmu apmierināts.

Загрузка...